Susuri jeb miega peles,[1] susuru dzimta (Gliridae) ir viena no grauzēju kārtas (Rodentia) dzimtām, kas pieder vāverveidīgo (Sciuromorpha) apakškārtai. Susuru dzimta apvieno 33 susuru sugas, kas tiek iedalītas 11 ģintīs.[2] Vairākas sugas ir izmirušas. Susuru dzimtas dzīvnieki ir Vecās pasaules grauzēju sugas, izplatītas Eiropā, Āzijā un Āfrikā.[3] Lielākā sugu dažādība sastopama Āfrikā.[4] Susuri pazīstami ar to, ka reģionos ar aukstām ziemām, tie guļ ziemas miegu.[3] To miegainais raksturs attēlots Lūisa Kerola Susuriņa tēlā grāmatā "Alises piedzīvojumi Brīnumzemē" Trakā Cepurnieka un Marta zaķa tējas dzeršanas epizodē.[5]
Latvijā sastopamas 4 susuru dzimtas sugas: meža susuris (Dryomys nitedula), dārza susuris (Eliomys quercinus), lielais susuris (Glis glis) un mazais susuris (Muscardinus avellanarius).[6] Visas sugas Latvijā ir reti sastopamas, tā kā tām Latvija ir izplatības areāla ziemeļu robeža, bet visretāk sastopamais susuris ir meža susuris.[6][7] Visas četras Latvijā sastopamās sugas ir aizsargājamas un iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā (1. un 3. kategorijā).[8]
Susuri ir nelieli vai vidēji lieli vāverveidīgie grauzēji. Tie vizuāli atgādina gan vāveri, gan burunduku, gan peli.[3][9] Lielākais dzimtā ir lielais susuris.[10] Tā ķermeņa garums ir 14—19 cm, astes garums 10—18 cm, svars 70—170 g, bet pirms ziemas guļas rudenī svars var sasniegt 280 g.[11][12] Viens no mazākajiem dzimtā (Eiropā mazākais) ir mazais susuris, kura ķermeņa garums ir 6,5—9 cm, astes garums 5—8 cm, svars 15—35 g.[13][14][15]
Kažoka matojums mīksts un biezs, mugurpusē visbiežāk pelēks vai pelēkbrūns, pavēderē balts vai krēmīgi balts. Dažām sugām raksturīga melna sejas maska, kas nosedz acis. Ausis noapaļotas, acis kā nakts dzīvniekiem lielas, pēdas platas ar labi attīstītiem spilventiņiem, pirkstiem īsi, asi nagi (priekškājām 4 pirksti, pakaļkājām 5 pirksti), kājas īsas.[3][9] Lielākajai daļai sugu ir gara, pūkaina aste. Izņēmums ir tuksneša susuri (Selevinia) un peļastes susuri (Myomimus), kuru astei matojums ir samērā trūcīgs.[3]
Susuri mājo mērenās joslas, subtropu un tropu mežos un pamežos, krūmājos un savannā. To dzīvotnes ir ļoti atšķirīgas. Tie var būt lapkoku un skujkoku meži, mežmalas, upīšu krasti, lauces, augļudārzi un krūmāji līdzenumos, paugurainēs un piekalnēs. Mājo arī tuksnešainos apvidos, stepē un augstu kalnos, kur aug daži krūmi vai to nav vispār.[3][16]
Lielākā daļa susuru sugu uzturas kokos, lai gan dažas ģintis (dārza susuri (Eliomys), meža susuri (Dryomys), Āfrikas susuri (Graphiurus) un peļastes susuri (Myomimus)) uzturas arī uz zemes.[3] Susuri koku vai krūmu zaros, akmeņu kaudzē vai citu dzīvnieku izraktā alā, reizēm pat cilvēku būvēs no dažādām augu daļām būvē lodveida ligzdu.
Aktīvi krēslas stundās un nakts laikā. Daļa sugu ir teritoriāli vienpatņi (izņemot vairošanās sezonu). Teritorijas lielums, piemēram, Āfrikas susuru tēviņam var būt apmēram 13,9 ha, mātītei 8,5 ha. Lielais susuris savu teritoriju iezīmē ar dziedzeru sekrētu.[3] Savstarpējās cīņas var izcelties dažādu iemeslu dēļ — vairošanās sezonā tēviņi var sakauties par mātītes labvēlību, vasaras beigās atsevišķi īpatņi var sakauties par migu ziemas miega periodam. Toties mazie susuri uzturas nelielās, vaļīgās kolonijās (to teritorijas bieži pārsedzas) un arī migā ziemas miegu parasti guļ pa vairākiem kopā, līdz pat 11 īpatņiem.[3]
Viena no iezīmīgākajām susuru īpašībām ir tā, ka mērenās joslas susuri pirms ziemas uzkrāj tauku rezerves un ziemas periodā guļ ziemas miegu. Šis periods var ilgt 6 mēnešus vai ilgāk, ja laiks nav pietiekami silts. Piemēram, mazais susuris var nogulēt no augusta līdz maijam. Ja ziemas miega periods ir ieildzis, susuris var uz īsu brīdi pamosties, doties paēst uz vietu, kur iepriekšējā vasarā noglabājis barības rezerves, un pēc tam doties atkal gulēt.[3][17]
Susuriem mazuļi parasti dzimst vienu reizi gadā, retos gadījumos divas reizes. Grūsnības periods ilgst 21—30 dienas. Metienā atkarībā no sugas piedzimst 2—10 mazuļi. Tie ir kaili, nevarīgi un akli. Acis atveras apmēram 3 nedēļu vecumā. Māte mazuļus zīda ar pienu 4—6 nedēļas, tad tie kļūst patstāvīgi. Dzimumbriedumu sasniedz pēc pirmās ziemas. Dzīves ilgums līdz 5—6 gadiem.[3][17] Tikai lielais susuris dzīvo ilgāk, līdz 12 gadiem.[3]
Susuru dzimta (Gliridae)
Susuri jeb miega peles, susuru dzimta (Gliridae) ir viena no grauzēju kārtas (Rodentia) dzimtām, kas pieder vāverveidīgo (Sciuromorpha) apakškārtai. Susuru dzimta apvieno 33 susuru sugas, kas tiek iedalītas 11 ģintīs. Vairākas sugas ir izmirušas. Susuru dzimtas dzīvnieki ir Vecās pasaules grauzēju sugas, izplatītas Eiropā, Āzijā un Āfrikā. Lielākā sugu dažādība sastopama Āfrikā. Susuri pazīstami ar to, ka reģionos ar aukstām ziemām, tie guļ ziemas miegu. To miegainais raksturs attēlots Lūisa Kerola Susuriņa tēlā grāmatā "Alises piedzīvojumi Brīnumzemē" Trakā Cepurnieka un Marta zaķa tējas dzeršanas epizodē.
.JPG)
