Dumbrvistiņu dzimta (Rallidae) ir dzērvjveidīgo kārtas (Gruiformes) putnu dzimta. Tā ir plaša un kosmopolītiska dzimta, kas apvieno mazus un vidēji lielus putnus, apmēram 40 sugas. Pazīstamākie ir ormanīši, lauči, griezes, dumbrcāļi un sultānvistiņas. Vecajā pasaulē ir iegājies, ka sugas ar garākiem knābjiem sauc par dumbrvistiņām jeb dumbrcāļiem, bet sugas ar īsiem knābjiem par ormanīšiem. Ziemeļamerikā parasti visas sugas sauc par dumbrvistiņām, neatkarīgi no knābja garuma.
Daudzas sugas ir sasitītas ar ūdeni vai mitrām vietām. Šīs dzimtas sugas mājo dažādās biomās, izņemot tuksnesi, polāros un augstkalnu sniegotos reģionus. Dumbrvistiņu sugas dzīvo visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Visbiežāk tās mājo mitrās un mežainās vietās, kurām raksturīga blīva veģetācija.[1] Kopumā dumbrvistiņu sugas ļoti cieš no cilvēku saimnieciskās darbības, un daudzas salu sugas pēdējos gados ir izmirušas. Un daudzām salu sugām draud izmiršana.
Latvijā ir sastopamas 6 dumbrvistiņu dzimtas sugas: grieze (Crex crex), laucis (Fulica atra), ūdensvistiņa (Gallinula chloropus), mazais ormanītis (Porzana parva), ormanītis (Porzana porzana) un dumbrcālis (Rallus aquaticus).[2]
Dumbvistiņas var būt gan mazi, gan vidēji lieli vai lieli putni, kas pamatā pārvietojas pa zemi. Mazākais dzimtā ir baltspārnu ormanītis (Coturnicops exquisitus), kura ķermeņa garums ir 13 cm, bet svars 25 g.[3] Vislielākais ir takahē (Porphyrio hochstetteri). Tā ķermeņa garums ir 63 cm, svars 2,7 kg.[4]
Kājas dumbrvistiņām ir spēcīgas ar gariem pirkstiem, kas piemēroti iešanai pa mīkstu, nelīdzenu pamatni. Lielākajai daļai ir īsi un noapaļoti spārni. Un, lai arī kopumā dumbrvistiņas ir neveiklas lidotājas, tās spēj nolidot lielus attālumus. Daļai sugu ir gari kakli, bet daudzām sugām tie ir sakompresēti. Vislielākā dažādība ir novērojama knābjiem. Ir sugas, kurām knābis ir samērā garš, piemēram, garknābja dumbrcālim (Rallus longirostris). Citām sugām knābis var būt īss, piemēram, laucim, vai masīvs, piemēram, sultānvistiņām (Porphyrio).[1] Dažām lauču un sultānvistiņu sugām ir raksturīgi uzknābja "vairogs". Vissarežģītākās formas uzknābja vairogs ir ragainajam laucim (Fulica cornuta).[1] Dumbrvistiņu sugām ir ļoti minimāls dzimumdimorfisms, kas izpaužas apspalvojumā un augumā.
Dumbrvistiņu sugām spārni ir īsi un noapaļoti. Un tās priekšroku dod skriešanai pa zemi, nevis lidošanai. Lai arī tās nav veiklas lidotājas, daudzas sugas katru gadu migrācijas laikā pārlido ievērojamus attālumus. Tā kā dumbrvistiņas nav labas lidotājas, tās lidojuma laikā ietekmē spēcīgi vēji. Daudzas sugas, kuras kolonizējušas okeānu salas, ir pārtraukušas lidošanu, jo salas ir nelielas un uz tām nedzīvo dabīgie dumbrvistiņu ienaidnieki.[1] Lai lidotu ar īsajiem spārniem, dumbrvistiņai nepieciešami spēcīgi spārnu muskuļi. Salu dumbrvistiņām, pārtraucot lidošanu un samazinot muskuļu masu, pietiek ar mazāk barības vielām, lai izdzīvotu, kas kļuva ļoti svarīgi teritorijās ar ierobežotiem barības resursiem.[6] Lidošanas spējas zaudēšana salu dumbrvistiņām attīstījās ļoti ātri, salīdzinot ar citiem nelidojošiem putniem. Piemēram, Laisānas ormanītim (Porzana palmeri) bija nepieciešami apmēram 125 000 gadi, lai tas kļūtu par nelidojošu putnu, un tā spārni kļūti par nelieliem rudimentāriem izaugumiem. Mazie, neattīstītie spārniņi tiek izmantoti, lai noturētu līdzsvaru ātrajā skrējienā.[7]
Tipiskākās dzimtas sugas mājvietai izvēlas mitras vietas ar blīvu veģetāciju. Tie ir ezeru un upju krasti, un slapjie purvi. Visiecienītākās ir blīvas niedru audzes, kurās arī tiek iekārtotas ligzdas. Kopumā tie ir uzmanīgi un tramīgi putni, kurus ir grūti novērot. Sugas, kas dzīvo uz salām, bieži ir kļuvušas par nelidojošiem putniem. Tādēļ pēdējos gados daudzas sugas ir izmirušas, jo uz salām kopā ar cilvēkiem ir ieradušies dažādi plēsēji, kas kādreiz uz salām nedzīvoja. Tie ir kaķi, žurkas un cūkas. Daudzas niedrēs dzīvojošās sugas ir aktīvas krēslas stundās un ir ļoti klusas. Pat to ķermeņu forma ir nedaudz saplacināta. Migrējošās sugas ceļo nakts laikā. Lielāka auguma sugas ir drošākas, piemēram, laucis uzturas atklātos ūdeņos.
Dumbrvistiņu sugas ir visēdājas. Barību meklējot, tās pārvietojas staigājot vai skrienot. Dumbrvistiņas barojas ar dažādiem bezmugurkaulniekiem, augļiem un sēklām.[1]
Lielākajai daļai sugu to reprodukcija ir vāji pētīta un nav līdz galam izprasta. Daudzas sugas veido monogāmus pārus, bet starp dumbrvistiņām var novērot arī poligāmiju un poliandriju.[1] Dējumā visbiežāk ir 5—10 olas, bet dējumā var būt arī 1 ola vai 15 olas.[1] Cāļi neizšķiļas visi reizē. Un tikai pēc dažām dienām tie kļūst mobili. Tie ir atkarīgi no saviem vecākiem, kamēr tiem attīstās pieaugušā putna apspalvojums, kas parasti notiek apmēram mēneša vecumā.[1]
Dumbrvistiņu dzimta (Rallidae)
Dumbrvistiņu dzimta (Rallidae) ir dzērvjveidīgo kārtas (Gruiformes) putnu dzimta. Tā ir plaša un kosmopolītiska dzimta, kas apvieno mazus un vidēji lielus putnus, apmēram 40 sugas. Pazīstamākie ir ormanīši, lauči, griezes, dumbrcāļi un sultānvistiņas. Vecajā pasaulē ir iegājies, ka sugas ar garākiem knābjiem sauc par dumbrvistiņām jeb dumbrcāļiem, bet sugas ar īsiem knābjiem par ormanīšiem. Ziemeļamerikā parasti visas sugas sauc par dumbrvistiņām, neatkarīgi no knābja garuma.
_feediing_juveniles_in_Kolkata_Im_IMG_3183.jpg)
.jpg)
