الأسماء في صفحات التنقل
Mazais grizons (Galictis cuja) ir vidēja auguma sermuļu dzimtas (Mustelidae) plēsējs, kas pieder grizonu ģintij (Galictis). Mazo grizonu mēdz saukt arī par mazo Dienvidamerikas tini.
Mazo grizonu var sastapt Dienvidamerikas dienvidu daļā: Argentīnā, Bolīvijā, Brazīlijā, Čīlē, Peru un Paragvajā.[1]
Mazais grizons dzīvo dažāda rakstura biomās, gan tuksnešanos un nabadzīgos apvidos, gan ar veģetāciju bagātīgās teritorijās, kā mūžzaļie meži un plašās savannas. Mazais grizons tāpat kā lielais grizons vienmēr apmetas ūdens tuvumā. Tas nav sastopams tikai augstāk kalnos par 4000 metriem virs jūras līmeņa.[2]
Mazais grizons ārēji ir ļoti līdzīgs lielajam grizonam, tikai ir par to nedaudz mazāks. Kā visiem sermuļu dzimtas dzīvniekiem tā ķermenis ir garš un muskuļots, kājas īsas. Aste salīdzinoši īsa. Kakls garš, krūtis šauras un galva neliela, plakana ar mazām un apaļām ausīm.[3] Tomēr, salīdzinot ar pārējien sermuļu dzimtas dzīvniekiem, grizons ir masīvāks un smagāks. Ķermeņa garums mazajam grizonam ir 28—50 cm, astes garums 12—19 cm, svars 1—2,5 kg. Bieži tēviņi ir lielāki par mātītēm.[2] Katrai ķepai ir pieci pirksti, kas ir savienoti ar peldplēvēm. Nagi ir īsi, bet spēcīgi, līki un asi.[4]
Kažoka krāsa visai ķermeņa augšdaļai ir sudraboti pelēka, bet kājas, purns, pakakle un vēders melni. Balta josla sejā izceļ uzacu daļu, tieši virs acīm un stiepjas visa kakla garumā, reizēm līdz pleciem, atdalot melno pakakli no pelēkās augšdaļas. Mazā grizona matojums ir dubults; pavilna ir mīksta un bieza, akotspalva gara, rupja un stingra.[3] Astes apmatojums ir garš un mīksts, tā spalvas ir apmēram 6—7 cm garas.[5] Kažoka krāsa variē, dažādos ģeogrāfiskos rajonos tā var būt atšķirīga. Sirmā kažoka spalva var būt ar dzeltenīgu toni, vai tīri pelēka, vai tumša, gandrīz melna ar sirmiem spalvu galiem.[2]
Mazie grizoni ir ļoti sociāli dzīvnieki. Lai arī visbiežāk tie medī vienatnē, tomēr reizēm tie uzturas kopā pa pāriem vai nelielās ģimeņu grupās. Medīt tie dodas gan dienas laikā, gan naktī. Tie medī mazus grauzējus, putnus, kukaiņus, vardes un čūskas, no ligzdām izēd olas un ēd arī augļus.[5] Ir novērots, ka mazais grizons spēlējas ar savu medījumu tāpat kā to dara kaķis.[4]
Mazo grizonu vokalizācija ir diezgan izkopta, un pastāv uzskats, ka tie savā starpā komunicē ar balsi. Briesmu gadījumā mazie grizoni spalgi rej. Mazos grizonus var viegli pieradināt, un tie kļūst par atraktīviem mājdzīvniekiem.[2]
Iespējams mazie grizoni veido monogāmas attiecības un dzīvo ģimenēs.[4] Mazuļi dzimst martā, augustā, septembrī vai oktobrī. Grūsnības periods ilgst 40 dienas, un parasti piedzimst 2—4 mazuļi. Dabā līdz šim nav veikta nopietna mazo grizonu novērošana, tādēļ faktu materiāls ir ļoti skops.[2]
Mazais grizons (Galictis cuja) ir vidēja auguma sermuļu dzimtas (Mustelidae) plēsējs, kas pieder grizonu ģintij (Galictis). Mazo grizonu mēdz saukt arī par mazo Dienvidamerikas tini.
Mazo grizonu var sastapt Dienvidamerikas dienvidu daļā: Argentīnā, Bolīvijā, Brazīlijā, Čīlē, Peru un Paragvajā.
Mazais grizons dzīvo dažāda rakstura biomās, gan tuksnešanos un nabadzīgos apvidos, gan ar veģetāciju bagātīgās teritorijās, kā mūžzaļie meži un plašās savannas. Mazais grizons tāpat kā lielais grizons vienmēr apmetas ūdens tuvumā. Tas nav sastopams tikai augstāk kalnos par 4000 metriem virs jūras līmeņa.
