الأسماء في صفحات التنقل
Tabanus és un gènere de dípters braquícers de la família Tabanidae, coneguts popularment com a tàvecs. Es coneixen centenars d'espècies. Les femelles tenen peces bucals semblants a tisores que utilitzen per a tallar la pell i llepar la sang. Són vectors potencials de l'antrax, cucs i tripanosomes. Algunes de les seves espècies, com Tabanus bovinus, prefereixen els animals bovins.[1][2]
Tabanus és un gènere de dípters braquícers de la família Tabanidae, coneguts popularment com a tàvecs. Es coneixen centenars d'espècies. Les femelles tenen peces bucals semblants a tisores que utilitzen per a tallar la pell i llepar la sang. Són vectors potencials de l'antrax, cucs i tripanosomes. Algunes de les seves espècies, com Tabanus bovinus, prefereixen els animals bovins.
Taggent (ttwabdar: Taggʷent), (assaɣ usnan: Tabanus) d tawsit n iburɣas yeṭṭafaren tawacult taggnant deg tfesna n tasenfriwin, Dɣa taggent d talmest n yizan yettidiren deg ikessaten d ilmayen d yedgan yudsen (imukan iqerben) ar waman d tẓegwa, Taggent d aburɣes yesmermiden (dérange) iɣersiwen, allen-is d timeqranin d tizegzawin, ila (yesɛa) tisegnit neɣ tisiqqest deg taggara n tfekka-ynes iteqqes s yis iɣersiwen aken daɣen iy keččem ar wanzaren-nsen
Taggent (ttwabdar: Taggʷent), (assaɣ usnan: Tabanus) d tawsit n iburɣas yeṭṭafaren tawacult taggnant deg tfesna n tasenfriwin, Dɣa taggent d talmest n yizan yettidiren deg ikessaten d ilmayen d yedgan yudsen (imukan iqerben) ar waman d tẓegwa, Taggent d aburɣes yesmermiden (dérange) iɣersiwen, allen-is d timeqranin d tizegzawin, ila (yesɛa) tisegnit neɣ tisiqqest deg taggara n tfekka-ynes iteqqes s yis iɣersiwen aken daɣen iy keččem ar wanzaren-nsen
Штркел или коњска мува (науч. Tabanus) — род крвопијни муви од фамилијата на штркелите (Tabanidae). Женките имаат устен апарат во облик на ножички со кои ја сечат кожата и потоа сркаат од крвта. Членовите на овој род се потенцијални преносители на антракс, црви и трипанозоми. Некои видови, како што е говедскиот штркел (Tabanus bovinus), одат на говедата и не се така опасни за луѓето. Во родот влегуваат стотици видови и многу групи:[1][2]
Tabanus is a genus of biting horseflies of the family Tabanidae. Females have scissor-like mouthparts that aim to cut the skin. The horsefly can then lap up the blood. Horseflies of this genus are known to be potential vectors of anthrax, worms and trypanosomes. Some species, such as Tabanus bovinus, prefer bovine animals and are less harmful to humans. The genus contains hundreds of species and many species groups.[1][2][3]
Tabanus is a genus of biting horseflies of the family Tabanidae. Females have scissor-like mouthparts that aim to cut the skin. The horsefly can then lap up the blood. Horseflies of this genus are known to be potential vectors of anthrax, worms and trypanosomes. Some species, such as Tabanus bovinus, prefer bovine animals and are less harmful to humans. The genus contains hundreds of species and many species groups.
Tabano (genro Tabanus) estas granda muŝosimila insekto el la ordo de Dipteroj, familio tabanedoj (Tabanidae) kies inoj dolore pikas precipe brutojn.
La tabanoj havas grandajn metalkolorajn aŭ ĉielark-kolorajn okulojn, kiuj situas ĉe la maskloj dorse, ĉe femaloj ĉe la du flankoj de la kapo. Ili vivas migre, havas fortajn, ponardeskajn buŝorganojn.
La ĉeval-tabano estas forta, rapida insekto vivanta ĉe marĉoj, forntoj, arbaroj. Ĝi povas disvastigi diversajn malsanojn kiel karbunklon, tularemio (kontaĝa lepora malsano) tripanosomozo (dormomalsano). La femaloj demetas platajn, longetajn, nigrajn ovulojn sur herboj. La ĉeval-tabanoj travintrumas kiel larvo, printempe pupiĝas, la plenkreskitaj individuoj aperas en junio.
La sangosuĉaj femaloj povas kaŭzi gravajn infektojn je homoj kaj brutoj. Se ili estas tro multe, oni povas suĉi 100 ml aŭ pli da sango de unu viktimo.
La maskloj nutras sin per nektaro, mielroso, plantaj sukoj.
Oni povas protekti la brutojn kontraŭ la tabanoj per sekigo de iliaj vivejoj. Oni povas uzi kulreton en staloj aŭ kovri la ĉevalojn per tuko.
Tabanus es un género de tábanos de la familia de los tabánidos. Las hembras poseen piezas bucales adaptada a la succión de sangre. Los tábanos de este género son conocidos por ser vectores potenciales de carbunco, gusanos y tripanosomas. Algunas especies, como Tabanus bovinus, prefieren atacar a los bovinos y son menos dañinos para los humanos. El género contiene cientos de especies y muchos grupos de especies. Son dípteros, es decir que poseen dos alas, como las moscas y los mosquitos.[1][2] Es de distribución holártica con mayor número de especies en el Paleártico.[3]
Son especialmente conocidos y temidos por sus dolorosas picaduras. Como en otros dípteros, por ejemplo mosquitos, es la hembra la que pica. Lo hace porque necesita de la sangre para poder desarrollar los huevos, proceso conocido como anautogenia. Deposita sus huevos en charcas y aguas estancadas. Estos insectos son robustos, grandes con fuertes alas y ojos grandes, en el macho son contiguos (holópticos) y en las hembras están separados por un espacio. Debido a la robustez de su trompa succionadora, la picadura puede ser bastante dolorosa, si bien por lo general sus víctimas son animales domésticos como caballos y ganado bovino.[4]
Su color opaco varía del café, al gris y al verdoso. El tamaño varía de 5 a 25 mm. de largo. Los ojos en los especímenes vivos tienen colores brillantes, verde rojo o púrpura. Las antenas tienen dos segmentos basales cortos y un tercero largo y anillado. Las venas de las alas son muy características en esta familia, especialmente las ramas de la cuarta vena longitudinal. La proboscis es blanda y está dirigida hacia abajo.[5]
Algunas especies:
Tabanus es un género de tábanos de la familia de los tabánidos. Las hembras poseen piezas bucales adaptada a la succión de sangre. Los tábanos de este género son conocidos por ser vectores potenciales de carbunco, gusanos y tripanosomas. Algunas especies, como Tabanus bovinus, prefieren atacar a los bovinos y son menos dañinos para los humanos. El género contiene cientos de especies y muchos grupos de especies. Son dípteros, es decir que poseen dos alas, como las moscas y los mosquitos. Es de distribución holártica con mayor número de especies en el Paleártico.
Tabanus eli nautapaarmat on paarmoihin kuuluva kärpässuku. Suvun nimi tulee roomalaisten käyttämästä sanasta, jolla viitattiin pureviin kärpäsiin.[1] Suvun lajeista suomessa tunnetuin on nautapaarma (T. bovinus), joka kiusaa yleisesti kotieläimiä, kuten nautoja ja hevosia, mutta pistää harvemmin ihmistä.
Suvun lajit ovat varsin kookkaita, tyypillisesti vajaasta senttimetristä kolmeen senttimetriin pitkiä. Tabanus-suvun paarmojen lentoääni on voimakas surina, mikä yhdessä suuren koon kanssa tekee niiden läheisyydestä helposti havaittavaa. Silmät ovat suuret ja väriltään tavallisesti ruskeat, joskin myös paarmoille tyypillistä metallinkiiltoa esiintyy joillakin lajeilla. Siivet ovat yleensä kirkkaat, mutta muutamilla lajeilla niissä esiintyy tummaa kuviointia. Siivet ovat levossa tavallisesti suipon kolmiomaisessa asennossa.[2]
Veriaterian saatuaan naaras tuottaa 200–300 munaa, jotka se jättää heinikkoon tai kasvien lehdille.[3] Toukat ovat petoja ja elävät lajista riippuen vedessä tai kosteassa maaperässä. Joidenkin lajien toukat voivat purra kipeästi käsiteltäessä[4]. Koiraat elävät muiden paarmojen tapaan kasvien medellä.
Suomessa on tavattu 6 sukuun kuuluvaa paarmalajia[5].
Aikaisemmin listalle on kuulunut myös Tabanus miki, mutta tämä on perustunut virheelliseen määritykseen, eikä T. miki kuulu Suomen lajistoon.[6]
Tabanus eli nautapaarmat on paarmoihin kuuluva kärpässuku. Suvun nimi tulee roomalaisten käyttämästä sanasta, jolla viitattiin pureviin kärpäsiin. Suvun lajeista suomessa tunnetuin on nautapaarma (T. bovinus), joka kiusaa yleisesti kotieläimiä, kuten nautoja ja hevosia, mutta pistää harvemmin ihmistä.
Suvun lajit ovat varsin kookkaita, tyypillisesti vajaasta senttimetristä kolmeen senttimetriin pitkiä. Tabanus-suvun paarmojen lentoääni on voimakas surina, mikä yhdessä suuren koon kanssa tekee niiden läheisyydestä helposti havaittavaa. Silmät ovat suuret ja väriltään tavallisesti ruskeat, joskin myös paarmoille tyypillistä metallinkiiltoa esiintyy joillakin lajeilla. Siivet ovat yleensä kirkkaat, mutta muutamilla lajeilla niissä esiintyy tummaa kuviointia. Siivet ovat levossa tavallisesti suipon kolmiomaisessa asennossa.
Veriaterian saatuaan naaras tuottaa 200–300 munaa, jotka se jättää heinikkoon tai kasvien lehdille. Toukat ovat petoja ja elävät lajista riippuen vedessä tai kosteassa maaperässä. Joidenkin lajien toukat voivat purra kipeästi käsiteltäessä. Koiraat elävät muiden paarmojen tapaan kasvien medellä.
Tabanus est un genre d'insectes diptères brachycères de la famille des Tabanidae (taons).
Tabanus est un genre d'insectes diptères brachycères de la famille des Tabanidae (taons).
Diždunduri (Tabanus) ir dunduru dzimtas (Tabanidae) ģints. Ir aprakstītas vairāki simti diždunduru sugu.[1] Šīs ģints dunduri izplatīti Holarktikā, un lielākā sugu dažādība sastopama Ziemeļamerikā.[2]
Diždunduri ir lielākie Latvijā sastopamie dunduri.[3] Lielākā suga Latvijā ir govju dundurs (Tabanus bovinus), kura ķermeņa garums ir 19—25 mm.[4] Kopumā diždunduru ķermeņa garums ir 8—29 mm, un parasti tie ir tumšā krāsā.[5][2]
Mātītēm ir šķērēm līdzīgs mutes orgāns, ar kuru tās pārgiež zīdītāja ādu, lai varētu piekļūt pie asinīm.[6] Asinis tiek sūktas pēc apaugļošanās, lai pēc tam tās izmantotu olu producēšanai.[7] Diždunduriem raksturīgas lielas, metāliski zaļas acis, kuras tēviņiem atrodas cieši kopā, bet mātītēm tās novietotas attālināti.[8] Uz ķermeņa nav matojuma.[1]
Diždunduru lidojumam raksturīga zema, dobja skaņa, kas padara mājdzīvniekus nemierīgus. Vasarā, īpaši karstā un sausā laikā, dienas vidū, baros uzbrūk govīm un zirgiem, retāk cilvēkiem.
Latvijā ir sastopamas 5 diždunduru sugas:[9][10]
Diždunduri (Tabanus) ir dunduru dzimtas (Tabanidae) ģints. Ir aprakstītas vairāki simti diždunduru sugu. Šīs ģints dunduri izplatīti Holarktikā, un lielākā sugu dažādība sastopama Ziemeļamerikā.
Tabanus is een geslacht van insecten uit de familie der dazen (Tabanidae).
Deze robuuste insecten vertonen sterke overeenkomsten met grote bijen. Ze hebben een stevig, donker lichaam met ogen, die bijna de gehele kop beslaan.
Deze roofvliegen kunnen bij warm, zwoel weer gemeen steken. De mannetjes voeden zich met nectar, terwijl de volwassen, bloeddorstige wijfjes bloed zuigen bij grote zoogdieren zoals koeien en paarden, maar ook mensen ontkomen er niet aan. Voor de ontwikkeling van de eieren in het achterlijf is het nodig, dat ze eiwitrijk voedsel binnen krijgen.
Storklegger (Tabanus) er en slekt i familien klegger. De er fra mellomstore til meget store fluer, som særlig utmerker seg ved at hunnene er blodsugere. Enkelte arter er derfor plagsomme for mennesker.
Storklegger er mellomstore til meget store fluer, fra 9 til over 25 millimeter lange. Kroppen er kraftig og gjerne noe flattrykt, vanligvis lite hårete. Flere har parvise brunlige eller mer gule flekker på bakkroppen. Hodet er ganske stort og domineres av store fasettøyne, samt en kraftig, men ganske kort «snabel» (munnen). Den har skarpe stikkeredskaper omgitt av en «hylse» (slire). Palpene er karakteristisk sigdformede. Hos hunnen er fasettøyne adskilt med en pannestripe, mens de hos hannen møtes i pannen. Fasettøynene er ofte mønstret og er fargerike på grunn av lysbrytningen i fasettene. Punktøyne (ocelli) er sterkt redusert eller mangler helt. Beina er middels lange og slanke. Vingene er store, gjerne litt sotfarget og med tydelige årer.
Larvene er mer eller mindre hvitaktige, pølseformede og beinløse uten noen tydelig hodekapsel. De består av 11 segmenter, og segmentgrensene er veldig tydelige. De fleste segmentene har vorteaktige utvekster. Hodeenden er tilspisset og munndelene stikker ut som et par små kroker. De kan strekke seg ut og trekke seg sammen ganske kraftig.
Larvene lever i vann (helst stillestående) eller fuktig jord, som oftest nær vann. Larveutviklingen for de fleste av de nordiske artene tar normalt ett år, mens enkelte av de største artene trenger to år. Larvene er predatore (rovdyr) som fanger ulike typer bytte, særlig andre insektlarver.
De voksne insektene er meget gode og hurtige flyvere. De kan fly lange avstander og kan derfor påtreffes langt fra der de ble klekket. I motsetning til mange andre blodsugende insekter er kleggene mest aktive midt på dagen, gjerne i solskinn.
Hunnene lever gjerne to til tre uker som voksne, hannene trolig noe kortere. Hanner er fredelige og langt sjeldnere enn hunner, de oppsøker ikke mennesker eller dyr, siden de lever av nektar og pollen fra blomster.
På grunn av dialektforskjeller kan det være andre navn på artene enn de offisielle, noe som kan gi en viss forvirring.
Storklegger (Tabanus) er en slekt i familien klegger. De er fra mellomstore til meget store fluer, som særlig utmerker seg ved at hunnene er blodsugere. Enkelte arter er derfor plagsomme for mennesker.
Tabanus este un gen de tăuni din familia Tabanidae. Printre speciile genului se numără și Tabanus bovinus, insectă care preferă sângele de bovine.
Speciile genului Tabanus:[1][2]
Tabanus este un gen de tăuni din familia Tabanidae. Printre speciile genului se numără și Tabanus bovinus, insectă care preferă sângele de bovine.
Слепни́[3] (лат. Tabanus) — самый обширный род семейства слепней, насчитывающий более 1000 видов. Распространён во всех зоогеографических областях, кроме Антарктики[4].
Различного размера (от 10 до 30 мм) мухи, преимущественно, тёмной окраски. Глаза, обычно, без волосков. В отличие от родов Hybomitya и Atylotus, у самок Tabanus отсутствует глазковый бугорок. Крылья у большинства видов прозрачные[3], но у некоторых видов крылья могут быть с характерным рисунком (Tabanus marmorosus)[4]. Тело личинки от 16 до 48 мм. Окраска, обычно, светло-окрашено, реже — оранжево-коричневая (Tabanus miki). Анальный сегмент покрыт щетинами. Размеры тела куколок от 13 до 48 мм. Лобные бугры головы разделены на наружные и внутренние. Брюшные зубцы в анальной розетке длиннее спинных[5].
Личинки живут в реках с быстрым течением (Tabanus cordiger) или почвах с различным режимом увлажнения от значительно переувлажнённых (Tabanus autumnalis) до сухих пустынных (Tabanus sabuletorum)[6]. Самки всех видов нуждаются в питании кровью и способны переносить такие трансмиссивные заболевания, как туляремию, сибирскую язву и трипаносомоз[7]. Автогенное развитие яиц первого гонотрофического цикла отмечено только у Tabanus bovinus[8].
По разным источникам в составе рода насчитывают то 1200[4] до 1340[9] валидных видов. Несмотря на большое видовое разнообразие, род Tabanus не разделяют на подроды[1][2], а только на группы видов[3][6]. Возможно, род является парафилетической группой[4].
Палеарктическая область[3]
Афротропическая область[2]
Ориентальная область[10]
Австралийская область[11]
Неарктическая область[12]
Неатропическая область[13]
В кариотипе у разных видов от 10 (Tabanus bromius, Tabanus miki) до 16 хромосом (Tabanus bifarius, Tabanus quatuornotatus)[14].
Слепни́ (лат. Tabanus) — самый обширный род семейства слепней, насчитывающий более 1000 видов. Распространён во всех зоогеографических областях, кроме Антарктики.
_(1).jpg)
