Diždunduri (Tabanus) ir dunduru dzimtas (Tabanidae) ģints. Ir aprakstītas vairāki simti diždunduru sugu.[1] Šīs ģints dunduri izplatīti Holarktikā, un lielākā sugu dažādība sastopama Ziemeļamerikā.[2]
Diždunduri ir lielākie Latvijā sastopamie dunduri.[3] Lielākā suga Latvijā ir govju dundurs (Tabanus bovinus), kura ķermeņa garums ir 19—25 mm.[4] Kopumā diždunduru ķermeņa garums ir 8—29 mm, un parasti tie ir tumšā krāsā.[5][2]
Mātītēm ir šķērēm līdzīgs mutes orgāns, ar kuru tās pārgiež zīdītāja ādu, lai varētu piekļūt pie asinīm.[6] Asinis tiek sūktas pēc apaugļošanās, lai pēc tam tās izmantotu olu producēšanai.[7] Diždunduriem raksturīgas lielas, metāliski zaļas acis, kuras tēviņiem atrodas cieši kopā, bet mātītēm tās novietotas attālināti.[8] Uz ķermeņa nav matojuma.[1]
Diždunduru lidojumam raksturīga zema, dobja skaņa, kas padara mājdzīvniekus nemierīgus. Vasarā, īpaši karstā un sausā laikā, dienas vidū, baros uzbrūk govīm un zirgiem, retāk cilvēkiem.
Latvijā ir sastopamas 5 diždunduru sugas:[9][10]
Diždunduri (Tabanus) ir dunduru dzimtas (Tabanidae) ģints. Ir aprakstītas vairāki simti diždunduru sugu. Šīs ģints dunduri izplatīti Holarktikā, un lielākā sugu dažādība sastopama Ziemeļamerikā.