Der Graue Lärchen-Röhrling (Suillus viscidus) ist ein Pilz aus der Familie der Schmierröhrlingsverwandten. Er ist vor allem auf kalkreichen Böden verbreitet und stark an Lärchen gebunden, denen er seinen deutschen Namen verdankt.
Der Hut des Grauen Lärchen-Röhrlings ist vier bis zwölf Zentimeter breit. Anfangs ist er halbkugelig gewölbt, später ausgebreitet. Er ist grau-grünlich bis braun-gelblich gefärbt und mit einer unebenen, für die Schmierröhrlinge typischen und schmierigen Haut überzogen. Bei jungen Pilzen ist er mit dem Stiel über einen weiß-grauen Schleier verbunden, der später noch als Velumreste am Hutrand zurückbleibt. Die grau-weißen, später dunkelgrauen Röhren sind acht bis zwölf Millimeter lang, am Stiel angewachsen und meist herablaufend. Der Pilz hat weite und eckige Poren, die im Alter zum Hutrand hin verlängert sind. Sie sind von grau-weißer, später schmutzig grauer Farbe, die auf Druck leicht dunkeln. Das Sporenpulver ist tabakbraun. Der zylindrische, fleischige und leicht schleimige Stiel ist bis zu sieben Zentimeter lang und besitzt in etwa die gleiche Farbe wie der Hut. Der Ring an der Basis ist dünn und weiß, wird aber schnell grau-braun. Der Graue Lärchen-Röhrling hat zunächst ein festes, später jedoch ein weiches Fleisch, das im Stiel gelblich, ansonsten gräulich gefärbt ist. Im Schnitt färbt es kaum nach und zeigt höchstens einen schwach bläulichen Ton. Der Geruch erinnert an Obst, der Geschmack ist mild und fruchtig.
Die spindeligen Sporen sind 8 bis 14 auf 3 bis 5 Mikrometer groß.[1][2]
Der Graue Lärchen-Röhrling ähnelt vorrangig anderen Schmierröhrlingen. Am ehesten ist er mit dem Gelbfleischigen Lärchen-Röhrling (Suillus bresadolae) zu verwechseln, der aber eine kastanienbraune Kappe und gelbes Fleisch hat.[2]
Wie auch andere Pilze dieser Gattung bildet Suillus viscidus Mykorrhiza mit einem bestimmten Nadelbaum, in diesem Fall mit Lärchen. Er benötigt zudem kalkreiche Böden und bevorzugt alpine bis subalpine Gebiete, in denen er von Juli bis Oktober fruktifiziert. Das Vorkommen ist in der Regel nicht sehr dicht.
Die Verbreitung des Grauen Lärchenröhrlings umfasst Europa, Russland und Nordamerika, vorzugsweise montane Lagen wie die Alpen und ihre Ausläufer.[1][2]
Von einigen Mykologen, insbesondere in Nordamerika, wird der Graue Lärchen-Röhrling aufgrund seines andersfarbigen Sporenpulvers in eine eigene Gattung Fuscoboletinus gestellt.[2]
Folgende Formen bzw. Varietäten wurden beschrieben:[3]
Der Graue Lärchen-Röhrling ist ein mittelmäßiger Speisepilz, der sich als Mischpilz eignet.[1]
Der Graue Lärchen-Röhrling (Suillus viscidus) ist ein Pilz aus der Familie der Schmierröhrlingsverwandten. Er ist vor allem auf kalkreichen Böden verbreitet und stark an Lärchen gebunden, denen er seinen deutschen Namen verdankt.
Suillus viscidus (commonly known as the sticky bolete) is an edible, uncommon mushroom in the genus Suillus.[1] It associates with larch and is found throughout Europe and in Japan.
The cap is hemispherical when young, later convex to flat, whitish grey or darker. It is up to 12 cm in diameter. It is slimy, and blotchy when old. The large, angular pores on the underside of the cap are coloured pallid to yellowish at first, but become darker with maturity. Young specimens bear a whitish partial veil which soon shreds, sometimes leaving fragments on the cap edge.[2] The tubes are concolorous, and have a slightly decurrent stem attachment. The stem bears a thin, slimy, dark-coloured ring in the uppermost part of the stem which is sometimes lost in mature specimens. The stem is divided by the ring into a short lighter, yellowish section above, and a duller, greyish section below, which is viscid.[2] The flesh is whitish, staining bluish,[2] very soft and has a mild or non-distinct taste.[3][4]
The spores are clay-coloured and ellipsoid or subfusiform in shape. Their dimensions are 10–12 by 4–5.5 μm.[4]
It is an edible mushroom of low quality.[4][5]
Suillus viscidus forms an ectomycorrhizal association with larch (Larix) specifically, and its distribution is thus limited by the range of the host tree. It occurs throughout Europe, and also in Japan.[6] In Europe, it is considered an uncommon to rare fungus and it is to be found in the same habitat as the common larch bolete, Suillus grevillei, and also the rare Suillus tridentinus.[4] Fruiting bodies are found in groups among grass under larch, from summer to autumn.[5]
Suillus viscidus (commonly known as the sticky bolete) is an edible, uncommon mushroom in the genus Suillus. It associates with larch and is found throughout Europe and in Japan.
Harmotatti (Suillus viscidus, syn. S. aeruginascens ja S. laricinus) on limainen, oliviinvärinen tai harmaalakkinen tatti. Pillistö on harmaa tai oliivinvärinen ja jalka on harmaanruskea. Tatin jalassa on rengas. Harmotatti viihtyy lehtikuusen seurana kalkkimailla. Sitä on harvinaisena Etelä- ja Keski-Suomessa.
Harmotatti (Suillus aeruginascens) muistuttaa turjantattia ja lehtikuusentattia, mutta on väriltään harmaasävyinen.[2]
Harmotatti (Suillus viscidus, syn. S. aeruginascens ja S. laricinus) on limainen, oliviinvärinen tai harmaalakkinen tatti. Pillistö on harmaa tai oliivinvärinen ja jalka on harmaanruskea. Tatin jalassa on rengas. Harmotatti viihtyy lehtikuusen seurana kalkkimailla. Sitä on harvinaisena Etelä- ja Keski-Suomessa.
Harmotatti (Suillus aeruginascens) muistuttaa turjantattia ja lehtikuusentattia, mutta on väriltään harmaasävyinen.
Suillus viscidus (L.) Fr., Fl. Calvados, Edn 2: 34 (1796).
Il Suillus viscidus, come altri funghi dello stesso genere, è molto comune nei boschi alpini dove il Larice, suo partner micorrizico, trova l'habitat ideale.
4–12 cm, prima emisferico, poi convesso, infine appianato negli esemplari molto sviluppati;
Lunghi fino a 12 mm, da adnati a subdecorrenti, angolosi, da bianco-grigiastri a grigio-brunastri a maturità.
Ampi, angolosi o subangolosi, di colore grigio-chiaro poi bruno sporco con l'età, concolori ai tubuli, al tocco virano leggermente al grigio azzurro.
5-8(12) x 1-2,5 cm, carnoso, pieno, corto, cilindrico o talvolta un po' curvo, regolare o leggermente ingrossato nella parte bassa, vischioso, grigio-giallastro o brunastro con sfumature verdastre, più chiaro in alto, reticolato grigio-verdastro sopra l'anello, sotto con punteggiature grigio-brunastre.
Ampio, membranoso, intero, persistente, biancastro, poi brunastro.
Biancastra, anche grigiognola, talvolta con qualche debole viraggio al verde-bluastro, soda e spessa da giovane, poi molle e spugnosa, soprattutto negli esemplari adulti.
È un fungo simbionte, cresce dalla fine della primavera all'autunno, nei boschi di Larice (Larix decidua) come il Suillus grevillei.
Senza valore, pessima!
Fungo vivamente sconsigliato per via del suo valore scarsissimo da adulto, anche a causa della spugnosità della carne e dell'odore cattivo; se ne sconsiglia il consumo anche frammisto ad altre specie.
Commestibile molto mediocre da giovane.
Per tali motivi la specie in questione deve essere considerata non edule.
Il S. viscidus è una specie molto variabile. I micologi non sono ancora completamente concordi riguardo ad un'entità a lui molto vicina, il Suillus bresadolae, che si differenzia per il cappello decisamente bruno, l'anello giallo e i pori con toni gialli negli esemplari giovani e che alcuni autori considerano una semplice varietà. Un'altra varietà recentemente individuata è il Suillus viscidus var. brunneus che si distingue per il cappello marrone e non grigio, colorazione ritenuta tipica del S. viscidus, anche se è possibile incontrare esemplari con tonalità intermedie tra i due casi.
Suillus viscidus (L.) Fr., Fl. Calvados, Edn 2: 34 (1796).
Il Suillus viscidus, come altri funghi dello stesso genere, è molto comune nei boschi alpini dove il Larice, suo partner micorrizico, trova l'habitat ideale.
Pilkasis kazlėkas (lot. Suillus viscidus, sin. S. aeruginascens) – baravykinių (Boletaceae) šeimos, kazlėkų (Suillus) genties grybų rūšis.
Maumedynai.
Vasara, ruduo.
Vaisiakūniai nešvariai gelsvai pilkos spalvos.
Kepurėlė vidutinio dydžio, retai didesnė, 5–10 (12) cm skersmens, pilkšva, nešvariai gelsva, pilkai rusva, gleivėta, luobelė lengvai nusilupa, pakraščiai dažnai su dalinio apvalkalo likučiais. Vamzdeliai pilkšvi, pilkai rusvi, poros baltos, pilkos, paspaudus parusvėja. Kotas 6–8×1–2 cm, kepurėlės spalvos, į pamatą storėjantis, su baltu žiedu, senasni grybai su pilku žiedu. Trama balta, be ypatingo kvapo ir skonio, įpjauta, įlaužta vos žalsvai rusva. Sporos 9–15×3,5–6 μm.
Būdingi požymiai: vaisiakūniai pilko atspalvio, kotas su žiedu, auga tik po maumedžiais.
Dygsta maumedynuose, ,miškuose, parkuose su maumedžio priemaiša, grupėmis. Valgomas, nedažnas.
Lietuvos grybų atlasas, Vincentas Urbonas, Kaunas, LUTUTĖ, 2007, ISBN 978-9955-692-59-1, 76 psl.
Pilkasis kazlėkas (lot. Suillus viscidus, sin. S. aeruginascens) – baravykinių (Boletaceae) šeimos, kazlėkų (Suillus) genties grybų rūšis.
Augimo vietaMaumedynai.
Augimo laikasVasara, ruduo.
Pagrindiniai požymiaiVaisiakūniai nešvariai gelsvai pilkos spalvos.
Kepurėlė vidutinio dydžio, retai didesnė, 5–10 (12) cm skersmens, pilkšva, nešvariai gelsva, pilkai rusva, gleivėta, luobelė lengvai nusilupa, pakraščiai dažnai su dalinio apvalkalo likučiais. Vamzdeliai pilkšvi, pilkai rusvi, poros baltos, pilkos, paspaudus parusvėja. Kotas 6–8×1–2 cm, kepurėlės spalvos, į pamatą storėjantis, su baltu žiedu, senasni grybai su pilku žiedu. Trama balta, be ypatingo kvapo ir skonio, įpjauta, įlaužta vos žalsvai rusva. Sporos 9–15×3,5–6 μm.
Būdingi požymiai: vaisiakūniai pilko atspalvio, kotas su žiedu, auga tik po maumedžiais.
Dygsta maumedynuose, ,miškuose, parkuose su maumedžio priemaiša, grupėmis. Valgomas, nedažnas.
Lipīgā sviestbeka jeb lipīgā beka (Suillus aeruginascens jeb Suillus viscidus, agrāk Boletus viscidus) ir Latvijā reta sviestbeku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami.
Lapegļu mikorizas sēne. Aug zem lapeglēm auglīgās augsnēs, parasti cilvēka pārveidotā vidē no jūlija līdz septembrim, labvēlīgos apstākļos no jūnija līdz novembrim, parasti grupās.[5] Sastopama Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā.
Ēdama bez iepriekšējas novārīšanas, taču ne tik garšīga kā vairums sviestbeku ģints sēņu. Tāpat kā citām sviestbekām, pirms gatavošanas jānovelk virsmiziņa.
Atšķiras no citām sviestbeku sugām ar nespodro, pelēcīgo un īpaši lipīgo cepurīti. Aug tikai zem lapeglēm tāpat kā zeltainā sviestbeka, kuras cepurīte ir zeltainā krāsā. Pārējās Latvijā sastopamās sviestbekas aug zem citiem skuju kokiem.[6]
Lipīgā sviestbeka jeb lipīgā beka (Suillus aeruginascens jeb Suillus viscidus, agrāk Boletus viscidus) ir Latvijā reta sviestbeku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami.
Capel fin a 10 cm., tachiss, bes òcra dëstiss, marmorà ëd gris brun, soens lavà ëd vërdastr oliva dal bòrd che a l'é apendicolà. Tuboj da adnà a decorent, biancastr peui gris oliva monet. Përtus motobin largh, nen regolar, bes carn ciàir peui gris oliva monet. Gamba àuta fin a 10 cm. e larga fin a 2 cm., un pòch dël midem color o rossastra sota l'anel, motobin ciàira dzora. Carn mòla, biancastra peui da bleu vërdastra monet a marmorà ëd violet niss. Savor doss.
A chërs mach sota ij malëzzo (Larix decidua).
A venta mai mangé un bolè trovà se un a l'é nen un bon conossidor dij bolè!
A ven dàit për comestìbil.
Capel fin a 10 cm., tachiss, bes òcra dëstiss, marmorà ëd gris brun, soens lavà ëd vërdastr oliva dal bòrd che a l'é apendicolà. Tuboj da adnà a decorent, biancastr peui gris oliva monet. Përtus motobin largh, nen regolar, bes carn ciàir peui gris oliva monet. Gamba àuta fin a 10 cm. e larga fin a 2 cm., un pòch dël midem color o rossastra sota l'anel, motobin ciàira dzora. Carn mòla, biancastra peui da bleu vërdastra monet a marmorà ëd violet niss. Savor doss.
AmbientA chërs mach sota ij malëzzo (Larix decidua).
Comestibilità A venta mai mangé un bolè trovà se un a l'é nen un bon conossidor dij bolè!
A ven dàit për comestìbil.
Maślak szary (Suillus viscidus (L.) Roussel) – gatunek grzybów z rodziny maślakowatych (Suillaceae)[1].
Pozycja w klasyfikacji według Index Fungorum: Suillus, Suillaceae, Boletales, Agaricomycetidae, Agaricomycetes, Agaricomycotina, Basidiomycota, Fungi[1]. We wcześniejszych klasyfikacjach rodzaj ten zaliczany był do rodziny borowikowatych (Boletaceae)[2].
Nazwę polską zaproponował Władysław Wojewoda w 2003 r. (dla synonimu Suillus aeruginascens), Alina Skirgiełło w 1960 r. opisywała ten gatunek jako maślak lepki[4].
Średnica 4-12 cm, początkowo wypukły z podwiniętym brzegiem, później poduchowaty, na koniec płasko rozpostarty. Skórka łatwo schodząca, śluzowata, powierzchnia o barwie od siwobiałej przez żółtosiwą, oliwkowosiwą do czerwonosiwej. Podczas suchej pogody powierzchnia pęka na włókniste łuseczki[5]. U młodych owocników brzeg połączony z trzonem białoszarą osłoną częściową[2].
Długie, przyrośnięte, często zbiegające, u młodych owocników szarobiałe, u starszych ciemnoszare. Pory duże, kanciaste, promieniście wydłużone, u młodych owocników białawe, u starszych ciemnosine, na koniec cynamonowobrązowawe[5].
Wysokość 4-10 cm, grubość do 2,5 cm, cylindryczny, mięsisty, pełny, u podstawy pałkowato zgrubiały. Powierzchnia barwy żółtosiwej, jaśniejsza od kapelusza., powyżej pierścienia siatkowana, poniżej jamowata. Pierścień cienki, szybko zanikający[5].
Zwarty, później miękki, białawy, szarawy, w trzonie żółtawy. Słaby zapach, smak łagodny, owocowy[2].
Tabaczkowobrązowy. Zarodniki wrzecionowate o średnicy 8-14 x 3-5 µm[2].
Występuje głównie w Europie, gdzie jest dość szeroko rozprzestrzeniony. Poza tym podano jego występowanie jeszcze tylko w prowincji Quebec w Kanadzie[6] oraz w Japonii[7].
Grzyb naziemny, rosnący wyłącznie pod modrzewiem. Owocniki pojawiają się od lipca do października[4].
Grzyb mikoryzowy[4]. Grzyb jadalny, lecz smakowo gorszy niż inne gatunki maślaków. Najlepszy do marynowania z innymi, smaczniejszymi grzybami[2].
Pod modrzewiem rosną jeszcze maślak żółty (Suillus grevillei) i maślak trydencki (Suillus tridenticus), różnią się one jednak wyglądem. Charakterystyczna barwa porów odróżnia maślaka szarego od wszystkich pozostałych gatunków maślaków[5][2].
Maślak szary (Suillus viscidus (L.) Roussel) – gatunek grzybów z rodziny maślakowatych (Suillaceae).
Suillus viscidus (Carl Linnaeus, 1753 ex Roussel, 1796), din încrengătura Basidiomycota în familia Suillaceae și de genul Suillus,[1] este o ciupercă comestibilă care coabitează, fiind un simbiont micoriza (formează micorize pe rădăcinile arborilor). Buretele este denumit în popor pitoașcă lipicioasă sau cenușărese.[2] Apare în România, Basarabia și Bucovina de Nord nu prea des și aproape numai pe sol calcaros, crescând în grupuri mai mici prin păduri de conifere sau mixte sub larici, preferând zonele alpine până subalpine, unde fructifică din iulie până în octombrie.[3][4]
Buretele poate fi confundat cu alte specii din genul Suillus precum soiuri foarte apropiate, cu toate comestibile, cum sunt: Chalciporus piperatus, sin. Boletus piperatus,[5] Gomphidius glutinosus,[6] Gyrodon lividus,[7] Suillus bovinus,[8][9] Suillus bresadolae,[10] Suillus flavidus,[11] Suillus granulatus,[12] Suillus grevillei,[13] Suillus luteus sin. Boletus suillus,[14] Suillus tridentinus,[15] Suillus variegatus,[16] sau Xerocomus subtomentosus din familia Boletaceae.[17].
Acest burete este destul de gustos. Deși ceva mai mic, el poate fi pregătit în bucătărie ca Suillus grevillei (untoasa cu inel). Cuticula cleioasă trebuie să fie îndepărtată și piciorul scurtat, cel mai bine imediat după cules.
Suillus viscidus (Carl Linnaeus, 1753 ex Roussel, 1796), din încrengătura Basidiomycota în familia Suillaceae și de genul Suillus, este o ciupercă comestibilă care coabitează, fiind un simbiont micoriza (formează micorize pe rădăcinile arborilor). Buretele este denumit în popor pitoașcă lipicioasă sau cenușărese. Apare în România, Basarabia și Bucovina de Nord nu prea des și aproape numai pe sol calcaros, crescând în grupuri mai mici prin păduri de conifere sau mixte sub larici, preferând zonele alpine până subalpine, unde fructifică din iulie până în octombrie.
Шапинка 4-8 (12) см у діаметрі, брудно-біла, згодом жовтувато-, оливкувато- або червонувато-сіра, клейка, гола або зрідка волокнисто-дрібнолуската. Шкірка знімається. Пори брудно-білі, згодом сірувато-коричнюваті, кутасті. Спори 8-14 Х 4-5 мкм, коричнюваті. Ніжка щільна, з кільцем, 4-8(10) Х 1-3 см, жовтувато-сірувато. Кільце жовтувате, швидко зникає. М'якуш у шапці білий, з часом брудно-білий, у ніжці жовтуватий, згодом коричнюватий, при розрізуванні на повітрі над пластинками та в ніжці стає брудно-синюватим, запах і смак приємні.
Росте у модринових лісах; у липні — жовтні. Добрий їстівний гриб. Використовують свіжим.
Маслёнок серый (лат. Suillus aeruginascens) — трубчатый гриб рода Маслёнок порядка Болетовые (лат. Boletales).
Латинские синонимы:
Диаметр шляпки 4—8(12) см, цвет грязно-белый, впоследствии желтовато-, оливково- или красновато-серый, на ощупь клейкая, гладкая или изредка волокнисто-мелкочешуйчатая. Кожица снимается. Поры грязно-белые, затем серовато-коричневатые, угловатые. Споры 8—14 × 4—5 мкм, коричневатые. Ножка плотная, с кольцом, 4—8(10) × 1—3 см, желтовато-сероватая. Кольцо жёлтое, быстро исчезает. Мякоть в шляпке белая, со временем грязно-белая, в ножке желтоватая, впоследствии коричневатая, при разрезании над пластинками и в ножке становится грязно-синеватая, запах и вкус приятные.
Образует микоризу с лиственницей. Сезон — июль — октябрь. Хороший[источник не указан 508 дней] съедобный гриб. Используется в пищу свежим и маринованным.
Маслёнок серый (лат. Suillus aeruginascens) — трубчатый гриб рода Маслёнок порядка Болетовые (лат. Boletales).
Латинские синонимы:
Boletus aeruginascens Secr. Ixocomus viscidus (Fr. et Hok.) Quél