Gibonu dzimta (Hylobatidae) ir primātu dzimta, kas pieder pie augstāko šaurdeguna pērtiķu un cilvēku virsdzimtas (Hominoidea). Tā apvieno gibonus, hūlokus, siamangus un cekulgibonus, kopumā 17 sugas. Gibonu dzimtas sugas mājo tropu un subtropu lietus mežos, sākot ar Indijas ziemeļaustrumiem un beidzot ar Ķīnas dienvidiem un Indonēziju, Sumatras, Borneo un Javas salas ieskaitot.
Gibonu dzimtas pērtiķi ir mazāki nekā cilvēkpērtiķi, otra augstāko šaurdeguna pērtiķu dzimta. Salīdzinoši giboniem ir vājāk izteikts dzimumu dimorfisms, tie nebūvē ligzdas un vairākas anatomiskās īpašības tiem ir līdzīgākas ar mērkaķiem nekā ar pērtiķiem. Tomēr kā visiem pērtiķiem giboniem nav astes un tēviņi ir lielāki nekā mātītes. Lielākais dzimtā ir siamangs (Symphalangus syndactylus), kura ķermeņa garums sasniedz 1 metru, bet masa 14 kg.[1] Mazākās ir gibonu ģints (Hylobates) sugas, kuras, piemēram, angļu valodā sauc par mazajiem giboniem. Vieni no mazākajiem ir baltroku giboni (Hylobates lar) un melnroku giboni (Hylobates agilis), kuru mātītes sver tikai 4 kg un to ķermeņa garums ir apmēram 40 cm.[2][3]
Giboniem no anatomiskā viedokļa ir unikāla plecu locītava - lode, kas atrodas locītavas dobumā, pieļaujot īpašu roku kustīgumu.[4] Šada locītava nodrošina mazāku enerģijas patēriņu un spriedzi visās pārējās muskuļu grupās un locītavās, kas nodrošina roku kustību. To rokas, plaukstas un pēdas proporcionāli ir ļoti garas, starp pirmo un otro pirkstu ir plata sprauga, kājas samērā īsas un ķermenis ļoti viegls, ko nodrošina vieglie kauli.[5] Giboniem no visiem primātiem proporcionāli ir visgarākās rokas.[6] To galvas ir mazas un apaļas, bet ķermeņi īsi un slaidi.[5]
Atkarībā no sugas un dzimuma giboniem var būt dažāda kažoka krāsa - tā variē no tumši brūnas līdz gaiši brūnai, tā var būt pelēka, melna un gandrīz balta. Kažoks ir biezs un samērā garš, matojums nesedz tikai seju, pēdas un plaukstas. Neapspalvotā āda ir melna. Ap plaukstām, pēdām un seju bieži ir gaišākas pazīmes.[5] Dažām sugām ir raksturīgi palielināti rīkles maisi, kas nodrošina dziļāku, rezonējošu kliedzienu. Giboni veido kompleksas dziesmas, kuras ir apmēram 10 - 30 minūtes garas un tās var dzirdēt 1 - 2 km attālumā. Tieši gibonu dziesmas ir vislīdzīgākās cilvēku dziesmām.[6] Pēc dziesmas rakstura var noteikt gibona piederību sugai, dzimumu un atšķirt indivīdu no indivīda.[6] Pretstatā gibonu dziesmām noteikt gibona sugu, izmantojot tikai morfoloģiskās pazīmes, ir ļoti grūti vai dažos gadījumos pat neiespējami. Otrs veids, lai nekļūdīgi noteiktu sugu, ir ģenētiskās analīzes.[7] Grūtības pēc morfoloģiskām pazīmēm noteikt piederību sugai novedis pie tā, ka daudzos zoodārzos ir gibonu hibrīdi, jo zoodārzi ļoti bieži iegūst īpašumā gibonus, kuriem nav zināma nedz to suga, nedz izcelsme. Arī savvaļā, reģionos, kuros pārklājas sugu izplatība, reizēm var novērot hibrīdus.[8]
Giboni mājo kokos un tajos ir ļoti veikli, tie šūpojoties zaros, lec no zara uz zaru, pārvietojas turoties tikai ar rokām vai tikai uz divām kājām. Vērojot gibonus lecam no zara uz zaru, šķiet, ka tie lido.[6] Giboni spēj pārlekt no zara uz zaru līdz 15 m attālumam,[9] turklāt, lecot pa koku zariem, spēj attīstīt ātrumu 56 km/h.[4] Giboni spēj uzlēkt arī ievērojamā augstumā vertikāli uz augšu (3,5 metri[10]) un pārvietoties uz divām kājām pa zaru, plaši izplešot rokas līdzsvara noturēšanai. Kopumā giboni ir ātrākie un veiklākie kokos dzīvojošie zīdītāji.
Giboni ir draudzīgi un sabiedriski dzīvnieki, bet atšķirībā no cilvēkpērtiķiem veido ciešas, ilgstošas monogāmas pāra attiecības uz mūžu un dzīvo ģimenēs.[6] Kopumā monogāmija starp zīdītājiem ir reta parādība, tikai 3% no visiem zīdītājiem ir monogāmi.[6] Ģimenē parasti ir 2 - 6 indivīdi, kas ir pieaugušo pāris un tā pēcnācēji. Savstarpēji tie sazinās gan ar žestiem, gan balsi. Dziesmas parasti tiek dziedātas duetā vai pa vienam. Pa vienam biežāk dzied tēviņi, bet reizēm arī mātītes. Giboni dzied, lai pievilinātu pretējo dzimumu un lai paziņotu par aizņemtu teritoriju,[11] kura agresīvi tiek aizsargāta. Katras ģimenes teritorija ir apmēram 25 - 45 ha liela.[6]
Giboni ir aktīvi gaišajā dienas laikā, mostoties rītausmā un dodoties gulēt krēslā.[1] Visu savu dzīvi tie pavada kokos, ļoti reti nokāpjot zemē.[4] Giboni ir visēdāji un barojas gan ar augiem, gan dzīvnieku izcelsmes barību. Augļi un augi sastāda 75 % no visas apēstās barības. Giboni barojas ar lapām, ziediem, sēklām, augļiem, koku mizām un jauniem dzinumiem, bet tie barojas arī ar kukaiņiem, zirnekļiem, putnu olām un maziem putniņiem. Giboni padzeras ūdeni, iemērcot savu spalvaino roku ūdens peļķē, kas sakrājusies uz lapām vai vienkārši berzējot roku gar slapjajiem augiem, pēc tam kažoku uz rokām izsūkājot. Reizēm, joprojām turoties koku zaros, gibons karājas virs ūdenstilpnes un šādā veidā, mērcot roku ūdenī, padzeras.[5]
Gibonu dzimta (Hylobatidae) ir primātu dzimta, kas pieder pie augstāko šaurdeguna pērtiķu un cilvēku virsdzimtas (Hominoidea). Tā apvieno gibonus, hūlokus, siamangus un cekulgibonus, kopumā 17 sugas. Gibonu dzimtas sugas mājo tropu un subtropu lietus mežos, sākot ar Indijas ziemeļaustrumiem un beidzot ar Ķīnas dienvidiem un Indonēziju, Sumatras, Borneo un Javas salas ieskaitot.
