الأسماء في صفحات التنقل
The approximate length of the head-body is 14-20 cm. They have a gray back and head with dark, narrow rings around the eyes. The underparts are white or yellowish. Their pelage is short, soft, and thick. These animals are squirrel-like with large and rounded ears, small eyes, and a long bushy tail (11-19 cm). The hands and feet are both equipped with hard pads for use in climbing. The four digits of the forefeet and the five digits of the hindfeet have short, curved claws. Glis glis is sciurognathous and myomorphous. Dental formula: 1/1, 0/0, 1/1, 3/3. (Nowak 1991; Niethammer 1990; MacDonald 1984)
Other Physical Features: endothermic ; bilateral symmetry
Average lifespan
Status: captivity: 8.7 years.
Average lifespan
Status: wild: 9.0 years.
Glis glis inhabits inhabits deciduous or mixed forests and fruit orchards in both the lowlands and mountains. The most common site for daily shelter is the hollow of trees. The hollows may be lined with grass or other vegetation. Glis glis also shelters in crevices between rocks, burrows among tree roots, woodpecker holes, piles of mulch, attics, barns, and artificial nest boxes. (Nowak 1991)
Habitat Regions: temperate ; terrestrial
Terrestrial Biomes: forest
Other Habitat Features: agricultural
Glis glis is a European species. It occurs from France and northern Spain to the Volga River and northern Iran. Glis glis also occurs on the islands of Sardinia, Corsica, Sicily, Crete, and Corfu. (Nowak 1991)
Biogeographic Regions: palearctic (Native )
Glis glis is omnivorous. It feeds mainly on seeds, leaves, buds, nuts, berries, acorns, and soft fruits. They eat insects occasionally and have been known to eat small birds. (Niethammer 1990; Nowak 1991)
Animal Foods: birds; insects
Plant Foods: leaves; seeds, grains, and nuts; fruit
Primary Diet: omnivore
Glis glis is known for its luxuriant fur. In ancient Rome, its meat was considered a delicacy. In some parts of Europe, the meat of G. glis is still considered a gourmet dish. (Nowak 1991)
In some areas Glis glis is considered very harmful to the production of fruit and wine. G. glis has been known to do considerable damage to trees and is considered a nuisance. (Hoodless 1993; Nowak 1991)
Glis glis is still rather common in Europe, occurring about 1 animal per hectare to 30 animals per hectare. Their numbers have decreased as a result of habitat destruction. (Niethammer 1990)
IUCN Red List of Threatened Species: least concern
Perception Channels: tactile ; chemical
The taxonomy of this species has been fluid. They have been alternately considered Myoxus glis or Glis glis and placed it in the families Gliridae and Myoxidae. Common names include edible dormouse, fat dormouse, and squirrel-tailed dormouse.
Glis glis have one litter a year. The litter can consist of 1-11 individuals, but usually falls in the range of 4-6 offspring. Their gestation period is 30-32 days and the young weigh 1-2 g at birth. G. glis is usually weaned at 5-6 weeks and reaches maturity after 1-2 years. To attract males to mate, the females will drag their anal region across the ground to produce an odor marking. These trails are eagerly sniffed by the males, which then leave their marks on top. Also, edible dormice can make a whistling sounds at short intervals over long periods, which announce their willingness to mate. The wanting male pursues the female and makes a fine chirping sound with its mouth closed. At first, the female runs away or defends itself, purring and rattling its teeth and beating its paws. It may even jump the male and bite it. These acts are believed to be play because when the male gives up the female will follow it.
After mating, the female spends more time bringing nesting material into the den and becomes very sensitive to interference. It uses hairs and feathers as lining material. The nests are usually off the ground, in a hole in a tree for example. The young of G. glis exit the womb with the hind end first. The offspring are quite undeveloped at birth. The external ears unfold after 5 days; the auditory canal opens after 12 days; the eyelids separate after 21 days; the lower rodent teeth come through after 13 days while the upper ones come through after 2o days.
Mating season for G. glis is usually in July. The young are born around August, which gives about two months of growing time before they have to hibernate at the end of October.
(Niethammer 1990; MacDonald 1984)
Key Reproductive Features: gonochoric/gonochoristic/dioecious (sexes separate); sexual
El llirón gris (Glis glis) ye una especie de royedor esciuromorfo de la familia Gliridae común n'Europa.
Ye un pequeñu royedor, pero de tamañu considerable en comparanza con ratoncillos y topinos que l'home acostuma a reparar, llegando a algamar un llargor de 13 a 20 cm, más la cola d'unos 11 a 17 cm. Les oreyes miden alredor de 25 y 32 mm, ente que los güeyos tán ente 15'7 y 21 mm. El pesu bazcuya ente los 75 y 220 g.[2]
Tien una nidia pelame de color gris plateáu pal envés y cola, tornando a un gris escuru, casi negru, tan solo una fina franxa en redol a los güeyos. Siendo de color blancu per debaxo (a lo llargo de tola parte inferior). Na so cara resalten los sos güeyos (negros, redondos, grandes y saltones), la so ñariz (d'un tonu rosado) metanes un pequeñu focico pobláu de llongures bigotes, y unes grandes oreyes que destaquen a güeyu. La cola ye casi tan llarga como'l restu del cuerpu, tupia, toa ella poblada d'abondosu pelo, formando una capa uniforme. Les femes tienen dolce mames, o lo que ye lo mesmo, seis pares de mames, presentando dos pectorales, dos abdominales y dos inguinales. La fórmula dentaria d'esti llirón, ye 1.0.1.3/1.0.1.3. El númberu de cromosomes pa esta especie ye (2n) = 62.[2]
Ye arborícola. Vive y desenvuélvese básicamente en montes caducifolios de planifolios, en xardinos, güertes y frutales, onde pueden atopar abuntante alimentu. Atópense bien cómodos en montes de carbayu (Quercus robur), haya (Fagus sylvatica), castañal (Castanea) o ablanar (Corylus). Tamién habiten les zones cascayoses del monte, onde les roques faen les vegaes d'abelugu. En cuanto al rangu de hábitat altitudinal, puede dicise que, anque rares vegaes vive a una altitú cimera de los 1.000 msnm, esti rangu alcuéntrase asitiáu ente los 50 y 2000 m.
Glis glis ye una especie namái europea, distribuyir por toa Europa continental, dende'l norte de la Península Ibérica hasta'l norte de l'antigua Persia (Irán). Presente tamién en Cerdeña, Córcega, Sicilia, Creta y Corfú, toes elles islles. Hubo un intentu en Gran Bretaña d'introducir esta especie a principios del sieglu XX, desaguando esto a un ésitu moderáu. N'España tópase la subespecie Glis glis pyrenaicus, qu'ocupa la Cordal Cantábricu, los Pirineos y el Sistema Ibéricu.
El réxime alimenticiu d'esti llirón ye preferentemente vexetarianu. Los sos alimentos preferíos son les granes y los frutos secos; como por casu abiyotes, castañes, nueces y ablanes. Ello ye que pol so vezu o manera de vida, precisen d'alimentos bien enerxéticos. Cuando llega la dómina, inxeren frutes y bayes, como mazanes, cirueles, mores, zarzamora, arándanos, freses, figos y peres. Como complementu habitual de la so dieta, decantar por artrópodos, flores, fungos y cogordes, biltos, o inclusive les partes más verdes de delles plantes. Tamién s'alimenta dacuando de pequeños vertebraos, particularmente nueves aves a les qu'atopa nel nial. En seronda, los llironos engorden bien de y almacenen pocu alimentu, constituyendo asina bones reserves enerxétiques pa enfrentase col llargu periodu de envernía.
Na antigua Roma'l llirón yera consumíu como alimentu humano principalmente pola clase alta, anguaño'l llirón gris inda ye consumíu n'Eslovenia, onde ye consideráu una exquisitez, anque'l so usu como alimentu foi más estendíu mientres la Segunda Guerra Mundial.[3]
El llirón gris (Glis glis) ye una especie de royedor esciuromorfo de la familia Gliridae común n'Europa.
Glis glis (lat. Glis glis) - Glis cinsinə aid heyvan növüdür.
Xarici görünüşcə sincaba oxşayır. Lakin qulaqlarının kənarları sincabın qulaqlarından fərqli olaraq dəyirmi şəkildə olub, uclarında uzun tüklərdən ibarət qotazlar olmur. Bədənin uzunluğu 186 mm, quyruğun uzunluğu 161 mm, qulağın uzunluğu 23 mm, pəncənin uzunluğu isə 32 mm-ə qədərdir. Çəkisi 174 q-dır. Əmcəklərinin sayı 10 ədəddir. Bel hissəsinin tük örtüyü bozumtul-qonur, qarın hissəsininki isə ağ rəngdədir. Quyruğu uzun və tüklüdür. Bu tüklər sanki hər tərəfdə yana daranmışdır.
Süleysinin arealı Avropanın əksər hissəsini, Kiçik Asiyanı və Şimalı İranı və Qafqazı əhatə edir. Zaqafqaziya miqyasında Azərbaycanda və Gürcüstanda geniş yayılmışdır. Azərbaycan ərazisində əsas etibari ilə Talışın, Böyük və Kiçik Qafqazın aran və dağ meşələrində yayılmışdır. Bununla yanaşı süleysinlərə həmçinin Kür, İori, Alazan və Araz çaylarının tuqay meşələrində və eləcə də aran rayonlarının meyvə bağlarında təsadüf etmək olar. Azərbaycanda bu növün iki yarımnövü G.G. orientalis Nehring (1902), G.g.caspicus Satunin (1905) yaylmışdır. Birinci yarımnöv Böyük və Kiçik Qafqazda, ikinci yarımnöv isə Talış meşələrində yaşayır[1].
Əsas yemlərinin məhsuldarlğından asılı olaraq süleysinin sayı dəyişkən olub əlverişli yerlərdə hər hektarda 30 - 35 fərdi keçə bilər.
Süleysin ağaclarda yaşayır. Əsas etibarilə fıstıq, palıd, qoz, fındıq, alma, armud və başqa meyvələr bitən meşə və bağlarda yayılmışdır. Əsas yemini qeyd olunan ağacların meyvələri təşkil edir. Bundan başqa, süleysin ağacların cavan budaqları və cücülərlə də qidalanır. Yuvalarını ağacların koğuş və yarıqlarında, eləcə də meşə və bağlara yaxın olan tikintilərin daşları arasında qurur. Süleysinin qış yuxusu çox uzun müddət davam edir. Azərbaycanda onun qış yuxusu təxminən 7 – 8 ay çəkir. Qış yuxusu sentyabrın axırlarında və yaxud oktyabrın əvvəllərində başlayır, may-iyun aylarına isə qurtarır. Yaxşı mühafizə edilən koğuşlarda tək-tək və ya 4-6 fərddən ibarət qruplarla qışlayır. İldə iki dəfə çoxalır. Balavermə iyun-iyul və avqust aylarında müşahidə olunur. Hər dəfə dişi fərd 5-8 bala verir. Boğazlıq dövrü 20-25 gün davam edir. Süleysin qoz və fındıq bağlarına, meyvəçiliyə və bəzi yerlərdə üzümçülüyə olduqca ziyan vurur.
An hunegan gris (Glis glis) a zo ur c'hrigner bihan eus koadoù Europa, tost ouzh al lir hag al liran. Ar spesad nemetañ eo er genad Glis.
a vo kavet e Wikimedia Commons.
An hunegan gris (Glis glis) a zo ur c'hrigner bihan eus koadoù Europa, tost ouzh al lir hag al liran. Ar spesad nemetañ eo er genad Glis.
Hunegan a-grap ouzh ur voger (gwelout spisder uhel)El liró gris (Glis glis) és un petit rosegador, l'única espècie del gènere Glis. És una espècie nadiua de tot Europa, excepte a la Gran Bretanya, on fou introduït al segle XX. És relativament freqüent a Catalunya. Viu a entre 50 i 2000 metres d'altitud, principalment als boscos caducifolis, on s'alimenta d'aglans i fages.[2]
Els antics romans el criaven i se'l menjaven. Els romans els cultivaven en grans forats o (en ambients urbans menys espaiosos) en contenidors de terracota (els gliraris),[3] no gaire diferents de les gàbies d'hàmster d'avui en dia.[4]
El liró gris (Glis glis) és un petit rosegador, l'única espècie del gènere Glis. És una espècie nadiua de tot Europa, excepte a la Gran Bretanya, on fou introduït al segle XX. És relativament freqüent a Catalunya. Viu a entre 50 i 2000 metres d'altitud, principalment als boscos caducifolis, on s'alimenta d'aglans i fages.
Els antics romans el criaven i se'l menjaven. Els romans els cultivaven en grans forats o (en ambients urbans menys espaiosos) en contenidors de terracota (els gliraris), no gaire diferents de les gàbies d'hàmster d'avui en dia.
Liró gris escalant (en alta resolució)Plch velký (Glis glis) je největší český plch. Je dlouhý až 18 cm a podobný veverce[2].
Dosahuje takřka velikosti veverky. Svrchní strana stříbrně lesklá, šedohnědá, spodní strana bílá, ostře oddělena. Uši malé, kulaté a velké oči, tmavě olemované. Ocas protáhle huňatý.
Listnaté, smíšené lesy, parky, zahrady. Žije v rodinách v dutinách stromů, škvírách ve skalách, v budkách, někdy v budovách a garážích. Je znám jeho výskyt i v petřínských sadech v Praze, objevuje se ve spižírnách domů.
Aktivní za soumraku a v noci. Píští a hvízdá. Občas si vytváří letní zásoby, nikdy ne zimní. Potravou jsou mu listy, pupeny, kůra, žaludy, bukvice, ořechy, bobule, plody, někdy i hmyz, vejce a ptačí mláďata.
Velmi dobře šplhá a skáče. Zimní spánek – přežívá ve stavu strnulosti v období (říjen až květen) v dírách v zemi, které si sám vyhrabal.
Samice rodí jedenkrát za rok 4–6 holých a slepých mláďat. Březost trvá 30–32 dní. Už po 8 týdnech jsou mláďata samostatná.
Obrázky, zvuky či videa k tématu plch velký ve Wikimedia Commons
Galerie plch velký ve Wikimedia CommonsPlch velký (Glis glis) je největší český plch. Je dlouhý až 18 cm a podobný veverce.
Der Siebenschläfer (Glis glis) ist ein nachtaktives Nagetier aus der Familie der Bilche (Gliridae). Die Gestalt dieses Tieres erinnert an Eichhörnchen und Grauhörnchen. Doch ist der Siebenschläfer deutlich kleiner, hat große, schwarze Augen, rundliche Ohren und einen weniger buschigen Schwanz. Das Gesicht weist keine Zeichnungen, aber lange Tasthaare auf. Die Fußballen dieser Tiere sind stets etwas feucht und so beschaffen, dass Siebenschläfer Bäume und Wände ohne Probleme erklimmen können. Die Tiere werden bis zu 9 Jahre alt und erreichen ein Gewicht von 70 bis 160 g. Die Kopf-Rumpflänge beträgt 13 bis 18 cm, dazu kommt der 11 bis 15 cm lange Schwanz. Der Siebenschläfer war in Deutschland Tier des Jahres 2004 und in Österreich Tier des Jahres 2021.
Angeblich erhielt er seinen Namen wegen seines sieben Monate dauernden Winterschlafs, jedoch dauert diese Ruhephase oft von Anfang September bis Anfang Mai des nächsten Jahres und damit etwas länger als sieben Monate. Im Volksglauben werden die Siebenschläfer mit den Sieben Schläfern in Verbindung gebracht und je nach Stimmung als entweder gute Hausgeister und Beschützer der Hausbewohner oder böses Omen gedeutet.
Man findet diese Tiere in Laubwäldern oder großen Gärten (ideal: Obstgärten) von Kontinentaleuropa bis hin nach Iran. Der Siebenschläfer sucht sich gerne in Baumlöchern, Vogelhäuschen und auch unter den Dächern von Häusern sein Schlafquartier. Während er dort den Tag verschläft, pflegt er nachts herumzulaufen und kann dabei so viel Lärm machen, dass dieser auch einem erwachsenen Menschen, etwa einem Einbrecher, zugeordnet werden könnte und nicht einem so kleinen Tier.
Die Naturschutzbund-BUND-Gruppe Leverkusen hat erstmals 2015 in Meisennistkästen, die von wildlebenden Siebenschläfern als Schlafquartier bezogen werden, Funkkameras eingebaut. Dadurch konnte ein Live-Stream im Internet das Leben der Siebenschläfer innerhalb ihrer Behausung zeigen, inklusive Brut und Aufzucht der Jungen.[1] Dieses Projekt wird seither jährlich wiederholt.[2]
Im Herbst wird zum Anfressen des „Winterspecks“ besonders fettreiche Nahrung bevorzugt. Dazu gehören Bucheckern, Eicheln, Haselnüsse, Kastanien und andere Samen, die viel Öl und Fett enthalten. In den Sommermonaten ernähren sich Siebenschläfer eher von Knospen, Rinden, Früchten und Pilzen. Gelegentlich wird die Nahrung durch Insekten, Vogeleier oder kleine Vögel ergänzt.
Einen Monat nach dem Erwachen aus dem langen Winterschlaf beginnt die Paarungszeit, wobei die tatsächliche Vermehrung bei diesem Säugetier im Grunde nur über die nicht immer gegebene Befruchtungsfähigkeit der Männchen gesteuert wird. Allein in Jahren mit gutem Nahrungsangebot zur Herbstzeit sind schon im Frühjahr die Hoden der Männchen deutlich vergrößert, was mit einer tatsächlichen Befruchtungsfähigkeit verbunden ist. Wie diese vorausschauende Steuerung bei den Siebenschläfern zustande kommt, ist wissenschaftlich noch nicht geklärt. Manchmal zieht sich die Paarungszeit auch bis Ende August hin. Nach einer Tragzeit von 30 bis 32 Tagen kommen zwischen Anfang August und Mitte September normalerweise vier bis sechs, seltener bis zu elf blinde Junge zur Welt. Nach 21 bis 32 Tagen öffnen diese die Augen und beginnen dann, bis zum nahen Beginn des Winterschlafs feste Nahrung zu sich zu nehmen. In dieser kurzen Phase sind sie zum Überleben auf ein sehr gutes Nahrungsangebot angewiesen.
Für seinen Winterschlaf gräbt sich der Siebenschläfer in der Regel im September etwa 30 bis 100 cm tief in die Erde ein, um dort vor Frost geschützt zu sein. Er nimmt in seiner Erdhöhle, die nicht wesentlich größer ist als er selbst, eine kugelförmige Körperhaltung ein, um seine Wärmeabgabe bestmöglich zu reduzieren. Spätestens Anfang Mai – also nach bis zu acht Monaten – gräbt er sich nach einer mehrstündigen Aufwachphase wieder aus.[3] Um den langen Zeitraum in der Erde zu überleben, zehrt der Siebenschläfer von seinen Fettreserven, die er sich über den Sommer angefressen hat, und seine Herzschlagfrequenz verringert sich von etwa 300 auf 5 Schläge pro Minute. So ist es ihm auch möglich, mit dem geringen Sauerstoffvorrat in seiner Erdhöhle auszukommen. Seine Körpertemperatur fällt bis auf fünf Grad Celsius, was etwa der Bodentemperatur entspricht. Zur Vermeidung eines Zelltodes bei niedrigeren Temperaturen wird der Winterschlaf von kurzen Aufwärm- und Aufwachphasen unterbrochen. Allerdings geschieht dies nicht in einem gewissen Rhythmus, sondern lediglich ein- bis zweimal.
In der Nähe von menschlichen Siedlungen kommt es häufig vor, dass sich der Siebenschläfer zum Überwintern einen frostgeschützten Platz in einem Gebäude sucht. Die Dauer des Winterschlafs kann dann – je nach Temperaturbedingungen – deutlich reduziert sein.
Zu den Fressfeinden gehören Marder, Hauskatzen und größere Eulen. Lange Winter können einen hohen Schaden in der Population verursachen. Wegen seiner Bedrohung wurde der Siebenschläfer 2004 in Deutschland von der Schutzgemeinschaft Deutsches Wild zum Tier des Jahres ernannt. Die IUCN stuft den Siebenschläfer als „nicht gefährdet“ ein.
In der Römischen Küche, seit etwa dem Ende der Republik, wurden Siebenschläfer gegessen, die in speziellen Gehegen (Glirarium, ähnlich heutigen Hamsterkäfigen) gezüchtet und anschließend in dunklen Terrakotta-Gefäßen schlachtreif gemästet wurden. Die Tiere wurden anschließend abgezogen und kamen überwiegend in gebackener oder gesottener Zubereitung auf den Tisch, gewöhnlich als Snack oder als Zwischengang, wahrscheinlich wegen des geringen Nährwerts und des hohen Preises vornehmlich in wohlsituierten Haushalten.[4]
Auch zu späteren Zeiten war der Verzehr von Siebenschläfern noch gebräuchlich, bis heute etwa in Slowenien, wo sie als seltene Spezialität gelten und das Fangen von Siebenschläfern mit Lebendfallen eine ländlich-volkstümliche Tradition ist.[5] Der europäisch-mittelalterliche Genuss von Siebenschläfern wie auch die Verwendung ihres Fetts zu medizinischen Zwecken sind seit dem 13. Jahrhundert dokumentiert. Sie wurden auch saisonal zur Nahrungsergänzung oder in Notzeiten verstärkt bejagt.[6]
Die im englischen Sprachraum verwendete Bezeichnung edible dormouse (wörtlich ‚essbarer Bilch‘) deutet dort ebenfalls auf den früheren Verzehr von Siebenschläfern hin.
In Italien ist der Verzehr des Siebenschläfers Tradition, besonders in der Lombardei und in Kalabrien. Dies ist jedoch derzeit nicht legal. Jagd, Mast und Verzehr sind verboten, da das Tier dort unter Schutz steht. Die ’Ndrangheta betreibt allerdings Wilderei, um die als Delikatesse geltenden Tiere bei festlichen Gelegenheiten zu servieren.[7]
Der Schläferskopf, ein Berg im Taunus bei Wiesbaden, ist nach den dort ansässigen Siebenschläfern benannt.[8]
Bobo Siebenschläfer wurde als Buch und Fernsehserie erfolgreich.
Der Siebenschläfer Piezke wird im Buch „Traumstunde für Siebenschläfer“ von Janosch wiederholt von Popov aus gefährlichen Situationen gerettet, in die er gerät, da er ständig einschläft - selbst im Stehen.
Der Siebenschläfer (Glis glis) ist ein nachtaktives Nagetier aus der Familie der Bilche (Gliridae). Die Gestalt dieses Tieres erinnert an Eichhörnchen und Grauhörnchen. Doch ist der Siebenschläfer deutlich kleiner, hat große, schwarze Augen, rundliche Ohren und einen weniger buschigen Schwanz. Das Gesicht weist keine Zeichnungen, aber lange Tasthaare auf. Die Fußballen dieser Tiere sind stets etwas feucht und so beschaffen, dass Siebenschläfer Bäume und Wände ohne Probleme erklimmen können. Die Tiere werden bis zu 9 Jahre alt und erreichen ein Gewicht von 70 bis 160 g. Die Kopf-Rumpflänge beträgt 13 bis 18 cm, dazu kommt der 11 bis 15 cm lange Schwanz. Der Siebenschläfer war in Deutschland Tier des Jahres 2004 und in Österreich Tier des Jahres 2021.
Acebcal azunɣid (assaɣ usnan: Glis glis) d talmest n temsiffatin yeṭṭafaren tawsit n tefrirut tamufayt deg twacult n icebcalen
Acebcal azunɣid (assaɣ usnan: Glis glis) d talmest n temsiffatin yeṭṭafaren tawsit n tefrirut tamufayt deg twacult n icebcalen
A ghjira (Glis glis) hè un tipu di mammiferu chì faci parti di a famiglia di i Myoxidae. Hè longu da 15 à 20 cm. A coda hè longa 14 cm. Pesa da 100 à 250 grammi. A ghjira hè prisenti in Auropa è ancu in Asia cintrali.Si scontra in u nordu di a Turchia, in Corsica, in Sardegna è in Sicilia. Hè assenti di a facciata altlantica di a Francia è di i grandi piani di u Nordu di l'Alimania. Ùn ci hè micca nemmenu in Scandinavia.
A ghjira esci di notti, ma si ò ussirvà quantunqua duranti u ghjornu in i sapari. S'assumiglia a u scuriolu, ma hè più chjuca.
A ghjira pò perda a so coda quand'edda hè chjappa. Hè par quissa chì si pò veda à spessu di 'ss'animali chì t'ani a coda tronca.
A ghjira manghja baghi, ghjandi, fiori, castagni è frutti, ma ancu ovi d'aceddi è insetti.
A ghjira hè prisenti in Corsica. Si trova piuttostu in i furesti. Esisti in Corsica una spezia endemica incù a Sardegna: glis glis meloni.
A ghjira (Glis glis) hè un tipu di mammiferu chì faci parti di a famiglia di i Myoxidae. Hè longu da 15 à 20 cm. A coda hè longa 14 cm. Pesa da 100 à 250 grammi. A ghjira hè prisenti in Auropa è ancu in Asia cintrali.Si scontra in u nordu di a Turchia, in Corsica, in Sardegna è in Sicilia. Hè assenti di a facciata altlantica di a Francia è di i grandi piani di u Nordu di l'Alimania. Ùn ci hè micca nemmenu in Scandinavia.
A ghjira esci di notti, ma si ò ussirvà quantunqua duranti u ghjornu in i sapari. S'assumiglia a u scuriolu, ma hè più chjuca.
A ghjira pò perda a so coda quand'edda hè chjappa. Hè par quissa chì si pò veda à spessu di 'ss'animali chì t'ani a coda tronca.
A ghjira manghja baghi, ghjandi, fiori, castagni è frutti, ma ancu ovi d'aceddi è insetti.
La Glira (IPA: ['ʎiːra], pl. ['ʎiːrə]) è ne rescecatore luonghe cchiù o méne 30 cendímetre (de gle quale 13 de coda) che pésa mmèdia 100 gramme.
Tè na pelliccia de chelore grigge caštane ngòpp’a la schina, mindre la panza è ghianga; gle musse tè du uocchie ruosse é ciérte baffe fute é luonghe (che siérvene a attendà), le récchie tonne, suo cchiuttòšte peccerélle é jéscene jušte ne ccone fore da la pelliccia.
Pare na ciurla, ma uardènne buone la coda longa é sèmbe ritta se capisce ca è na glira.
È spasa pe l'Euròpa é l'Asia. A l'Euròpa ze tròva da gle nòrd de la Spagna affin'a l'Ucraina. A l'Etalia ze tròva fácele, méne ca a la Chiana Padana, a la penísera salendina é a la Sicilia de penènde. Šta pure ngim'a l'Alpe affin'a 1500 mètre ávete.
Camba mmiés'a gle bòsche (da 600 a 1500 m) addó ze fà le nédera dénd'a le cavótera de gl'álbere viécchie.
La Glira (IPA: ['ʎiːra], pl. ['ʎiːrə]) è ne rescecatore luonghe cchiù o méne 30 cendímetre (de gle quale 13 de coda) che pésa mmèdia 100 gramme.
Tè na pelliccia de chelore grigge caštane ngòpp’a la schina, mindre la panza è ghianga; gle musse tè du uocchie ruosse é ciérte baffe fute é luonghe (che siérvene a attendà), le récchie tonne, suo cchiuttòšte peccerélle é jéscene jušte ne ccone fore da la pelliccia.
Pare na ciurla, ma uardènne buone la coda longa é sèmbe ritta se capisce ca è na glira.
Lo garri grèu, (var. missara, greule, liron, arrat de graèr, poteròt, peironet) de son nom scientific glis glis es un rosegaire de la familha dei mioxids que viu en Euròpa.
Es un animau pichòt de 15 a 20 cm per un pès de 100 a 250g que viu mai que mai de nuech. Dau mes d'octòbre au mes d'abriu, rintra en ivernacion. Viu de 9 a 10 annadas. Son nom li ven de la color de son peu e se reconoisse a sa coa particulara, longa e espessa.
Die Grail oder der Glair / Gleyr (je nåchn lokaln Dialekt in Siidtirol) isch a Någer (Familie Bilche), oberseits silbergrau, a pissl kleaner wia an Oachkatzl, mit an puschign lången Schwoaf unt långe Håår af der Schnauz. Mit ihmene groaßn Augn schaugn sie gånz simpatisch unt unschuldig aus. Die Greiln fréssn Obst, Weimer (Traubm) unt Nussn unt sein déswégn pa die Pauern nét peliap; sie mégn åber aa Schwammlen, Vógloa, Nussn unt verschiedne Såmen, Insektn unt går kloane Végl. Sie kénnen guat kraxlen unt, sein flingg unt håltn sich in die Feldhittn unt in Unterdåch (Dachpódn) va die Haiser auf. Man kriagg sie nét leicht zu ségn, weil sie nåchtaktiv sein, aber man heart sie in der Nåcht in Unterdåch um só pésser, weil sie klumpern as wia der Taifl.
Nåch an Mónat Tragzeit kriagn sie in August / Setémer va 4 pis 11 nåckete Junge. Gfréssn wern die Greiln va die Ailn unt åndere Greifvégl, va die Mårder. Óftramål (manchmal) måcht sich der Méntsch zun Feint. In zache Winter kénnen die Viecher aa zugrunt geahn.
Im Volksmund werd oft dr Begriff: "Fett wia a Greil" oder a "Foast wia a Greil" gebraucht. Des kimb doher, dass Greilen bevor sie in Winterschlof holten sich a Fettschicht ounfressen und desholb richtig dick wern, bsunders dr Hols. Desholb werd bei Menschen de wos viel zuanemmen in a kurzer Zeit, gsog: Du bisch foast wia a Greil!
Die Pezeichnung Glair kimp ausn lateinischn glis, gliris. „Grail“ isch wahrscheinlich an Åpéndrung derzua. Die schriftdeitsche Pezeichnung „Siebenschläfer“ pedaitet vielleicht, dass die Viecher in Gruppm in Winterschlåf håltn; éfter heart man die Moanung, dass sich der Nåmen af siebm Mónat Winterschlåf peziacht.
Die Grail oder der Glair / Gleyr (je nåchn lokaln Dialekt in Siidtirol) isch a Någer (Familie Bilche), oberseits silbergrau, a pissl kleaner wia an Oachkatzl, mit an puschign lången Schwoaf unt långe Håår af der Schnauz. Mit ihmene groaßn Augn schaugn sie gånz simpatisch unt unschuldig aus. Die Greiln fréssn Obst, Weimer (Traubm) unt Nussn unt sein déswégn pa die Pauern nét peliap; sie mégn åber aa Schwammlen, Vógloa, Nussn unt verschiedne Såmen, Insektn unt går kloane Végl. Sie kénnen guat kraxlen unt, sein flingg unt håltn sich in die Feldhittn unt in Unterdåch (Dachpódn) va die Haiser auf. Man kriagg sie nét leicht zu ségn, weil sie nåchtaktiv sein, aber man heart sie in der Nåcht in Unterdåch um só pésser, weil sie klumpern as wia der Taifl.
Pjelch (Glis glis) jo jadnučki gryzaŕ w swójźbje spańcow (Gliridae), kótaryž słuša k rodoju Glis. Wón jo nejwětša Europska družyna toś teje swójźby.
Pjelch ma na górnem boku swětošyrobrunojtu, šeru abo brunošeru kóžu. Jogo dolny bok a jogo licy stej běłej. Wopuš njaso dłujke kósmy, jo pušlaty a dośěgnjo dłujkosć wót až do 15 cm. Cełkowna dłujkosć głowy a tyłowa dośěgnjo 13 až 19 cm. Wokoło wóckow śamne koło jo widobne.
W pórowańskem casu, kótaryž se stanjo pó wócucenju w nalěśu, wón cyni šwicace a kwicece zuki. Samicy póroźuju pó 4,5 tyźenjach tśi až sedym młoźetow, wótergi samo dwójcy w lěśe. Młoźeta se něźi jaden mjasec seśe.
Pjelch jě bomowe semjenja, głownje žołźe a bukowicki, płody, wórjechy, bomowe pšuty, insekty, ptaškowe młoźeta a jajka. Zwětšego pyta swójo žranje na bomach.
Pśirodne njepśijaśele pjelcha su gólne kuny (Martes martes) a gólne kiwki (Strix aluco).
Pjelch jo domacny wót pódpołnocneje Špańskeje, Grichiskeje a Italskeje, pśez srjejźnu Europu až do Uralskich górow a Małeje Azije. W Irskej, Skandinawiskej a Engelskej njewustupujo, z wuwześim wokolina Londona. Wón tam jo žywy głownje w dubowych a bukowych lěsach, parkach a sadowych zagrodach. Wótergi se teke we winicach namaka. Wón se pógibujo jano wokoło 100 m wokoło swójeje gnězda, kótarež wón twari w bomowych a pódzemskich jamach. Wódnjo wón spi, a to w proznjeńcach, skalnych rozdorach a cesto teke w ptaškowych měwańskich kašćikach.
Wót oktobra pjelchy pó wšakich se namakaju w sam grěbanych pódzemskich jamach, źož wóni pśespiju zymu za cas něźi sedym mjasecow. Wótergi wóni samo spiju w domach. Zymski spaŕ trajo až do kóńca apryla, cesto až do maja, pśi njepśigódnem wjedrje samo až do zachopjeńka junija.
Pjelch (Glis glis) jo jadnučki gryzaŕ w swójźbje spańcow (Gliridae), kótaryž słuša k rodoju Glis. Wón jo nejwětša Europska družyna toś teje swójźby.
Li sodoirmant ordinaire, c' est l' pus cnoxhou des sodoirmants; el Walonreye, todi.
C' est eto l' pus gros.
No d' l' indje e sincieus latén : Glis glis
Li sodoirmant ordinaire est 14 a 19 cintimetes long, del tiesse å cawî, avou ene cawe ene rawete di 11 a 13 cm pol cawe.
I peze å pus sovint 120 a 150 grames, mins pout esse li dobe crås divant di s' fordoirmi.
Li sodoirmant ordinaire, c' est l' pus cnoxhou des sodoirmants; el Walonreye, todi.
C' est eto l' pus gros.
No d' l' indje e sincieus latén : Glis glis
De sânslieper (Latynske namme: Glis glis), miskien better bekend as de relmûs (wat feitliks in hollanistyske ynterferinsje is), is in sûchdier út it skift fan 'e kjifdieren (Rodentia), de famylje fan 'e sliepmûzen (Gliridae) en it monotypyske (út ien soarte besteande) skaai fan 'e sânsliepers (Glis). Dizze soarte komt foar yn in grut diel fan kontinintaal Jeropa, mar net yn Nederlân. De sânslieper is de grutste fan alle soarten sliepmûzen, dy't fanwegen syn opfallende plomsturt wol wat wei hat fan in iikhoarntsje. De namme "sânslieper" (Nederlânsk: zevenslaper; Dútsk: Siebenschläfer) komt fuort út it feit dat dit bist in wintersliep hâldt dy't sân moannen duorret.
De sânslieper is lânseigen yn in grut part fan Jeropa, mei dêrûnder Midden-Jeropa en grutte dielen fan East- en Súd-Jeropa. Yn Skandinaavje komt er net foar. De westgrins fan syn ferspriedingsgebiet rint fan 'e Eastseekust fan noardlik Dútslân yn in bochtsjende line nei de Ardinnen, en dêrwei nei Normandje, en dan súdoan nei de Pyreneeën. Lúksemboarch en súdeastlik Belgje hearre derta, mar Nederlân en Flaanderen net. Op it Ibearysk Skiereilân libbet er inkeld yn it noarden, yn Astuerje, Kantaabrje, Baskelân, Navarra, noardlik Aragon en noardlik Kataloanje. Yn 'e Middellânske See komt er foar op it eilân Ibytsa (mar net op 'e oare Baleären), en fierders yn it binnenlân fan Korsika en Sardynje, op it eastlike diel fan Sisylje en op Kreta en Kefalloania. Utsein de "Hakke" heart de hiele Lears fan Itaalje ta it areaal fan 'e sânslieper. Ek de hiele Balkan heart derta, en de eastgrins rint mei in wide bôge troch de sintrale Oekraïne, westlik Ruslân, noardlik Wyt-Ruslân, súdlik Litouwen en de Russyske eksklave Kaliningrad nei de eastlike kust fan 'e Eastsee.
Eastlik fan dit oaniensletten gebiet befine har noch ferskate isolearre populaasjes sânsliepers, yn sintraal Letlân, sintraal Ruslân, súdwestlik Ruslân en it uterste noardwesten fan Kazachstan, en yn 'e Russyske Koeban. Bûten Jeropa komme der ek sânsliepers yn westlik Aazje foar, yn in gebiet dat it noardwesten fan Lyts-Aazje omfiemet en sa oanslút by it grutte areaal fan 'e bisten yn Jeropa, en fierders yn twa isolearre populaasjes, ien oan 'e súdkust fan 'e Kaspyske See, yn Iraan, en ien dy't de hiele Kaukasus beslacht. Ek yn súdeastlik Ingelân komme sânsliepers foar, mar dêr binne de bisten eksoaten, dy't der yn 1902 by fersin yntrodusearre binne troch in ûntsnapping út 'e privee-menazjery fan bankier Lionel Walter Rothschild, yn it stedsje Tring. De flechtlingen wisten in fêste populaasje te fêstigjen, dy't beheind is ta de súdeastkant fan 'e Chilternheuvels. Yn dat gebiet, dat rûchwei in trijehoeke fan 520 km² foarmet tusken Beaconsfield, Aylesbury en Luton, binne sânsliepers no lykwols frij algemien.
De sânslieper hat trochinoar in kop-romplingte fan 13-18 sm, mei in sturtlingte fan 11-15 sm en in gewicht fan 70-180 g (oant yn útsûnderlike gefallen 250 g). Dit bist is de grutste fertsjintwurdiger fan famylje fan 'e sliepmûzen (Gliridae). Hy hat in tichte pels, dy't op 'e rêch, de sturt, de boppekant fan 'e kop en de snút dûnkergriis is, mar op 'e bealch, de poaten en de kiel wyt. De beide kleuren wurde skaat troch in skerpe demarkaasjeline. De earen binne frij lyts, mar de swarte, wat útpuoljende eagen binne krekt ûnbidige grut. Dat effekt wurdt noch fergrutte troch de dûnkere rûnte fan hier om 'e eagen hinne. Ek de grutte, swarte, sydlings fan 'e snút útstykjende snorhierren binne opfallend. De sturt hat de foarm in plomsturt, en kin hast wol foar de sturt fan in iikhoarntsje trochgean. Mei syn tekening kin de sânslieper sadwaande by flechtige waarnimmings wolris betize wurde mei it grize iikhoarntsje (Sciurus carolinensis).
Sânsliepers komme benammen foar yn leafwâld mei wat fariaasje, fral mei iken, bûken en hagebûken. Ek libje se wol yn grutte tunen, hôven en yn 'e neite fan rotsen. In betingst dêr't it habitat oan foldwaan moat, is genôch sideplakken om 'e dei yn troch te bringen. Teffens jouwe sânsliepers de foarkar oan wat opgeande boaiemfegetaasje yn in wâld, mar as it nypt en wedernypt, kinne se dêr ek wol sûnder. It binne net de skrutelste bisten, en se kringe geregeldwei ferlitten gebouwen en sels de souders fan bewenne huzen binnen. Yn nullewâlden komme se lykwols net foar. Yn 'e Alpen binne se oant op 1.200 m hichte oantroffen.
De sânslieper is in útsprutsen nachtdier (dêrfandinne de grutte eagen), dat treflik klimme kin en syn fretten yn 'e beammen siket. Syn aksjeradius is lyts, en hy weaget him selden mear as 100 m fan syn nêst ôf, dat er oanleit yn beamholten, rotsspjalten en tusken muorren yn, en dat makke is fan blêden en twiichjes. Soms kreakje sânsliepers nêstkasten, dy't foar fûgels bedoeld binne. It binne sosjale bisten, dy't in grut part fan 'e simmer yn famyljegroepen trochbringe. Fan oktober oant maaie hâlde se in wintersliep, en dêrfoar sykje se in plak dat mear beskutting hat as har simmernêst. Geregeldwei kringe se dan minsklike wenten binnen, dêr't se har op 'e souder of yn 'e kelder deljouwe. Natuerliker winternêsten lizze se oan yn holle beammen en yn grotten. Inkeld meitsje se ek wol gebrûk fan in ferlitten kninehoale of grave se sels in ûndergrûnske hoale. Se bringe wol 80% fan har libben sliepend troch, in feit dat al lang tige bekend is ûnder de befolking fan 'e streken dêr't dizze bisten foarkomme, en dat parodiëarre waard troch Lewis Carroll mei de slûge sliepmûs (dormouse) yn Alice yn Wûnderlân.
De peartiid begjint foar sânsliepers yn juny en rint troch oant augustus, mei it hichtepunt yn july. Dêrby smyt it wyfke nei in draachtiid 30-32 dagen ien kear yn 't jier in nêst fan 4-6 jongen. Yn ekstreme gefallen kinne it 1-11 jongen wêze. De jonge sânsliepers binne mei 1½ moanne selsstannich en ferlitte dan almeast daliks it nêst, al bliuwe se soms by de âlden omhingjen oant nei har earste wintersliep. Mei in jier binne se geslachtsryp. De populaasjetichtheid berint by sânsliepers oer it algemien 1-5 eksimplaren de ha, mar deunby de grinzen fan har ferspriedingsgebiet kin de tichtens grutte skommelings fertoane, en yn wiete simmers en jierren mei in tekoart oan nuten rint de populaasje oeral werom. Sânsliepers kinne maksimaal 6 jier âld wurde. Har wichtichste natuerlike fijannen binne ferskate soarten ûlen, de foks, de beamotter en de Jeropeeske wylde kat.
Sânsliepers binne omnivoaren, en frette benammen fruchten, nuten, sieden, jonge griene plantedielen, beambast, poddestuollen, ynsekten, slakken en fûgelaaien. Se binne berucht om har "skilen" fan beammen: oant frij heech yn 'e beammen frette se gauris oer grutte oerflakken de beambast fuort, wat beammen slim skansearje kin. Ek frette se faak fruchten oan dy't noch oan 'e beam hingje, wat har fansels net populêr makket ûnder túnkers.
De sânslieper hat de IUCN-status fan "net bedrige", mei't er yn syn ferspriedingsgebiet noch rûnom foarkomt en om't de populaasje stabyl liket te wêzen. Yn it âlde Rome en ûnder de Etrusken waarden sânsliepers sjoen as in lekkernij. Se waarden hjerstmis fongen, as se al moai fet wiene, en dan yn gliraria, in soarte fan hamsterkoaien, holden om se op in dieet fan wâlnuten en ikels noch fetter te meitsjen. Dan waarde se slachte en waard har fleis yn 'e regel boppe in fjurke roastere en dan yn hunich dipt, of oars krigen se folling fan bargefleis, nuten en oare dingen. Fral ûnder de Romeinen wie sok iten in populêre snack. De Ingelske namme fan 'e sânslieper, edible dormouse ("ytbere sliepmûs"), giet op dizze praktyk werom. Tsjintwurdich wurde sânsliepers inkeld noch yn Sloveenje iten, dêr't se noch altyd as in delikatesse beskôge wurde.
Der binne trije erkende ûndersoarten fan 'e sânslieper:
De sânslieper (Latynske namme: Glis glis), miskien better bekend as de relmûs (wat feitliks in hollanistyske ynterferinsje is), is in sûchdier út it skift fan 'e kjifdieren (Rodentia), de famylje fan 'e sliepmûzen (Gliridae) en it monotypyske (út ien soarte besteande) skaai fan 'e sânsliepers (Glis). Dizze soarte komt foar yn in grut diel fan kontinintaal Jeropa, mar net yn Nederlân. De sânslieper is de grutste fan alle soarten sliepmûzen, dy't fanwegen syn opfallende plomsturt wol wat wei hat fan in iikhoarntsje. De namme "sânslieper" (Nederlânsk: zevenslaper; Dútsk: Siebenschläfer) komt fuort út it feit dat dit bist in wintersliep hâldt dy't sân moannen duorret.
Полв (науч. Glis glis) — животно од родот на глодарите, слично на верверица. Живее и во Македонија.
Полв (науч. Glis glis) — животно од родот на глодарите, слично на верверица. Живее и во Македонија.
Su ghiru o sòrighe dormidu/nuscu/mischinu o cane de serra o mailloni (Glis glis), de sa Familia de sos Gliridae est unu mamiferu, rotzigadore. Animale minore de 15-20 cm, de colore murru, vispu, cun sa coa longa. Vivet subra sas arvures in zonas de monte. Passat dae un'arvure a s'atera, dae unu rattu a s'ateru cun meda agilidade. Mandigat sèmenes, fruta, landes, osos de puzones. In s'ijerru andat in letargu. Chircat rifùgiu puru in domos disabitadas, intrendeche appena agatatat unu bucu o faghindelu.
Su ghiru o sòrighe dormidu/nuscu/mischinu o cane de serra o mailloni (Glis glis), de sa Familia de sos Gliridae est unu mamiferu, rotzigadore. Animale minore de 15-20 cm, de colore murru, vispu, cun sa coa longa. Vivet subra sas arvures in zonas de monte. Passat dae un'arvure a s'atera, dae unu rattu a s'ateru cun meda agilidade. Mandigat sèmenes, fruta, landes, osos de puzones. In s'ijerru andat in letargu. Chircat rifùgiu puru in domos disabitadas, intrendeche appena agatatat unu bucu o faghindelu.
The European edible dormouse or European fat dormouse (Glis glis) is a large dormouse and one of only two living species in the genus Glis, found in most of Europe and parts of western Asia.[3] Its name comes from the Romans, who ate them as a delicacy.
The European edible dormouse is the largest of all dormice, being around 14 to 19 cm (5.5 to 7.5 in) in head-body length, plus an 11- to 13-cm-long tail. It normally weighs from 120 to 150 g (4.2 to 5.3 oz), but may almost double in weight immediately prior to hibernation. It has a generally squirrel-like body, with small ears, short legs, and large feet. Its fur is grey to greyish-brown in colour over most of the body, while the underparts and the inner surface of legs are white to pale buff; the line of demarcation is rather well defined.[4]
Unlike most other dormice, they have no dark markings on the face, aside from faint rings around the eyes. The tail is long and bushy, with fur slightly darker than that on the body. Front feet have four digits and their hind feet have five. The soles of their feet are naked. Females have from four to six pairs of teats.[4]
The edible dormouse is capable of limited autotomy; if another animal grasps the tail, the skin breaks easily and slides off the underlying bone, allowing the dormouse to escape. The exposed vertebrae then break off and the wound heals over, forming a fresh brush of hair.[4]
The edible dormouse is found throughout much of mainland western Europe. It is also found on a number of Mediterranean islands, including Sardinia, Corsica, Sicily, and Crete.[5] It is rather more sparsely distributed through central Europe and the Balkans, but can be found as far north-east as the upper Volga River. Close to the Volga River where small groups of the species are found at the Zhiguli Mountains, in Russia.[6] They are also found in the Caucasus region.[4] Germany has a small population of edible dormice within its borders, ranging from two to six individuals per hectare.[7]
It is also found in scattered populations throughout Thrace, located on the southeastern tip of the European Balkan peninsula. In this region, two subspecies of the edible dormouse are found, G. g. glis and G. g. orientalis. Northern Anatolia has a different subspecies, G. g pindicus.[8]
A small, isolated population of Glis glis also exists in south-east England. At the turn of the 20th century, the British banker and zoologist Lionel Walter Rothschild kept Glis glis in his private collection in the town of Tring in Hertfordshire; in 1902 some of the animals escaped and reproduced, establishing themselves in the wild as an invasive species.[9] Today, the British edible dormouse population is thought to be 10,000 strong,[10] and Glis glis have been recorded in a 25-kilometre (16-mile) radius of Tring, mostly concentrated to the south and east.[11] The area of distribution has been described as a 200-square-mile (520 km2) triangle between Beaconsfield, Aylesbury, and Luton, around the southeast side of the Chiltern Hills.[12]
A distinct group of dormice ranging from along the coastline of the Caspian Sea from southernmost Azerbaijan east through Iran to Turkmenistan, was formerly classified in G. glis. However, phylogenetic analysis found it to be a distinct species, the Iranian edible dormouse (Glis persicus). Significant divergence has also been noted among other populations of G. glis, probably as a consequence of the Messinian salinity crisis, and more species will probably be split in the future.[13]
Edible dormice inhabit deciduous forests dominated by oak and beech, from sea level to the upper limits of such forests at 1,500 to 2,000 m (4,900 to 6,600 ft). They prefer dense forests with rocky cliffs and caves, but may be found in maquis vegetation, orchards, and urban margins. They have frequently been reported from caves as deep as 400 m (1,300 ft), where they can shelter from predators.[4]
Population densities range from two to 22 individuals per hectare.[14] Females inhabit only very small home ranges, of 0.15 to 0.76 ha (0.37 to 1.88 acres), but males occupy much larger ranges of 0.8 to 7 ha (2.0 to 17.3 acres), with several burrows.[15]
Edible dormice are primarily herbivorous, feeding mainly on berries, apples, and nuts. However, they are adaptable, and have also been reported to eat bark, leaves, flowers, invertebrates, and even eggs. Beech mast, which is rich in energy and protein, is an excellent source of food for young and lactating females.[4] Some dormice are found to have hair and ectoparasite remains in their stomachs, but this is mainly due to accidental ingestion during grooming.[16]
Edible dormice also consume large numbers of beech tree seeds. A single, large, seeding tree within the home range of a dormouse can produce enough resources to support the energy requirements of reproduction. The location and age of a beech tree helps dictate where a population of dormice live, since older trees produce more seeds.[17]
Edible dormice are nocturnal, spending the day in nests taken from birds, or located in hollow trees or similar shelter. They are good climbers, and spend most of their time in the trees, although they are relatively poor jumpers. The dormouse uses sticky secretions of plantar glands when they are climbing on smooth surfaces to prevent them from falling.[4] They generally stay in the forest and avoid open areas to any extent.[14] They are not generally social animals, although small groups of closely related adults have occasionally been reported.[18] Many edible dormice mothers form communal nesting areas where they care for their young together.[4]
Communication is partly by sound, with the animals making various squeaks or snuffling sounds, and partly by scent. They leave scent trails from scent glands on their feet, as well as glands at the top of their tails by the anus. They rub their anal region on the ground and places they walk, so traces of the secretion will be left for other dormice,[4] especially during periods of sexual activity.
Edible dormice are active during a six-month period and go into hibernation[14] from roughly October to May, depending on local climatic conditions. They are mostly active in the summer and are active on average 202 min in a 24-hour day, mostly at night.[6] They prepare a den in soft soil or hidden in a cave, and rely on fat reserves to survive through the winter. During hibernation, metabolic rate and body temperature fall dramatically, and the animal may cease breathing altogether for periods up to an hour.[19] In years with low food availability edible dormice can hibernate longer than 11 months.[20]
In the wild most edible dormice hibernate for three winters, and then die in the fourth while hibernating, when their cheek teeth are worn out to a degree that prevents normal mastication of food.[21]
Their primary predators include owls, snakes, foxes, pine martens, weasels, and wildcats.[4]
The breeding season is from late June to mid August, but both male and female dormice do not reproduce every year.[22] Variation in food resources strongly influences reproduction because reproduction is tightly linked to the availability of energy-rich seeds.[23] Therefore, edible dormice breed during the phase of high food availability. Females are able to produce additional young if amino acid-rich foods like inflorescences, unripe seeds, and (or) larval insects, which also increase their numbers by eating the same enriched plant food, are available.[24] An abundance of energy-rich seeds allows newborn dormice to increase their body fat to prepare for their first hibernation.[23] Edible dormice have adapted their life history strategies to maximize lifetime reproductive success depending on the area specific frequency of seeding events of trees producing energy-rich seeds.[25][26] Females reach sexual maturity at 351–380 days old and males significantly lower their body mass during mating season.[27]
Males are not territorial, and may visit the territories of several nearby females to mate, becoming aggressive to any other males they encounter. The male attracts a female by squeaking, then conducts a circular courtship dance before mounting her. During mating season, males lower their body mass and use their body fat reserves to help fuel the energetic costs of reproduction.[27]
Gestation lasts from 20 to 31 days, and results in the birth of up to 11 young, although four or five are more typical.[4] They develop their fur by 16 days, and open their eyes after around 3 weeks. They begin to leave the nest after around 30 days, and are sexually mature by the time they complete their second hibernation.[4] Compared with similarly sized mammals, they have an unusually long lifespan, and have been reported to live up to 12 years in the wild.[28]
The breeding habits of the edible dormouse have been cited as a possible cause of its unusual pattern of telomere lengthening with age. In humans and other animals, telomeres almost always shorten with age.[29]
Although the edible dormouse is the only living member of its genus, a number of fossil species are also known. The genus Glis first originated in the middle Oligocene, although it did not become common until the Pliocene. By the Pleistocene, only one species, G. sackdillingensis, is known to have survived, and this is likely the ancestor of the modern species, which first appeared in the early to mid-Pleistocene.[4]
Edible dormice that have been isolated on oceanic islands are a prime example of insular gigantism, in which small animals in isolated locations become larger over the course of many generations.[30] Although it is not known why, the number of teats on a female edible dormouse varies across regions of Europe. For example, those in Italy have two to seven, while those in Lithuania have three to six.[31]
Glis glis have adapted well to the presence of humans and now frequently hibernate in insulated attics and even dark shelves in cupboards, particularly if soft materials are on the shelf to make a nest. In this situation, they are generally regarded as a pest due to the fire risk from gnawed electrical cables and fouling from their faeces. Instances of house fire have been attributed to electrical fires caused by wires chewed by Glis glis.[32]
Despite being regarded as a pest in the United Kingdom,[9] the Wildlife and Countryside Act 1981 prohibits certain methods of killing dormice. This is because the Gliridae family of rodents is protected internationally under the Berne Convention on the Conservation of European Wildlife and Natural Habitats, to which the United Kingdom is a signatory. Removing edible dormice from a property may only be carried out by a qualified pest controller licensed by Natural England using live traps. The animals must then be humanely destroyed after capture.[33][34] In the long term, an individual trap strategy may be not sustainable if it is not integrated with other preventive tools.[26]
When present in large numbers, edible dormice may cause damage to orchards and be considered pests.[4] In 2018 the published estimate for the UK population was 23,000, based on density estimates of under 1 per hectare from one to two decades ago. This differs from other independent recent estimates, however, by at least an order of magnitude, i.e. 10-20+ adults per hectare, which suggest a figure of 230,000 - 460,000+.[35]
The edible dormouse was farmed and eaten by the ancient Romans,[36] the Gauls,[37] and the Etruscans[38] (usually as a snack), hence the word edible in its name. The Romans would catch dormice from the wild in autumn when they were fattest.[39] The dormice were kept and raised either in large pits or (in less spacious urban surroundings) in terra cotta containers, the gliraria,[40] similar to contemporary hamster cages. They fed these captive dormice walnuts, chestnuts, and acorns for fattening. The dormice were served by either roasting them and dipping them in honey or stuffing them with a mixture of pork, pine nuts, and other flavorings.[41][39] It was, however, very important to upper-class Romans that the dormice be separated from other products of the hunt, like the large game, for presentation purposes.[42]
Wild edible dormice are still consumed in Slovenia, as well as in Croatia. In Slovenia they are considered a rare delicacy and dormouse trapping is a tradition. Slovenians use several methods of trapping. The first used were the hollow-tree trapping method and the flat-stone trapping method. By the 17th century, the peasant trappers had invented the first self-triggering traps, usually made of different kinds of wood.[43] In the 19th century, traps made from iron and steel were introduced. The trappers used many different types of bait to entice the dormice, ranging from pieces of fruit to bacon soaked in brandy. During the prime season, trappers could catch between 200 and 400 dormice, depending largely on what kind of trap they were using. Seasonal dormice feasts were welcome protein supplements for the impoverished peasantry.[44] The people of Slovenia did not just catch the dormice for their meat:[43] use of dormice for food and fur and of dormouse fat as an ointment is documented there since the 13th century.
The European edible dormouse or European fat dormouse (Glis glis) is a large dormouse and one of only two living species in the genus Glis, found in most of Europe and parts of western Asia. Its name comes from the Romans, who ate them as a delicacy.
Gliro (Glis glis) estas ronĝulo en la familio gliredoj (Gliridae). Ĝi estas la sola nun vivanta specio en la genro Glis kaj la plej granda el ĉiuj gliredoj.
Gliro havas je supra flanko helgrizbrunetan, grizan aŭ brungrizan felon. Ĝia malsupra flanko kaj ĝiaj vangoj estas blankaj. La vosto portas longajn harojn, estas dikfela kaj atingas longecon ĝis 15 cm. La kuna longeco de la kapo kaj la trunko atingas 13 ĝis 19 cm. Ĉirkaŭ la okuloj videblas malhela ringo.
Dum la pariĝa sezono, kiu okazas post la vekiĝo en printempo, ĝi faras flutajn kaj kvikajn sonojn. La inoj naskas post 4,5 semajnoj tri ĝis sep idojn, kelkfoje eĉ dufoje jare. La idoj estas mamnutrataj proksimume unu monaton.
Gliro manĝas arbajn semojn, ĉefe glanojn, avelojn kaj fagonuksojn, fruktojn, arbajn ŝosojn, insektojn, birdidojn kaj ovojn. Ĉefe ĝi serĉas sian manĝon sur arboj.
La naturaj malamikoj de gliro estas arbomarteso (Martes martes) kaj arbara strigo (Strix aluco).
Gliro estas hejma de norda Hispanio, Greklando kaj Italio, tra Mezeŭropo ĝis la Urala montaro kaj malgranda Azio. En Irlando, Skandinavio kaj Anglio ĝi ne aperas, escepte de la ĉirkaŭaĵo de Londono. Ĝi tie vivas ĉefe en kverkaj kaj fagaj arbaroj, parkoj kaj frukto-ĝardenoj. Kelkfoje ĝi troviĝas ankaŭ en vitejoj. Ĝi moviĝas nur ĉirkaŭ 100 m ĉirkaŭ sia nesto, kiun ĝi konstruas en arbaj kaj subteraj kavoj. Dumtage ĝi dormas en kavaĵoj, rokaj fendoj kaj ofte ankaŭ en birdaj nestkestoj.
Ekde oktobro gliroj multope troviĝas en mem fositaj subteraj terkavoj, kie ili tradormas la vintron dum ĉirkaŭ sep monatoj. Kelkfoje ili eĉ dormas en domoj. La vintra dormo daŭras ĝis la fino de aprilo, ofte ĝis majo, ĉe malbona vetero eĉ ĝis la komenco de junio.
Gliro (Glis glis) estas ronĝulo en la familio gliredoj (Gliridae). Ĝi estas la sola nun vivanta specio en la genro Glis kaj la plej granda el ĉiuj gliredoj.
El lirón gris (Glis glis) es una especie de roedor esciuromorfo de la familia Gliridae común en Europa.
Es un pequeño roedor, pero de tamaño considerable en comparación con ratoncillos y topillos que el hombre acostumbra a observar, llegando a alcanzar una longitud de 13 a 20 cm, más la cola de unos 11 a 17 cm. Las orejas miden alrededor de 25 y 32 mm, mientras que los ojos están entre 15'7 y 21 mm. El peso oscila entre los 75 y 220 g.[2]
Posee un suave pelaje de color gris plateado para el dorso y cola, tornando a un gris oscuro, casi negro, tan sólo una fina franja en torno a los ojos. Siendo de color blanco por debajo (a lo largo de toda la parte inferior). En su cara resaltan sus ojos (negros, redondos, grandes y saltones), su nariz (de un tono rosado) en medio de un pequeño hocico poblado de largos bigotes, y unas grandes orejas que destacan a simple vista. La cola es casi tan larga como el resto del cuerpo, tupida, toda ella poblada de abundante pelo, formando una capa uniforme. Las hembras tienen doce mamas, o lo que es lo mismo, seis pares de mamas, presentando dos pectorales, dos abdominales y dos inguinales. La fórmula dentaria de este lirón, es 1.0.1.3/1.0.1.3. El número de cromosomas para esta especie es (2n) = 62.[2]
Es arborícola. Vive y se desarrolla básicamente en bosques caducifolios de planifolios, en jardines, huertas y frutales, donde pueden encontrar abuntante alimento. Se encuentran muy cómodos en bosques de roble (Quercus robur), haya (Fagus sylvatica), castaño (Castanea) o avellano (Corylus). También habitan las zonas pedregosas del bosque, donde las rocas hacen las veces de refugio. En cuanto al rango de hábitat altitudinal, puede decirse que, aunque raras veces vive a una altitud superior de los 1000 m s. n. m., este rango se encuentra situado entre los 50 y 2000 m s. n. m.
Glis glis es una especie únicamente europea, se distribuye por toda Europa continental, desde el norte de la península ibérica hasta el norte de la antigua Persia (Irán). Presente también en Cerdeña, Córcega, Sicilia, Creta y Corfú, todas ellas islas. Hubo un intento en Gran Bretaña de introducir esta especie a principios del siglo XX, desembocando esto a un éxito moderado. En España se halla la subespecie Glis glis pyrenaicus, que ocupa la Cordillera Cantábrica, los Pirineos y el Sistema Ibérico.
El régimen alimenticio de este lirón es preferentemente vegetariano. Sus alimentos preferidos son las semillas y los frutos secos; como por ejemplo bellotas, castañas, nueces y avellanas. De hecho, por su hábito o modo de vida, precisan de alimentos muy energéticos. Cuando llega la época, ingieren frutas y bayas, como manzanas, ciruelas, moras, zarzamora, arándanos, fresas, higos y peras. Como complemento habitual de su dieta, se decantan por artrópodos, flores, hongos y setas, brotes, o incluso las partes más verdes de algunas plantas. También se alimenta ocasionalmente de pequeños vertebrados, particularmente jóvenes aves a las que encuentra en el nido. En otoño, los lirones engordan muchísimo y almacenan poco alimento, constituyendo así buenas reservas energéticas para enfrentarse con el largo período de hibernación.
En la antigua Roma el lirón era consumido como alimento humano principalmente por la clase alta, actualmente el lirón gris todavía es consumido en Eslovenia, donde es considerado una exquisitez, aunque su uso como alimento fue más extendido durante la Segunda Guerra Mundial.[3]
El lirón gris (Glis glis) es una especie de roedor esciuromorfo de la familia Gliridae común en Europa.
Kunel (Glis glis) on suurekasvuline unihiir ja ainuke elav liik perekonnast Glis. Varem oli kasutusel ladinakeelne nimetus Myoxus glis.[3] Kunelid on levinud suurel osal Euroopast, kuid mitte Skandinaavias, kõige lõunapoolsematel aladel ja Briti saartel, kui üks sissetoodud populatsioon välja arvata. Eestis eksikülaline.[4] Toitub peamiselt taimedest, kuid võib süüa ka putukaid, mune ja pesapoegi. Veedab suure osa ajast puude otsas, talvel magab 7–8 kuud.
Kunel on suurim unihiir. Tema kehapikkus on 14–19 sentimeetrit, lisaks veel 11–13 sentimeetrit saba. Kunel kaalub tavaliselt 120–150 grammi, kuid vahetult enne talveund võib ta oma kaalu kahekordistada. Välimuselt meenutab kunel oravat. Tal on väikesed kõrvad, lühikesed esikäpad ja suured tagakäpad. Keha katab hall või pruunikashall kasukas. Kõhualune on valge või hele. Erinevalt teistest unihiirtest ei ole kunelil näos tumedaid laike, kui õrnad ringid ümber silmade välja arvata. Saba on pikk ja kohev ning tavaliselt natuke tumedamat värvi, kui ülejäänud keha. Emastel on neli kuni kuus paari nisasid.[5]
Kunel on võimeline osaliseks autotoomiaks. Kui mõni loom haarab teda sabast, siis saba kattev nahk rebeneb kergesti ja libiseb luudelt maha. See võimaldab kunelil põgeneda. Paljastunud sabalülid murduvad hiljem ära ja haav paraneb ning kattub uuesti karvaga.[5]
Kuneleid leidub pea kõikjal Lääne-Euroopas, välja arvatud Portugalis, Skandinaavias, enamikus Hispaaniast ja Briti saartelt, Madalmaadest ning Prantsusmaa ja Saksamaa põhjarannikult. Levila on hõredam Kesk- ja Ida-Euroopas, kuid põhjapoolseimad populatsioonid elava Volga jõe ülemjooksul. Neid leidub ka mitmetel Lääne- ja Vahemere saartel, muuhulgas Sardiinial, Korsikal, Sitsiilias ja Kreetal. Väljaspool Euroopat leidub hajutatud populatsioone Põhja-Anatoolias, Kaukaasias ja Kaspia mere lõunarannikul.[5] Vähesel määral leidub kuneleid Leedus ja Lätis, kuid mitte Eestis.[6] Eesti entsüklopeedia andmetel on neid siiski ka Eestis nähtud.[4]
Kogemata levisid kunelid ka Inglismaale Tringi linna, kui mõned isendid põgenesid 1902. aastal Lionel Walter Rothschildi kollektsioonist. Selle tulemusena elavad kunelid tänapäeval Inglismaal Beaconsfieldi, Aylesbury ja Lutoni vahel umbes 520 ruutkilomeetri suurusel kolmnurga kujulisel alal.[7] Populatsiooni suuruseks hinnatakse 10 000 isendit ning nende leviala ja arvukus kasvavad vaikselt.[8]
Kunelid elavad peamiselt lehtmetsades, kus kasvavad peamiselt tammed ja pöögid. Kuneleid võib leida kõrgustel alates meretasemest kuni 1500–2000 meetrini. Nad eelistavad elada tihedas metsas, kus leidub kaljusid ja koopaid, kuid nad võivad elada ka makjas (Vahemere maadele iseloomulik põõsastik), viljapuuaedades ja linnakeskkonnas. Neid on küllaltki tihti leitud ka koobastest kuni 400 meetri sügavustelt, kus nad end ilmselt kiskjate eest peidavad.[5]
Populatsiooni tihedus kõigub 2–22 isendini hektari kohta.[9] Emasloomade territoorium on enamasti üsna väike, 0,15–0,76 hektarit. Isaste territoorium ulatub 0,8–7 hektarini ja neil on mitu urgu.[10]
Kunelid on üldiselt herbivoorid, toitudes peamiselt marjadest, õuntest ja pähklitest, kuid nad võivad süüa ka puukoort, lehti, lilli, putukaid ja isegi mune ning pesapoegi.[6] Suured populatsioonid võivad kahjustada viljapuuaedu ja neid peetakse kahjuriteks. Nende looduslikud vaenlased on üldiselt kakulised, rebased, metsnugised ja metskassid.[5]
Kunelid on öise eluviisiga ja veedavad päeva tavaliselt lindudelt üle võetud pesas, puuõõnes või muus sarnases kohas. Nad on osavad ronijad ja veedavad enamuse ajast puu otsas, kuigi on üsna kehvad hüppajad. Sotsiaalse käitumise kohta on erinevaid teateid: osadel andmetel eelistavad elada üksi,[11] teistel andmetel elatakse omavahel nõrgalt seotud gruppides.[5] Kõige suurem leitud grupp koosnes 69 loomast ja elas ühes katusealuses.[6]
Kunelid suhtlevad osaliselt helide (piiksumine ja nohisevad häälitsused), osaliselt lõhna abil. Kunelite lõhnanäärmed paiknevad jalgadel ja sabatüvel, ning nendega märgitakse territooriumi, eriti innaajal.[5]
Kunelid magavad umbkaudu oktoobrist kuni maini talveund, kuid täpne aeg sõltub kohalikust kliimast. Nad kaevavad uru pehmesse pinnasesse (kui 60 sentimeetri sügavusele)[6] või peidavad end koopasse ja elavad talve rasvavarude abil üle. Talveune ajal langevad ainevahetuse kiirus ja kehatemperatuur nii madalale, et hingamine võib vahel kuni tunniks ajaks seiskuda.[12]
Paaritumisaeg kestab juuni lõpust augusti keskpaigani ja emane toob aastas ilmale ühe pesakonna. Isastel puudub kindel territoorium ja nad võivad paaritumiseks külastada mitmete läheduses elavate emasloomade territooriume. Paaritumise ajal on isased üksteise suhtes agressiivsed. Isased peibutavad emaseid piiksudes ja sooritavad enne suguühet ringikujulise pulmatantsu.[5]
Tiinus kestab 20–31 päeva ja pesakonnas võib olla kuni 11 poega, kuigi 4–5 poega on tavapäraseim pesakonna suurus. Vastsündinud on alguses pimedad ja abitud ning kaaluvad kõigest 2–3 grammi. Karvkate tekib neil 16 päeva vanuselt ja silmad avanevad kolme nädalaselt. Pojad hakkavad pesast lahkuma umbes 30 päeva vanuselt ja saavutavad suguküpsuse pärast teist talveund.[5] Võrreldes teiste sama suurte imetajatega, on kunelid tavatult pikaealised: on teateid looduses kuni 12 aasta vanuseks elanud isenditest.[13]
Kunel on ainuke teadaolev elav liik oma perekonnast, kuid fossiilileidude põhjal teatakse ka teisi liike. Perekond Glis tekkis oligotseeni keskpaigas, kuid muutus tavaliseks alles pliotseeni ajastikul. Pleistotseeni ajaks oli elus vaid üks liik, Glis sackdillingensis, kes on ilmselt tänapäeva kunelite, kes ilmusid pleistotseeni alguses või keskpaigas, esivanem.[5]
Vanad roomlased kasvatasid ja sõid kuneleid (tavaliselt suupistena). Neid kasvatati kas suurtes aukudes või kitsamates linnatingimustes ka terrakota urnides – gliarium'ites.[14]
Tänapäeval süüakse kuneleid Sloveenias, kus neid peetakse delikatessiks ja nende püüdmist rahvustraditsiooniks. Nende kasutamist toiduks, karusnaha saamiseks ja nende rasva kasutamist ravimina Sloveenia aladel on kirjalikes allikates mainitud 13. sajandist alates. Hooajalised pidusöögid kunelitest oli tervitatav lisaproteiin vaestele talupoegadele.[15]
Täpsed trendid kuneli populatsioonis ei ole teada, kuid põhjapoolsetel aladel võib populatsioon olla hõre ja kahanev ning tammemetsade raie võib ohustada nende elupaiku. Lõunas on populatsioon üsna tihe ja aastatel, kui nende arvukus on eriti kõrge, peetakse neid põllumajanduse seisukohalt kahjuriteks. Itaalias, Horvaatias ja Sloveenias on kunelitele traditsiooniliselt jahti peetud: varem toidu, naha ja rasva, tänapäeval rohkem lõbu pärast. Itaalias on kunelid kaitse all, kuid vahel kütitakse neid siiski ebaseaduslikult.[6]
Ka Suurbritannias peavad mõned neid kahjuriteks, kuid Briti seadused (Wildlife and Countryside Act 1981) keelavad osade meetodite kasutamise nende tapmiseks ja püüdmiseks ilma litsentsita. Kaitsmaks oma saaki või kogukonna heaolu ja tervist võivad maaomanikud kuneleid tappa või püüda meetoditega, mis pole seaduses keelatud, ka ilma litsentsi omamata.[8]
Kunel kuulub Berni konventsiooni III lisas loetletud liikide hulka.[6]
Kunel (Glis glis) on suurekasvuline unihiir ja ainuke elav liik perekonnast Glis. Varem oli kasutusel ladinakeelne nimetus Myoxus glis. Kunelid on levinud suurel osal Euroopast, kuid mitte Skandinaavias, kõige lõunapoolsematel aladel ja Briti saartel, kui üks sissetoodud populatsioon välja arvata. Eestis eksikülaline. Toitub peamiselt taimedest, kuid võib süüa ka putukaid, mune ja pesapoegi. Veedab suure osa ajast puude otsas, talvel magab 7–8 kuud.
Muxar grisa (Glis glis) gliridae familiako karraskari bat da, Erdialdeko eta Hegoaldeko Europan bizi dena.[1]
Karraskarien taldean sailkaturiko ugaztun txikia da muxar grisa. 13-20 cm luzeko gorputza izatera hel daiteke, eta 11-17 cm bitarteko buztan iletsua. Indibiduo txikienek 100 g inguruko pisua izan ohi dute, eta handienak, berriz, 200 g pisatzera hel daitezke. Hala ere, urtean zehar asko aldatzen da muxarren pisua; izan ere, urte-sasoiaren eta elikagai eskuragarritasunaren guztiz menpekoa da.
Itxura orokorrari dagokionean, eta lehen begiratuan katagorri arruntaren (Sciurus vulgaris) antz handia izan badezake ere, ilaia leun eta gris kolorekoa du erabat alde dortsalean, baita isatsean ere. Alde bentrala, ostera, zurixka kolorekoa du eta begi inguruak soilik izan ohi dira bestelakoak, kolore beltzeko eraztunez inguratuak agertzen baitira. Begiak nabarmen bereizten dira animalia honen aurpegian, izan ere, kolore ezberdineko ileez inguraturik egoteaz gain, tamaina esanguratsukoak dira oso animaliaren gorpuzkera orokorrarekin alderatuz gero.
Aurreko zein atzeko soin-adarretan kuxin heze itsaskorrak aurkezten dituzte, zuhaitzetan gora igotzerako orduan oso baliagarriak suertatzen zaizkienak. Gainera, aurreko soin-adarreko lau atzaparrek (erpuruak izan ezik) eta atzeko soin-adarretako atzapar guztiek erpe labur eta kurbatuak dituzte. Hortzeriari dagokionean, 1013/1013 da muxar grisaren hortz-formula.
Emeek 6 ugatz-pare izaten dituzte: bi bularraldean, beste bi abdomenean eta azken biak izterrondo inguruan.
Espezie paleoartikoa da muxar grisa. Haren eremua mendebaldetik Europaraino heltzen da, zehazki Iberiar penintsularen iparralderaino; eta ekialdetik behinola Pertsia izan zen ingurutaraino (egun Iran) hedatzen da. Sardinia, Korsika, Sizilia, Kreta eta Korfu uharteetan ere ageri da muxar grisa.
Euskal Herrian duguna G. g. pyrenaicus subespeziea da.
Animalia arborikola da muxar grisa, batez ere zuhaitz hostogalkorrez edota koniferoz osaturiko basoetan eta baso mistoetan agertzen bada ere, pagadi eta hariztiak nahiago dituena. Oso arrunta da, beraz, hariztietan (Quercus robur), pagaditan (Fagus sylvatica), gaztainaditan (Castanea sativa) eta urriztietan (Corylus avellana) animalia hau aurkitzea. Aldi berean, parke, lorategi edota baserri ingurutan ere egin ohi du bere habia, beti ere, inguruan janaria lortzeko aukerarik badu. Oso arrunta ez bada ere, bestalde, basoetako gure harritsutan ere egin ditzakete habiak, non, harriek babes gisa funtzionatzen duten.
Altitudeari dagokionean, eta 1.000 metrotik gora muxar grisa aurkitzea oso ohikoa ez bada ere, 50-2.000 m artean bizitzeko gai dela ikusi da.
Oro har animalia fitofagoa bada ere, noizean behin intsektuak, loreak, onddoak edota hegazti txikiren bat edo beste ere jan ditzake muxar grisak.
Udaberri-udan kimuak, zuhaitz-azalak, hostoak eta beste hainbat landareren zati berdeez elikatzen da. Irailetik aurrera, ostera, gantzetan aberatsak diren fruituak bilatzen ditu, izan ere, hibernazioa igarotzeko lain gantz eskuratzen ez duen indibiduoa ez baita datorren udaberrira iritsiko. Urtearen sasoi honetan, beraz, ezkurrak, pago-haziak, urrak, gaztainak, intxaurrak eta koipetan aberatsak diren beste zenbait fruitu lehorrez elikatzen da. Garai honetako elikadura dela eta, muxarra gizendu egiten da eta urtean zeharreko pisurik handienera iritsi ohi da.
Hibernaziotik atera eta hilabetera hasten da, gutxi gora-behera, animalia honetan araldia. Urteko kumaldi bakarra izan ohi dute, 3-10 kumez erditu ahal badira ere, oro har, 5-6 kume izaten dituztelarik. Erditzea 30-32 egunez irauten duen ernaldia eta gero ematen da eta iraileko lehen asteetan gertatzen da. Jaioberriak 1-2 g izan ohi dute, batere ilerik gabe jaiotzen dira eta lehenengo 5-6 asteetan amaren esneaz elikatuko dira soilik. Jaio eta 5 egun igarotakoan kanpo belarriak hedatzen zaizkie, 12 egunetara barne belarriko kanpo entzunbidea irekitzen zaie eta 21 egunetara, azkenik, betazalak banandu. Ia bi urte behar izaten dute jaioberri hauek heldutasuna lortzeko.
Ugal sasoian zehar, uztailean orokorrean, emeek beraien uzki aldea lurraren kontra igurzten dute, usain markak utziz honela. Arrek, marka hauei jarraiki, emearen bideari jarraitzen diote, aldi berean, emeak utzitako arrastoaren gainean beraiena utziz. Arrasto hauetaz gain, soinu bidez ere uzten dute agerian muxarrek beraien ugal gogo edo disposizioa. Honela, arrek, emea jarraitzen duten bitartean, soinu karrankariak sortzen dituzte eta hasiera batean behintzat, emeek jarrera defentsiboa eta aurkaria hartzen dute, arrari horzka egitera iritsi daitezkeelarik.
Kopula eman eta gero, emeak habia prestatzen igarotzen du bere denboraren zati handi bat. Oro har, habiak ez dira lurrean kokatzen (noiz edo noiz ikusi izan bada ere), zuhaitz-enborretan aurkitzen dituzten zuloak erabili ohi dituztelarik honetarako. Ilea eta lumak dira hostoekin batera habiak eratzeko gehien erabiltzen dituzten materialak.
Aurre zein atze soin-adarretan dituzten atzaparrek eta oreka mantentzeko erabiltzen duten itsas iletsuak, muxar grisaren bizimodu arborikolaren froga dira. Aldi berean, ukimen-funtzioa betetzen duten biboteek eta aurpegian nabarmentzen zaizkion begi beltz handiek iluntasunean jarduteko moldaturiko animalia dela adierazten digute.
Eguna, oro har, zuhaitz zuloetan edo habiatan ematen dute eta ez dira ilunabarrera arte hauetatik ateratzen. Indibiduo gutxik osaturiko taldeetan bizi ohi dira.
Behin azaroa igarota, eta lehen izozteak iritsi bitartean, muxarra hibernaziorako prestatzen da eta zuhaitz-zulo egoki bat bilatzeari ekiten dio, non, garaia iristean, gorputza biribilkatuz eta isatsarekin burua eta lepoa estaliz neguko loaldian sartzen den. Hibernazioan zehar animalia honen metabolismoa balio minimotan mantentzen da: barne tenperatura 35 °C-tik 1 °C-ra jaisten zaio, bihotz taupadak 450etik 35eraino murrizten zaizkio eta arnasketa-erritmoa ere ikaragarri txikitzen da, orduko arnas-hartze bakarra izaten duelarik.
Hala eta guztiz ere, kanpoan tenperaturak gora egin orduko berehala berreskuratzen ditu muxarrak bere ohiko balio metabolikoak. Maiatza aldean gertatu ohi da hau eta hibernaziotik ateratzean animalia bere pisuaren % 50a galdua izan ohi du (gantz erreserba guztiak agortuak izan ohi ditu).
Tamaina antzerakoa duten bestelako ugaztunekin alderatuta, bizitza luzea izan ohi du muxarrak, 12 urtetik gora bizitzeko gai dela ikusi delarik.
Harrapari natural ugari ditu muxarrak, lepahoria (Martes martes) eta zenbait harrapari gautar handi (hontz handia [Bubo bubo], hontz ertaina [Asio otus] eta urubia [Strix aluco]), besteak beste. Aipatzekoa da gizakiak ere aspalditik ehizatu izan duela muxarra, bere okela fin eta goxoagatik zein muxarraren gantzei atxiki zaizkien gaitasun sendagarriengatik, besteak beste erreumaren kontrako sendagaiak egiteko.
Europan nahikoa hedatua dagoen espeziea da muxar grisa, hektareako 1-30 animalia bitartean dagoelarik bataz beste. Hala ere, habitat galera dela eta, nabarmen murriztu da animalia honen populazioaren tamaina. Honen harira, Bernako hitzarmenean aipatzen den espezietako bat da muxarra katagorri arruntarekin batera, inolako zaintzarik izan ezean arriskuan suertatzeko aukera handia duelarik honek ere.
Euskal Herrian debekatua dago muxar grisaren ehiza.
Artikulu hau biologiari buruzko zirriborroa da. Wikipedia lagun dezakezu edukia osatuz. Muxar grisa (Glis glis) gliridae familiako karraskari bat da, Erdialdeko eta Hegoaldeko Europan bizi dena.
Unikeko (Glis glis) on pieni nisäkäs, joka elää pääosin Keski- ja Etelä-Euroopassa. Britanniassa sitä esiintyy pienellä alueella istutettuna.[1] Aikuinen unikeko on noin 16 cm pitkä, ja sillä on pitkä ja tuuhea häntä. Selkäpuolelta se on harmahtava tai ruskea, vatsapuoli on valkoinen. Unikeko on yöeläin eli nukkuu päivisin ja liikkuu lyhyen ajan öisin. Se nukkuu jopa 20 tuntia vuorokaudessa ja lisäksi talviunta 7 kuukauden ajan, mistä se on saanut nimensäkin.Antiikin roomalaiset kasvattivat unikekoja ruoaksi ja söivät niitä välipaloina (katso Rooman valtakunnan ruokakulttuuri). He kasvattivat niitä joko suurissa kuopissa tai – varsinkin kaupungeissa – terrakotta-astioissa, jotka muistuttivat etäisesti nykyajan hamsterihäkkejä. Unikekoja syödään edelleen Sloveniassa harvinaisena herkkuna, joskin tapa oli yleisempi ennen toista maailmansotaa.lemmikkieläimenä.[2]Lewis Carrollin kirjassa Liisan seikkailut ihmemaassa, jossa Unikeko (engl. Dormouse, kirjan suomennoksissa usein murmeli) osallistuu hatuntekijän teekutsuille. Hahmo kertoo tarinan siirappikaivossa elävistä sisaruksista ja lopuksi höperö jänis ja hatuntekijä työntävät sen teepannuun.
Unikeko on antanut nimensä myös jyrsijöiden lahkoon kuuluvalle unikekojen heimolle (Gliridae).
Unikeko (Glis glis) on pieni nisäkäs, joka elää pääosin Keski- ja Etelä-Euroopassa. Britanniassa sitä esiintyy pienellä alueella istutettuna. Aikuinen unikeko on noin 16 cm pitkä, ja sillä on pitkä ja tuuhea häntä. Selkäpuolelta se on harmahtava tai ruskea, vatsapuoli on valkoinen. Unikeko on yöeläin eli nukkuu päivisin ja liikkuu lyhyen ajan öisin. Se nukkuu jopa 20 tuntia vuorokaudessa ja lisäksi talviunta 7 kuukauden ajan, mistä se on saanut nimensäkin.lähde? Saksaksi unikeon nimi on Siebenschläfer, ”seitsennukkuja”.
Antiikin roomalaiset kasvattivat unikekoja ruoaksi ja söivät niitä välipaloina (katso Rooman valtakunnan ruokakulttuuri). He kasvattivat niitä joko suurissa kuopissa tai – varsinkin kaupungeissa – terrakotta-astioissa, jotka muistuttivat etäisesti nykyajan hamsterihäkkejä. Unikekoja syödään edelleen Sloveniassa harvinaisena herkkuna, joskin tapa oli yleisempi ennen toista maailmansotaa.lähde? Unikekoa pidetään nykyään joskus lemmikkieläimenä.tarvitaan parempi lähde
Unikeko esiintyy muun muassa Lewis Carrollin kirjassa Liisan seikkailut ihmemaassa, jossa Unikeko (engl. Dormouse, kirjan suomennoksissa usein murmeli) osallistuu hatuntekijän teekutsuille. Hahmo kertoo tarinan siirappikaivossa elävistä sisaruksista ja lopuksi höperö jänis ja hatuntekijä työntävät sen teepannuun.
Unikeko on antanut nimensä myös jyrsijöiden lahkoon kuuluvalle unikekojen heimolle (Gliridae).
Myoxus glis • Loir gris, Loir commun, Loir vulgaire
Le Loir gris (Glis glis) est un petit mammifère rongeur de la famille des Gliridae. C'est la seule espèce actuelle du genre Glis. Ce loir vit en Europe et hiberne en hiver.
En français, il a pour noms vulgaires Loir gris[1],[2],[3], Loir commun[1] ou encore Loir vulgaire[1] ou Loir ordinaire[1] et comme nom vernaculaire loir tout court[1],[2].
Le terme de loir dérive vraisemblablement du latin classique glīs via la langue vulgaire glĭris, bien que la perte du G ne s'explique pas bien[4]. Glis et Myoxus sont aujourd'hui des genres monotypiques qui sont utilisés pour désigner le genre de ce taxon, c'est-à-dire que Glis glis ou Myoxus glis sont utilisés selon les auteurs.
C'est un petit animal de 15 à 20 cm pour un poids de 100 à 250 g, qui vit essentiellement la nuit. Il passe l'hiver en hibernation pendant sept mois environ (d'octobre à avril). Sa longévité moyenne est de 9 à 10 ans. Il est sensiblement de même taille que le lérot et possède une queue touffue de couleur grise comme l'ensemble du corps.
Taille :14 à 20 cm + 11 à 19 cm de queue.
Poids : de 80 à 250 g.
Robe : dos et flancs gris chinchilla uniforme, parfois teinté de roux sur les flancs, ou de noir sur une raie dorsale. Mince cercle noir autour de l'œil. Joues et ventre blancs.
Formule dentaire : Inc.1/1, Can.0/0, Prémol.1/1, Mol. 3/3.
Particularités : longue queue touffue, munie de poils gris d'égale longueur jusqu'à son extrémité. Molaires carrées, à surface relativement plane mais striées. Aucune « fenêtre » à la mandibule.
Nid : construction ovoïde d'une bonne quinzaine de centimètres de diamètre faite de brindilles, mousses, feuilles, herbes sèches avec ouverture latérale. L'intérieur est tapissé de matériel doux : laine, poils, plumes, herbes. Le nid est souvent construit dans un creux d'arbre, une fissure de rocher, un vieux mur, un vieux nid de pie ou d'écureuil ou encore peut se trouver librement dans les branches, à moyenne hauteur. Un même nid peut abriter plusieurs individus. Les nichoirs à petits passereaux ne lui conviennent pas : le diamètre du trou de vol est insuffisant. Les nids d'hibernation sont établis dans le sol, à des profondeurs allant de 15 à 60 cm.
Empreintes : semblables à celles de l'écureuil, mais de plus petite taille.
Époque : mises bas de juin à septembre.
Gestation : 30 à 32 jours.
Nombre de jeunes : 1 à 11 par portée, le plus souvent 4 à 6 ; une portée annuelle.
Maturité sexuelle : au plus tôt vers 9 à 10 mois, c'est-à-dire au printemps qui suit l'année de leur naissance.
Espérance de vie : jusqu'à 9 ans.
Hibernation : octobre à mars-avril
Le loir commun est omnivore[5].
Ses aliments préférés sont les graines et les fruits secs. D'autres fruits figurent au menu lorsque l'occasion se présente: pommes, prunes, mûres, mirabelles, myrtilles, figues, poires. Il aime aussi les bourgeons et les fleurs, mange également des champignons et écorce volontiers les jeunes pousses. Il ne dédaigne pas les insectes, les crustacés (cloportes) ou certains mollusques et se repaît occasionnellement de petits vertébrés, notamment des jeunes oiseaux qu'il trouve au nid. En automne, les loirs engraissent énormément et stockent un peu de nourriture, constituant ainsi de bonnes réserves énergétiques qui leur permettent d'affronter la longue période d'hibernation.
Le loir est essentiellement nocturne, il s'éveille après la tombée de la nuit pour partir en quête de nourriture. Il se déplace rarement sur le sol, les coussinets de ses pattes sécrétant une substance collante qui lui permet de se déplacer sur des surfaces verticales sans aucune difficulté. Ses moustaches, les vibrisses, l'aident dans ses déplacements nocturnes en lui permettant de détecter d'éventuels obstacles. Il vit en couple ou en petits groupes familiaux sédentaires sur un territoire d'environ 3 à 4 hectares, ce qui, pour un rongeur, est assez considérable. Les populations comprennent environ la moitié d'animaux de moins d'un an, 30 % d'individus ayant de 1 à 2 ans, 15 % de 2 à 3 ans et 5 % au-delà. Le loir peut vivre jusqu'à une dizaine d'années.
La longue période d'hibernation du loir, généralement d'octobre à avril, est à l'origine de l'expression populaire : « dormir comme un loir ». En Allemagne, il est appelé Siebenschläfer, ce qui signifie celui qui dort sept mois. Les Romains avaient déjà été frappés par cette caractéristique : Martial parle des « loirs amis du sommeil » (somniculosos glires[6]).
Le loir adulte utilise trois moyens de communication orale. Il impressionne les autres loirs et les prédateurs en claquant rapidement des dents. Il émet également des brefs sifflements aigus et des cris très perçants et aigus de plusieurs secondes qui servent de cri d'alerte.
Ce sont des animaux très faciles à apprivoiser.
Comme pour les autres gliridés, les principaux prédateurs du loir sont les rapaces nocturnes, notamment le hibou grand-duc (Bubo bubo) et la chouette hulotte (Strix aluco). Parmi les carnivores, c'est surtout la martre (Martes martes), le chat sauvage (Felis sylvestris) et, dans une moindre mesure, la fouine (Martes foina) qui comptent le loir au nombre de leurs proies. À l'instar de celle du lérot (Eliomys quercinus) et du muscardin (Muscardinus avellanarius), la peau qui entoure la queue du loir est susceptible de se déchirer lorsque l'animal est saisi par là. Le prédateur se retrouve alors avec un fourreau garni de poils et la proie qu'il convoitait a eu le temps de s'échapper. Les vertèbres caudales mises à nu finissent par se dessécher et par tomber. Il n'est pas rare de trouver, dans la nature, des animaux mutilés de la sorte qui semblent mener une vie parfaitement normale.
Sur le plan parasitologique, le loir est beaucoup moins bien connu que ses deux cousins. On lui connaît les mêmes parasites : il s'agit principalement de la puce de l'écureuil (Monopsyllus sciurorum), mais aussi d'un pou (Schizophthirus pleurophaeus) et d'une puce (Myoxopsylla laverani) spécifiques des gliridés.
Le loir se trouve en Europe depuis la chaîne des Cantabriques jusqu'à la région de Kazan (Tatarstan) et dans le Caucase. Il est présent dans le nord de la Turquie, en Corse, Sardaigne et Sicile mais est absent de la bordure atlantique de la France ainsi que des grandes plaines d'Allemagne du nord. On ne le trouve pas en Scandinavie et, dans les îles Britanniques, seule une petite population introduite subsiste dans le sud-est de l'Angleterre. En altitude, il ne dépasse guère 1 500 m dans les Alpes et 2 000 m dans les Pyrénées. Il est aussi présent en Asie centrale jusqu'au Pakistan.
En Belgique, le loir ne se trouve régulièrement qu'en Gaume. Des observations fortuites ont été réalisées bien au nord de cette zone, notamment dans le Limbourg néerlandais, mais il s'agissait d'animaux transportés, probablement au sein de balles de paille importées de France. Un loir capturé au siècle dernier (1888) « aux environs de Dinant » figure dans les collections de l'Institut royal des sciences naturelles.
En France, il est présent partout sauf dans le nord-ouest du Nord-Picardie à la Bretagne et en Aquitaine. Il n'atteint la côte atlantique qu'en Charente-Maritime et dans le Pays basque et le sud des Landes.
Le loir est un animal jamais abondant et, dans de grandes parties de son aire de répartition, il est extrêmement rare. Il vit principalement dans les forêts caducifoliées, spécialement les hêtraies et les chênaies mais habite aussi les parcs, les vergers, les formations buissonnantes et les lisières. Il adopte volontiers le couvert de cabanes forestières et peut entrer dans les maisons.
Le genre Glis a été proposé par Eberhard August Wilhelm von Zimmermann en 1780. Muirhead en 1819 propose une classification où le type en est cette espèce. Dans cette classification la famille est appelée Gliridae et le genre dans lequel est classé l'espèce s'appelle Myoxidus. John Edward Gray a proposé le nom de Myoxidae pour la famille et la réorganise, mais plus tard le terme de Gliridae sera de nouveau préféré. Le genre Myoxus a ensuite été subdivisé en quatre sous-genres par Wagner en 1840 avant que ceux-ci ne soient reconnus comme genre à part entière, ce sont les genres Graphiurus, Eliomys , Glis ou Myoxus qui inclut l'espèce et Muscardinus[7]. Le genre Myoxus a donc inclus d'autres espèces que celle-ci.
Europe : annexe III de la Convention de Berne : espèce protégée, pouvant faire l'objet de prélèvements si la densité de ses populations le permet.
Région wallonne : espèce protégée depuis mars 1983.
À l'époque de la Rome antique, les Romains engraissaient dans un glirarium, des individus vraisemblablement capturés afin d'en consommer la chair, très appréciée[8].
En plus d'être un animal important du folklore slovène, le Loir gris est usuellement chassé en Slovénie pour sa viande et sa fourrure[9]. Élément de la cuisine calabre, il a également été chassé pour sa viande en Corse, sur l'île de Hvar (Croatie), en Alava et en Navarre[10].
Dans Alice au Pays des Merveilles, un loir prend le thé avec le chapelier toqué et le Lièvre de Mars.
Myoxus glis • Loir gris, Loir commun, Loir vulgaire
Le Loir gris (Glis glis) est un petit mammifère rongeur de la famille des Gliridae. C'est la seule espèce actuelle du genre Glis. Ce loir vit en Europe et hiberne en hiver.
Połch, tež drěmotka (Glis glis) je jednički hrymzak w swójbje spancow (Gliridae), kotryž słuša k rodej Glis. Wón je najwjetša Europska družina tuteje swójby.
Połch ma na hornim boku swětošěrobrunojtu, šěru abo brunošěru kožu. Jeho delni bok a jeho licy stej běłej. Wopuš njese dołhe kosmy, je hustokosmaty a docpěje dołhosć wot hač do 15 cm. Cyłkowna dołhosć hłowy a tyłowa docpěje 13 hač 19 cm. Wokoło wóčkow ćmowa rynčka je widźomne.
W porowanskim času, kotryž so stanje po wotućenju w nalěću, wón čini fifolace a kwičace zwuki. Sančki porodźeja po 4,5 tydźenjach tři hač sydom młodźatow, druhdy samo dwójce w lěće. Młodźata so něhdźe jedyn měsac ćěša.
Połch jě štomowe symjenja, hłownje žołdźe a bukwicy, płody, worjechi, štomowe wurostki, insekty, ptače młodźata a jejka. Zwjetša pyta swoje žranje na štomach.
Přirodne njepřećele płocha su lěsne kuny (Martes martes) a lěsne wiwki (Strix aluco).
Połch je domjacy wot sewjerneje Španiskeje, Grjekskeje a Italskeje, přez srjedźnu Europu hač do Uralskich horinow a Małeje Azije. W Irskej, Skandinawiskej a Jendźelskej njewustupuje, z wuwzaćom wokolina Londona. Wón tam je žiwy hłownje w dubowych a bukowych lěsach, parkach a sadowych zahrodach. Druhdy so tež we winicach namaka. Wón so pohibuje jenož wokoło 100 m wokoło swojeje hnězda, kotrež wón twari w štomowych a podzemskich jamach. Wodnjo wón spi, a to w prózdnicach, skalnych škałbach a často tež w ptačich hnězdźenskich kašćikach.
Wot oktobra połchi po wjacorych so namakaja w sam hrjebanych podzemskich jamach, hdźež wone zaspja zymu za čas něhdźe sydom měsacow. Druhdy wone samo spja w domach. Zymski spar traje hač do kónca apryla, často hač do meje, při njepřihódnym wjedrje samo hač do spočatka junija.
Połch, tež drěmotka (Glis glis) je jednički hrymzak w swójbje spancow (Gliridae), kotryž słuša k rodej Glis. Wón je najwjetša Europska družina tuteje swójby.
Il ghiro (Glis glis Linnaeus, 1766) è un roditore appartenente alla famiglia Gliridae; è l'unica specie del genere Glis.
Lungo circa 30 centimetri di cui 13 (circa) di coda, pesa in media 100 grammi. Ha una pelliccia di colore grigio castano sul dorso, mentre il ventre è bianco; il muso è caratterizzato da due grandi occhi e da folte e lunghe vibrisse (lunghi peli a lato del muso con funzione tattile), le orecchie, di forma rotondeggiante, sono piuttosto piccole e escono di poco dalla pelliccia. Può essere confuso con uno scoiattolo, da cui può essere distinto osservando la coda che mantiene sempre lunga e distesa.
Il ghiro ha un areale che comprende Europa e Asia. In Europa è presente dal nord della Spagna fino all'Ucraina. In Italia è molto comune. È segnalato sulle Alpi fino ai 1500 metri di quota[1].
In Sardegna è presente con una sottospecie locale che si credeva scomparsa [2]. È inoltre presente in molte isole mediterranee tra cui l'isola d'Elba, l'isola di Salina e sull'Etna in Sicilia.
Predilige gli ambienti boschivi, a quote tra i 600 ed i 1500 m. Solitamente frequenta parchi, giardini e boschi, in particolare quelli ricchi di sottobosco e caratterizzati dalla presenza di vecchi alberi dove può reperire facilmente numerose cavità, all'occorrenza adibite a rifugio o nido. Soprattutto durante i mesi invernali, può servirsi delle case rurali come momentaneo riparo.
Il ghiro (Carin) è generalmente notturno: di solito esce dal proprio nascondiglio poco dopo il tramonto per poi ritornarvi prima dell'alba. Durante il giorno sta nascosto in cavità di alberi, in anfratti oppure in nidi, dalla forma rotondeggiante, che egli stesso costruisce con foglie e muschio.
In autunno l'animale aumenta notevolmente di peso, accumulando così una notevole quantità di grasso e vari minerali che gli saranno essenziali per sopravvivere durante il lungo letargo invernale (resta in letargo per 6 mesi). Per il letargo possono essere contemporaneamente usati da più individui gli stessi ripari.
La dieta del ghiro, basata essenzialmente sui vegetali, varia durante l'arco dell'anno ed è costituita principalmente da castagne, ghiande, nocciole, bacche, frutti di bosco; in autunno vengono consumati anche i funghi. Una minima parte dell'alimentazione del ghiro può comprendere anche animali, in particolare alcuni invertebrati (insetti e molluschi).
Il periodo riproduttivo si situa in primavera, al risveglio dal letargo. Le femmine partoriscono una sola volta all'anno, da 2 a 8 piccoli, dopo una gestazione di circa un mese. Può accadere che più femmine utilizzino contemporaneamente una cavità di un albero o lo stesso riparo per partorire ed allevare la prole; questo fatto accade generalmente quando in una zona si verifica una riduzione di rifugi naturali. In caso di pericolo o di eccessivo disturbo la femmina abbandona la tana e trasporta i propri piccoli in un luogo più caldo.
Una rara sottospecie, il ghiro sardo (Glis glis melonii), ritenuto estinto, è stato avvistato[3] da una naturalista di Urzulei, a distanza di 25 anni dall'ultima segnalazione, nell'estate del 2006 e poi ancora nel 2014, nel Supramonte[2]. È visibile anche nei boschi di Ollolai.
Veniva cacciato fin dal tempo degli antichi romani e ingrassato in otri: ne viene fatta menzione nel Satyricon di Petronio; era allevato, con altre bestiole, in vivario, per essere poi degustato come antipasto[4].
In Italia, essendone la caccia vietata, ogni consumo alimentare del suddetto animale è oggi illegale. Esistono varie ricette tradizionali come il ghiro arrosto alla brianzola in Lombardia[5]. In Calabria viene consumato illegalmente e assume un ruolo simbolico nei rituali della 'ndrangheta[6].
Il ghiro (Glis glis Linnaeus, 1766) è un roditore appartenente alla famiglia Gliridae; è l'unica specie del genere Glis.
Glis est genus rodentium familiae Gliridarum, cuius nunc exstat una sola species, Glis glis. Per magnam partem Europae occidentalis habitat.[2] Glis est animal muri simile, maius tamen, in arboribus degens, et totam fere hiemem hibernatione fruens somno simili; quo tempore cum aut nullo, aut exiguo certe cibo utetur, pinguescit tamen ut cum maxime.
Glis fuit olim in deliciis cenarum, adeo ut vivaria glirium habere mos fuerit, quae gliraria dicta; et saginandi causa in doliis, singulari ad id ratione factis, includerent.[3] Itaque legibus sumptuariis constitutis, glires quoque, ut glandia, conchylia et peregrinae aves, interdicti.[4]
Eorum condiendorum rationem docet Apicius:
Glires: isicio porcino, item pulpis ex omni membro glirium trito, cum pipere, nucleis, laser, liquamine farcies glires, et sutos in tegula positos mittes in furnum aut farsos in clibano coques.[5]
Haec pagina verba incorporat ex Aegidii Forcellini Lexico Totius Latinitatis, 1775. Versio interretialis
Glis est genus rodentium familiae Gliridarum, cuius nunc exstat una sola species, Glis glis. Per magnam partem Europae occidentalis habitat. Glis est animal muri simile, maius tamen, in arboribus degens, et totam fere hiemem hibernatione fruens somno simili; quo tempore cum aut nullo, aut exiguo certe cibo utetur, pinguescit tamen ut cum maxime.
Glis fuit olim in deliciis cenarum, adeo ut vivaria glirium habere mos fuerit, quae gliraria dicta; et saginandi causa in doliis, singulari ad id ratione factis, includerent. Itaque legibus sumptuariis constitutis, glires quoque, ut glandia, conchylia et peregrinae aves, interdicti.
Eorum condiendorum rationem docet Apicius:
Glires: isicio porcino, item pulpis ex omni membro glirium trito, cum pipere, nucleis, laser, liquamine farcies glires, et sutos in tegula positos mittes in furnum aut farsos in clibano coques.
Didžioji miegapelė (lot. Glis glis, angl. Fat dormouse, vok. Große Haselmaus) – miegapelinių (Gliridae) šeimos graužikas.
Tai pati didžiausia Lietuvos miegapelė, kuri yra 140-190 mm ilgio ir 70-120 g svorio. Kailiukas pelenų spalvos, kartais rusvo atspalvio. Kūno apačia šviesesnė. Snukučio šonuose juodų ruožų nėra, tik akis juosia tamsesnių plaukų žiedas. Ausys apvalios, apaugusios trumpais plaukais. Uodega papurusi. Užpakalinės kojos šiek tiek ilgesnės už priekines, letenos trumpos ir plačios.
Gyvena lapuočių ir mišriuose miškuose netoli upių slėnių, ypač kur auga paprastųjų lazdynų trakas. Gūžtą įsirengia uokse, sename paukščio lizde, inkiluose, kartais kitų žvėrelių urvuose. Dažniausiai minta paprastojo lazdyno riešutais, bet jeigu jų derlius mažas ar visai neuždera, tada ir ąžuolo gilėmis. Rudenį jos tampa riebios, nes žiemai sukaupia dideles riebalų atsargas. Rudenį jos įsirausia į žemę maždaug apie pusmetrio gylin ir šaltam laikotarpui užmiega. Natūralūs jos priešai kiaunės, lapės, bei kartais joms gali pakenkti net šernai, kurie užuodę jas po žeme, išknisę gali tiesiog suėsti. Lietuvoje labai reta rūšis, įrašyta į Lietuvos raudonąją knygą.
Didžioji miegapelė (lot. Glis glis, angl. Fat dormouse, vok. Große Haselmaus) – miegapelinių (Gliridae) šeimos graužikas.
Tai pati didžiausia Lietuvos miegapelė, kuri yra 140-190 mm ilgio ir 70-120 g svorio. Kailiukas pelenų spalvos, kartais rusvo atspalvio. Kūno apačia šviesesnė. Snukučio šonuose juodų ruožų nėra, tik akis juosia tamsesnių plaukų žiedas. Ausys apvalios, apaugusios trumpais plaukais. Uodega papurusi. Užpakalinės kojos šiek tiek ilgesnės už priekines, letenos trumpos ir plačios.
Gyvena lapuočių ir mišriuose miškuose netoli upių slėnių, ypač kur auga paprastųjų lazdynų trakas. Gūžtą įsirengia uokse, sename paukščio lizde, inkiluose, kartais kitų žvėrelių urvuose. Dažniausiai minta paprastojo lazdyno riešutais, bet jeigu jų derlius mažas ar visai neuždera, tada ir ąžuolo gilėmis. Rudenį jos tampa riebios, nes žiemai sukaupia dideles riebalų atsargas. Rudenį jos įsirausia į žemę maždaug apie pusmetrio gylin ir šaltam laikotarpui užmiega. Natūralūs jos priešai kiaunės, lapės, bei kartais joms gali pakenkti net šernai, kurie užuodę jas po žeme, išknisę gali tiesiog suėsti. Lietuvoje labai reta rūšis, įrašyta į Lietuvos raudonąją knygą.
Lielais susuris (Glis glis), saukts arī par gulētājžurku un dižsusuri ir susuru dzimtas (Gliridae) vāverveidīgais grauzējs, kas ir vienīgā suga dižsusuru ģintī (Glis).[1][2] Izplatīts Eiropā un Āzijas rietumos (daļā Mazāzijas un Centrālāzijas).[3][4] Latvijas Dabas muzejs lielo susuri ir izraudzījies par 2005. gada dzīvnieku Latvijā.[5]
Lielais susuris ir izplatīts daudzviet Eiropā. Areāls rietumos plešas no Spānijas un Portugāles ziemeļiem (Pirenejiem) pāri Eiropai, caur Turcijas ziemeļiem līdz Volgai (tās vidustecei un lejtecei), Kaukāzam, Irānai un Turkmenistānai austrumos. Ietver arī Vidusjūras salas, sastopams Sardīnijā, Korsikā, Sicīlijā, Krētā un Korfu.
Areāla ziemeļu robeža iet caur Francijas ziemeļiem, Beļģiju, Vāciju un Dānijas dienvidiem, gar Baltijas jūru caur Poliju, Lietuvu, Latviju līdz Igaunijas dienvidiem.[3][4][7] Sastopams no jūras līmeņa līdz 2000 m virs jūras līmeņa.[3]
Areāla lielākajā daļā izplatīts nevienmērīgi un ir reti sastopams, lai gan populācija saglabājusies stabila areāla dienviddaļā. Slovēnijā, Horvātijā un Itālijā joprojām dzīva lielo susuru medību tradīcija.[7]
Lielais susuris ticis nejauši introducēts Lielbritānijā. 1902. gadā vairāki īpatņi Tringā izbēga no Laionela Voltera Rotšilda privātās kolekcijas. Rezultātā Anglijā mūsdienās nostiprinājusies ap 10 000 lielo susuru populācija, kas sastopama apmēram 520 km² lielā teritorijā: Bīkonsfīldas, Eilsberijas un Lūtonas apkārtnē. Lielbritānijā likums nosaka to aizsardzību, un susuru medības vai iznīcināšana atļauta tikai ar licenci.[3][7]
Caur Latviju iet lielā susura pamatareāla ziemeļu robeža, tāpēc pie mums ļoti reti sastopams un sporādiski izplatīts. Visbiežāk konstatēts Vidzemē.
Atradnes Latvijā galvenokārt saistītas ar upju ielejām, pirmo reizi reģistrēts 1937. gadā Gaujas senlejā. Visbiežāk lielais susuris novērots Gaujas senlejā pie Siguldas (Gaujas nacionālajā parkā), vairākkārt novērots arī Amatas ielejā pie Kārļiem, kā arī Daugavas ielejā pie Skrīveriem un Aizkraukles.[4][7][8][6]
Latvijā tā ir aizsargājama suga, ierakstīta ne tikai Latvijas, bet arī Polijas un Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā, kā arī Eiropas Kopienas Apdraudēto sugu sarakstā.[9]
Lielais susuris ir mazs vai vidēji liels vāverveidīgais grauzējs ar īsām kājām un kuplu asti.[10] Tomēr tas ir lielākais susuris visā susuru dzimtā (apmēram žurkas lielumā). Tas ir slaids, bet spēcīgi veidots, nedaudz līdzīgs vāverei.[4][11] Ķermeņa garums (bez astes) 13—20 cmm, astes garums 10—18 cm, svars 70—180 g. Pirms guļas rudenī svars var sasniegt 280 g. Savukārt pavasarī susuris no migas iznāk, zaudējis 30–40% no sākotnējā ķermeņa svara. Starp dzimumiem ārēju atšķirību nav.[4][7][10]
Galva tam ir iegarena, uz purna gari vibrisi jeb taustes mati ar nedaudz noliektiem galiem, apmēram 6 cm gari. Ausis lielajam susurim ir noapaļotas, vidēji lielas (1,6—3,2 cm garas), tās klāj biezs matojums. Ausis ir ļoti kustīgas (katra no ausīm spēj kustēties autonomi). Acis lielas, melnas, gandrīz pilnīgi apaļas. Pakaļkājas nedaudz garākas par priekškājām. Pakaļkāju pēdām ir 5 pirksti, bet priekškājām 4 pirksti. Tie ir gari, lokani ar līkiem un asiem nagiem.[4][10] Susura pēdas raupjas, pielāgotas kāpelēšanai un lēkāšanai no koka uz koku. Lielo susuru mātītēm ir 10—12 zīdekļi.[7]
Apmatojums mīksts, vidēji garš un biezs. Ķermeņa augšpuse brūnganpelēka vai sudrabaini pelēka. Sāni un apakšpuse izteikti gaišāka — balta vai pelēcīgi bāla. Ap acīm parasti redzami šauri, tumši gredzeni. Jaunie īpatņi tumšāki par pieaugušajiem īpatņiem. Aste gara un kupla, vienmērīgi un biezi klāta ar relatīvi gariem (garākiem par 0,5 cm) matiem. Apmatojuma krāsa augšpusē viscaur un apakšpusē gar malām pelēka, apakšpuses viduslīnijā balta. Apmatojuma maiņa notiek 2 reizes gadā: pavasarī un rudenī.[4] Lielajam susurim ir izcila redze, dzirde, oža un tauste, izmantojot vibrisus.[7]
Lielo susuri no pārējām susuru sugām var atšķirt ar lielāku augumu, sudrabpelēku kažoka krāsu, galvas ornamentāciju un ļoti kuplu asti. Ar kuplo asti šo sugu var atšķirt arī no citām līdzīga lieluma grauzēju sugām, piemēram, žurkas.[1] Līdzīgajai lidvāverei pakaļkājas ir mazliet īsākas par priekškājām, un ķermeņa sānos starp priekškājām un pakaļkājām ir ādas kroka — lidošanas membrāna, bet uz priekškājām zem lidošanas membrānas piesis.[4]
Lielais susuris ir teritoriāls nometnieks, aktīvs tikai siltajā gada periodā, ziemu pavada guļot dziļi pazemē savlaicīgi sagatavotā ziemošanas migā. Pieaugušie tēviņi ir vientuļnieki, mātes ar jaunajiem dzīvniekiem dzīvo ģimenēs.[4] Katram īpatņa teritorija ir ap 200 m diametrā, bet tēviņu teritorija ir daudz lielāka nekā mātītēm. Teritoriju iezīmē ar dziedzeru sekrētu un ir ļoti īgni, ja gadās satikt citu īpatni.[7][10]
Galvenokārt apdzīvo vecus lapkoku mežus (pirmkārt, platlapju), retāk jauktu koku (egļu, platlapju) mežos, kuros aug ozoli, skābarži, liepas un kļavas. Izvēlas iecirkņus, kas bagāti ar pamežu, ar dobumainiem kokiem un ar tiem augiem, kuru augļus, ogas vai sēklas izmanto pārtikā. Apdzīvo arī vecus augļu dārzus un parkus, reizēm sastopams arī krūmājos, kā arī ieklejo cilvēku mītnēs un ēkās.[4][7] Lielā susura populācija ir atkarīga no dobumainu koku daudzuma, lai būtu vietas, kur patverties, vairoties un ziemot.[7]
Lielais susuris ir aktīvs naktī un krēslā, taču areāla ziemeļu daļā mītošie dzīvnieki nereti ir darbīgi arī dienā. Dienas laikā parasti guļ savā migā. Dzīvo galvenokārt kokos. Lielais susuris ir spēcīgs, veikls un meistarīgs kāpelētājs, tā lēciens no koka uz koku var būt pat 7–10 m tāls. Pa virszemi pārvietojas ļoti reti.[4][7][10]
Vasaras migu visbiežāk iekārto koka dobumā (mātīte to izmanto arī par midzeni mazuļiem). Veido no dažādiem augiem, piemēram, no zāles un lapām, gadās, ka migā ieklāj arī salmus vai papīrus. Lielais susuris var patverties arī spraugās starp akmeņiem, zem koku saknēm, zemes iedobumos, mulčas kaudzēs, pussatrupējušās kritalās, putnu būros, bēniņos un mākslīgajās ligzdu kastēs. Spēj iespraukties ļoti šaurās spraugās, pat tikai 2–3 cm platās.
Sliktākajā gadījumā, ja trūkst piemērotas vietas, migu iekārto atklāti koku zarotnē. Alās un atklātās vietās meistaro lodveida midzeni, 15—30 cm diametrā, savijot zariņus. Ligzdu no iekšpuses izklāj ar lapām, zāli, sūnām. Ja izdodas iemājojot dobumā, to parasti lieto visu silto sezonu, reizēm vairākas vasaras pēc kārtas. Līdzko dienasgaismas daudzums dienā samazinās, lielais susuris uzsāk gatavoties ziemas guļai, intensīvi barojoties un uzkrājot zemādas tauku rezerves. Ekskrementu kaudzītes atstāj noteiktās vietās.[4][7]
Rudenī lielais susuris dodas ziemas miegā, saritinājies uz sāniem vai muguras tā, ka purniņš skaras pie pēdām. Ziemošanas miga parasti atrodas kādā tukšumā zem koka saknēm. Vienā migā var ziemot arī vairāki susuri – nereti susuri dodas ziemas guļā kopā ar visu ģimeni. Ziemas guļa Latvijā ilgst apmēram 7 mēnešus – no oktobra līdz maija vidum (nelabvēlīgos apstākļos guļa var ieilgt līdz jūnija sākumam).
Pieaugušie dzīvnieki ielien ziemas migās agrāk par jaunajiem, bet pirmie mostas tēviņi. Ziemošanas laikā susura ķermeņa temperatūra pazeminās līdz 3—4 °C, un elpošana samazinās līdz 1–3 ieelpām minūtē. Ja šī miega laikā lielais susuris sajūt pieskārienu, tas pamostas, jo tā laikā saglabājas nervu sistēmas darbība.[4][7]
Lielais susuris ir visēdājs, tomēr galvenokārt barojas ar augu izcelsmes barību. To iegūst kokaugu zarojumā un uz lakstaugiem, retāk uz zemes. Tās ir visdažādākās augu sēklas, sēnes, ogas un augļi. Lielais susuris spēj patērēt lielos daudzumos ābolus, bumbierus, plūmes un vīnogas. Parasti ēd tikai augļa mīkstumu un mizu neēd. Tādējādi pēc atstātām mizam var noteikt, ka ēdājs ir bijis lielais susuris.[4][7] Dažviet lielo susuri uzskata par augļu un vīna ražas postītāju. Zināms gadījums, kad lielie susuri Kaukāza ziemeļos nopostījuši trešdaļu vīnogu ražas.[7]
Pavasarī un vasaras sākumā barojas arī ar kokaugu mizu, jaunajiem dzinumiem, pumpuriem, ziediem un lapām (vislabprātāk ar apses lapām). No dzīvnieku izcelsmes barības barojas ar bezmugurkaulniekiem (piemēram, kukaiņiem dažādās attīstības stadijās, sliekām un gliemjiem). Dažreiz noķer arī sīkus putniņus. Izteikti pastiprināta uzbarošanās norit, kad nogatavojas ozolzīles un lazdu rieksti. Zīles lielā daudzumā sanes midzenī, kur mierīgos apstākļos pamazām apēd.[4] Pastāv apšaubāms un nepierādīts uzskats, ka dažreiz veido barības krājumus, ar kuriem pusnomodā barojas ziemas guļas pārtraukumos.[4][10]
Lielie susuri ir poligāmi, pāris sapārojas un uzreiz izšķiras.[10] Vairošanās periods sākas nedēļu vai divas pēc atmošanās no ziemas guļas. Iepriekšējā vasarā piedzimušie dzīvnieki kļūst dzimumaktīvi vēlāk — jūnijā. Tēviņi kāzu laikā skandina skaļas, garas, vienmērīgā toņkārtā ieturētas čīkstienu sērijas, mātītes toties spiedz asi un svilpjoši. Vairošanās sezonā starp tēviņiem iespējamas mežonīgas cīņas. Gadā katrai mātītei parasti viens, bet dienviddaļā var būt divi metieni.[4][7] Tomēr gados, kad trūkst barības, lielie susuri nesapārojas vispār.[10] Latvijā susuriem mazuļi pārsvarā dzimst jūnijā vai jūlijā.[7]
Grūsnības periods ilgst 20—32 dienas. Metienā 2—11 mazuļi (visbiežāk 4—5 mazuļi). Tie piedzimstot ir nevarīgi, kaili, kurli un akli, sver ap 2 g. Par tiem rūpējas tikai māte. Kad mazuļi sasniedz 5 dienu vecumu, tiem atritinās ārējās auss gliemežnīca, 12 dienu vecumā atveras dzirdes kanāls, 21 dienas vecumā atveras acis, 13 dienu vecumā parādās augšzobi, 20 dienās apakšzobi.
Māte mazuļus zīda ar pienu 4—6 nedēļas (arī tad, kad tie jau sākuši ēst citu barību). Kopā ar māti parasti dzīvo līdz nākamajam pavasarim, lai gan jaunie susuri var sākt pāroties jau tajā pašā gadā pirms došanās ziemas guļā. Dzīves ilgums 5—9 gadi, lai gan savvaļā nepārsniedz 5 gadu vecumu.[4][7] Nopietnākie dabiskie ienaidnieki ir pūčveidīgie putni (piemēram, meža pūces) un meža caunas.[4]
Senajā Romā lielais susuris bija īpaša delikatese, kas tika pasniegta zelta traukos, pārlieta ar medu un pārkaisīta ar magoņu sēkliņām. Susurus audzēja ar riekstkokiem apstādītos voljeros, kur bija saliktas kastītes migām. Tos audzēja arī pilsētas apstākļos, izmantojot māla mucas, kuras sauca par glirārijiem. Mucā ievietots susuris tika uzbarots ar ozolzīlēm un ēdamajiem kastaņiem. Eiropā lielo susuru gaļa bija gardēžu pieprasīta ne tikai Romā. Tādēļ radies sugas angliskais nosaukums Edible Dormouse — "ēdamais susuris".[7][8]
Susuru izmantošana pārtikā, kažokādiņu ieguve un susuru tauku lietošana tautas medicīnā dokumentēta jau no 13. gadsimta. Mūsdienās lielos susurus kā delikatesi arvien patērē Horvātijā un Slovēnijā, kā tautas tradīcija saglabājusies susuru ķeršana lamatās.[7][8]
Lielais susuris (Glis glis), saukts arī par gulētājžurku un dižsusuri ir susuru dzimtas (Gliridae) vāverveidīgais grauzējs, kas ir vienīgā suga dižsusuru ģintī (Glis). Izplatīts Eiropā un Āzijas rietumos (daļā Mazāzijas un Centrālāzijas). Latvijas Dabas muzejs lielo susuri ir izraudzījies par 2005. gada dzīvnieku Latvijā.
De relmuis of zevenslaper (Glis glis of Myoxus glis) is een knaagdier uit de familie van de slaapmuizen (Gliridae).
De relmuis is de grootste slaapmuis van Europa. De lengte kan variëren van 13 tot 19 centimeter, en het gewicht tussen de 70 en de 200 gram. De pluimstaart is iets korter dan het dier zelf, circa 12 tot 15 centimeter. Relmuizen hebben een grijsbruine vacht. Over de rug loopt een vage donkere streep. De buikzijde is iets lichter van kleur. De kop heeft een donkere ring om de ogen, maar het is niet een masker zoals bij de eikelmuis.
Relmuizen komen in Zuid- en Midden-Europa voor, van Noord-Spanje tot België, oostwaarts tot de Wolga. Ook komt de soort voor in de Kaukasus en in Noord-Iran. De soort is in 1902 ingevoerd in Engeland. In Nederland, Scandinavië en het grootste deel van het Iberisch Schiereiland komt de relmuis niet voor. Ze leven in volwassen loofbossen, parken, tuinen, boomgaarden en andere boomrijke gebieden, zowel op vlak als heuvelachtig terrein. De relmuis is een echte boombewoner, die zich voornamelijk in de kruinen van bomen ophoudt. Het is dan ook een goede klimmer. Ook op zolders komen ze voor, waar ze luidruchtig en hardnekkig zijn en moeilijk te verdelgen. In de Pyreneeën kunnen de dieren tot op een hoogte van 2000 meter worden gevonden.
De relmuis is een nachtdier. Hij eet noten, zaden, vruchten, paddenstoelen, schors en insecten. Daarnaast plunderen ze zo nu en dan nesten van vogels, op zoek naar eieren en jonge vogels. In de zomer legt de relmuis een nest van mossen en vezels aan in de boomkruin, dicht bij de boomstam. Tot acht dieren kunnen gebruik maken van deze nesten. De relmuis is een sociaal dier dat leeft in los groepsverband.
Net als andere slaapmuizen houdt hij een winterslaap. Deze duurt van oktober tot april (zeven maanden lang, vandaar de naam "zevenslaper"). De winterslaap wordt gehouden in een holle boom, een holte in een muur, een nestkastje of in een ondergronds hol, tot op een diepte van zestig centimeter. In de aanloop naar de winterslaap kweekt de relmuis een dikke vetlaag, waardoor hij soms wel tot 300 gram kan wegen. Tijdens de winterslaap verliest hij zo'n vijftig procent van zijn lichaamsgewicht.
De paartijd valt van juni tot augustus. Een vrouwtje krijgt na een draagtijd van 31 dagen een worp van twee tot negen jongen. Vlak na de geboorte zijn de jongen nog naakt en blind, net als bij muizen. Een relmuis kan maximaal zeven jaar oud worden.
De relmuis gold bij de Oude Romeinen als een lekkernij. De dieren werden gehouden en vetgemest in potten, gliraria genaamd. Als de dieren vet genoeg waren, werden ze gelakt met honing of gevuld met varkensvlees, gebraden en opgegeten. Tot vandaag worden relmuizen gegeten in Slovenië en Kroatië.
In hoofdstuk zeven van het boek Alice's Adventures in Wonderland van Lewis Carroll treedt de zevenslaper (dormouse) op als een van de gasten bij het theefeestje.
Bronnen, noten en/of referentiesDe relmuis of zevenslaper (Glis glis of Myoxus glis) is een knaagdier uit de familie van de slaapmuizen (Gliridae).
Multimedia w Wikimedia Commons Popielica szara[4], dawniej: popielica[5][6] lub pilch[7][8] (Glis glis) – ssak z rodziny popielicowatych (Gliridae), jedyny przedstawiciel rodzaju popielica (Glis)[2].
W polskiej literaturze zoologicznej gatunek Glis glis był oznaczany nazwą „popielica”[5][6]. W wydanej w 2015 roku przez Muzeum i Instytut Zoologii Polskiej Akademii Nauk publikacji „Polskie nazewnictwo ssaków świata” gatunkowi nadano nazwę „popielica szara”, rezerwując nazwę „popielica” dla rodzaju tych gryzoni[4].
Popielica szara występuje w Europie Środkowej i południowej (od Francji i północnej Hiszpanii aż po Wołgę), na Kaukazie, w północnej Azji Mniejszej, w Iranie i Turkiestanie. W Polsce w odpowiednich środowiskach w górach i na pogórzu występuje dość licznie, jednak na niżu jej stanowiska są znacznie rzadsze. Częściej jest spotykana w Krainie Świętokrzyskiej i na południowej Lubelszczyźnie, nieliczne stanowiska znane są w reszcie kraju (jednak w północnej części Polski jest ich zaledwie kilka).
Jest to duży gryzoń, wielkością zbliżony do szczura. Jeżeli mamy okazję się jej dobrze przyjrzeć, nie ma możliwości pomyłki z żadnym innym zwierzęciem. Futerko na grzbiecie jest koloru szarego (popielatego), na brzuszku jasne (białe lub białoszare). U starych osobników grzbiet może mieć rudawy odcień. Granica między barwą grzbietu i brzucha jest wyraźna. Uszy spore, wyraźnie widoczne (mocno wystające z futerka), z wierzchu szaro pigmentowane, od wewnątrz cieliste. Oczy duże, ciemne. Ogon puszysty, popielaty. Długość ciała 13-18 cm, ogona 12-15 cm.
W porównaniu z innymi pilchowatymi popielicę łatwo odróżnić po wielkości (jest wyraźnie większa od orzesznicy czy koszatki leśnej), kolorze futerka (orzesznica jest brązowopomarańczowa, pozostałe gatunki są szarobrązowe, często z rudym odcieniem), szaro-białym ubarwieniu pyszczka (brak czarnej przepaski, biegnącej od oka do ucha, charakterystycznej dla żołędnicy i koszatki).
Popielice szare podczas żerowania wydają bardzo charakterystyczne głosy. Przypominają one gardłowe chrząknięcia lub kwiknięcia, brzmiące jak kriii lub uiii, i trwają około 1-2 sekundy. Dochodzą one z koron drzew i są nie do pomylenia z głosami innych gatunków zwierząt. Szczyt aktywności głosowej popielic przypada na drugą połowę sierpnia, jednak w miejscach dużych zagęszczeń tych zwierząt aktywne są przez cały okres letni. W latach, kiedy brakuje im pokarmu, aktywność głosowa tych ssaków spada do zera.
Gatunek występuje w starszych lasach liściastych i mieszanych. Wystarczają jej drzewostany jednopiętrowe, jednak bardzo ważne jest pełne zwarcie koron drzew. Najczęściej spotykana jest w drzewostanach bukowych lub z domieszką starych buków, grądowych oraz w lasach mieszanych.
Popielice szare są aktywne nocą, dzień przesypiając w kryjówkach. Poruszają się prawie wyłącznie w koronach drzew, bardzo zwinnie przebiegając po nawet dość cienkich gałęziach i przeskakując między nimi. Poza poszukiwaniem miejsca hibernacji sporadycznie schodzą na ziemię.
Ze snu zimowego popielice szare budzą się bardzo późno – najczęściej w maju, rzadziej na początku czerwca. Po długim okresie żerowania samice rodzą raz do roku w sierpniu do 11 młodych. Najczęściej dopiero osobniki w drugim roku życia uzyskują dojrzałość płciową. Gniazda zakładane są w dziuplach, bardzo rzadko na strychach śródleśnych lub przyleśnych budynków. Gniazdo zbudowane jest z liści znajdujących się najbliżej otworu wejściowego do dziupli, przy czym zrywane są wyłącznie świeże liście. Młode rodzą się nagie i ślepe, ważą 1-2 gramy, po około 22 dniach otwierają oczy, zaś gniazdo opuszczają po około miesiącu.
Rozród popielic szarych jest uzależniony od obfitości pożywienia. W latach, kiedy dominujący gatunek drzewa (buk, dąb lub grab) nie owocuje, popielice praktycznie nie przystępują do rozrodu. Wówczas wzbudzają się ze snu zimowego później (początek czerwca), zaś zasypiają już we wrześniu.
Późnym latem lub wczesną jesienią popielice szare zapadają w sen zimowy. Wówczas schodzą z drzew na ziemię i zakopują się w niej na głębokość 30–50 cm. Często wykorzystują okolice śródleśnych budynków, zakopując się przy ich fundamentach lub pod klepiskami. Zimuje najczęściej jeden osobnik, rzadziej kilka (samica z potomstwem). Hibernują zwinięte w kłębek, przykryte ogonkami. Wszystkie procesy życiowe są wówczas silnie zwolnione – serce bije w tempie kilku uderzeń na minutę, temperatura ciała obniża się do kilku stopni powyżej zera. Przesypiają całą zimę bez przebudzenia.
Podstawowym pokarmem popielicy szarej są owoce i nasiona drzew. Późną wiosną i wczesnym latem są to najczęściej owoce miękkie (czereśnie, jabłka), później – owoce drzew leśnych (bukiew, żołędzie, orzechy laskowe, owoce grabu i wiele innych). Wczesną wiosną odżywia się pączkami drzew i młodymi listkami. Pokarm zwierzęcy stanowi niewielki udział w jej diecie. Zjada bezkręgowce, a także lęgi ptaków (jaja i pisklęta).
W Polsce popielica od 2011 r. jest objęta ochroną gatunkową[9][10][11]. Znajduje się w Polskiej czerwonej księdze zwierząt oraz objęta jest konwencją berneńską.
Podstawowe zagrożenia dotyczą przekształceń naturalnego środowiska, czyli zmian w drzewostanach: przerzedzanie drzewostanów (powoduje rozluźnienie zwarcia koron drzew i niemożność przemieszczania się popielic), fragmentacja drzewostanów (powstają małe, izolowane populacje tych gryzoni; bardzo często nawet niewielkie drogi śródleśne, nad którymi korony drzew się nie stykają, stanowią dla popielic barierę nie do przebycia); zmniejszanie się powierzchni starych drzewostanów, w których popielice znajdują odpowiednie warunki do życia (baza pokarmowa, kryjówki).
W Polsce realizowano dwa projekty mające na celu ochronę popielic szarych. Na terenach, gdzie popielice nie występują, zaś warunki środowiskowe wydają się dla nich odpowiednie, można przeprowadzać introdukcje/reintrodukcje tych ssaków. W Polsce przeprowadzono (Polskie Towarzystwo Ochrony Przyrody „Salamandra” oraz Uniwersytet im. Adama Mickiewicza w Poznaniu) dwie udane akcje tego typu. Na terenie Sierakowskiego Parku Krajobrazowego popielica występowała jedynie na jednym stanowisku – dokonano udanej reintrodukcji w innych, sprzyjających miejscach.
W drugim etapie przeprowadzono reintroducję tego gatunku do podszczecińskiej Puszczy Bukowej, gdzie popielica szara najprawdopodobniej niegdyś występowała. Jednak w XVII w. (co pokazują stare mapy) kompleks ten był doszczętnie wycięty, co spowodowało wymarcie tamtejszej populacji. Niestety – po odnowieniu się Puszczy popielice nie mogły zasiedlić tego terenu, gdyż brakowało połączeń korytarzami leśnymi z innymi terenami zasiedlonymi przez popielice. Od roku 2003 wpuszczono ponad 150 osobników.
Obecnie realizowany jest trzeci etap reintrodukcji – na terenie Barlinecko-Gorzowskiego Parku Krajobrazowego. Pierwsze 22 popielice szare wsiedlone zostały w 2011 roku.
Braki kryjówek można zniwelować poprzez wieszanie budek lęgowych zastępujących dziuple. Mają one dość niecodzienny wygląd – otwór wejściowy znajduje się od strony pnia. W roku 2005 rozwieszono (Towarzystwo Przyrodnicze "Bocian") ponad 600 budek na granicy Radomszczyzny i Kielecczyzny. Jeszcze w tym samym roku w 19 budkach stwierdzono popielice lub ślady ich występowania.
Popielica szara, dawniej: popielica lub pilch (Glis glis) – ssak z rodziny popielicowatych (Gliridae), jedyny przedstawiciel rodzaju popielica (Glis).
Glis é um gênero monotípico de roedores, cuja única espécie é o arganaz ou leirão cinzento (Glis glis), presente na Europa, dos Pirenéus à Rússia.[1] Apesar do nome, não deve ser confundido com outros roedores também chamados de arganaz.
Glis é um gênero monotípico de roedores, cuja única espécie é o arganaz ou leirão cinzento (Glis glis), presente na Europa, dos Pirenéus à Rússia. Apesar do nome, não deve ser confundido com outros roedores também chamados de arganaz.
Plch sivý[2] (iné názvy: plch obyčajný, plch veľký[3]; lat. Glis glis alebo Myoxus glis) je hlodavec z čeľade plchovitých. Obýva Európu, sever Malej Ázie, Kaukaz a severozápadný Irán. Výskyt na Slovensku bol doložený na 43,9 % územia.[2]
Zo 429 mapovacích kvadrátov DFS sa celkovo vyskytol v 189 (43,9 % rozlohy Slovenska, do roku 1964 len v 42, 9,8 %) v nadmorských výškach 150 (lesopark Biela hora, Michalovce) – 1 100 m n. m. (Jánska dolina v Nízkych Tatrách).[2]
Commons ponúka multimediálne súbory na tému Plch sivý
Wikidruhy ponúkajú informácie na tému Plch sivý
Tento článok týkajúci sa živočíchov je zatiaľ „výhonok“. Pomôž Wikipédii tým, že ho doplníš a rozšíriš. Plch sivý (iné názvy: plch obyčajný, plch veľký; lat. Glis glis alebo Myoxus glis) je hlodavec z čeľade plchovitých. Obýva Európu, sever Malej Ázie, Kaukaz a severozápadný Irán. Výskyt na Slovensku bol doložený na 43,9 % územia.
Navadni polh (znanstveno ime Glis glis) je nočni glodalec in edini predstavnik rodu Glis, ki živi v kontinentalni Evropi, tudi v Sloveniji. Za prehrano so ga uporabljali že stari Rimljani, danes pa je lov na polha slovenska posebnost.
Telesna masa polhov je zelo spremenljiva in je odvisna od letnega časa: tako lahko doseže težo okoli 350 gramov v začetku zimskega spanja (zaradi kopičenja maščob), med majem in začetkom septembra pa tehtajo od 62 do 229 gramov.[1] Navadni polhi so različnih velikosti: največji so na Apeninskem polotoku in na severu Irana, najmanjši pa v srednji Evropi in jugu Balkana. V Sloveniji živijo največji polhi v osrednji Sloveniji: tako merijo polhi iz Dinarskega gorstva Slovenije 149–200 mm, rep pa meri 117–168 mm; v nižinah in gričevjih vzhodne Slovenije se pa že pojavljajo manjši (telesna dolžina 140–164 mm, dolžina repa 107–134 mm). Spola se v velikosti ne razlikujeta.[2]
Kožuh živali z velikimi, izbuljenimi očmi, obrobljenimi s črnim kolobarjem, je srebrno sive barve, s starostjo se pojavijo rjavi odtenki. Zelo redko se v naravi pojavljajo črni oz. melanistični, svetlo sivi, rjavi in beli oz. albinistični polhi. Slednji ne dočakajo dolge življenjske dobe zaradi svoje vpadljive bele barve in s tem nezaščitenosti pred plenilci. Na sprednjih nogah ima 4 prste, na zadnjih pa 5 prstov, na katerih so kratki in zakrivljeni kremplji.[3] Trebuh je bel z rjavkastimi toni, dlaka pa je kratka in zelo gosta. Košati rep je enake barve kot hrbet, vendar z manj izraženimi rjavimi odtenki. Spodnja stran repa je svetlejša. Koža na repu se zlahka posname z repnih vretenc, kar mu daje prednost pri begu pred plenilci. Del z golimi vretenci odmre in odpade, vendar se rep ne obnovi podobno kot pri kuščarjih, kakor zmotno navajajo nekateri viri.[2]
Zobna formula: 1/1, 0/0, 1/1, 3/3[3]
Samice kotijo enkrat letno in nosijo mladiče 30-31 dni, obdobje kotitve pa je čez vse poletje. V letih ko bukev ali hrast ne plodi, se polhi ne razmnožujejo: očitno je, da sprejmejo iz okolja neko sporočilo (najbrž v hrani), vendar podrobnosti niso znane. V leglu je od 1-10 mladičev,[4] ki tehtajo okoli 50 g in se po vsej verjetnosti začno pariti šele v tretjem letu življenja. Iz gnezda se na samostojne potepe odpravijo konec avgusta ali začetek septembra. Mladiči navadnega polha odrastejo zelo hitro, v približno dveh mesecih. Tako se jim telesna masa vsak dan poveča v povprečju za 2,4% oz. za skoraj 5% njihove izhodiščne mase. Življenjska doba navadnega polha je do 5 let, v populaciji pa prevladujejo mlade živali, ki še niso spolno aktivne. S polhi se hranijo kune, divje in domače mačke ter sove. V Sloveniji populacijska gostota polhov skozi leta niha. Eden od vzrokov nihanj je gotovo letni obrod plodov in s tem povezana rodnost na eni ter smrtnost med hibernacijo na drugi strani.[2]
Polhov življenjski prostor je Evropa od Pirenejev do Volge. Na severu seže do Baltika, na jugu pa do Krete. Živi tudi na Kavkazu in na severu Male Azije. Polh se najraje zadržuje v listnatih in mešanih gozdovih. V Sloveniji je zelo pogost v apneniških Alpah, Dinarskem gorstvu, v predalpskem in preddinarskem gričevju ter submediteranski Sloveniji. Za polšjo populacijo na Slovenskem velja, da ostaja število odraslih polhov med leti bolj ali manj stalno, spreminja pa se njihova aktivnost: populacijska gostota tako znaša 6 osebkov na hektar, jeseni, ko se mladiči osamosvojijo, pa v povprečju kar od 15 do 16 osebkov na hektar.[5] Naselili so ga tudi v Angliji, kjer se je obdržal samo v trikotniku med kraji Beaconsfield, Aylesbury in Luton, na površini okoli 520 kvadratnih kilometrov.[6]
Zimo prehibernira v podzemnih votlinah t. i. »polšinah« ali skalnih razpokah, ki vodijo v kraško podzemlje ter med koreninami večjih dreves. To mu namreč zagotavlja zadostno relativno vlažnost, zaradi katere se med dolgim spanjem ne izsuši, in stalno temperaturo, ki je tudi v najhujših zimskih razmerah nad lediščem. Je izvrsten plezalec, ki le malo časa preživi na tleh. Dan po navadi prespi v luknjah v tleh, drevesnem duplu ali med koreninami, pa tudi v ptičji valilnici. Luknje so zakrite pogosto s travo ali drugim zelenjem. Pogosto se zateka tudi v stavbe, še posebej v podstrešne sobe in skednje.[2][3] Navadni polh se zelo rad giblje po drevesih in njegova okretnost naj bi bila po nekaterih podatkih celo boljša od veverice. Lahko skoči od 7–10 m. Je zelo teritorialna žival.[3]
Pri nas gredo polhi na prezimovanje s prvimi slanami, prebudijo pa se po navadi meseca aprila. Med hibernacijo izgubijo med 35-50% telesne teže oz. okoli, ki si jo v jeseni na račun podkožne tolšče, torej maščobe, ki se kopiči večinoma v trebušni votlini in še zlasti pod kožo, močno povečajo.[2] Njihova telesna temperatura se tudi spusti proti 0 °C, število vdihov pa se zmanjša na 0,5 do 0,8 na minuto.[5] Hrane polhi ne skladiščijo kot na primer veverice. Ob dotiku se polh takoj zbudi, kar nakazuje na dobro delovanje živčnega sistema.[3]
Dolgotrajne raziskave v Nemčiji so pokazale, da se polhi prebujajo vse bolj zgodaj, kar bi kazalo pripisati globalnim temperaturnim spremembam.[5] Primer tega je okolica Frankfurta, kjer se polhi prebujajo pet tednov in pol bolj zgodaj kot pred tremi desetletji.[7]
V Sloveniji navadnega polha najdemo skoraj povsod, najbolj pogost pa je na Notranjskem. V gorah živi do zgornjega roba bukovih gozdov, saj žir predstavlja pomemben, če ne celo eden glavnih virov polhove prehrane, ki jo poleg bukovega žira sestavljajo še ostali gozdni plodovi in semena, občasno pa tudi glive in živalska hrana. V naših razmerah je uspešnost prezimovanja verjetno odvisna od plodnosti hrasta, bukve in gabra, saj se z njihovimi plodovi polhi tudi hranijo.[2] Načeloma pa je sicer navadni polh vsejed: od živalske hrane so mu najljubše žuželke in včasih celo majhne ptice, od rastlinske hrane pa listje, mehki sadeži, semena in žitarice.[3]
Kljub delno rastlinskem prehranjevanju pa se od ostalih glodalcev občutno razlikuje po tem, da nima slepega črevesa, kjer ostali glodavci prebavljajo celulozo s pomočjo encimov mikroorganizmov.[5]
Na slovenskem polhe lovijo že stoletja. Na teh tako imenovanih polharijah polhe lovijo v posebne pasti na drevesih, ki jih polharji nastavijo nekajkrat na noč. Po etičnem kodeksu lov na polšinah oz. poljših luknjah in lov z dupljanjem oz. bezanjem s palico v votla drevesa nista primerna.[5]
Prvo pričevanje o takšnem lovu in uživanju polhov sega v leto 1240, polšji lov tlačanov pa je prvič omenjen za Senožeče (1460) in Vipavo (1499). Takrat je bil lov obdavčen, o čemer sta pisala že Valvasor in Steinberg. Obdavčen je ostal vse do leta 1848. Polhe so v preteklosti lovili za mast v zdravilne namene in za hrano, saj so bili velikokrat edini vir beljakovinske prehrane zaradi pomanjkanja obdelovalne zemlje, kar je v Evropi posebnost, pa tudi zaradi kože, iz katere so izdelovali veliko uporabnih predmetov. Od njih velja omeniti posebne kučme iz polšje kože, t. i. »polhovke«. Poleg pasti so za lov na polhe v zimskih prebivališčih uporabljali tudi dim, s katerimi so živali pregnali na plano, kjer so jih potolkli s šibami. Danes je lov dovoljen vsem posameznikom in sicer od 1. oktobra dalje.
Pokrivalo iz polšjih kožuščkov, imenovano polhovka, je tudi veljalo za simbol slovenstva v zadnjih sto letih. Polhovka je bila prepoznaven znak slovenskih študentov na Dunaju, med drugo svetovno vojno pa so jo nemški okupatorji celo prepovedali, ker so menili, da se z njo izkazuje slovenstvo.[5]
Ponekod v Sloveniji so ljudje dolgo verjeli, da polhe »pase« sam hudič, o čemer je v svoji Slavi Vojvodine Kranjske prav tako pisal že Valvasor.
Navadni polh (znanstveno ime Glis glis) je nočni glodalec in edini predstavnik rodu Glis, ki živi v kontinentalni Evropi, tudi v Sloveniji. Za prehrano so ga uporabljali že stari Rimljani, danes pa je lov na polha slovenska posebnost.
Sjusovare (Glis glis) är enda arten i släkte glis som är enda släktet i familjen sovmöss.
Sjusovaren är 13–19 cm lång och har en yvig svans av 11–15 cm längd. Vikten varierar mellan 70 och 300 g. Sjusovaren är ljusgrå på ovansidan och vitaktig på undersidan. Kring ögat har den en tydlig, svart ring.
Arten förekommer från centrala till södra Europa och österut till norra Iran. Den saknas i det allra västligaste Europa. Arten inplanterades 1902 i England av den brittiske zoologen Lionel Walter Rothschild, 2:a baronen Rothschild. Den har i södra England blivit ett besvärligt skadedjur, vilket förvärras av att den är fridlyst.
Sjusovaren är nattaktiv och lever främst i lövskog, men också i blandskog och trädgårdar. Den är högljudd, med olika brummande, morrande och visslade läten. Under parningstiden har den ett genomträngande, upprepat pipande. Sjusovaren kan bli upp till 4–5 år gammal. Den ligger i dvala från september eller november till maj eller juni.
Sjusovaren lever främst på frön, bark, blommor, frukt, nötter och svamp. Beträffande den animaliska delen av födan går åsikterna isär. Vissa källor hävdar att den lokalt skall hota småfågelbestånd. Andra, bland annat Curry-Lindahl nedtonar betydelsen av sjusovarens predation och menar att den endast undantagsvis tar fågelägg och -ungar samt insekter. Ytterligare andra betraktar djuret som ren växtätare.
Sjusovarens parningstid sträcker sig från maj till juni. Honan föder efter omkring 30 dagars dräktighet 1-11 (vanligen 4-6) ungar. Dessa dias i omkring en månad.
Arten har fått sitt namn efter martyrlegenden om de sju sovarna. Under romartiden var arten en populär födokälla som gärna göddes i fångenskap.
Wikimedia Commons har media som rör Sjusovare.
Sjusovare (Glis glis) är enda arten i släkte glis som är enda släktet i familjen sovmöss.
Bayağı yediuyur (Latince: Glis glis) Gliridae familyasının Türkiye'deki en büyük üyesidir. Yediuyur sincaba benzer ancak gri rengi, iri gözleri ve yerde sürdüğü kuyruğuyla sincaptan hemen ayırt edilir. Terk edilmiş ağaçkakan yuvalarında yaşarlar. Geçtikleri yuvaları daha da büyütebilirler. Yediuyurlar son derece sosyal hayvanlardır. Bir yuvada en az 7-8 yediuyur olmak zorundadır. Yılın yedi ayını uykuda geçirebilirler. Tohum, meyve, yumurta, kuş yavrusu ve diğer kemirgenlerle beslenirler. Çok büyük gruplar halinde yaşamalarına rağmen gece faal olduklarından nadir görülürler. Kürk için avlanmadan ve ormanların tahribatından nesilleri tehlikededir.
Kemiriciler ile ilgili bu madde bir taslaktır. Madde içeriğini geliştirerek Vikipedi'ye katkıda bulunabilirsiniz. Glis — латинська назва тварини[1]. Назва вовчок можливо походить від повх, повчок, походить від псл. плъхъ, споріднене з лит. реlе — миша (первісно, мабуть, сіра тварина), лтс. реlе — миша, а також з лит. peleti — пліснявіти, цвісти, pelesis — цвіль, лтс. реlёсіs сірий[2].
Поширений по всій Європі і суміжних районах Азії. Характерний представник теріофауни України.
Типовий мешканець листяних і мішаних лісів, може жити у великих садах.
Довжина голови й тіла: 13-18 см, хвіст: 11-15 см, вага: 70-160 г.
Має великі чорні очі, округлі вуха, довгі вібриси. Хвіст довгий і пухнастий, з хутром трохи темнішим, ніж на тілі. Хутро від сірого до сірувато-коричневого кольору на більшій частині тіла, з чіткою межею, що відокремлює верх від низу, який має колір від білого до блідо-жовтуватого. Самиці мають від чотирьох до шести пар сосків.
Може лазити по деревах і стінах без яких-небудь проблем. Гніздується в дуплах дерев, гніздах птахів, а також під дахами будинків. Спить весь день, активний уночі. Зимова сплячка звичайно триває з кінця вересня до початку травня. Вони зазвичай не соціальні тварини, хоча невеликі групи тісно пов'язаних дорослих іноді спостерігались. Схильний до синантропії, проте тільки у прилісних місцезнаходженнях.
Зв'язок здійснюється частково звуком (тварини роблять різні скрипи або сопучи звуки), а почасти по запаху. Запахові залози присутні на ногах і в основі хвоста, і використовуються для позначення землі, особливо в періоди сексуальної активності.
Восени живляться жолудями, горіхами, каштанами та насінням, яке багате на масла й жири. У літні місяці більше споживає плоди і гриби. Також їсть комах, яйця птахів.
Сезон розмноження з кінця червня до середини серпня, і в результаті є тільки один приплід на рік. Самці не є територіальними, можуть відвідати кількох сусідніх самиць для спаровування, самці стають агресивним по відношенню до інших самців, з якими стикаються. Період вагітності коливається між 30 і 32 днів. З початку серпня до середини вересня народжується зазвичай 6, але може бути до одинадцяти сліпих дитинчат. Молодь спочатку сліпа і безпорадна, вагою близько 2 — 3 грами. За 21 — 32 дні відкриваються їх очі, а потім ближче до початку сплячки вони починають їсти тверду їжу. У цей короткий період їх виживання залежить від дуже хорошого запасу їжі.
Диплоїдне число хромосом для Glis glis 62. Всі аутосоми метацентричні й субметацентричні (FNa = 120).
Хижаками є куни, коти і великі сови. Довга зима може принести високий збиток для популяції.
Glis glis là một loài chuột sóc lớn và loài duy nhất trong chi Glis, có mặt ở hầu khắp châu Âu.[3] Thịt của loài thú này được người La Mã xem là một thức ăn ngon.
Đây là loài chuột sóc lớn nhất, với chiều dài đầu-thân 14 đến 19 cm (5,5 đến 7,5 in), cộng với một cái đuôi dài 11 đến 13 cm. Nó thường nặng từ 120 đến 150 g (4,2 đến 5,3 oz), nhưng có thể đạt gấp đôi cân nặng đó trước kỳ ngủ đông. Cơ thể nó khá giống sóc, với mặt nhỏ, cẳng chân mảnh, và bàn chân to. Bộ lông có màu xám hay nâu xám bao phủ gần khắp người, còn mặt dưới thân thì có lông trắng hay nâu nhạt.[4]
Không như nhiều loài cùng họ, G. glis không có sọc sậm màu trên mặt mà chỉ có một vùng lông đen quanh mắt. Đuôi dài và mọc lông rậm rạp, có màu hơi đậm hơn phần cơ thể còn lại. Chân trước có bốn ngón còn chân sau có năm. Gót chân trần. Con cái có bốn đến sáu cặp núm vú.[4]
Glis glis là một loài chuột sóc lớn và loài duy nhất trong chi Glis, có mặt ở hầu khắp châu Âu. Thịt của loài thú này được người La Mã xem là một thức ăn ngon.
Со́ня-полчо́к, или полчок[1] (лат. Glis glis) — грызун семейства соневых.
Самая крупная из сонь: длина тела взрослых особей 13—18 см, масса — 150—180 г. Внешне полчок напоминает миниатюрную серую белочку, но без кисточек на округлых ушах. Ступни и ладони голые, довольно широкие, с подвижными цепкими пальцами. Особенно подвижны на стопе I и V пальцы, способные отводиться перпендикулярно по отношению к остальным пальцам. Кисти развернуты наружу под углом почти в 30 градусов, — это позволяет полчку передвигаться по тонким веткам. Хвост длинный — 10,9—15,4 см, довольно пушистый; сверху серый, снизу белёсый.
Мех у полчка невысокий, но пышный и пушистый, поскольку состоит в основном из пуховых волос. Окрашен полчок практически однотонно. В его окраске преобладают два цвета: дымчато-серый или серовато-бурый цвет спины и светло-серый, желтоватый или белый цвет брюха. Вокруг глаз обычно имеются тонкие тёмные кольца, иногда почти незаметные.
Полчок широко распространён в равнинных и горных лесах Европы, Кавказа и Закавказья, встречаясь от Франции и северной Испании до Поволжья, Турции и северного Ирана. Интродуцирован в Великобритании, на возвышенности Чилтерн. Водится на островах Средиземного моря: Сардинии, Корсике, Сицилии, Крите и Корфу. Найден в Туркменистане близ Ашхабада.
На территории России встречается крайне неравномерно — его ареал представлен изолированными участками, расстояние между которыми может быть значительным. Полчка можно встретить в Курской области и в бассейне р. Волги: в Волжско-Камском крае, в Нижегородской области, Татарстане, Чувашии, Башкирии; на левобережье Волги известен только в Самарской области. На севере его распространение ограничено р. Окой. В южных степных районах Европейской части России полчок отсутствует и снова встречается только в пределах нижней зоны и предгорий Большого Кавказского хребта. Наиболее обычен и многочислен он на Кавказском перешейке и в Закавказье.
Полчок более других сонь привязан к широколиственным и смешанным лесам, где разнообразна кормовая база. Предпочитает населять густые леса с заметной примесью диких плодовых деревьев и ягодников. Нередко поселяется в садах и виноградниках или рядом с ними. В горах поднимается до границы широколиственных лесов — до 2000 м над уровнем моря. Населяет участки спелого леса с преобладанием дуба, бука, граба, липы, с богатым подлеском из плодовых кустарников — кизила, лещины, жимолости, боярышника. На северо-востоке российского ареала обитает в липово-дубовых лесах с примесью клёна, вяза, осины, орешника с ежевикой и малиной в нижнем ярусе. По каменистым волжским берегам живёт в расщелинах скал.
Полчок ведёт ночной древесный образ жизни, почти не спускаясь на землю. Подобно белке, это быстрый, живой зверёк. Прекрасно лазает по стволам и тонким сучьям; легко совершает большие (до 7—10 м) прыжки с дерева на дерево. Гнёзда он устраивает в дуплах деревьев, значительно реже — в пустотах среди камней или под упавшими стволами. Внутри строит гнездо из мха, растительных волокон, пуха. В местах, где развешиваются искусственные убежища для птиц, сони отдают им явное предпочтение, нередко устраивая своё гнездо поверх птичьего и становясь причиной гибели кладок яиц и птенцов.
По типу питания полчки вегетарианцы, чей рацион состоит из вегетативных частей растений, семян и плодов: желудей, лещины, грецких орехов, каштанов, буковых орешков, различных ягод и плодов (груши, яблоки, виноград, черешни, сливы, тутовник). Из плодов и винограда полчки выедают косточки. Хищничество для них не характерно; беспозвоночные (слизняки, гусеницы, многоножки, жуки) попадают в их желудок случайно вместе с растительной пищей.
Зверьки любят спелые фрукты и ягоды, поэтому во время кормежки сперва пробуют плод и недостаточно зрелый бросают на землю. Разбросанные сонями недозрелые яблоки и груши нередко привлекают медведей и кабанов. Недоеденные полчками плоды используют в пищу и мышевидные грызуны.
До конца мая-июня соня-полчок находится в зимней спячке. Пробуждается этот зверёк позднее других сонь. Так, на Кавказе полчки массово выходят из спячки только во второй половине июня, когда в лесах и садах созревают плоды алычи и шелковицы. Через 10-12 дней после пробуждения самцов, когда самки успевают войти в течку, начинается гон. Он протекает шумно, сопровождается повышенной активностью, драками между самцами. Метки, которые зверьки в это время оставляют на ветках, камнях и просто на земле настолько пахучи, что их способен ощутить даже человек. Другой признак гона — издаваемые зверьками по ночам звуки, среди которых ворчание, хрюканье, резкие крики, нередко заканчивающиеся свистом; они могут повторяться с разными интервалами в течение всей ночи. Тогда же можно услышать и пение полчка, напоминающее «тции-тции-тции»; оно может длиться непрерывно до 10 минут.
После спаривания пара распадается. Беременность у самки длится 20—25 дней (по другим данным — 30—32 дня); в помёте бывает 1—10 (чаще 4—6) детёнышей весом 1—2 г. Развиваются новорожденные довольно медленно. После 12 дня у них открываются слуховые проходы, в 13 дней прорезаются первые резцы, а в 18—21 день открываются глаза. Ещё до прозревания, когда детёныши достигают возраста 15—16 дней, самка начинает подкармливать их изо рта измельченной и размягченной пищей (листьями, ягодами, плодами). С 25 дня детёныши пытаются питаться самостоятельно, а в возрасте 5—6 недель покидают родительское гнездо и начинают расселяться. Половой зрелости молодые полчки достигают на следующий год, а размножаться начинают только на 2-й или даже 3-й год жизни. Впервые размножающиеся самки спариваются позднее старых, поэтому в году у полчков 2 пика размножения — в конце июня и в начале августа.
Активный период у полчков составляет всего 4—5 месяцев в году. С сентября по ноябрь полчки начинают залегать в спячку, причём первыми в спячку уходят взрослые самцы и позже всех — зверьки-сеголетки. В конце лета, когда световой день начинает сокращаться, полчки роют подземные туннели 90—180 см длиной и 15—60 см глубиной, куда и удаляются при похолодании. Некоторые зверьки проводят зиму на сеновалах, чердаках домов, под стволами упавших деревьев, в прикорневых пустотах, в беличьих гнёздах или даже в пустых ульях. Зачастую в одном убежище зимуют несколько зверьков — по 4—8; обычно это самки или молодые из одного выводка. Во время спячки метаболизм у зверьков падает до 2 % от обычного, однако, будучи потревоженными, они немедленно просыпаются. В теплых районах зверьки иногда прерывают спячку, чтобы покормиться. Во время зимней спячки, как правило, гибнет до 2/3 сеголеток, не успевших за осень накопить достаточно жировых запасов.
Врагов у полчка немного, в первую очередь это совы. Предельный срок жизни полчков в природе составляет 4,5 года.
Численность полчков сильно разнится в зависимости от части ареала. Они очень редки в странах Прибалтики, но довольно обычны в Западной и Южной Европе. В северных и северо-восточных частях ареала полчок обитает мозаично, встречаясь в верховьях Дона и среднем течении Волги. При этом он весьма многочислен на Карпатах, на Кавказе, в Закавказье. Здесь полчок легко уживается рядом с человеком, нередко нанося ощутимый урон фруктовым садам и особенно виноградникам. Зверек начинает поедать виноград задолго до его созревания, как только в ягоде образуются семена; страдают от него также яблони, груши и другие плодовые деревья.
Мех полчка довольно красив, заготавливается в незначительном количестве. Мясо съедобно, употреблялось в пищу ещё в Древнем Риме; на некоторых европейских языках соня-полчок до сих пор называется «съедобной соней». Согласно Плинию Старшему, Петронию, Марциалу и кулинарной книге, приписываемой Апицию, римляне откармливали соней-полчков в терракотовых горшках и подавали на стол фаршированными[2].
В домашних условиях полчков содержат редко, так как эти зверьки проводят в спячке около 7 месяцев в году, бодрствуют в сумерки и ночью и не любят, когда за ними наблюдают. В спячку они впадают, даже если их содержат в тёплом помещении. Кроме того, полчки в неволе не становятся ручными и при неосторожном обращении могут укусить.
睡鼠（学名：Glis glis）是啮齿目睡鼠科的一个种，是睡鼠属（Glis）唯一的一种，广泛分布于欧洲和西亚地区。
啮齿目睡鼠科的通称。因有冬眠习性而得名。体型皆小，外形似鼠，而多数种类的尾却很像松鼠；身体被覆厚而密的软毛；尾长，多被以长毛；头骨的听泡膨大，内部被骨质膜分隔成几个室；具20枚牙齿，每颗臼齿的咀嚼面均具有几列横向的珐琅质齿脊；没有盲肠。共7属15种，分布于欧、亚、非洲。中国有2属2种：即睡鼠和四川毛尾睡鼠。睡鼠别名林睡鼠，体长8.5～12厘米，体型与姬鼠类相近；耳壳略短圆；尾长7.5～11.5厘米，尾轴覆以鼠灰或深灰褐色密毛，尾侧毛较长，向两侧生长；头部两侧从耳基部经眼到鼻各有1条黑色毛斑，体背和头顶的毛从黄褐色、赤褐色至暗褐色，体侧毛色略灰，腹部毛色乳黄。分布很广，从意大利和瑞士向东一直分布到中国新疆北部和蒙古西部山地。 睡鼠体型中等。体长85-120mm，尾长60-113mm。仅重30--100克体背面赤褐色或灰褐色带黄色。体腹面灰白色、污白色、浅黄或白色略带浅黄色。体侧面毛色界线分明，尾扁而蓬松，尾污灰，较体背面略暗。尾端稍带白色，足白色，眼眶黑色。分布于新疆北部山区（阿勒泰、霍城、精河、玛纳斯、呼图壁、昌吉、博格多山、尼勒克、塔城）。主要生活于海拔3500m以上的混交林和阔叶林以及沟谷灌木丛中。在伊犁的霍城也进入果园。在尼勒克的标本采自低山区中无林也无灌木的岩石坡上。主要营树栖生活。以果实、种子、茎叶、嫩枝和芽为食，也食昆虫和鸟卵。黄昏和夜间活动。在树上营巢，巢呈球形，离地表0.25-12m。5-8月繁殖，通常每年1-2胎，以1胎居多，每胎3-7仔，以3-4仔居多。有冬眠现象。
分類 界 : 動物界 Animalia 門 : 脊索動物門 Chordata 亜門 : 脊椎動物亜門 Vertebrata 綱 : 哺乳綱 Mammalia 目 : ネズミ目 Rodentia 亜目 : ネズミ亜目 Myomorpha 科 : ヤマネ科 Gliridae 属 : オオヤマネ属 GlisMyoxus glis
オオヤマネ(学名Glis glis、英名Edible dormouse)は、ヤマネ科の哺乳類である。オオヤマネ属の唯一の現生種である[1]。
オオヤマネはヤマネ類のなかで最も大きく、尾を除いて14-19センチメートル、それに加えて尾が11-13センチメートルほどになる。体重は120-150グラムほどのことが多いが、冬眠直前にはその2倍近くになることもある。体はリスに似ていて、耳は小さく、脚は短いが、足は大きい。体のほとんどが灰色か灰色がかった茶色の毛に覆われており、白い肌の露出した腹部とははっきりとした境界がある。他のヤマネ類とは違い、眼の周りの淡いリング状の部分を除けば、顔に黒い模様はない。尾は長く、体の毛よりもわずかに色の暗い毛に覆われている。雌は4対から6対の乳首を持つ[2]。
オオヤマネは限られた自切能力を持つ。他の動物に尾を掴まれると、尾の皮膚は容易に破れて中の骨から外れるので、オオヤマネは逃げることができる。その後露出した脊椎は折れて外れ、傷は治癒する[2]。
オオヤマネは西ヨーロッパに広く見られるが、ポルトガル、スカンディナビア、スペインの大部分、イギリスのほか、フランス、ドイツ、ベルギー、オランダ、ルクセンブルクの北部沿岸にはいない。中央ヨーロッパとバルカン半島にはわずかしか分布していないが、北東側にはボルガ川上流部まで分布する。サルディニア島、コルシカ島、シシリー島、クレタ島といった地中海とバルト海の多くの島々にも生息している。ヨーロッパ以外では、アナトリア北部とコーカサス地方の全域、カスピ海南岸沿いに個体群が散在している[2]。
1902年、ライオネル・ウォルター・ロスチャイルドの私的コレクションから脱走したことで、イギリスのトリングに偶然導入された[3]。その結果、イギリスのオオヤマネ個体群は、今では1万個体を超えるが[4]、ビーコンズフィールド、エールズベリー、ルートンを結んでできる520平方キロメートルの地域に集中している[5]。
本種は害獣とみなされることもあるが[3]、イギリスでは本種を特定の方法で殺したり狩猟したりすることは法的に禁じられており、除去するには許可が必要である[4]。
オオヤマネはコナラ属やブナ属の優占する落葉樹林に生息する。標高でみると、0メートルから、前記のような森林の上限である1500メートルから2000メートルの範囲に分布する。岩壁や洞穴のある鬱蒼とした森林を好むが、潅木地や果樹園、都市周辺にも見られることがある。捕食者から身を守ることのできる400メートル近い深さの洞窟から見つかることもよくある[2]。
個体群密度は1ヘクタールあたり2-22個体である[6]。雌は0.15-0.76ヘクタールの小さな行動圏のみで生活するが、雄は複数の巣穴のある、0.8-7ヘクタールのより広い行動圏を持つ[7]。
オオヤマネは基本的には植物食で、主に果実を食べる。ただし食性は柔軟で、樹皮や葉、花、無脊椎動物、さらには卵を食べることが報告されている。数が多くなると果樹園に損害を与えるために、害獣とみなされる。フクロウ、キツネ、マツテン、ヤマネコなどの動物がオオヤマネを食べる[2]。
オオヤマネは夜行性で、日中は鳥から得た巣や木の洞などにいる。木登りがうまくほとんどの時間を樹上で過ごすが、飛び跳ねるのはあまり得意でない。近縁な成獣同士で小さな群れを作ることがまれに報告されているが、概して社会的ではない[8]。
オオヤマネはさまざまな鳴き声を用いて音でコミュニケーションを取るほか、においによるコミュニケーションも行う。足と尾の付け根に臭腺があり、とくに繁殖期中に、地面にマーキングするのに用いられる[2]。
局地的な気候条件によるが、オオヤマネはだいたい10月から5月にかけて冬眠する。冬眠中は軟らかい土壌に巣穴を作るか洞穴に隠れるかして、蓄えられた脂肪に頼って冬を生き延びる。その間、代謝率と体温は著しく低下し、1時間程度なら呼吸を完全に止めてしまうこともできる[9]。
繁殖期は6月下旬から8月中旬で、1年に一度しか出産しない。雄はなわばりをもたず、近くにいる複数の雌のなわばりを訪れて交尾する。このとき、雄は出会った他の雄に対して攻撃的になる。雄は鳴き声で雌を引き付け、円を描くような求愛行動を行った後、交尾する。
妊娠期間は20-31日で、一度に最大11頭の子を産むこともあるが、4-5頭がふつうである。新生児は目が見えず無力で、体重は約2-3グラム。16日目までには毛が生え、3週間ほどで目が見えるようになる。30日目あたりから巣を離れ始め、2回目の冬眠を行うまでには性的に成熟する[2]。同じくらいの大きさの他の哺乳類と比べると、本種の寿命は非常に長く、野生で12年生きたという報告がある[10]。
オオヤマネ属の現生種はオオヤマネのみだが、化石種はいくつか知られている。オオヤマネ属は漸新世に起源するが、数が増えるのは鮮新世になってからである。更新世には、知られている限りではGlis sackdillingensis一種しか生き延びておらず、これが現生種の祖先になったと思われる。現生のオオヤマネは、初期から中期更新世に初めて出現する[2]。
古代ローマでは養殖され、主に軽食として食べられていたため、英語では食用ヤマネEdible dormouseと呼ばれる。オオヤマネは、大きな穴か、（スペースのない都市部では）現代でいうハムスター飼育用ケージと似た、glirariumと呼ばれるテラコッタの容器の中で育てられた[11]。
今日でも、野生のオオヤマネはスロベニアで食用になっており、珍味とみなされている。オオヤマネを罠で捕まえるのは民族の伝統である。オオヤマネを食糧や毛皮として、またオオヤマネの脂肪を薬として用いることは、13世紀から記録が残っている。オオヤマネのごちそうは、貧しい農民にとって貴重なタンパク質源だった[12]。
큰겨울잠쥐(Glis glis)는 대형 겨울잠쥐류의 일종이다. 큰겨울잠쥐속의 유일종으로 서유럽에서 대부분 발견된다.[3] "식용겨울잠쥐"(edible dormouse)라는 영어권 명칭은 이 동물을 진미(珍味)로 먹었던 로마인들에게서 유래했다.
큰겨울잠쥐는 몸길이 14~19cm와 꼬리 길이 11~13cm로 겨울잠쥐류 중에서 가장 크다. 몸무게는 보통 120~150g이지만, 겨울잠 직전에는 이보다 거의 두 배에 달하기도 한다. 일반적으로 몸은 다람쥐를 닮았고, 작은 귀와 짧은 다리, 그리고 큰 발을 갖고 있다. 털 색깔은 전체적으로 회색부터 회색빛 갈색이지만, 배 아랫쪽과 다리 안쪽은 흰색부터 엷은 담황색을 띤다. 경계선은 상당히 뚜렷하다.[4]
.png)
_001.JPG)
.jpg)
.JPG)
_in_winter_sleep.jpg)
.jpg)
