الأسماء في صفحات التنقل
Dienvidu gludvalis jeb dienvidu gludais valis (Eubalaena australis) ir viena no trijām polāro vaļu dzimtas (Balaenidae) sugām. Tam ir liela galva, kas ir apmēram viena ceturtā daļa no visa ķermeņa garuma. Sastopams Dienvidu puslodē — Dienvidu, Atlantijas, Indijas un Klusajā okeānā.[1] Kopējā dienvidu gludvaļa populācijā mūsdienās ir apmēram 10 000 īpatņi, katru gadu, kopš vaļu medības ir aizliegtas, tai pieaugot par apmēram 7%.[2]
Vasaras periodā dienvidu gludvalis uzturas Dienvidu okeānā, barojoties tuvāk Antarktīdas krastiem. Ziemas periodā tas migrē ziemeļu virzienā uz vairošanās vietām. Šajā periodā to var novērot gar Argentīnas, Brazīlijas, Čīles, Urugvajas, Peru, Tristana da Kuņas salu, Namībijas, Mozambikas, Dienvidāfrikas, Madagaskaras, Austrālijas un Jaunzēlandes krastiem.[2]
Dienvidu gludvalis ir liela auguma valis. Ķermeņa garums ir apmēram 15 metri,[3] svars vidēji 47 t. Tomēr lielākie īpatņi sasniedz 17,5–18 m garumu,[4][5] bet to svars var būt līdz 80—90 t.[6][7] Tādējādi dienvidu gludvalis ir mazākais no visām trijām gludvaļu sugām.[7]
Vaļa ķermenis ir spēcīgs ar gludu, ļoti tumši pelēku vai melnu ādu, platu muguru un bez muguras spuras. Reizēm uz vēdera ir balti raibumi. Daži īpatņi piedzimst balti, un tādi saglabājas arī pieaugot.[8] Galva milzīga, kas aizņem apmēram vienu ceturto daļu ķermeņa garuma, mutes dobums plats un arkveidā izceļas uz augšu. Katrā mutes pusē aug 230—390 elastīgas plātnītes, katra apmēram 2 metrus gara. Dienvidu gludvalim ir lielākie sēklinieki no visiem dzīvniekiem pasaulē. Katrs no tiem sver 500 kg. Tādēļ zinātnieki uzskata, ka spermas daudzumam ir noteicošā nozīme konkurences cīņā par mātītes uzmanību.[9]
Dienvidu gludvaļa raksturīgākā pazīme, līdzīgi kā citiem gludvaļiem, ir gaišie, cietie izaugumi uz galvas. Ādas izaugumi var sasniegt 10 centimetru augstumu, tos veido vaļu utu kolonijas. Šie izaugumi attīstās galvenokārt uz bārdas, apakšējā žokļa vai pie elpošanas atverēm, un tiek dēvēti par cepurītēm.
Ārēji dienvidu gludvalis ir ļoti līdzīgs ziemeļu puslodē dzīvojošiem gludvaļiem — ziemeļu gludvalim un Japānas gludvalim. Tos var atšķirt tikai pēc nelielām galvaskausa atšķirībām. Salīdzinot ar ziemeļu radiniekiem, dienvidu gludvalim uz galvas virsmas var būt mazāki izaugumi, toties tie ir izteiktāki uz lūpām.[10][11] Šo izaugumu bioloģiskā nozīme nav saprotama, lai gan populārākā hipotēze ir aizsardzība pret ienaidniekiem.
Dienvidu gludvalis uzturas galvenokārt seklos piekrastes ūdeņos, tuvu ūdens virsmai. Tas ir ziņkārīgs un labprāt novēro cilvēkus, daudz biežāk ar tiem cenšoties komunicēt, nekā tā ziemeļu radinieki (ziemeļu gludvalis un Japānas gludvalis).[2] Dienvidu gludvaļiem ir raksturīgs peldēšanas veids, ko sauc par burāšanu. Valis virs ūdens izslien plato astes spuru, uztverot tajā kā burā vēju, un tur to samērā ilgu laika sprīdi, pagrozot pa labi un kreisi. Valda uzskats, ka gludvaļi šādā veidā rotaļājas un izklaidējas.[11][12] Dienvidu gludvalis labprāt komunicē ar citām vaļu sugām, īpaši ar kuprvali un delfīniem.[13]
Dienvidu gludvalis parasti peld samērā lēni (2,7—4,2 km/h[12]), uzturot nepārtrauktu peldēšanu ilgāk kā 24 stundas. Īsās distancēs tas peld ievērojami ātrāk, sasniedzot ātrumu vairāk kā 15 km/h.[12] Raksturīga ūdens strūklu izšļākšana tipiskajā V burta veidā, tai reizēm sasniedz piecu metru augstumu. Vaļi ūdens virspusē uzturas 5—10 minūtes, ieelpo reizi minūtē, pēc tam uz 10—20 minūtēm ienirst ūdenī. Starplaiki starp ieelpošanas brīžiem nav regulāri. Ienirstot gludvalis paceļ gaisā astes vai sānu spuru un ar to skaļi uzsit pa ūdeni. Pārošanās laikā tēviņš tādā veidā informē par savu atrašanās vietu.[12] Īpaši svarīgi tas ir vējainā laikā, kad grūtāk ir sadzirdēt balsi. Gludvaļu balsis ir pulsējoša dudināšana, kas atgādina ērģeļu skaņas, sprauslāšana, šņākšana un īpašas čerkstošas skaņas. Kopumā skaņas pulsa garums ir apmēram 1,4 sekundes un skaņa ir zemāka kā 500 Hz.[12]
Dienvidu gludvaļiem ir raksturīga pieķeršanās savai dzimšanas vietai.[14] Īpaši tā ir izteikta tēviņiem, kuri ievēro samērā nemainīgus migrēšanas ceļus.[15] Mātītes savā piedzimšanas vietā atgriežas apmēram ik pēc 3 gadiem, kas sakrīt ar pārošanās periodu.[16]
Dienvidu gludvaļa pamatbarība ir planktons, kas sastāv no vēžveidīgo kāpuriem un airkājvēžiem.[12] šai sugai galvenokārt var novērot divus barošanās veidus — pirmais paņēmiens ir barošanās uz ūdens virsmas, kad valis ar planktonu piesātinātā vidē nesteidzīgi peld gar ūdens virspusi ar plaši atvērtu muti, uzņemot un filtrējot caur bārdu ūdeni; otrais paņēmiens ir barošanās zem ūdens, ienirstot 10—20 metru dziļumā un peldot caur blīvu planktona mākoni ar atvērtu muti.[12][17] Gludvalim ir ļoti liela mute, tomēr šaurs barības vads. Tas aprij apmēram 1200 litru barības dienā.
Dienvidu gludvaļi ir poligāmi, un mātīte sapārojas ar vairākiem tēviņiem (līdz septiņiem vai astoņiem[12][17]). Gludvaļa matīte dzimumbriedumu sasniedz 5—6 gadu vecumā, bet pirmo reizi sapārojas apmēram 8—10 gadu vecumā (ķermeņa garumam sasniedzot 13—16 metrus),[12][17][18] sapārošanās periodam notiekot laikā no jūnija līdz novembrim (starp 20° un 30° dienvidu paralēlēm).[12] Tēviņu bars ielenc mātīti un izrāda tai maigu un graciozu uzmanību.[12] Tēviņi to baksta un berzējas gar viņas ķermeni ar galvu, vienlaikus paklapējot ar sānu spurām vai asti. Kopumā pārošanās ilgst apmēram 1—2 stundas, pēc tam tēviņi mātīti atstāj.[12] Pārošanās ir ļoti mierīga un starp tēviņiem nav novērojama agresivitāte.[17]
Grūtniecības periods ilgst 11—12 mēnešus.[17] Piedzimst viens mazulis, kas ir apmēram 5—6 metrus garš un kas sver 1000–1500 kg.[12][17] Dzemdībām mātīte izvēlas mierīgu vietu seklākā un norobežotākā līcī, kur to netraucē zobenvalis un lielā baltā haizivs.[17] Ja vaļi netiek iztraucēti, tie vienā vietā uzturas vairākas nedēļas. Mazulis piedzimst zem ūdens, taču uzreiz pēc piedzimšanas tas paceļas ūdens virspusē, lai pirmo reizi ieelpotu gaisu. Māte ar mazuli parasti uzturas uz ūdens virsmas vai ļoti tuvu virsmai. Kad vaļi atpūšas, to elpa un ūdens strūkla no nāsīm tikpat kā nav redzama, tādēļ tumšie ķermeņi jūras viļņos ir grūti pamanāmi.[2] Māte mazuli zīda ar pienu apmēram 4—6 mēnešus, bet abi ir kopā līdz nākamajai grūtniecībai, kuru intervāls vidēji ir 3 gadi, bet var būt 2—6 gadi.[18] Divu gadu intervāls novērojams, ja mazulis iet bojā.[18] Reizēm var novērot, ka gludvaļu mātīte pieņem audzināšanā bez mātes palikušu svešu mazuli.[19]
Lai arī nav īsti zināms, cik ilgi dzīvo dienvidu gludvalis, valda uzskats, ka tā vecums var pārsniegt 100 gadu robežu.[20]
Dienvidu gludvalis pagātnē ir bijis viens no visvairāk medītiem vaļiem, jo to nomedīt bija salīdzinoši viegli. Valis peld ļoti lēnam, un tā kā tam ir ļoti daudz tauku pēc nogalināšanas tas nenogrimst. 1936. gadā tika pieņemts likums par šī dzīvnieka aizsardzību.
Dienvidu gludvalis jeb dienvidu gludais valis (Eubalaena australis) ir viena no trijām polāro vaļu dzimtas (Balaenidae) sugām. Tam ir liela galva, kas ir apmēram viena ceturtā daļa no visa ķermeņa garuma. Sastopams Dienvidu puslodē — Dienvidu, Atlantijas, Indijas un Klusajā okeānā. Kopējā dienvidu gludvaļa populācijā mūsdienās ir apmēram 10 000 īpatņi, katru gadu, kopš vaļu medības ir aizliegtas, tai pieaugot par apmēram 7%.
