Mandrili (Mandrillus sphinx) ir mērkaķu dzimtas (Cercopithecidae) primāts, kas pieder pie paviānu cilts (Papionini). Mandrils dzīvo biezos lietus mežos Āfrikas rietumos: Kamerūnas dienvidos, uz dienvidiem no Sanagas upes, Gabonā un Kongo Republikā. Mandrils ir viens no lielākajiem paviānu cilts mērkaķiem. Vistuvākais mandrila radinieks ir drils (Mandrillus leucophaeus), kurš mājo uz ziemeļiem no Sanagas upes.[1]
Mandrils ir masīvas miesasbūves mērkaķis ar īsu asti (6–9 cm) un spēcīgām ekstremitātēm. Tā ir vislielākā sastopamā mērkaķu suga pasaulē.[2] Tēviņi ir izteikti lielāki nekā mātītes. Ķermeņa garums tēviņam ir 62–110 cm, svars 19–37 kg, vidēji sverot apmēram 32 kg. Ļoti lieli tēviņi var sasniegt 54 kg masu.[1][2][3][4] Mātītes ķermeņa garums ir 55–67 cm, svars 10–15 kg, vidēji sverot 12,4 kg.[1][3] Plecu augstums, kad dzīvnieks stāv uz visām četrām, mātītēm ir 40–50 cm, tēviņiem 55–65 cm. Driliem un mandriliem ir vislielākās dzimumu auguma atšķirības no visām primātu sugām pasaulē.[1]
Tikai pieaugušiem mandrilu tēviņiem ir spilgtas krāsas. Seja un sēžas tulznas ir izteiksmīgi zilā, sarkanā un violetā krāsā. Deguns visā garumā ir sarkanā, bet sejas tulzna gar deguna kaulu gaiši zilā krāsā. Tā kažoks ir brūni pelēks, zods, pakakle un pleci rudi, kas ar vecumu kļūst arvien gaišāki. Pieaugušam tēviņa spilgtās krāsas kalpo kā signāls citiem bara locekļiem par dzimumbriedumu. Tēviņam ir arī spēcīgi, gari ilkņi. Tēviņi savas raksturīgās krāsas iegūst piecu, sešu gadu vecumā, sasniedzot dzimumgatavību. Mātītei un mazuļiem, atšķirībā no tēviņa, ir neuzkrītošs pelēkbrūns matojums.
Mandrili ir sabiedriski dzīvnieki, bet to bara struktūru ir grūti izprotama, jo kopumā trūkst novērojumu savvaļā. Visticamākais, ka bara struktūra atkarībā no sezonas ir mainīga.[1] Bara kodols ir vecākā, dominantā mātīte, viņas meitas un mazuļi,[1] apmēram 20—40 savstarpēji radniecīgu mātīšu un to pēcnācēji. Tēviņi ģimenei pievienojas tikai vairošanās sezonas laikā, apmēram 3 mēnešus gadā (no jūlija līdz septembrim).[1] Ir novērotas grupas ar vienu dominanto tēviņu un ar vairākiem tēviņiem, bet nekad nav novērotas tēviņu grupas.[1] Dominantais tēviņš nepārtraukti rūpējas par bara drošību un uzmana savas mātītes no citiem tēviņiem.
Vislielākie bari izveidojas sausuma periodā, kad apvienojas vairākas ģimeņu grupas. Šādā barā ir vairāk nekā 100 indivīdu. Lielākajos novērotajos baros ir bijuši 620 un 845 mandrili. Ārpus vairošanās sezonas tēviņi ir vientuļnieki, lai gan bieži var novērot arī mātīšu barus, kuros visu gadu uzturas kāds tēviņš, vienlaicīgi dzīvojot nosacītu vientuļnieka dzīves veidu, atrodoties bara tuvumā.[1] Atšķirībā no savvaļas, nebrīves apstākļos mandrili veido stingras hierarhijas ģimeņu barus, kurus vada dominantais tēviņš.[1]
Mandrili dienas lielāko daļu velta barības meklēšanai. Tad bara locekļi sazinās ar balsi. Šīs skaļās skaņas džungļos dzirdamas tālu, tāpēc ar balsi tiek raidīts arī brīdinājuma signāls, ja tuvojas briesmas. Dienā mandrilu bars ik brīdi atpūšas. Pieaugušie dzīvnieki nodarbojas ar savstarpēju kažoka apkopšanu, savukārt mazuļi rotaļājas. Mandrili pamatā uzturas uz zemes un koku apakšējos zaros, tomēr, salīdzinot ar paviāniem, tie kokos uzturas daudz biežāk. Šie mērkaķi ļoti reti paceļas pakaļkājās. Mandrili nakšņo koku apakšējos zaros.[1]
Mandrils ēd augļus, lapas, saknes, sēklas, kā arī kukaiņus, olas un mazus zīdītājus. Barību mandrilu bars sāk meklēt uzreiz pēc saullēkta. Pirmais iniciatīvu uzņemas tēviņš, viņš arī nosaka vietu. Visvairāk barības mandrili atrod uz zemes, pārmeklējot akmeņu apakšas, lapas un citus augus. Kokos sakāpj naktī vai briesmu brīžos. Tāpat kā citi pērtiķi un cilvēki, mandrili izmanto pirkstus un koordinē savas kustības, šķirojot un ieliekot barību mutē. Ēd tāpat kā citi paviāni, galvenokārt augļus, graudus, koku jaunos dzinumus un kukaiņus. Kad kokiem nobriest augļi, mandrils savāc tos. Šajā laikā kokos pulcējas arī citu pērtiķu bari. Mandrili zina, kāda barība ir atrodama tuvākajā apkārtnē.
Mandrili dzimumgatavību sasniedz apmēram 4 gadu vecumā, bet tēviņi sāk pāroties 10—12 gadu vecumā, sasniedzot fizisko briedumu. Par mātītes gatavību pāroties liecina pie astes esošo dziedzeru pietūkums un sēžas tulznas iekrāsošanās koši sarkanā krāsā. Mazulis piedzimst 7,5 mēnešus pēc mātītes apaugļošanas. Māte to visu laiku nēsā sev līdzi, piespiestu pie krūts, un baro ar pienu (15—16 mēnešus). Mazais mandrils sāk pamazām iepazīt apkārtni, citus bara locekļus un rotaļāties ar tiem. Tēviņi vispirms ir tumšā krāsā un tikai tad, kad sasniedz dzimumgatavību iegūst tipiskās košās krāsas. Mandrilu mātītes visu mūžu paliek mātes barā, bet jaunie tēviņi pieaugot pamet baru.
Mandrili (Mandrillus sphinx) ir mērkaķu dzimtas (Cercopithecidae) primāts, kas pieder pie paviānu cilts (Papionini). Mandrils dzīvo biezos lietus mežos Āfrikas rietumos: Kamerūnas dienvidos, uz dienvidiem no Sanagas upes, Gabonā un Kongo Republikā. Mandrils ir viens no lielākajiem paviānu cilts mērkaķiem. Vistuvākais mandrila radinieks ir drils (Mandrillus leucophaeus), kurš mājo uz ziemeļiem no Sanagas upes.
.jpg)
