Alosa fallax és una espècie de peix de la família dels clupèids i de l'ordre dels clupeïformes present a l'Atlàntic nord-oriental (des de les costes meridionals d'Escandinàvia fins al Marroc, incloent-hi les Illes Britàniques i la Mar Bàltica),[8] la Mar Mediterrània[9] i la Mar Negra.[10][11]
Els mascles poden assolir 60 cm de llargària total i 1.500 g de pes.[9] Tenen entre 55 i 59 vèrtebres.[11][12]
Els adults mengen peixets i crustacis. Els joves es nodreixen d'alevins d'arengs, amploies i gobis.[9] Pot arribar a viure 25 anys.[13] És sexualment madur a l'edat de 3-4 anys (quan assoleix la mida de 30-40 cm).[14] Està amenaçat per la contaminació de l'aigua i la construcció de preses artificials als rius.[9]
En l'actualitat a les Terres de l'Ebre s'està desenvolupant el projecte LIFE- MigratoEbre[15] que ha de permetre la millora de la connectivitat ecològica del tram final del riu Ebre i la reintroducció, entre altres, de la saboga o de l'esturió comú.
Alosa fallax és una espècie de peix de la família dels clupèids i de l'ordre dels clupeïformes present a l'Atlàntic nord-oriental (des de les costes meridionals d'Escandinàvia fins al Marroc, incloent-hi les Illes Britàniques i la Mar Bàltica), la Mar Mediterrània i la Mar Negra.
Els mascles poden assolir 60 cm de llargària total i 1.500 g de pes. Tenen entre 55 i 59 vèrtebres.
Els adults mengen peixets i crustacis. Els joves es nodreixen d'alevins d'arengs, amploies i gobis. Pot arribar a viure 25 anys. És sexualment madur a l'edat de 3-4 anys (quan assoleix la mida de 30-40 cm). Està amenaçat per la contaminació de l'aigua i la construcció de preses artificials als rius.
En l'actualitat a les Terres de l'Ebre s'està desenvolupant el projecte LIFE- MigratoEbre que ha de permetre la millora de la connectivitat ecològica del tram final del riu Ebre i la reintroducció, entre altres, de la saboga o de l'esturió comú.
Pysgodyn sy'n byw yn y môr ac mewn dŵr croyw ac sy'n perthyn i deulu'r Clupeidae ydy'r Gwangen sy'n enw benywaidd; lluosog: gwangod (Lladin: Alosa fallax; Saesneg: Twait Shad).
Mae ei diriogaeth yn cynnwys Ewrop. Mae'n bysgodyn dŵr hallt a dŵr croyw ac mae i'w ganfod ar adegau yn aberoedd ac arfordir Cymru.
Ar restr yr Undeb Rhyngwladol dros Gadwraeth Natur (UICN), caiff y rhywogaeth hon ei rhoi yn y dosbarth 'Lleiaf o Bryder' o ran niferoedd, bygythiad a chadwraeth.[1]
Pysgodyn sy'n byw yn y môr ac mewn dŵr croyw ac sy'n perthyn i deulu'r Clupeidae ydy'r Gwangen sy'n enw benywaidd; lluosog: gwangod (Lladin: Alosa fallax; Saesneg: Twait Shad).
Mae ei diriogaeth yn cynnwys Ewrop. Mae'n bysgodyn dŵr hallt a dŵr croyw ac mae i'w ganfod ar adegau yn aberoedd ac arfordir Cymru.
Ar restr yr Undeb Rhyngwladol dros Gadwraeth Natur (UICN), caiff y rhywogaeth hon ei rhoi yn y dosbarth 'Lleiaf o Bryder' o ran niferoedd, bygythiad a chadwraeth.
Placka skvrnitá (Alosa fallax[3]) je ryba z čeledi sleďovití. Žije v moři, ale vytírá se ve sladkých vodách. Nyní jich velmi ubývá, kvůli silnému znečištění řek, ve kterých se tře.
Má protáhlé tělo s výrazným břišním kýlem. Dosahuje maximální délky 60 cm, běžná délka je 40 cm. Dosahuje hmotnosti až 1,5 kg.[3] Má nápadný řez v horní čelisti, do kterého zapadá výběžek dolní čelisti. Šupiny jsou cykloidní, jsou velké a tenké. Postranní čára chybí.[4] Těsně za skřelovým víčkem je tmavá skvrna, která je na bocích následována 4 až 8 oválnými skvrnami.
Vyskytuje se prakticky ve vodách celé Evropy. Je to hejnová ryba. Je silně tažná.[3] V dubnu se shromažďuje v ústích řek, když stoupne teplota vody na 10 až 12 °C, táhne se třít proti proudu do sladkých vod.[4]
Obrázky, zvuky či videa k tématu placka skvrnitá ve Wikimedia Commons
Placka skvrnitá (Alosa fallax) je ryba z čeledi sleďovití. Žije v moři, ale vytírá se ve sladkých vodách. Nyní jich velmi ubývá, kvůli silnému znečištění řek, ve kterých se tře.
Die Finte (Alosa fallax), auch Elben genannt, gehört zu den Heringsartigen (Clupeiformes) und ist eine anadrome Wanderfischart. Sie wird um die 55 cm lang und etwa 2 kg schwer. Sie unterscheidet sich durch die Anzahl der Kiemenreusendorne (35–60) vom Maifisch (90–155), wobei die Zahl der Punkte hinter dem Kiemendeckel kein zuverlässiges Unterscheidungskriterium ist (Hass, 1965).
Die Finte kommt in den Küstengewässern des nordöstlichen Atlantik von der Küste Marokkos bis an die Küste Norwegens auf die Höhe von Bergen, in der Nordsee und der südlichen Ostsee bis nach Stockholm vor. Im Mittelmeer und im Schwarzen Meer lebt die Unterart Alosa fallax nilotica. Zwei weitere Unterarten sind reine Süßwasserformen. Alosa fallax killarnensis lebt in den Seen bei Killarney in Irland und Alosa fallax lacustris lebt im Lago Maggiore, im Luganersee, im Comer See, im Gardasee und im Iseosee. Wegen rückläufiger Bestände ist diese Wanderfischart in den Anhang der FFH-Richtlinie aufgenommen worden.
Finten ernähren sich von kleinen planktonischen Krebstieren. Die marinen Formen steigen zum Laichen in Flüsse auf. Im Alter von 2 bis 3 Jahren werden sie bei einer Länge von ca. 30 Zentimeter geschlechtsreif. Zur Laichzeit im Mai, Juni und Juli sammeln sich die Finten in den Flussmündungen und ziehen anschließend in die Unterläufe der Flüsse. Aus 80.000 bis 200.000 Eiern pro Weibchen schlüpfen nach 3 bis 8 Tagen die Larven.
Die Finte (Alosa fallax), auch Elben genannt, gehört zu den Heringsartigen (Clupeiformes) und ist eine anadrome Wanderfischart. Sie wird um die 55 cm lang und etwa 2 kg schwer. Sie unterscheidet sich durch die Anzahl der Kiemenreusendorne (35–60) vom Maifisch (90–155), wobei die Zahl der Punkte hinter dem Kiemendeckel kein zuverlässiges Unterscheidungskriterium ist (Hass, 1965).
L' Alosa (Alosa fallax) hè un pesciu di fiume chì face parte di a famiglia di i Clupeidae.
L'alosa hè prisente in Corsica. Hè ancu chjamata a laccia.
L' Alosa (Alosa fallax) hè un pesciu di fiume chì face parte di a famiglia di i Clupeidae.
Perpelė (luotīnėškā: Alosa fallax, vuokīškā: Finten) īr žovės, katra prėgol silkėniu žovū (Clupeidae) šeimā.
Perpelė sava ėšruoda ėšruod kāp silkė. Oudegas peleks ėlgos, gėlē īkirpts īr, anuo pagrėnda deng puora paėlgiejuosiu žvīnu. Ont skėlvė žvīnā padėrb briaunu. Nogara melsvā fėjuoletėnė, šuonā ė skėlvis cėdabra spalvuos. Paėlgā šuonu ēn šmuots tomsiū diemiu, katras prī kramės pasėdara žīmesnės.
Perpelė ožaug lėgė 60 cm ėlgoma ė 1,5 kg sonkoma. Tonkiausē sožovaunamas 5-6 metu omžiaus, 30-35 cm ėlgoma žovis. Koršiu mariūsna perpelės atplauk gegožė mienėsi. Nerš Koršiu mariūsna ītekontiu opiu ītakiūs. Pu neršėma grīžt atgaliuos jūrō.
The twait shad or twaite shad (Alosa fallax) is a species of fish in the family Clupeidae.[1] It is found in the eastern Atlantic Ocean and the Mediterranean Sea and is an anadromous fish which lives in the sea but migrates into fresh water to spawn. In appearance it resembles an Atlantic herring but has a row of six to ten distinctive spots on its silvery flanks. They become mature when three or more years old and migrate to estuaries, later swimming up rivers to spawn. Populations of this fish have declined due to overfishing, pollution and habitat destruction. Conservation of this species is covered by Appendix III of the Bern Convention and Appendix II and V of the European Community Habitats Directive.
The twait shad is a typical herring-type fish and much resembles the allis shad. It has no lateral line and the belly is more rounded than that of the sprat and Baltic herring. The gill cover is ridged and the caudal peduncle has large, plate-like scales. This fish is more colourful than the Baltic herring. The back is a bluish green colour and the head brownish with a golden tinge on the operculum. The flanks are silvery, sometimes with a bronzy tinge, and there are a distinctive row of six to ten large dark spot just behind the gill cover though these may fade when the fish is dead. The adult length is typically 25 to 40 cm (10 to 16 in).[2]
The twait shad is found in most of Europe and all countries bordering the Mediterranean Sea.[1]
Alosa fallax has a similar lifecycle to A. alosa (allis shad). They are known to live in sympatry.[3] Some studies have suggested A. fallax and A. alosa species can hybridize.[4] They are anadromous species, like many other species in the genus Alosa.[4] However, some record of them being landlocked suggests an ability to adapt well to their environment.[4] They primarily live at sea on feeding grounds and migrate to their spawning grounds between April and June once they are sexually mature.[4] Maturity usually ranges from 3–7 years of age.[4] Juveniles appear in estuaries and brackish water around June to July.[3] The salinity of brackish water may pose problems to the juveniles migrating from fresh water.[3]
Populations have been reduced primarily through overfishing, pollution, habitat destruction and migratory route obstruction.[5][4] Hybridization between species is more likely with species affected by human disturbances.[4] It is estimated that the estuarine phase, or the time that they are in the estuaries migrating from spawning grounds to sea, has a duration in A. fallax of up to a year and a half.[3] The estimate, however, does not take into account individual variation and survival of juveniles in the estuarine phase.[3]
Four special areas of conservation have been designated in Ireland where Alosa species have been known to spawn.[4] Alosa fallax "has been placed in Appendix III of the Bern Convention (1979) that lists protected fauna species as well as in appendix II and V of the European Community Habitats Directive (1992) that list, respectively, species whose conservation requires the designation of special areas of conservation and that are subject to management measures."[3]
In England the Unlocking The Severn project, a consortium of the Canal & River Trust, Severn Rivers Trust, Environment Agency and Natural England is creating fish passes around weirs on the River Severn. The aim is to open 150 miles (241 km) of the river for the fish to increase its freshwater breeding habitat. By 2021 passes at Diglis and Bevere, near Worcester, have been completed.[6]
The twait shad or twaite shad (Alosa fallax) is a species of fish in the family Clupeidae. It is found in the eastern Atlantic Ocean and the Mediterranean Sea and is an anadromous fish which lives in the sea but migrates into fresh water to spawn. In appearance it resembles an Atlantic herring but has a row of six to ten distinctive spots on its silvery flanks. They become mature when three or more years old and migrate to estuaries, later swimming up rivers to spawn. Populations of this fish have declined due to overfishing, pollution and habitat destruction. Conservation of this species is covered by Appendix III of the Bern Convention and Appendix II and V of the European Community Habitats Directive.
La saboga (Alosa fallax) es una especie de pez de la familia Clupeidae. Se encuentra en Albania, Argelia, Austria, Bélgica, Bulgaria, Croacia, Chipre, Dinamarca, Egipto, Estonia, Finlandia, Francia, Alemania, Grecia, Irlanda, Israel, Italia, Letonia, Líbano, Lituania, Malta, Marruecos, los Países Bajos, Noruega, Polonia, Portugal, Rusia, Serbia y Montenegro, España, Suecia, Suiza, Siria, Túnez, Turquía, y el Reino Unido.[1]
La saboga (Alosa fallax) es una especie de pez de la familia Clupeidae. Se encuentra en Albania, Argelia, Austria, Bélgica, Bulgaria, Croacia, Chipre, Dinamarca, Egipto, Estonia, Finlandia, Francia, Alemania, Grecia, Irlanda, Israel, Italia, Letonia, Líbano, Lituania, Malta, Marruecos, los Países Bajos, Noruega, Polonia, Portugal, Rusia, Serbia y Montenegro, España, Suecia, Suiza, Siria, Túnez, Turquía, y el Reino Unido.
Vintaloosa [1][2][3] (Alosa fallax) ehk vinträim[4] on heeringlaste sugukonda aloosa perekonda kuuluv kala.
Vintaloosa elab Euroopa vetes: Atlandi ookeani idakalda põhjapoolkeral Maroko rannikust Norra rannikuni Trondheimi juures ja Islandini, Põhjameres, Läänemere lõunarannikul kuni Stockholmini, Vahemeres ning Mustas meres. [3]
Eesti vetes kohtab vintaloosat harva. Veel läinud sajandi alguses oli vintaloosal tööndusliku kala tähtsust Eestiski, peamiselt küll lõunapoolses rannikuvees, Läti lähedal. Aga isegi 1930. aastatest on kirjeldusi, mille järgi vintalaloosat on müüdud suitsutatu ja värskena. [5]
Vintaloosa kasvab 50–60 cm pikkuseks ja keskmiselt 620 g raskuseks. Pea on madal ja kitsas. Keha külgedel on peaaegu alati rida tumedaid tähne. Lõpusepiisid on esimesel lõpusekaanel 30–80, need on lühikesed ja tugevad. Selgroolülisid on 55–59. [3]
Vintaloosa jaguneb 6–8 alamliigiks, kellest osa on siirdekalad ja osa elab magevees. [3]
Tähtsaimad siirdevormid on atlandi vintaloosa (Alosa fallax fallax) ehk vinträim ja vahemere vintaloosa (Alosa fallax nilotica). Vinträim saab suguküpseks 2–3-aastaselt, kui ta on 27–30 cm pikk ja kaalub 150 g. Jõgedesse tõuseb ta teistest aloosadest hiljem: aprilli keskpaigast juuni alguseni. See võib tuleneda sellest, et ta on kõige põhjapoolsema levikuga alamliik ja elab paigus, kus jõed on kaua jääs. Ta koeb alamjooksul. [3]
Vahemere vintaloosa elab Vahemeres, Aadria meres ja Marmara meres ning üksikisenditena Mustaski meres. Tiberisse tõuseb ta märtsi algul. Ta koeb öösel madalates kivise põhjaga kohtades Tiberi suudmest 210 km ülesvoolu 22–25 °C juures. Ärakudenud kalad laskuvad juuni lõpul merre. Ta toitub vähikestest, põhiliselt kirpvähist, aga vahel väikestest kaladest (anšoovisest ja väikestest sardiinidest). [3]
Tähtsaimad mageveelised ehk järverassid on Iirimaal Killarney järvedes levinud alamliik iiri vintaloosa (Alosa fallax killarnensis) ja Itaalia osas järvedes levinud alamliik itaalia vintaloosa (Alosa fallax lacustris). [3]
Vintaloosad toituvad planktonis leiduvatest vähilaadsetest. Kudemiseks rändavad enamasti jõgedesse. Kudemisperioodiks kogunevad nad suuremate jõgede suudmealale ja rändavad sealt kudema jõgede alamjooksudele. Vintaloosa koeb 80–200 tuhat marjatera, millest 3–8 päeva jooksul kooruvad maimud.
Vintaloosa (Alosa fallax) ehk vinträim on heeringlaste sugukonda aloosa perekonda kuuluv kala.
Vintaloosa elab Euroopa vetes: Atlandi ookeani idakalda põhjapoolkeral Maroko rannikust Norra rannikuni Trondheimi juures ja Islandini, Põhjameres, Läänemere lõunarannikul kuni Stockholmini, Vahemeres ning Mustas meres.
Eesti vetes kohtab vintaloosat harva. Veel läinud sajandi alguses oli vintaloosal tööndusliku kala tähtsust Eestiski, peamiselt küll lõunapoolses rannikuvees, Läti lähedal. Aga isegi 1930. aastatest on kirjeldusi, mille järgi vintalaloosat on müüdud suitsutatu ja värskena.
Vintaloosa kasvab 50–60 cm pikkuseks ja keskmiselt 620 g raskuseks. Pea on madal ja kitsas. Keha külgedel on peaaegu alati rida tumedaid tähne. Lõpusepiisid on esimesel lõpusekaanel 30–80, need on lühikesed ja tugevad. Selgroolülisid on 55–59.
Vinträim ehk atlandi vintaloosa (Alosa fallax fallax) on heeringlaste sugukonda aloosa perekonda kuuluv vintaloosa alamliik. [1]
Vinträim elab Põhjameres, Norra meres kuni Trondheimi ja Islandini ning Läänemere lõunarannikul kuni Stockholmini. [1]
Eesti vetes kohtab vinträime harva. Veel läinud sajandi alguses oli vinträimel töönduskala tähtsus Eestiski, peamiselt küll lõunapoolses rannikuvees, Läti lähedal. Aga isegi 1930. aastatest on kirjeldusi, mille järgi vinträime on müüdud suitsutatu ja värskena. [2]
Vinträim kasvab 50–60 cm pikkuseks ja keskmiselt 620 g raskuseks. Pea on madal ja kitsas. Keha külgedel on peaaegu alati rida tumedaid tähne. Lõpusepiisid on esimesel lõpusekaanel 30–80, need on lühikesed ja tugevad. Selgroolülisid on 55–59. [1]
Vinträim saab suguküpseks 2–3-aastaselt, kui ta on 27–30 cm pikk ja kaalub 150 g. Jõgedesse tõuseb ta teistest aloosadest hiljem: aprilli keskpaigast juuni alguseni. See võib tuleneda sellest, et ta on kõige põhjapoolsema levikuga alamliik ja elab paigus, kus jõed on kaua jääs. Ta koeb alamjooksul. [1]
Vinträimed toituvad planktonis leiduvatest vähilaadsetest. Kudemiseks kogunevad nad suuremate jõgede suudmealale ja rändavad sealt kudema jõgede alamjooksudesse. Vinträim koeb 80 000–200 000 marjatera, millest 3–8 päeva jooksul kooruvad maimud.
Tartu ülikooli Eesti mereinstituudi Pärnu osakonna laboris mõõdeti ja kaaluti 8. juunil 2010 üle 52,3 sentimeetri pikkune ja 1,34 kilogrammi raskune vinträim, kes oli suurim seni ametlikult registreeritud oma liigi esindaja, mis Eesti vetes püütud. [2]
Vinträim ehk atlandi vintaloosa (Alosa fallax fallax) on heeringlaste sugukonda aloosa perekonda kuuluv vintaloosa alamliik.
Vinträim elab Põhjameres, Norra meres kuni Trondheimi ja Islandini ning Läänemere lõunarannikul kuni Stockholmini.
Eesti vetes kohtab vinträime harva. Veel läinud sajandi alguses oli vinträimel töönduskala tähtsus Eestiski, peamiselt küll lõunapoolses rannikuvees, Läti lähedal. Aga isegi 1930. aastatest on kirjeldusi, mille järgi vinträime on müüdud suitsutatu ja värskena.
Vinträim kasvab 50–60 cm pikkuseks ja keskmiselt 620 g raskuseks. Pea on madal ja kitsas. Keha külgedel on peaaegu alati rida tumedaid tähne. Lõpusepiisid on esimesel lõpusekaanel 30–80, need on lühikesed ja tugevad. Selgroolülisid on 55–59.
Vinträim saab suguküpseks 2–3-aastaselt, kui ta on 27–30 cm pikk ja kaalub 150 g. Jõgedesse tõuseb ta teistest aloosadest hiljem: aprilli keskpaigast juuni alguseni. See võib tuleneda sellest, et ta on kõige põhjapoolsema levikuga alamliik ja elab paigus, kus jõed on kaua jääs. Ta koeb alamjooksul.
Vinträimed toituvad planktonis leiduvatest vähilaadsetest. Kudemiseks kogunevad nad suuremate jõgede suudmealale ja rändavad sealt kudema jõgede alamjooksudesse. Vinträim koeb 80 000–200 000 marjatera, millest 3–8 päeva jooksul kooruvad maimud.
Tartu ülikooli Eesti mereinstituudi Pärnu osakonna laboris mõõdeti ja kaaluti 8. juunil 2010 üle 52,3 sentimeetri pikkune ja 1,34 kilogrammi raskune vinträim, kes oli suurim seni ametlikult registreeritud oma liigi esindaja, mis Eesti vetes püütud.
Astuna (Alosa fallax) Clupeidae familiako arraina da, Europan eta iparraldeko Afrikan bizi dena[1].
Artikulu hau biologiari buruzko zirriborroa da. Wikipedia lagun dezakezu edukia osatuz. Astuna (Alosa fallax) Clupeidae familiako arraina da, Europan eta iparraldeko Afrikan bizi dena.
Täpläsilli (Alosa fallax) on sillin sukulainen, mutta korkeaselkäisempi. Lisäksi sillä on kyljissään rivi tummia täpliä. Pituutta sillä on n. 40 cm. Täpläsilli muistuttaa suuresti pilkkusilliä, jonka kanssa se voi risteytyä. Molemmat lajit kuuluvat kantasilleihin.
Täpläsillä tavattiin aina 1950-luvulle asti myös Itämerestä. Nykyisin sitä esiintyy Atlantissa Etelä-Norjasta Marokkoon, Välimeressä, Mustassameressä ja muutamissa Keski- ja Etelä-Euroopan järvissä. Lisäksi se on levinnyt laivojen mukana Pohjois-Amerikan Suuriin järviin. Täpläsilli eroaakin useimmista muista sillikaloista siinä, että se sietää makeaa vettä. Täpläsilli vaeltaa jokiin kutemaan ja jokisuistojen likaantuminen on heikentänyt täpläsillikantoja sen nykyisillä esiintymisalueilla. Suomessa täpläsilli on nykyään harvinainen satunnaisvieras.
Täpläsilli syö useimpien muiden sillikalojen tavoin eläinplanktonia. Se pyrkii itse välttymään syödyksi tulemiselta liikkumalla isoissa parvissa.
Kutu tapahtuu yöllä joen sorapohjalle. Poikaset uivat kuoriuduttuaan mereen.
Täpläsilli (Alosa fallax) on sillin sukulainen, mutta korkeaselkäisempi. Lisäksi sillä on kyljissään rivi tummia täpliä. Pituutta sillä on n. 40 cm. Täpläsilli muistuttaa suuresti pilkkusilliä, jonka kanssa se voi risteytyä. Molemmat lajit kuuluvat kantasilleihin.
L'alose feinte (Alosa fallax) est un poisson de la famille des Clupeidae. On le trouve dans les îles Britanniques, l'Allemagne, la France (Atlantique et Méditerranée), le Portugal, l'Algérie et le Maroc.
Il mesure de 30 à 50 cm à l'âge adulte et se nourrit de petits poissons et de crustacés pélagiques.
A sabela,[1] é un peixe da familia dos clupeidos moi semellante á zamborca, polo que tamén se coñece con este nome.[2][3]
De corpo alongado, fusiforme, comprimido lateralmente, de até algo máis de 60 cm de lonxitude nas femias (os machos son máis pequenos) e 1,5 kg de peso e alonga, ten a aleta dorsal no medio do lombo, algo más cerca da cabeza que do pedúnculo caudal. Ten de 60 a 65 escamas sobre a liña lateral.[3][4]
A coloración é azul verdosa no dorso e prateada nos flancos e na rexión ventral. Presenta unha ou dúas manchas negras detrás do opérculo e de 6 a 10 pintas, tamén negras, a cada lado o corpo.[3][4]
A sabela distribúese polas costas do Atlántico nororiental, desde o sur de Islandia e o golfo de Botnia até o extremo norte do noroeste africano, e por todo o Mediterráneo, até o oeste e o sur do mar Negro, formando cardumes.[4][5]
É unha especie anádroma, que penetra nos esteiros salobres e sobe polo grandes ríos na primavera para a reprodución. Esta realízase en fondos de area ou grava, e a femia pon uns 200 000 ovos, peláxicos, que van á deriva e se desenvolven rapidamente, nun período de 2 a 8 días. Despois da desova, os adultos regresan ao mar.[4]
As crías permanecen nos ríos e esteiros até que alcanzan os 5 ou 6 cm de lonxitude. Acadan a madurez sexual aos 3 ou 4 anos, cando miden de 30 a 40 cm.[4]
Aliméntase de zooplancto de larvas der peixes.[3][4]
A presenza sa sabela en Galicia foi rexistrada por de Buen en 1935, en fondos da plataforma continental menores de 200 m, desde a desembocadura do Miño até Fisterra.[6]
A sabela, é un peixe da familia dos clupeidos moi semellante á zamborca, polo que tamén se coñece con este nome.
Augnsíld (fræðiheiti Alosa fallax) er fiskur af síldaætt.
Alosa fallax, conosciuta comunemente come cheppia, è un pesce anadromo della famiglia Clupeidae.
Questa specie è diffusa nel Mediterraneo occidentale, nel Mar Nero, nell'Atlantico orientale tra il Marocco e la Norvegia, in parte del Mare del Nord e nel Mar Baltico; è rara nel Mar di Marmara.
La cheppia nasce nei fiumi e si reca in mare quando raggiunge i 14 cm e ha 34-115 giorni di vita. Poi ritorna negli ambienti lotici quando è matura sessualmente (i maschi a 2-9 anni, le femmine a 4-5).
Nel periodo riproduttivo risale i corsi d'acqua dolce che sfociano nel Mediterraneo, nel Mar Baltico e nell'Oceano Atlantico.[1]
In Italia esistono alcuni siti riproduttivi d'elezione, come Canal Bianco, Magra e fiume Taro.
Il corpo è di forma ovale, alto e compresso lateralmente, soprattutto nella parte ventrale, e coperto da scaglie (vedi se cicloidi, ganoidi o cosa) lassamente impiantate nel derma e facilmente asportabili con la manipolazione. La linea laterale è assente e sull’occhio è presente una palpebra adiposa, spessa e trasparente membrana verticale che ricopre la parte anteriore e posteriore dell’occhio costituita da tessuto di consistenza gelatinosa. Sugli opercoli sono presenti evidenti striature raggiate. La bocca è terminale (posta all’estremità anteriore del pesce) con rima buccale inclinata verso l’alto e mascella incisa nella parte mediana. La carena ventrale è formata da scudi ossei recanti una spina rivolta all’indietro, in numero di 18-24 anteriormente alle pinne ventrali e 13-20 scudi posteriormente ad esse. Il peduncolo caudale è sottile e la pinna caudale è omocerca incavata biloba, con una profonda incisura tra i due lobi. Al margine posteriore del peduncolo caudale, su ciascun lato, una coppia di scaglie allungate si estende all’indietro sopra i raggi della pinna caudale. Il colore del corpo è grigio azzurro, con macchie nerastre tondeggianti in fila lungo la parte mediana dei fianchi, in numero variabile da quattro a otto, di dimensione decrescente verso la coda. Il ventre è bianco argenteo. La lunghezza media degli adulti maschi è 35–40 cm, anche 50 nelle femmine. Le maggiori dimensioni segnalate sono di 60 cm per 1,5 kg. La pinna dorsale misura 13–16 cm, l’anale 18–22 cm.
Può vivere 9 anni, ma nel fiume Severn è stato trovato un individuo di 12. Per misurare l'età si contano gli anelli delle scaglie.
Gli esemplari adulti affrontano, come già detto, una pericolosa risalita delle acque fluviali per giungere a laghi o a tratti fluviali caratterizzati da ghiareti dove avviene corteggiamento e riproduzione. Vengono deposte 25000-675000 uova di 1.7-4.5 mm in buche nella ghiaia o nella sabbia. Le uova si schiudono in una settimana e nascono piccole larve di 4-12 mm. La riproduzione è associata a temperature di 10-12 °C e in anni caldi inizia anche un mese prima. La riproduzione avviene in gruppo anche a 400 km dal mare.
La cheppia ha un'alimentazione da predatore: si nutre di uova e avannotti, nonché di piccoli pesci (aringhe, acciughe, spratti, cepole, ghiozzi del genere Gobius, rossetti, boghe, zerri), decapodi, misidiacei, isopodi, ostracodi, ciclopoidi, calanoidi, ditteri, molluschi come Hydrobia e anellidi. Negli stomaci sono stati trovati residui di plastica e piante. I giovani si nutrono soprattutto di invertebrati, specialmente lo zooplancton degli estuari. Molti individui, durante la migrazione nei fiumi, non si alimentano.
È oggetto di pesca sportiva con la tecnica dello spinning e della mosca soprattutto durante la risalita riproduttiva dei fiumi. La sua difesa dopo l'abboccata è molto vigorosa. Le carni sono saporite ma poco apprezzate perché molto ricche di spine.
Dal momento che la specie è considerata a rischio di estinzione e per questo specie di Interesse Comunitario (direttiva Habitat) in Emilia Romagna la pesca sportiva è regolamentata al fine di proteggerla: in caso di cattura è obbligatorio il rilascio del pesce vivo durante tutto l'anno in tutte le acque interne della Regione. Inoltre visto che le ultime zone di frega in sponda destra del fiume Po sono in Provincia di Parma, al fine di tutelare in modo particolare le freghe, in tutte le acque della zona omogenea "B" della Provincia di Parma (dalla via Emilia fino al fiume Po) dal 1º aprile al 30 giugno, la pesca con esche artificiali (mosche secche e sommerse, cucchiaini rotanti ed ondulanti, pesci finti, ecc.) è consentita con una sola esca artificiale munita di un amo singolo senza ardiglione o con ardiglione opportunamente schiacciato. Nel suddetto periodo è altresì consentito l’uso di una sola esca artificiale metallica di peso uguale o superiore ai 28 gr., o di gomma, plastica o legno o di altri materiali di lunghezza pari o superiore ai 10 cm armata con ami muniti di ardiglione.
Perpelė (Alosa fallax) – silkinių (Clupeidae) šeimos žuvis. Savo išvaizda panaši į silkę. Uodegos pelekas ilgas, giliai įkirptas, jo pamatą dengia pora pailgėjusių žvynų. Ant pilvo žvynai sudaro briauną. Žiotys galinės. Nugara melsvai violetinė, šonai ir pilvas sidabriški. Išilgai šonų tęsiasi eilė tamsių dėmių, kurios ryškesnės ir didesnės prie galvos.
Šios migruojančios žuvys gyvena Europos pakraščiuose nuo Pirėnų pusiasalio iki Norvegijos krantų. Neršti atplaukia į Baltijos jūros baseino pietinio ir rytinio pakraščių upes: Elbę, Oderį, Vyslą, Nemuną, Dauguvą, Nevą. Airijoje ir Italijoje yra gėlavandenių perpelių populiacijų. Paaugę jaunikliai rudenį išplaukia per Baltijos jūrą toliau į Šiaurės jūrą bei Atlanto vandenyną. Jūroje laikosi netoli krantų.
Užauga iki 60 cm ilgio ir 1,5 kg svorio.[1] Dažniausiai sužvejojamos 5-6 metų amžiaus, 30-35 cm ilgio žuvys. Į Kuršių marias subrendusios perpelės atplaukia gegužės mėn. Neršia į Kuršių marias įtekančių upių žiotyse. Po neršto grįžta atgal į jūrą.
Suaugusios perpelės – vertingos verslinės žuvys. Perpelė buvo įrašyta į Lietuvos Raudonąją knygą, tačiau šiuo metu populiacija Kuršių mariose atkurta[2]. Aplinkiniuose vandenyse perpelės vis dar yra ties išnykimo riba.
Perpelė (Alosa fallax) – silkinių (Clupeidae) šeimos žuvis. Savo išvaizda panaši į silkę. Uodegos pelekas ilgas, giliai įkirptas, jo pamatą dengia pora pailgėjusių žvynų. Ant pilvo žvynai sudaro briauną. Žiotys galinės. Nugara melsvai violetinė, šonai ir pilvas sidabriški. Išilgai šonų tęsiasi eilė tamsių dėmių, kurios ryškesnės ir didesnės prie galvos.
Šios migruojančios žuvys gyvena Europos pakraščiuose nuo Pirėnų pusiasalio iki Norvegijos krantų. Neršti atplaukia į Baltijos jūros baseino pietinio ir rytinio pakraščių upes: Elbę, Oderį, Vyslą, Nemuną, Dauguvą, Nevą. Airijoje ir Italijoje yra gėlavandenių perpelių populiacijų. Paaugę jaunikliai rudenį išplaukia per Baltijos jūrą toliau į Šiaurės jūrą bei Atlanto vandenyną. Jūroje laikosi netoli krantų.
Užauga iki 60 cm ilgio ir 1,5 kg svorio. Dažniausiai sužvejojamos 5-6 metų amžiaus, 30-35 cm ilgio žuvys. Į Kuršių marias subrendusios perpelės atplaukia gegužės mėn. Neršia į Kuršių marias įtekančių upių žiotyse. Po neršto grįžta atgal į jūrą.
Suaugusios perpelės – vertingos verslinės žuvys. Perpelė buvo įrašyta į Lietuvos Raudonąją knygą, tačiau šiuo metu populiacija Kuršių mariose atkurta. Aplinkiniuose vandenyse perpelės vis dar yra ties išnykimo riba.
Palede jeb lapreņģe, arī skalla[1] (Alosa fallax) ir siļķu dzimtas (Clupeidae) anadroma zivs, kas sastopama Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu piekrastēs no Islandes dienviediem, Britu salām un Norvēģijas dienvidiem līdz Ziemeļāfrikai, Vidusjūru un Melno jūru ieskaitot. Ziemeļu un Baltijas jūrā palede novērojama nelielā skaitā. Areāls dienvidos okeāna piekrastē sasniedz Maroku. Dažos ezeros sastopama arī saldūdens forma.[1][2]
Latvijas jūras piekrastē palede lomos līdz 1960. gadiem bija sastopama regulāri, vēlākajos gados reti. Turklāt tā tika zvejota ne tikai Baltijas jūrā: 1930. gados pavasaros ķerta Daugavā un Lielupē; literatūrā 1960. gados attiecināta uz Gaujas, Salacas un Ventas baseiniem. Arī mūsdienās Rīgas jūras līcī un jūrā paledes ik pa laikam tiek noķertas kopā ar reņģēm, galvenokārt pavasarī un vasaras sākumā. Kopš 1995. gada iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas reto sugu kategorijā.[1]
Palede ir vidēji liela vai liela siļķveidīgā zivs ar samērā augstu ķermeni, kas ir no sāniem saplacināts. Lielākie īpatņi var sasniegt 60—70 cm garumu, 1,5—2 kg masu, Baltijas jūrā 33—39 cm garumu un 0,6 kg masu. Parasti palede ir apmēram 40 cm gara.[1][2] Mātītes aug ātrāk nekā tēviņi un vienmēr vienā vecuma grupā ātmītes ir lielākas par tēviņiem.[2]
Mute ar sīkiem zobiem, vērsta uz priekšu. Mugura tumši zila, sāni un vēders sudrabains vai zeltaini dzeltenīgs. Uz sāniem parasti 4—8 tumši plankumi, bet reizēm tie ir tik tikko redzami vai to nav vispār. Vēdera ķīlis ass. Augšlūpa vidū šķelta, šķēlumā precīzi ieguļas apakšlūpa. Žaunu bārkšu mazāk nekā alozai, tās ir īsas, tikpat garas cik žaunu lapiņas. Visām spurām ir mīksti stari.[1][2] Paledei ļoti līdzīga ir aloza. Redzamākā atšķirība ir tā, ka alozai uz sāniem ir tikai 3 tumši plankumi.[2]
Palede ir anadroma zivs: dzīvo jūrā, nārstot dodas uz upēm (parasti uz to grīvām un lejtecēm). Dažos ezeros sastopama arī saldūdens forma, kas neveic nārstošanas migrācijas. Uzturas baros, kas kopīgi migrē no barošanās uz nārsta vietām un atpakaļ. Paledei novērota līdz 400 km tāla migrācija.[1][2] Mazuļi migrē uz upes ieteku pirmajā gadā, bet jūrā sāk dzīvot otrajā dzīves gadā.[2] Barojas ar vēžveidīgajiem un zivju mazuļiem.[1][2]
Dzimumgatavība tēviņam iestājas 2—3 gadu vecumā, mātītei 3—4 gados, sasniedzot 27—30 cm garumu. Dzīves laikā palede nārsto 3—4 reizes. Auglība 12—363 tūkst. ikru. Ziemeļeiropā palede upēs ienāk maijā un jūnija sākumā, kad ūdens temperatūra sasniedz 10—14° C. Bet pie upju ietekām pulcēšanās sakas jau aprīlī. Nārsto upju lejtecēs, upēs parasti iepeldot tikai dažus kilometrus, laikā no maija līdz augustam, kad ūdens temperatūra ir 12—22° C. Reizēm nārstošana novērota arī 400 km attālumā no upes ietekas jūrā. Pirmie nārstošanas vietās ierodas tēviņi. Paledes nārstot dodas uz savām dzimtajām upēm.[1][2]
Paledēm raksturīgs vienlaicīgs nārsts, kas notiek nakts laikā ūdens virsmas tuvumā. Lecot saulei, paledes pamet nārstošanas vietu. Pēc nārsta lielākā daļa īpatņu zaudē apmēram 22% no sava svara.[2] Ikri bentiski, tiek nērsti uz smiltīm un oļiem. Tie brīvi peld pa straumi, un to attīstība ilgst 2—8 dienas, atkarībā no ūdens temperatūras (optimālā temperatūra 15—25° C). Veido hibrīdus ar alozu. Palede var sasniegt 25 gadu vecumu.[1][2]
Palede jeb lapreņģe, arī skalla (Alosa fallax) ir siļķu dzimtas (Clupeidae) anadroma zivs, kas sastopama Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu piekrastēs no Islandes dienviediem, Britu salām un Norvēģijas dienvidiem līdz Ziemeļāfrikai, Vidusjūru un Melno jūru ieskaitot. Ziemeļu un Baltijas jūrā palede novērojama nelielā skaitā. Areāls dienvidos okeāna piekrastē sasniedz Maroku. Dažos ezeros sastopama arī saldūdens forma.
De fint (Alosa fallax) is een vis uit de haringfamilie en kan zestig centimeter lang worden.
Vanwege de stippen op zijn flanken wordt hij ook wel de 'gestipte reuzenharing' genoemd. Zijn andere bijnaam is de 'meivis', omdat hij in het voorjaar in de getijdenzone van de grote rivieren wordt gevangen. In de jaren 20 en '30 van de 20e eeuw werd de fint op grote schaal gevangen door beroepsvissers uit Woudrichem en Boven-Hardinxveld op de Boven-Merwede en Nieuwe Merwede. Dit gebeurde door middel van zogenaamd drijvend want. Dit waren staande netten waarmee de bovenste waterlagen werden afgevist. De beste vangsten werden gedaan bij keren van het tij. De vis werd verkocht als consumptievis, maar was minder waard dan de elft en nog minder gewaardeerd dan zalm en zeeforel.
De fint is een anadrome vis, hij leeft dus in zee, maar paait in de monding van rivieren. Als de watertemperatuur boven de 11 graden Celsius komt, trekken de dieren de rivieren op. Daar waar de getijden nog merkbaar zijn, zetten ze hun eieren af in ondieptes met grind en zand.
De fint komt in het noordelijke deel van de oostelijke kustzones van de Atlantische Oceaan voor, van Marokko tot Noorwegen en daarnaast in de Oostzee. Tot de jaren dertig was de fint een algemene vis, met in bijvoorbeeld 1938 een vangst van een miljoen finten. Door overbevissing, de afsluiting van het Haringvliet en bodemvervuiling verdween de fint nagenoeg uit het stroomgebied van de Rijn, Schelde en de Maas. Er bleven elders wel paaigebieden, bijvoorbeeld in Groot-Brittannië, Frankrijk en Spanje. Na de afsluiting van het Haringvliet trokken er nog wel finten het Rijngebied in via de Nieuwe Waterweg, maar of ze hier paaien is niet bekend. De aantallen door sportvissers gevangen finten in de Nieuwe Waterweg bij Hoek van Holland nemen sinds 2010 toe. Tevens worden regelmatig grote hoeveelheden jonge exemplaren, kleiner dan 10 centimeter, in de nabijheid van de Haringvlietsluizen aangetroffen. Sedert 2013 paait fint in de Zeeschelde tussen Steendorp en Den Briel (Baasrode). Vooral ter hoogte van Branst zijn de paaiactiviteiten duidelijk waarneembaar. In Groningen, in het Eems-Dollard-estuarium, komt de fint incidenteel voor.
In het Belgisch deel van de Schelde wordt de fint sinds 2003 weer regelmatig gevangen.[3]
Omdat de paaiende populatie in Nederland was uitgestorven staat de fint als 'verdwenen uit Nederland' op de rode lijst. Verder wordt de fint genoemd in de bijlage 2 en 5 van de Habitatrichtlijn. Daarom heeft de Nederlandse overheid de taak om beschermingszones voor de fint aan te wijzen.[4]
De fint (Alosa fallax) is een vis uit de haringfamilie en kan zestig centimeter lang worden.
Stamsild (Alosa fallax) er ein anadrom sildefisk som lever ved kysten av Europa til Nord-Afrika. I Noreg vert arten stundom fanga langs kysten nord til Bergen, men han er ikkje vidare vanleg.
Stamsilda er ein stor sildefisk med sølvblanke sider og lange, tynne skjel som sit laust og dannar ein rad taggar under buken. På sidene har ho frå seks til åtte mørke flekkar. Ho kan lett forvekslast med maisild, men har færre gjellestavar; vanlegvis 40-60 på første gjelleboge mot maisilda sine 90-120. Ho er òg noko mindre; vanleg lengd er 50-60 cm. Maksimalvekta ligg på 1,5 kg.
Stamsild lever pelagisk i salt- og brakkvatn ned til 300 m djupn. Dei lever i stimar, og et som regel planktoniske krepsdyr og fiskeyngel. Om våren går dei opp i elver for å gyte, vanlegvis rundt midnatt over sand- eller grusbotn. Sidan dei vaksne individa er dårleg tilpassa ferskvatn, går dei sjeldan særleg langt opp i gyteelva - stundom skjer gytinga heilt nede i brakkvassområdet. Mange av dei vaksne døyr likevel kort etter at gytesesongen er slutt.
Yngelen klekkjer etter tre dagar til ei knapp veke. Etter få månadar vandrar dei ut i elveosen, og er då 6-8 cm lange. Vinteren året etter vandrar dei ut i havet.
Stamsild (Alosa fallax) er ein anadrom sildefisk som lever ved kysten av Europa til Nord-Afrika. I Noreg vert arten stundom fanga langs kysten nord til Bergen, men han er ikkje vidare vanleg.
Stamsild (Alosa fallax) er en anadrom sildefisk som lever ved kysten av Europa til Nord-Afrika. I Norge blir arten noen ganger fanget langs kysten nord til Bergen, men den er ikke videre vanlig.
Stamsild er ein stor sildefisk med sølvblanke sider og lange, tynne skjell som sitter løst og danner en rad tagger under buken. På sidene har fisken frå seks til åtte mørke flekker. Den kan lett forveksles med maisild, men har færre gjellestaver; vanlegvis 40-60 på første gjellebue mot maisilden sine 90-120. Den er også noe mindre; vanleg lengde er 50-60 cm. Maksimalvekten ligger på 1,5 kg.
Stamsild lever pelagisk i salt- og brakkvann ned til 300 meters dybde. De lever i stim, og spiser som regel planktoniske krepsdyr og fiskeyngel. Om våren går dei opp i elver for å gyte, vanlegvis rundt midnatt over sand- eller grusbunn. Siden de voksne individene er dårleg tilpasset ferskvann, går de sjelden særleg langt opp i gyteelven – noen ganger foregår gytingen helt nede i brakkvannsområdet. Mange av de vaksne dør likevel kort etter at gytesesongen er slutt.
Yngelen klekkar etter tre dagar til en knapp uke. Etter få månader vandrer de ut i elveoset, og er då 6-8 cm lange. Vinteren året etter vandrer de ut i havet.
Stamsild (Alosa fallax) er en anadrom sildefisk som lever ved kysten av Europa til Nord-Afrika. I Norge blir arten noen ganger fanget langs kysten nord til Bergen, men den er ikke videre vanlig.
Multimedia w Wikimedia Commons Parposz[3], aloza parposz[4] (Alosa fallax) – gatunek anadromicznej ryby z rodziny śledziowatych (Clupeidae).
Morze Bałtyckie oraz północno-wschodni Ocean Atlantycki wzdłuż wybrzeży Europy, od Norwegii do Maroko, spotykany również w Morzu Śródziemnym i w Morzu Czarnym. Gatunek pelagiczny, bytuje na głębokości do 1 m. Opisano kilka podgatunków, w tym formy słodkowodne w alpejskich jeziorach m.in. Maggiore i Garda.
Długość do 60 cm. Ciało bocznie spłaszczone, dość wysokie, pokryte rzędami dużych, kolistych łusek. Na bokach za pokrywami skrzelowymi występuje 4 do 8 ciemnych plam.
Odżywia się głównie małymi rybami i skorupiakami.
Na rozród wpływa do estuariów, rzadko w górę rzek. Tarło odbywa od połowy kwietnia do czerwca. Larwy unoszą się w toni wodnej niesione z prądem do morza.
Na terenie Polski parposz był objęty ścisłą ochroną gatunkową[5]. Od 2014 r. objęty jest ochroną częściową[6][7].
Parposz, aloza parposz (Alosa fallax) – gatunek anadromicznej ryby z rodziny śledziowatych (Clupeidae).
Alosa fallax Lacépède, 1800, conhecida pelos nomes comuns de savelha ou saboga,[2] é uma espécie de peixe anádromo da família Clupeidae, com comprimento até aos 55 cm e até 2 kg de peso, comum nas costas do Atlântico Nordeste, desde Marrocos até à Noruega (até à latitude de Bergen), no Mar do Norte e no Báltico (até à região de Estocolmo), e em todo o Mediterrâneo, incluindo o Mar Negro, penetrando profundamente nos estuários e nos cursos inferiores da maioria dos rios. São conhecidas algumas subespécies que são estritamente de água doce, entre as quais A. fallax killarnensis, nos lagos da região de Killarney (Irlanda), e A. fallax lacustris, nos lagos do norte da Itália (Lago Maggiore, Lago de Lugano, Lago de Como, Lago de Garda e Lago de Iseo).[3]
Peixe de tamanho médio, com comprimento até aos 55 cm e até 2 kg de peso, corpo alto, escamas grandes, delgadas e pouco aderentes. A maxila inferior é protuberante e a maxila superior tem um recorte nítido, dando à cabeça um aspecto aguçado. Apresenta cor azul brilhante no dorso, prateada nos flancos e ventre, com 9 ou 10 manchas escuras em cada flanco cujo tamanho ao longo do corpo.[4]
Embora sejam conhecidas subespécies e populações não migratórias em lagos e lagoas, A. fallax é uma espécie anádroma, que se reproduz na parte mais a jusante dos rios (próxima da foz, preferindo aqueles que desembocam em estuários). A migração reprodutora do mar para os rios, durante a qual os peixes não se alimentam, ocorre entre Março e Junho. A desova é feita normalmente de Junho a Agosto, durante a noite e sobre fundos de pedras, areia ou gravilha, a profundidades de 2,5 a 9,5 metros. Cada fêmea produz entre 80 000 e 200 000 ovos. As larvas emergem após 3 a 8 dias. Os juvenis permanecem nos rios e estuários entre 2 a 8 anos, partindo depois para o mar.
Os juvenis ingerem inicialmente copépodes, passando depois a uma dieta de zooplâncton, pequenos insectos aquáticos e plantas, ocasionalmente pequenos crustáceos, especialmente nos estuários. No mar a espécie é pelágica, alimentando-se de organismos planctónicos, maioritariamente crustáceos (misidáceos, isópodes, decápodes e anfípodes), e detritos, mas pode ocasionalmente ingerir anelídeos, gastrópodes, cefalópodes e ovos de peixes junto ao fundo. Os peixes adultos também comem outros peixes, entre os quais sardinhas, anchovas e outros pequenos pelágicos.[5]
Alosa fallax Lacépède, 1800, conhecida pelos nomes comuns de savelha ou saboga, é uma espécie de peixe anádromo da família Clupeidae, com comprimento até aos 55 cm e até 2 kg de peso, comum nas costas do Atlântico Nordeste, desde Marrocos até à Noruega (até à latitude de Bergen), no Mar do Norte e no Báltico (até à região de Estocolmo), e em todo o Mediterrâneo, incluindo o Mar Negro, penetrando profundamente nos estuários e nos cursos inferiores da maioria dos rios. São conhecidas algumas subespécies que são estritamente de água doce, entre as quais A. fallax killarnensis, nos lagos da região de Killarney (Irlanda), e A. fallax lacustris, nos lagos do norte da Itália (Lago Maggiore, Lago de Lugano, Lago de Como, Lago de Garda e Lago de Iseo).
Staksill (Alosa fallax) är en art i familjen sillfiskar.
Staksillen har en maxlängd på 60 centimeter och vikt på 1,5 kilogram. Kroppen är silvervit, med 6 till 10 mörka, ofta svagt markerade fläckar längs varje sida.[1]
Staksillen påminner mycket om majfisken, med vilken den kan hybridisera.[1]
Från Svarta havet och Medelhavet till Brittiska öarna, Island, Nordsjön, Skagerack och via Öresund upp i Östersjön. Går upp i floder i samband med leken.[2] Arten är känslig för föroreningar och är utrotningshotad.[1]
Staksillen lever normalt i stim i salt- och brackvatten på 40 till 100 meters djup, men går upp i nedre delen av floder under maj till juni för att leka. Under den livliga, nattliga leken kan honorna lägga upp till 200 000 ägg. De vuxna fiskarna återvänder efter leken, medan ynglen vandrar ner till havet först på hösten.[2][1]
Arten lever på zooplankton och småfisk.[2] Den förtär ingen föda under leken.[1]
Staksillen blir omkring 20 år gammal.[1]
Staksill (Alosa fallax) är en art i familjen sillfiskar.
Tirsi (Alosa fallax nilotica), Clupeidae familyasına ait bir deniz balığı türü.
Sardalyalar ile yakın akraba olan tirsi balığı 30–33 cm boyuna varabilir. Tirsi bir Karadeniz balığıdır ama İstanbul boğazı'nda Marmara denizi'nde ve Akdeniz'de de bulunabilmektedir. Sürü halinde kıyılara yakın yaşar. Üreme zamanı olan ilkbaharda yumurtlamak için nehirlere de girer. Tüketicilerin sevdiği, taze, tuzlama ya da tütsülü olarak yedikleri, ekonomik değeri olan bir balıktır. Eskiden yalnızca Atlas Okyanusu'nun batısında görülen Amerikan tirsisi (Alosa sapidissima), ticari değerinden ötürü Büyük Okyanus'a da götürüldü. Günümüzde ABD'de ve çevresinde de yoğun olarak avlanmaktadır.
Kemikli balıklar ile ilgili bu madde bir taslaktır. Madde içeriğini geliştirerek Vikipedi'ye katkıda bulunabilirsiniz. Alosa fallax (tên tiếng Anh: twait shad hoặc twaite shad) là một loài cá thuộc họ Clupeidae. Loài này có ở Albania, Algérie, Áo, Bỉ, Bulgaria, Croatia, Cộng hòa Síp, Đan Mạch, Ai Cập, Estonia, Phần Lan, Pháp, Đức, Gibraltar, Hy Lạp, Ireland, Israel, Ý, Latvia, Liban, Litva, Malta, Maroc, Hà Lan]], Na Uy, Ba Lan, Bồ Đào Nha, Nga, Serbia và Montenegro, Tây Ban Nha, Thụy Điển, Thụy Sĩ, Syria, Tunisia, Thổ Nhĩ Kỳ, và Vương quốc Anh.
.jpg)
_als_Clupea_finta_1.Kiemenbogen_Fig_110b_(Matschie_et_al._1909).svg)
_als_Clupea_finta_Fig_109_(Matschie_et_al._1909).svg){kind=small}
Froese Rainer, và Daniel Pauly (chủ biên) (2006). "Alosa fallax" trong FishBase. Phiên bản tháng 6 năm 2018.
Bài viết Lớp Cá vây tia này vẫn còn sơ khai. Bạn có thể giúp Wikipedia bằng cách mở rộng nội dung để bài được hoàn chỉnh hơn. Alosa fallax (tên tiếng Anh: twait shad hoặc twaite shad) là một loài cá thuộc họ Clupeidae. Loài này có ở Albania, Algérie, Áo, Bỉ, Bulgaria, Croatia, Cộng hòa Síp, Đan Mạch, Ai Cập, Estonia, Phần Lan, Pháp, Đức, Gibraltar, Hy Lạp, Ireland, Israel, Ý, Latvia, Liban, Litva, Malta, Maroc, Hà Lan]], Na Uy, Ba Lan, Bồ Đào Nha, Nga, Serbia và Montenegro, Tây Ban Nha, Thụy Điển, Thụy Sĩ, Syria, Tunisia, Thổ Nhĩ Kỳ, và Vương quốc Anh.
Alosa fallax
Lacépède, 1803
Финта[1][2], или средиземноморская финта[3] (лат. Alosa fallax) — вид лучепёрых рыб семейства сельдевых.
Тело прогонистое, брюхо сжато с боков, имеется хорошо выраженный киль. Длина небольшой, невысокой и узкой головы равна 22,6—24,5 % длины тела. Глаза небольшие, имеются жировые веки. Рот крупный, верхняя челюсть протягивается за вертикаль середины глаза. Жаберные тычинки короткие и грубые со слабо развитыми редкими и тупыми боковыми шипиками; по длине равны жаберным лепесткам. В спинном плавнике 19—20 лучей (первые 4 луча неветвистые); в анальном 20—22 (первые 3 луча неветвистые); тычинок на 1-й жаберной дуге 34—37 (в среднем 35)[4].
Спина и верхняя часть головы окрашены в светло-голубой цвет; с каждой стороны за жаберной крышкой по бокам сверху имеется по тёмному пятну, за этим пятном иногда расположены ещё 7—8 пятен[4].
Длина тела до 53 см, обычно меньше — 20-30 см; масса до 2,4 кг[3].
Финта распространена в водах северо-восточной Атлантики от побережья Марокко до побережья Норвегии, в Северном море и южной части Балтийского моря до Стокгольма. В Средиземном и Чёрном морях живёт подвид Alosa fallax nilotica — Средиземноморская финта[2]. 2 других подвида — это исключительно пресноводные формы. Alosa fallax killarnensis живёт в озёрах рядом с Килларни в Ирландии, а Alosa fallax lacustris обитает в озёрах Лаго-Маджоре, Лугано, Комо, Гарда и Изео.
Проходная рыба. Финта питается мелкими ракообразными. Морские формы поднимаются для нереста в реки. К нересту в мае, июне и июле финты собираются в устьях рек и движутся затем в низовья рек. В кладке от 80 000 до 200 000 яиц, из которых через 3—8 дней появляются личинки.
В реки Италии нерестовый ход начинается в первой половине марта. Рыбы мечут икру ночью при температуре воды 22—25 °С в местах с каменистым грунтом. После нереста они скатываются в море. Молодь скатывается в устья рек в октябре. Плодовитость самок финты составляет около 150 тыс. икринок или более[4].
Самцы становятся половозрелыми в 4-летнем возрасте, реже в 2—3 года. Самки достигают половой зрелости в 5 лет, реже в 4 года. Финта нерестится несколько раз в жизни. На нерестилищах встречаются 7—8-летние особи. Самки в целом растут быстрее самцов[4]
Во время нереста в реках рыбы не питаются. В море основу их рациона составляют различные ракообразные (чаще Gammarus pungensis), иногда мелкие рыбы (анчоусы, сардины, бычки)[4].
В России имеет небольшое промысловое значение. Попадается в качестве прилова при промысле других сельдей. Финту ловят неводом. Засаливают вместе с другими сельдями. Международный союз охраны природы присвоил виду охранный статус «Вызывающий наименьшие опасения»[5].
Финта, или средиземноморская финта (лат. Alosa fallax) — вид лучепёрых рыб семейства сельдевых.
芬塔西鯡為輻鰭魚綱鲱形目鲱科的其中一種，分布於東北大西洋區，從挪威至摩洛哥海域，包括波羅的海、地中海、黑海，本魚身體微側扁，被大薄鱗片，深藍色的背部，成為雙方腹側銀綠褐色或金黃色，背鰭硬棘4-6枚;背鰭軟條12-16枚;臀鰭硬棘3-4枚;臀鰭軟條 16-22枚;脊椎骨55-59枚，體長可達60公分，成魚棲息在沿海海域，稚魚棲息在河口區，為迴游性魚類，繁殖期迴會進入淡水溪流產卵，屬肉食性，以魚類、甲殼類等為食，可做為食用魚。
.jpg)
