الأسماء في صفحات التنقل
Taira (Eira barbara) ir vidēji liels sermuļu dzimtas (Mustelidae) plēsējs, kas ir vienīgā suga tairu ģintī (Eira).
Taira dzīvo Centrālamerikas un Dienvidamerikas tropu mežos, tā ir sastopama arī Trinidādas salā. Tairu populācija, attīstoties lauksaimniecībai, lēnām kļūst arvien mazāka, īpaši Meksikā, un ziemeļu pasuga Eira barbara senex ir ierakstīta Sarkanajā grāmatā. Tomēr kopumā taira ir bieži sastopams dzīvnieks. Parasti taira dzīvo zemāk par 1200 metriem virs jūras līmeņa, lai gan reizēm tā ir sastopama arī līdz 2400 metriem virs jūras līmeņa.[1]
Ārēji taira ir līdzīga zebiekstēm un caunām, ar slaidu, bet spēcīgu un muskuļotu ķermeni, salīdzinoši garām kājām,[2] garu, kuplu asti, garu kaklu un platu, primitīvi veidotu galvu.
Augumā tā ir salīdzināma ar vidēja auguma suni.[3] Tās ķermeņa garums bez astes ir apmēram 60–68 cm, astes garums 39–47 cm, svars 2,7–7 kg.[4] Garā aste palīdz turēt līdzsvaru, lēkājot pa koku zariem.[5] Tairām ir lielas pakaļkāju pēdas, kas ir 80–90 mm garas, ausis nelielas un apaļas, 35–40 mm garas.[3] Nagi spēcīgi un gari, piemēroti kāpšanai kokos.[6]
Kažoks ir ar biezu, īsu matojumu.[7] Lielākajai daļai tairu kažoka krāsa ir tumši brūna vai melna. Bieži uz krūtīm tai ir gaišs, kontrastains laukums. Kļūstot vecākai, tās galva kļūst gaiši brūna vai pelēka. Vietējie indiāņi tairu sauc par cabeza del viejo, kas nozīmē "veca vīra seja". Šis apzīmējums raksturo tairas sejas ādu, kas krunkojas.
Tairas var būt gan vientuļnieces, gan dzīvot nelielās ģimeņu grupās. Tās spēj ļoti labi kāpt kokos, un veikli pārvietojas no viena koka galotnes uz nākamo. Tairas diezgan ātri skrien un labi peld, tās ir rotaļīgas un draudzīgas. Tairas ir diezgan viegli pieradināmas, un tās mēdz turēt mājās, lai cīnītos ar dažādiem māju kaitēkļiem. Savvaļā taira migas iekārto koku dobumos, alās zem zemes vai garā zālē.
Tairām ir vāja redze, bet lieliska oža. Pirms taira pieņem lēmumu pārvietoties, tā osta gaisu, grozot garo kaklu kā čūsku uz visām pusēm. Tairas pārvietojas ātri, skrienot pa zemi vai lecot no zara uz zaru.[2] Briesmu gadījumā taira rej un meklē glābiņu tuvākajā kokā.[8]
Tairas ir visēdājas, piedevām tās galvenokārt ēd augļus, bet neatsakās arī no maitas, medī tādus mazus grauzējus kā jūrascūciņas, peles un vāveres.[2] Tairas medī arī rāpuļus, kukaiņus un putnus. Tā kāpj kokos, lai izēstu olas no putnu ligzdām un pamielotos ar medu. Kopumā taira apēdīs vai nomedīs jebko, ko paveiksies atrast. Taira medīt dodas gan dienā, gan naktī. Tai ļoti garšo augļi, tādēļ to var novērot, pārbaudot augļu dārzu ražu.
Atšķirībā no citiem caunu dzimtas dzīvniekiem tairai nepiemīt embrioniskā diapauze – atliktā embrija attīstības īpašība. Grūsnības periods ilgst 63–70 dienas. Parasti piedzimst 2–3 akli, nevarīgi mazuļi, kas klāti ar melnu matojumu. Piedzimstot mazulis sver 74–92 g. Acis atveras 35–58 dienu vecumā, māte mazuļus zīda ar pienu 2–3 mēnešus.[3]
Tairai ir 9 pasugas:
Taira (Eira barbara) ir vidēji liels sermuļu dzimtas (Mustelidae) plēsējs, kas ir vienīgā suga tairu ģintī (Eira).
Taira dzīvo Centrālamerikas un Dienvidamerikas tropu mežos, tā ir sastopama arī Trinidādas salā. Tairu populācija, attīstoties lauksaimniecībai, lēnām kļūst arvien mazāka, īpaši Meksikā, un ziemeļu pasuga Eira barbara senex ir ierakstīta Sarkanajā grāmatā. Tomēr kopumā taira ir bieži sastopams dzīvnieks. Parasti taira dzīvo zemāk par 1200 metriem virs jūras līmeņa, lai gan reizēm tā ir sastopama arī līdz 2400 metriem virs jūras līmeņa.
