الأسماء في صفحات التنقل
Olingi, olingu ģints (Bassaricyon) ir viena no jenotu dzimtas (Procyonidae) ģintīm, kas apvieno 4 sugas. Sastopamas Centrālamerikas un Dienvidamerikas tropu lietus mežos, sākot ar Nikaragvu ziemeļos un beidzot ar Peru dienvidos līdz 2000 metriem virs jūras līmeņa.[1] Olingi ir nakts dzīvnieki un to mājvieta ir koku lapotne.
2013. gadā olingu ģints tika papildināta ar vēl vienu sugu — mazo olingu (Bassaricyon neblina), kuru 2006. gadā atklāja Andu kalnu mežos ASV zinātnieki.[2] Kopumā olingi ir ļoti reti zoodārzu iemītnieki un tos bieži jauc ar kinkažu.[3]
Ārēji olingi ir ļoti līdzīgi kinkažu, to galvenā atšķirība ir aste; kinkažu astei ir tveršanas funkcija, bet olingu astei ir tikai līdzsvara funkcija. Olingiem ir slaidāki purni un zema astes tiem ir smaržu sekrēta dziedzeri. Tie ir maza auguma dzīvnieki, to aste ir ļoti gara, garāka par ķermeni. Galvas forma saplacināta, ausis nelielas, noapaļotas un plati novietotas. Abi dzimumi ir apmēram vienā augumā.[4] Kažoka krāsa visiem ir brūna vai pelēkbrūna, dažām sugām uz astes var nojaust gredzenveida krāsojumu, citām aste ir vienā krāsā ar pārējo ķermeni. Pavēdere un pakakle gaišāka kā pārējais ķermenis.
Lielākais ģintī ir ziemeļu olings, kura ķermeņa garums ir 35—47 cm, astes garums 40—52 cm, svars 1,13—1,58 kg.[1] Mazākais ir mazais olings (Bassaricyon neblina). Tā ķermeņa garums ir apmēram 35,5 cm, astes garums 33,5—42,5 cm, svars apmēram 900 g.[5]
Lai arī olingi ir visēdāji, pamatā tie barojas ar augļiem, nektāru un ziediem. Reizēm tie barojas arī ar kukaiņiem un maziem dzīvniekiem. Zoodārzos ir novērots, ka olingi gaļu patērē daudz vairāk kā kinkažu.[4]
Pēdējo gadu ģenētiskie pētījumi liecina, ka olingu tuvākie radinieki ir degunlācīši,[6] lai gan šobrīd katrs ir klasificēts atšķirīgā apakšdzimtā. Olingi šobrīd ir iedalīti kinkažuveidīgo (Potosinae) apakšdzimtā, bet degunlācīši jenotveidīgo (Procyoninae) apakšdzimtā. Olingus ļoti bieži jauc ar kinkažu. Tos visvieglāk var atšķirt pēc astes, kura kinkažu atšķirībā no olingien ir tvērējaste. Lielā ārējā līdzība olingiem ar kinkažu ir piemērs paralēlai evolūcijai, kad apstākļi rada atšķirīgām sugām ne tikai kopīgas īpašības, bet arī ķermeņa uzbūvi.
Starp sistemātiķiem nav vienprātības par olingu ģints sistemātiku. Daži sistemātiķi izdala 5 atsevišķas sugas: Bassaricyon alleni, Bassaricyon beddardi, Bassaricyon pauli, Bassaricyon lasius un Bassaricyon gabbii. Toties citi izdala tikai divas sugas: Bassaricyon alleni un Bassaricyon gabbii. Trešā grupa pieņem, ka ir tikai viena olingu suga.[7] Vēl pavisam nesenā pagātnē pētīta bija tikai viena olingu suga — kuplastes olings. Andu kalnos Ekvadorā 2006. gadā tika atklāta jauna olingu suga — mazais olings, kurš 2013. gadā tika iekļauts olingu sistemātikā.
Mūsdienās, apkopojot dažādos izpētes datus (anatomijas, morfometrikas, molekulāros un DNS), zinātnieki 2013. gadā nonākuši pie secinājuma, ka olingu ģintī būtu jābūt 4 sugām. Sekojošā sistemātika atspoguļo šo iedalījumu.[1]
Olingi, olingu ģints (Bassaricyon) ir viena no jenotu dzimtas (Procyonidae) ģintīm, kas apvieno 4 sugas. Sastopamas Centrālamerikas un Dienvidamerikas tropu lietus mežos, sākot ar Nikaragvu ziemeļos un beidzot ar Peru dienvidos līdz 2000 metriem virs jūras līmeņa. Olingi ir nakts dzīvnieki un to mājvieta ir koku lapotne.
2013. gadā olingu ģints tika papildināta ar vēl vienu sugu — mazo olingu (Bassaricyon neblina), kuru 2006. gadā atklāja Andu kalnu mežos ASV zinātnieki. Kopumā olingi ir ļoti reti zoodārzu iemītnieki un tos bieži jauc ar kinkažu.
