الأسماء في صفحات التنقل
Calliteara pudibunda és una espècie de papallona nocturna de la subfamília Lymantriinae i la família Erebidae.
L'envergadura alar fa 40-60 mm.
La femella té les anteriors blanques grisoses amb polsim fosc; té línies transversals fosques ondulades amb vores de color blanc en el costat intern. Les ales posteriors són blanques amb una franja submarginal fosca.
El mascle té les ales anteriors de color gris oliva, amb una àrea mitjana negra i línies ondulades transversals lleugerament més fosques a les zones marginals i basals. Les ales posteriors són de color groc grisenc, amb una banda transversal que és lleugerament més clara que en la femella.[1]
Els adults volen d'abril a juny.
Els ous són de color marró groguenc amb una taca fosca al mig. La lrrva en general és de color groc llimona, però de vegades és marró groguenca, violeta o gris negrosa, amb profundes incisions segmentàries negres, flocs de pèls dorsals més lleugers i flocs vermells o marrons a l'11 segment. Les larves s'alimenten sobre roures, salzes, bedolls, Prunus i Crataegus.
Calliteara pudibunda larva
Calliteara pudibunda mascle
Calliteara pudibunda femella
Calliteara pudibunda mascle
Calliteara pudibunda
Calliteara pudibunda és una espècie de papallona nocturna de la subfamília Lymantriinae i la família Erebidae.
Gwyfyn sy'n perthyn i urdd y Lepidoptera yw siobyn gwelw, sy'n enw gwrywaidd; yr enw lluosog ydy siobynnau gwelw (-on); yr enw Saesneg yw Pale Tussock, a'r enw gwyddonol yw Calliteara pudibunda.[1][2] Mae i'w ganfod yn Ewrop ac Anatolia.
40–60 mm ydy lled adenydd agored yr oedolyn ac mae'n hedfan rhwng Ebrill a Mehefin. Prif fwyd y lindys ydy mathau gwahanol o: dderwen, helygen, bedwen, Prunus a Crataegus.
♂
♀
Gellir dosbarthu'r pryfaid (neu'r Insecta) sy'n perthyn i'r Urdd a elwir yn Lepidoptera yn ddwy ran: y gloynnod byw a'r gwyfynod. Mae'r dosbarthiad hwn yn cynnyws mwy na 180,000 o rywogaethau mewn tua 128 o deuluoedd.
Wedi deor o'i ŵy mae'r siobyn gwelw yn lindysyn sy'n bwyta llawer o ddail, ac wedyn mae'n troi i fod yn chwiler. Daw allan o'r chwiler ar ôl rhai wythnosau. Mae pedwar cyfnod yng nghylchred bywyd glöynnod byw a gwyfynod: ŵy, lindysyn, chwiler ac oedolyn.
Y siobyn gwelw efallai yw’r unig wyfyn yng ngwledydd Prydain sydd ag enw gwerinol naturiol (yn hytrach nag enw sydd wedi ei fathu). Pale tussock yw’r enw safonol Saesneg ond roedd y cyweinwyr hopys yng Nghaint yn arfer ei alw yn HOP DOG - roedd dail hopys yn fwyd i’r lindys ac roedd rhain yn greaduriaid cyfarwydd iawn i’r Llundeinwyr a arferai dreulio eu “gwyliau” haf yn cywain hopys i’r cwmnïau bragu.[3]
Gwyfyn sy'n perthyn i urdd y Lepidoptera yw siobyn gwelw, sy'n enw gwrywaidd; yr enw lluosog ydy siobynnau gwelw (-on); yr enw Saesneg yw Pale Tussock, a'r enw gwyddonol yw Calliteara pudibunda. Mae i'w ganfod yn Ewrop ac Anatolia.
40–60 mm ydy lled adenydd agored yr oedolyn ac mae'n hedfan rhwng Ebrill a Mehefin. Prif fwyd y lindys ydy mathau gwahanol o: dderwen, helygen, bedwen, Prunus a Crataegus.
♂
♀
Štětconoš ořechový (Calliteara pudibunda) je polyfágní druh nočního motýla z čeledi bekyňovitých.
DASCPU[1]
Podle Biolib je pro patogena s označením štětconoš ořechový (Calliteara pudibunda) používáno více rozdílných názvů, například Dasychira pudibunda nebo Elkneria pudibunda.[2]
Evropa, Kavkaz, Írán, Afganistan
Běžný druh.[3]
Dospělý motýl má rozpětí křídel 4-6 cm. Je šedé barvy a nebo šedě poprášený. Vyskytují se zcela tmavé exempláře bez patrné kresby.
♂
♀
Z ovocných dřevin spásají například listy peckovin a dalších ovocných dřevin například: (seznam rodů podle jikl.cz)[4]
Lesy, parky, zahrady, od nížin po hory.
Housenky poškozují listy a pupeny. Na ovocných dřevinách se štětconoš ořechový ve škodlivém množství vyskytuje jen vzácně. Častější jsou gradace v bukových lesích. Může dojít k lokálnímu přemnožení. Štětconoš ořechový nepatří k významným parazitům dřevin.
Housenky jsou velmi citlivé na přípravky na bázi Bacillus thuringiensis.[4]
Obrázky, zvuky či videa k tématu štětconoš ořechový ve Wikimedia Commons
Štětconoš ořechový (Calliteara pudibunda) je polyfágní druh nočního motýla z čeledi bekyňovitých.
Der Buchen-Streckfuß (Calliteara pudibunda), auch Buchenrotschwanz oder verkürzt Streckfuß bzw. Rotschwanz genannt, ist ein Schmetterling (Nachtfalter) aus der Unterfamilie der Trägspinner (Lymantriinae) innerhalb der Familie der Eulenfalter (Noctuidae).
Die Raupen werden ca. 50 Millimeter lang, wobei weibliche oft größer als männliche Tiere werden können, wie bei den Adulten auch. Ihre Grundfärbung ist anfangs weißlichgrün oder gelbgrün, später kräftig gelbgrün oder braunrosa. Die Tiere sind auffallend behaart. Sie tragen zahlreiche lange, der Grundfärbung angepasste Haare an den Seiten; am Rücken erst nach dem siebten Segment. Auf den Segmenten vier bis sieben weisen sie sehr dichte, ebenfalls wie die Grundfärbung oder sehr hell gefärbte, nach oben gerichtete Haarpinsel auf. Auf dem elften Segment tragen sie einen weiteren, aber nach hinten gerichteten, rot oder orange gefärbten Haarpinsel, der deutlich weniger, aber längere Haare aufweist, als die übrigen Büschel. Bei den rosa gefärbten Raupen variiert dessen Färbung auch bis schwarz. Zwischen den Segmentringen sind die Raupen samten schwarz gefärbt. Diese Bereiche kann man deutlich erkennen, wenn sich die Raupen bei Gefahr zusammenrollen. Unterseitig sind die Raupen ebenfalls samtschwarz.
Wegen des roten Haarbüschels am Hinterleib der Raupen werden die Falter auch Rotschwanz genannt. Dieser Name wird ebenfalls für Singvögel aus der Gattung Phoenicurus verwendet, zu der Garten- und Hausrotschwanz gehören.
Die Falter erreichen eine Flügelspannweite von 37 bis 67 Millimetern, wobei die Weibchen meist deutlich größer als die Männchen werden. Die Vorderflügel beider Geschlechter sind fein hellgrau gemustert und weisen zwei bis vier dunkle Zackenbinden auf. Bei den Männchen ist das mittlere Drittel der Flügel oft dunkler braun oder grau gefärbt. Es gibt sowohl sehr helle Formen, bei denen man im Extremfall nur die dunklen Zackenbinden auf hellem Grund erkennen kann, als auch dunkle Formen, einfarbig dunkelbraun oder dunkelgrau. Die Vorderbeine sind dicht behaart und langgestreckt.
Dorsalansicht ♂
△ Ventralansicht ♂
△ Ventralansicht ♀
Dorsalansicht ♀
Die Tiere kommen in fast ganz Europa, außer im hohen Norden und Teilen des Mittelmeerraums, östlich bis zum Kaukasus vor.[1] Sie leben vor allem in Laubwäldern, aber auch in Hecken, Parks und Gärten. Sie sind häufig und weit verbreitet.[2]
Die nachtaktiven Falter kann man mit künstlichem Licht anlocken, wobei besonders die Männchen vom Licht angezogen werden. Die Tiere strecken in ihrer Ruheposition ihre Vorderbeine nach vorne, weswegen sie auch ihren deutschen Namen erhalten haben.[2]
Der Falter fliegt in einer Generation in der Zeit von Mai bis Juni, die Raupen findet man von Juli bis Oktober.[3]
Die Raupen ernähren sich von verschiedenen Laubbaum- und Straucharten, vor allem von Salweide (Salix caprea), Hainbuche (Carpinus betulus), Rotbuche (Fagus sylvatica), Stieleiche (Quercus robur), Gemeine Hasel (Corylus avellana), Hänge-Birke (Betula pendula), Apfelbaum (Malus domestica) und Eberesche (Sorbus aucuparia).[2]
Die Weibchen legen einschichtige Eispiegel mit bis zu 300 Eiern an Rinde oder Ästen ab. Anfangs leben die Raupen gesellig, dicht aneinandergedrängt. Schon früh werden sie aber zu Einzelgängern.[2] Bei der Häutung sitzen junge Raupen auf einem gesponnenen Polster an der Blattunterseite, ältere Raupen ziehen sich dazu in zusammengerollte Blätter zurück. Die Verpuppung erfolgt am Boden zwischen Laub in einem, mit ihren Haaren versetzten, grauen oder braunen bis gelblichen Kokon. Die Puppe überwintert, die Falter schlüpfen erst im Frühjahr, bei passenden Temperaturen.[1] Nicht nur aus historischer Zeit sind Massenvermehrungen des Buchen-Streckfußes bekannt.[4][5] Da Massenauftreten aber oft erst spät im Jahr eintreten, haben sie nur geringen forstwirtschaftlichen Einfluss.[3]
Die Puppen werden öfters von Parasitoiden geschädigt, wie sich anlässlich mehrerer Massenvermehrungen in Italien herausstellte. Als wichtige Parasitoide des Puppenstadiums wurden dabei Raupenfliegen, Schlupfwespen, Brackwespen und Eulophidae ermittelt.[5] Ziemlich selten wurden Schädigungen der Gelege durch Schlupfwespen der Gattung Trichogramma gefunden.[5] Insekten, Vögel und Säugetiere traten kaum als Prädatoren von Larven, Puppen oder Imagines des Buchen-Steckfußes auf.[5] Virale, mikrobielle und Pilzerreger tragen zur Larven- und Puppensterblichkeit bei. Die Massenvermehrung in Italien von 1988–1992 wurde durch das Auftreten von Nucleopolyhedrovirus 1992 endgültig zurückgedrängt, ohne weitere Massenvermehrungen in den folgenden Jahrzehnten in dem betroffenen Gebiet.[5]
Während die Falter eine Tarntracht tragen, erwecken die Raupen den Anschein einer Warntracht, was vermuten ließe, dass sie übel schmecken, toxisch sind oder über eine irritierende Behaarung verfügen. Veröffentlicht wurde, dass die Brennhaare mancher Buchen-Streckfuß-Raupen Augenreizungen verursachen können.[6][7][8] Klinische Fälle wurden nicht publiziert.
Der Buchen-Streckfuß (Calliteara pudibunda), auch Buchenrotschwanz oder verkürzt Streckfuß bzw. Rotschwanz genannt, ist ein Schmetterling (Nachtfalter) aus der Unterfamilie der Trägspinner (Lymantriinae) innerhalb der Familie der Eulenfalter (Noctuidae).
Calliteara pudibunda, the pale tussock, is a moth of the family Erebidae. The Dutch common name for the moth (Meriansborstel) comes from the butterfly and insect painter Maria Sibylla Merian. The species was first described by Carl Linnaeus in his 1758 10th edition of Systema Naturae. It is found in Asia and Europe.
Calliteara pudibunda is a pest of European beech forests (Fagus sylvatica). The mix of tree species impacts the moths; they react very sensitively to the occurrence of a small portion of spruce trees within beech stands.
The wingspan is 40–60 mm. Female: Forewing greyish white dusted with dark, and bearing dark wavy transverse lines edged with pure white on the inner side. Hindwing white with indication of a dark submarginal band. Male: Forewing olive grey with black median area and darker indistinct slightly wavy transverse lines in the marginal and basal areas. Hindwing greyish yellow, with a transverse band which is slightly more distinct than in the female, and sometimes forms an elbowed anal. Form juglandis Hübner is divergent in the male, being distinguished by a greyish-white head and thorax (in typical specimens this is dark brown or only slightly lighter), as well as by a whitish basal area of the forewing. The median area is grey with blackish discocellular spot and marginal lines; hindwing with distinct dark submarginal band and discocellular spot. In the female the submarginal band of the hindwing is also more distinct than in typical specimens. Aberration concolor Staudinger has dark grey forewings, unicolorous or with only traces of transverse lines.[1]
The moth flies from April to June.
Egg light yellowish brown with dark median spot. Larva usually light lemon yellow, but sometimes brownish yellow, violet or blackish grey, with deep black segmental incisions, lighter dorsal brushes and red or brown pencil on the 11th segment. The larvae feed on oak, beech, willow, birch, Prunus and Crataegus species.
It is found in Europe, Anatolia, Caucasus, western Siberia, eastern Transbaikalia and the Amur basin in south-eastern Russia, Korea, China and northern Vietnam.
Imago (showing hairy legs)
Mounted male
Mounted female
.jpg)
Eggs
Caterpillar (yellow form)
Caterpillar (brown form)
Calliteara pudibunda, the pale tussock, is a moth of the family Erebidae. The Dutch common name for the moth (Meriansborstel) comes from the butterfly and insect painter Maria Sibylla Merian. The species was first described by Carl Linnaeus in his 1758 10th edition of Systema Naturae. It is found in Asia and Europe.
Calliteara pudibunda es una especie de lepidóptero perteneciente a la familia Erebidae, y habita en el continente europeo la península de Anatolia y en Boyacá, Colombia.[2]
Posee una envergadura de entre 40 a 60 mm y presenta dimorfismo sexual. En su fase adulta vuela de abril a junio principalmente. La larva se alimenta de varias especies de robles, sauces, abedules, o de géneros como Prunus o Crataegus.
Datos: Q45508
Multimedia:
Especies: Calliteara pudibunda
Calliteara pudibunda es una especie de lepidóptero perteneciente a la familia Erebidae, y habita en el continente europeo la península de Anatolia y en Boyacá, Colombia.
Villakarvajalka (Calliteara pudibunda) on keskikokoinen, karvainen alkukesän yöperhonen. Monien muiden villakkaiden tapaan senkin tapaa tavallisimmin toukkana.
Aikuisen perhosen sukupuolet ovat selvästi erinäköisiä, ja naaras on huomattavasti koirasta kookkaampi. Koiras on harmaa, ja siiven keskiosa on selvästi tummempi. Naaras on paljon vaaleampi, sen etusiipien poikkiviirut erottuvat selvemmin, eikä sen siiven keskiosa ole yhtä tumma kuin koiraalla. Etusiiven keskisarakkeessa on molemmilla sukupuolilla D-kirjaimen muotoinen täplä. Takasiivet ovet molemmilla sukupuolilla vaaleanharmaat, ja niissä on paitsi selvä diskaalitäplä, myös selkeä, tumma kaarijuova. Siipiväli koiraalla on 35–47 mm ja naaraalla 46–62 mm. Lepäävä perhonen pitää etummaista, hyvin karvaista raajapariaan ojennettuna eteenpäin ja siipiään kolmiomaisesti vartalon sivuilla.[1][2]
Täysikasvuisena 30–37 mm pitkiä toukkia tapaa huomattavasti aikuista perhosta yleisemmin. Nuori toukka on kirkkaan keltainen, keltaisten karvatupsujen peittämä ja selkäpuolella on neljä vaaleampaa karvatupsua. Myöhemmin selkäpuoli ja kylkien karvoitus muuttuu ensin ruskeammaksi ja lopulta lähes mustaksi. Toukan peräpäässä on oranssinpunaisten karvojen muodostama piikkimäinen tupsu.[3]
♂
♀
Villakarvajalan levinneisyys jatkuu Länsi-Euroopasta Keski-Aasian poikki Itä-Aasiaan[4][5] Suomessa lajin yleisyys on vaihdellut suuresti. Nykyisin se on melko harvinainen ja sen levinneisyys painottuu itäiseen Etelä-Suomeen. Aikuiset perhoset lentävät touko-kesäkuussa.[6] Lajilta tunnetaan hyvin harvinainen toinen sukupolvi syys-lokakuussa.[5]
Villakarvajalkaa voi tavata havumetsistä, lehtimetsistä ja puutarhoista. Lajina se on paikallinen ja toukkien elinympäristön ulkopuolelta sitä tapaa hyvin harvoin. Koiraat lentävät innokkaasti valojen luokse, mutta naaraita on valolle lentäneistä perhosista korkeintaan 5 %.[5]
Naaras munii noin 500 munaa 50–300 muna ryhminä. Toukat ovat yöaktiivisia ja elävät yleensä korkealla puissa, mutta pudonneita toukkia voi tavata maastakin. Uhattuna toukka kääriytyy rullalle. Toukat ovat täysikasvuisia syys-lokakuussa, ja ne koteloituvat maahan rakentamansa kotelokopan sisään. Kotelo talvehtii.[5]
Toukka elää pääasiassa koivuilla (Betula), mutta myös monilla muilla kasvilajeilla.[5]
Villakarvajalka (Calliteara pudibunda) on keskikokoinen, karvainen alkukesän yöperhonen. Monien muiden villakkaiden tapaan senkin tapaa tavallisimmin toukkana.
Calliteara pudibunda, la Pudibonde (pour la chenille) ou Patte étendue (pour le papillon), est une espèce de lépidoptères de la famille des Erebidae et de la sous-famille des Lymantriinae.
Grisâtre, le papillon présente un dimorphisme sexuel important : la femelle est plus claire et plus grande que le mâle.
La chenille, longue de 40 mm au maximum, est généralement jaune ou verdâtre, rarement rougeâtre. Elle porte de petites verrues d'où partent de fines soies ; au dos des 4 premiers segments abdominaux, elle porte un pinceau de soies jaunes ou gris foncé ; le 8e segment abdominal porte une touffe de poils rougeâtres.
Adulte (imago)
Détail de la tête
Chenille
Chenille (détail de la tête)
Chenille
Chenille enroulée
Autre chenille
Espèce univoltine, le papillon fréquente les bois de feuillus, les vergers, les parcs, jusqu'à plus de 1 000 m d'altitude en montagne, en mai et juin. La chenille est polyphage : chênes, saules, érables, hêtres, noisetiers, tilleuls, sorbiers, poiriers, pommiers...
Comme chez les autres représentants de la sous-famille des Lymantriinae, l'imago ne se nourrit pas.
Des pullulations inhabituelles de la chenille à houppes de ce papillon sont parfois constatées[1] et sont probablement facilitées par les monocultures ou la monospécificité de certaines forêts[2]. Cela a par exemple été le cas dans des hêtraies de la chaîne des Carpates et des collines de Hostýnské Vrchy en 1992 et 1993[1]. Cette invasion biologique a été régulée par une épizootie due au virus de la polyédrose nucléaire (VPN) ainsi que par une maladie fongique causée par le champignon Paecilomyces farinosus et aussi, mais dans une moindre mesure, par le parasitisme des chenilles, les parasitoïdes dominants étant des ichneumons et notamment Pimpla hypochondriaca et Phobocampe sp. (8,6 à 13,2% des larves et des pupes étaient parasitées par P. hypochondriaca[1]).
Comme tous les papillons de nuit, les adultes de cette espèce sont sensibles à la lumière artificielle qui peut les attirer, ce qui permet d'utiliser des pièges à lumière pour l'évaluation de la présence/absence de l'espèce dans une région[3].
La Pudibonde est présente à travers toute l'Europe (à l'exception de l'extrême Nord), en Anatolie et jusqu'au Moyen-Orient, partout en France[4].
L'espèce actuellement appelée Calliteara pudibunda a été décrite par le naturaliste suédois Carl von Linné en 1758, sous le nom initial de Phalaena pudibunda[5].
Calliteara pudibunda, la Pudibonde (pour la chenille) ou Patte étendue (pour le papillon), est une espèce de lépidoptères de la famille des Erebidae et de la sous-famille des Lymantriinae.
Calliteara pudibunda (Linnaeus, 1758) è un lepidottero appartenente alla famiglia Erebidae, diffuso in Eurasia[2][5][6].
È una falena di colore grigio, ornata da quattro bande zigzaganti più scure[6]. Il maschio raggiunge un'apertura alare di 35-45 mm mentre la femmina, più grande, può arrivare fino a 60 mm[5]. Nel maschio, le antenne sono bipettinate, folte e di colore arancio-marrone[5][4]. Le zampe anteriori, che sono spesso protese in avanti quando l'animale è a riposo, sono molto lunghe e avvolte da una peluria folta (come avviene anche in Dicallomera fascelina)[4][6].
Le uova sono grigio chiaro tendente al bluastro, mentre la pupa è marrone scuro, coperta da peluria rossa o giallognola[5].
Il bruco è molto vistoso, ricoperto da peluria gialla, bianca o anche marrone-rosata, nella quale spiccano cinque ciuffi in particolare: quattro disposti sulla metà anteriore del dorso e simili a pennelli da barbiere, il quinto sottile e a punta, in genere rosso o nero, sull'undicesimo segmento del corpo[6][5]. Il pelo è urticante, e maneggiare il bruco può causare irritazioni ed eruzioni cutanee[7].
Ogni femmina depone fino a 400 uova (mediamente 100), depositandole a gruppi sulla corteccia degli alberi, a 3-4 metri dal suolo[5]. Appena usciti dall'uovo (tra metà maggio e fine giugno, a seconda della regione[5]), i bruchi sono talmente piccoli da poter essere trasportati dal vento, e crescono fino a raggiungere, nel tardo autunno, i 5 cm di lunghezza, al qual punto s'impupano tra le foglie sul terreno[8], nella chioma degli alberi, sotto tronchi caduti o altrove[5].
Gli adulti appaiono, a seconda della zona, tra metà aprile e giugno, e appena emersi dai bozzoli si accoppiano, rimanendo in copula anche per alcune ore; sono notturni, e durante il giorno rimangono fermi tra il fogliame o sui tronchi[5].
La specie è generalmente univoltina, ma nelle regioni più meridionali può sviluppare anche una seconda generazione incompleta[5].
Si nutre di vari alberi e arbusti a latifoglia[6][4]; è frequente soprattutto nelle foreste di latifoglie, ma si può trovare anche nei pressi di siepi e ai bordi di strade, parchi e giardini[6]. Tra le piante ospiti si contano diverse specie di rosacee (melo, pero, biancospino, lampone, rosa e pado) ma anche altre (salice, betulla, quercia, nocciolo, carpino, luppolo, faggio, castagno, tiglio e pioppo)[5].
Occasionalmente avvengono improvvisi impennamenti, locali e sporadici, nella popolazione di questo lepidottero[5]. In questi casi, su ogni albero vengono deposte fino a diecimila uova, e altre possono essere trovate anche a terra o altrove[5], ed appaiono quindi numerosissimi bruchi, che tendono ad assumere un colore rossiccio, grigiastro o marroncino[8]. Queste esplosioni avvengono principalmente tra il 48º e il 57º parallelo anche se negli anni 1980-90 ne è stata documentata una tra il 44° e il 45°, in Piemonte e Liguria; sono documentate in Europa centrale sin dal 1810, specialmente in Germania; in Svezia e Danimarca occorrono solo nelle faggete, mentre in Europa orientale (segnatamente, Polonia, Romania e Ucraina) solo nelle quercete[9].
Queste esplosioni demografiche risultano in gravi danni alle foreste di caducifoglie e alle piantagioni di alberi da frutto[5].
È una specie a diffusione paleartica, attestata dall'Europa fino al Giappone[3]. In Europa è presente tra il 37º e il 60º parallelo[9], ossia quasi ovunque con l'esclusione di Islanda, Norvegia[2] e le parti settentrionali di Svezia, Finlandia e Russia.
La specie include una sottospecie, Calliteara pudibunda paktia Ebert, 1968[10].
Calliteara pudibunda (Linnaeus, 1758) è un lepidottero appartenente alla famiglia Erebidae, diffuso in Eurasia.
Lapkoku otiņmūķene (Calliteara pudibunda)ir Erebidae dzimtas suga. Sastopama Centrāleiropā un Austrumeiropā, Centrālāzijā, Ķīnā un Japānā.[1]
Lapkoku otiņmūķene ir sastopama visā Eiropā, izņemot tālos ziemeļus, bet masveida vairošanās uzliesmojumi konstatēti Eirāzijas rietumu un cetrālajā daļā (starp 48. un 57. paralēli). Tāpat suga sastopama Centrālāzijā, Ķīnā un Japānā.[1]
Krievijā lapkoku otiņmūķene ir sastopama valsts Eiropas daļā, Ziemeļkaukāzā, Urālos, Rietumsibīrijā, Piejūras novadā, Habarovskas novadā un Amūras apgabalā no Blagoveščenskas līdz Habarovskai). 2011. gadā pirmo reizi ir reģistrēts augšējās Burja upes baseinā un Bureinskas dabas rezervātā. Šeit, visdrīzāk, beidzas lapkoku otiņmūķenes areāla ziemeļu robeža.[2]
Pieaugušo īpatņu (imago) spārna vēziens ir no 40 līdz 62 mm mātītēm un no 33 līdz 45 mm tēviņiem. Tie ir pelēki vai pelēkbrūni naktstauriņi. Priekšējie spārni ir gaiši pelēki vai pelēkbrūni ar rūsas krāsas punktiem un divām tumšām šķērslīnijām. Apakšējie spārni ir netīri balti vai gandrīz balti. Kad naktstauriņš atpūšas, tas plaši izstiepj priekšējās kājas; priekšējās kājas ir ar bieziem matiem. Tēviņiem ir biezi ķemmveidīgas ūsas.[3]
Olas ir pelēkzilas, saspiesti apaļīgas (ķirbjveidīgas) ar vieglu, tumšu zemumu uz virsotnes.[3]
Kāpurs garumā var sasniegt līdz 45 mm. Kāpuru nokrāsa ir variabla, parasti gaiši dzeltenzaļa, un mainās ar katru spalvu mešanu.[4] Uz muguras uz kāpuriem ir četras paceltas dzeltenas vai baltas otiņas. Starp katru otiņu uz muguras ir pliks melns laukums. Trešās stadijas kāpuram arī ir raksturīga pacelta, sarkana otiņa uz XI segmenta.[3]
Tēviņu kūniņa ir 5,8—6,2 mm gara, mātīšu — 7,2—7,7 mm gara. Mātīšu kūniņa ir resnāka ar nedaudz īsākām ūsām, citādi līdzīga tēviņu kūniņai. Kūniņa ir brūna vai gandrīz melna, ekzuvijs ir gaišāks, spīdīgs, kustīgie abdominālie (vēdera) segmenti ir spīdīgi bazālā daļā. Skulptūra ir viegla lielākā daļā, skujiņas ir gaiši salmdzeltenā krāsā un ar sīpolveidīgi palielinātu un tumšu dorsuma pamatni uz bazāliem vēdera segmentiem. Labrums ar viegli izteikti trapecveidīgu un kupolveidīgu pusi. Labiums ar vairāk izteiktāku kupolveidīgu pusi un nedaudz vairāk trulu nekā Calliteara fortunata.[5]
Gadā attīstās tikai viena lapkoku otiņmūķenes ģenerācija. Ziemo kūniņu stadijā.[4]
Kāpuri parasti barojas uz lapkokiem, koku vainagos, galvenokārt uz dižskābaržiem un skābaržiem, bet arī uz ozoliem, bērziem, lazdām, liepām, kļavām, zirgkastaņām, riekstkokiem, vītoliem, apsēm, gobām, pīlādžiem, augļkokiem un krūmiem augļu stādījumos; ļoti reti barojas uz skujkokiem.[1] Bieži sastopama arī dzērveņu plantācijās.[4][3]
Eiropā lapkoku otiņmūķene sastopama starp 37. un 60. paralēlēm. Eiropā ir reģistrēti masveida vairošanās uzliesmojumi, bet teritorijās, kas atrodas starp 48. un 57. paralēlēm. Centrālā Eiropā (Vācijā) ir reģistrēts uzliesmojums bērzu mežos 1810. gadā. Eiropas ziemeļos masveida vairošanas ir reģistrētas bērzu stādījumos un mežos Zviedrijas dienvidos un Dānijā; Eiropas austrumos (Polijā, Rumānijā un Ukrainā) — reģistrētas ozolu stādījumos un mežos. Tālāk kontinenta dienvidos ir tikai reģistrēta kukaiņa klātbūtne. Vienīgais uzliesmojums, kas notika areāla dienvidos, ir reģistrēts ziemeļrietumu Itālijā.[6]
Itālijā masveida vairošanās uzliesmojums notika 1980. gadu beigās un 1990. gadu sākumā starp 44. un 45. paralēlēm Pjemontā un Ligūrijā. Tas vairāk skara bērzu stādījumus. Visvairāk cieta Kumiana, Bibianas un Lusernas komūnas Turīnas provincē, Brondello komūna Kuneo provincē, Kalizzano un citas kaimiņkomūnas Savonas provincē.[6]
Uz preimaginālām stadijām parazitē divspārņi (no kāpurmušu dzimtas) un plēvspārņi (no jātnieciņu, tumšlapseņu, Eulophidae dzimtām).[6]
Reģistrētas sugas:[6][7][8][9]
Oliņas mātītes dēj uz koku stumbru mizas un koku lapām. Dējumus veido plakanas čupiņas, katrā no kurām ir 50—300 oliņu.[3]
Jaunie kāpuri sapulcējas lapas apakšpusē. Vispirms tie lapā izgrauž caurumus. No lapas var palikt neapēsts dzīslojums, vai arī tā var būt pilnīgi apēsta. Pieaugušie kāpuri izēd veselu lapu. Neapēsto lapu daļas, ekskrementus un zariņus var novērot uz mežsedzes, jo kāpuru darbība ir neracionāla. Smagu defoliāciju (lapu iznīcināšanu) nodara koku vainagam.[3]
Lapkoku otiņmūķene (Calliteara pudibunda)ir Erebidae dzimtas suga. Sastopama Centrāleiropā un Austrumeiropā, Centrālāzijā, Ķīnā un Japānā.
De meriansborstel (Calliteara pudibunda) is een nachtvlinder uit de familie van de spinneruilen (Erebidae), onderfamilie donsvlinders (Lymantriinae). De soort is vernoemd naar de bekende vlinder- en insectenschilderes Maria Sibylla Merian en de naam verwijst vermoedelijk naar de opvallende borstels op de rug van de rups.
De spanwijdte bedraagt tussen de 40 en 60 millimeter.
De vlinder komt voor in Europa en Klein-Azië. De vliegtijd is van april tot eind juni. Er vliegt maar een generatie per jaar, die slechts kort leeft.
De rups gebruikt een groot aantal struiken en bomen als waardplant, waaronder eik, wilg, berk, Prunus en meidoorn. De rups komt voor in twee kleurvariaties: bruin en geel. De harige en kleurrijke rups is een bijzondere verschijning met zijn vier borstels en pluim op zijn rug.
♂
♀
rups [1]
De meriansborstel (Calliteara pudibunda) is een nachtvlinder uit de familie van de spinneruilen (Erebidae), onderfamilie donsvlinders (Lymantriinae). De soort is vernoemd naar de bekende vlinder- en insectenschilderes Maria Sibylla Merian en de naam verwijst vermoedelijk naar de opvallende borstels op de rug van de rups.
Bøkebørstespinner (Calliteara pudibunda) er en sommerfugl i gruppen børstespinnere (Lymantriidae). Denne grå arten ble nylig funnet for første gang i Norge, men vi har to lignende arter, granbørstespinner (C. abietis) og heibørstespinner (C. fascelina).
En middelsstor (vingespenn 35 – 62 mm), kraftig, grå spinner. Hunnen er betydelig større og kraftigere enn hannen. Antennene er fjærformede hos hannen, trådformede og ganske korte hos hunnen. Som hos mange andre børstespinnere er beina kledt med lange, utstående hår og ser nesten ut som piperensere. Kroppen er kort og trinn med middels lange, grå hår. Forvingen er forholdsvis smal, avrundet trekantet, grå, med mer eller mindre tydelige, mørke tverrbånd. Bakvingen er lys grå, med et utydelig, mørkt tverrbånd og en liten, mørk flekk nær roten. Larven finnes i to fargevarianter, en lys, grønngul og en brunlig rød. Den har fire barberkost-lignende hårdusker på ryggen og en kvast av lange, røde hår på det bakerste leddet.
♂
♀
Bøkebørstespinneren lever mest i bøkeskog, men kan også forekomme i edelløvskog eller også i andre former for løvskog. Larven lever først og fremst på bøk, men kan også leve på eik, hengebjørk og andre løvtrær. De voksne sommerfuglene flyr om natten i mai – juli, og hannene kommer gjerne til lys. Parringen er langvarig og kan pågå opptil et døgn, deretter legger hunnen opptil 500 egg. Nyklekte larver kan spres med vinden ved at de bruker en silketråd som seil. De er utvokste på høsten, kryper da ned på bakken, spinner seg inn i en kokong og forvandler seg til en puppe, som overvintrer. Her skiller arten seg fra de fleste andre nordlige børstespinnere, som overvintrer som egg eller larver.
Bøkebørstespinneren finnes fra Den iberiske halvøy og Storbritannia østover gjennom Russland til Japan, sørøstover til Afghanistan. I Norden finnes den over hele Danmark, i Sverige nord til Uppland og i det sørligste Finland. Den ble funnet i Norge for første gang i Kristiansand i 2008.
Bøkebørstespinner (Calliteara pudibunda) er en sommerfugl i gruppen børstespinnere (Lymantriidae). Denne grå arten ble nylig funnet for første gang i Norge, men vi har to lignende arter, granbørstespinner (C. abietis) og heibørstespinner (C. fascelina).
Szczotecznica szarawka (Calliteara pudibunda syn. Dasychira pudibunda) – gatunek motyla z rodziny mrocznicowatych i podrodziny brudnicowatych.
Imago: Rozpiętość skrzydeł 21-50 mm, samice nieco większe od samców, skrzydła szarobiałe, beżowe; tylne jaśniejsze. Czułki u samców podwójnie pierzaste, u samic delikatnie piłkowane.
♂
♀
Gąsienica: długości do 45 mm, zielonkawożółta lub brązowoczerwona; charakterystycznie owłosiona: na grzbietowej stronie między szczoteczkami włosków widoczne są aksamitne, czarne rowki widoczne szczególnie podczas ruchu. Na 11 segmencie pędzelek dłuższych, czerwonych włosków.
Poczwarka: ciemnobrązowa, pokryta szarożółtymi włoskami, otoczona żółtoszarym, rzadkim oprzędem.
brunatnoczerwona forma gąsienicy
zielonożółta forma gąsienicy
Jaja: szarozielone w złożach po około 100 sztuk.
Zasiedla Palearktykę od Zachodniej Europy po Zachodnią Syberię, Azję i Japonię, w Polsce często spotykana.
Motyl lata nocą, przeważnie w lasach liściastych, parkach.
Gąsienica żeruje najczęściej na drzewach liściastych. W leśnictwie jest częstym szkodnikiem dębów i buków, żeruje także na leszczynach i rzadko na sośnie. Może występować w formie gradacyjnej, jednak gradacje nie trwają długo z uwagi na skłonność gąsienic do zachorowań na krysztalicę
Rójka motyli odbywa się nocą od maja do czerwca. Samica składa na korze pni w skupiskach, łącznie do około 400 jaj. Po dwóch, trzech tygodniach wylęgają się gąsienice. Po wylęgu jakiś czas pozostają zgromadzone w lusterku, po czym wędrują w korony drzew. Pierwsze żery polegają na szkieletyzowaniu liści, następne prowadzone do września, października są rozrzutne. Uszkodzone, nie objedzone liście opadają na ziemię. Gąsienice przebywają najczęściej wśród liści zespolonych przędzą. W trakcie masowych pojawów można zaobserwować gąsienice pełznące po ziemi, poszukujące innych drzew. Zaniepokojone, młode gąsienice zasnuwają się przędzą, starsze zwijają się w pierścień i opadają na ziemię, gdy mija zagrożenie jak najszybciej wracają do żerowania. Po zakończeniu żerowania, w październiku, schodzą pod ściółkę gdzie się przepoczwarczają. Motyle lęgną się w maju.
Szczotecznica szarawka (Calliteara pudibunda syn. Dasychira pudibunda) – gatunek motyla z rodziny mrocznicowatych i podrodziny brudnicowatych.
Calliteara pudibunda é uma espécie de insetos lepidópteros, mais especificamente de traças, pertencente à família Erebidae.
A autoridade científica da espécie é Linnaeus, tendo sido descrita no ano de 1758.
Trata-se de uma espécie presente no território português.
Calliteara pudibunda é uma espécie de insetos lepidópteros, mais especificamente de traças, pertencente à família Erebidae.
A autoridade científica da espécie é Linnaeus, tendo sido descrita no ano de 1758.
Trata-se de uma espécie presente no território português.
Bokspinnare (Calliteara pudibunda) är en fjäril i familjen Tofsspinnare.
Bokspinnaren är en kraftigt byggd spinnare med grå teckning. Både ljusa och mörka varianter förekommer. Hanen har ett vingspann på 33 till 47 millimeter, honan är större och har ett vingspann på 46 till 62 millimeter. Hanen har kamtandade antenner. Larven är som fullväxt 30 till 37 millimeter lång. Färgen på larven kan variera från gröngul med röd hårpensel till brunsvart med brun hårpensel.
Bokspinnaren är nattaktiv och lever i bokskogar eller andra ädellövskogar. Ibland kan den bli väldigt vanlig i bokskogsområden och larverna kan då kaläta bokarna. Hanarna lockas lätt till ljuset av kvicksilverlampor. Den har normalt endast en genaration och kan ses flyga från mitten av maj till mitten av juli. I sällsynta fall kan en andra generation ses i september till oktober. Honan lägger cirka 500 ägg på sydsidan av värdträdets stam (oftast en bok). Larven kläcks efter tre veckor. Unga larver kan använda spinntrådar för att spridas med vinden till andra träd. Larverna är fullvuxna efter tre månader och kan då ofta ses ner de kryper ner för träden för att förpuppas i markförnan. Puppan övervintrar och kläcks på våren på dagtid.
Bokspinnaren finns i en stor del av Europa. I öster finns den ända bort till Japan. I Sverige finns den upp till strax norr om mälardalen. I övriga Norden finns den i södra Finland och i hela Danmark.
Linné gav bokspinnaren namnet pudibunda vilket betyder 'blygsam' på latin. Det är oklart vad Linné syftar på i detta fallet, möjligen att honan täcker sina ägg.
Nationalnyckeln till Sveriges flora och fauna. Fjärilar: Ädelspinnare-tofsspinnare. Lepidoptera: Lasiocampidae-Lymantriidae. 2006. ArtDatabanken, SLU, Uppsala, ISBN 91-88506-58-4
Wikimedia Commons har media som rör Bokspinnare.
Bokspinnare (Calliteara pudibunda) är en fjäril i familjen Tofsspinnare.
Calliteara pudibunda là một loài bướm đêm thuộc họ Erebidae. Nó được tìm thấy ở châu Âu và Anatolia.
♂
♀
Sâu bướm
Sải cánh dài 40–60 mm. Con trưởng thành bay từ tháng 4 đến tháng 6.
Ấu trùng ăn Oak, Willow, Birch, Prunus và Crataegus species.
P]]
Calliteara pudibunda là một loài bướm đêm thuộc họ Erebidae. Nó được tìm thấy ở châu Âu và Anatolia.
♂
♀
Sâu bướm
Sải cánh dài 40–60 mm. Con trưởng thành bay từ tháng 4 đến tháng 6.
Ấu trùng ăn Oak, Willow, Birch, Prunus và Crataegus species.
Calliteara pudibunda (Linnaeus, 1758)
Синонимы
Краснохвост[1], или краснохвостка[2], или шерстолапка стыдливая[1] (лат. Calliteara pudibunda) — ночная бабочка семейства волнянок.
Размах крыльев составляет 37—67 мм. Половой диморфизм. Передние крылья самок окрашены в желтовато-серые цвета с бурым опылением и двумя-тремя волнистыми более тёмноокрашенными поперечными полосками. Задние крылья светло-серого цвета, с нечёткой размытой тёмной поперечной полоской и тёмным пятном по переднему краю. При этом самки значительно крупнее самцов. Окраска самцов пепельная или тёмно-серая. На передних крыльях самцов имеется контрастная, относительно основного фона крыла, перевязь. Усики самцов сильногребенчатые, гребешки желто-коричневые, членики усиков белые. У самок усики с короткими, но также с желто-коричневыми гребешками. Сидящая бабочка, вытягивает вперёд себя ноги, покрытые множеством волосков. Такая поза характерна для многих видов семейства волнянок. От близких видов отличается светлым опушением всего тела.
♂
♀
Краснохвост распространён в лесной зоне Евразии, исключая Крайний Север. Распространен по всей Европе в ареале дубовых и буковых лесов, в лесной и лесостепной зоне европейской части России, в Крыму, на Кавказе и Закавказье. На Дальнем Востоке встречается в южном Приморье; на Сахалине и Курильских островах распространена его форма modesta Кirby (pudica Stgr.). Известен в Японии.
Лёт бабочек отмечается с мая по июнь. Самки после спаривания откладывают яйца плоскими кучками по 50—300 штук (обычно около 100 штук) на кору деревьев на высоте 3—4 метров. Плодовитость самок в целом составляет до 1000 яиц. При массовом размножении в среднем количество яиц может достигает 10 000 на одно дерево, причём кладки встречаются даже на почве. Яйца светло-серого цвета с голубоватым оттенком.
Гусеница длиной до 50 мм, густо покрыта волосками, обычно лимонно-желтая, иногда розовая, серая или темно-коричневая, с кисточками такого же цвета на спине. На конце тела с верхней стороны имеется малиново-красная или пунцовая кисть длинных торчащих волосков в виде хвостика. Между кисточками на спине расположены черные поперечные полосы. Волоски гусениц при контакте с кожей человека вызывают появление аллергической реакции в виде болезненной сыпи. Этот вид характеризуется типичной летней диапаузой у гусениц, в результате которой развитие в летние месяцы, несмотря на усиленное питание, очень замедляется. Гусеницы развиваются в течение трёх и более месяцев. При повышенных температурах и длинном дне возникают дополнительные линьки гусениц, уменьшается скорость их роста.
В начале осени, как правило в октябре, гусеницы заканчивают рост, покидают кроны деревьев и окукливаются. Окукливание в коконах из опутанных паутиной сухих листьев чаще всего на поверхности земли, а при массовом размножении и в трещинах коры. Кокон двойной, укреплен волосками гусениц. Куколка тёмно-бурого цвета с желтовато-рыжими волосками и булавовидными отростками на своём конце. Куколка зимует.
Полифаг, вредитель плодовых культур. Кормовые растения гусениц — дуб черешчатый, ива козья, берёза повислая, слива, черёмуха, боярышник, яблоня, рябина, лещина обыкновенная, липа, тополь, хмель, бук, граб, каштан, вяз и другие лиственные породы деревьев и кустарников.
Краснохвост, или краснохвостка, или шерстолапка стыдливая (лат. Calliteara pudibunda) — ночная бабочка семейства волнянок.
该蛾的荷兰文俗名—Meriansborstel取自著名的蝴蝶和昆虫画家安娜·玛利亚·西比拉·梅里安（Anna Maria Sibylla Merian）之名。
茸毒蛾的翼幅可达到40-60毫米，其成虫的活动时间为4月至6月间。其幼虫以栎属植物、柳树、桦木属植物、李属植物、山楂属植物为食。
♂
♀
茸毒蛾之幼虫
这是一篇與昆虫相關的小作品。你可以通过编辑或修订扩充其内容。 
03(js).jpg)
.jpg)
.JPG)
.jpg)
.jpg)
