Istabas muša jeb mājas muša (Musca domestica) pieder mušu dzimtai (Muscidae), Muscoidea virsdzimtai divspārņu kārtā (Diptera). Tā ir visdaudzskaitlīgākā mušu suga pasaulē. Šī muša var pārnēsāt daudzu infekcijas slimību (vēdertīfa, paratīfa, dizentērijas, holeras, tuberkulozes, liesas sērgas) ierosinātājus.[1]
Pieaugusi muša ir 6—9 mm gara. Tās krūšu daļa ir pelēka. Uz muguras tai ir 4 garenvirziena svītras. Vēdera posma apakšējā daļa ir dzelgana, un viss tās ķermenis ir klāts ar matiem. Mātītes ir nedaudz lielākas par tēviņiem, un starp to acīm ir lielāks attālums. Kā jau visiem divspārņiem istabas mušai ir viens pāris spārnu. Pakaļējie spārnu rudimenti palīdz lidojumā noturēt līdzsvaru.
Istabas mušai ir līdzīgas vairāku sugu mušas, piemēram, mazā istabas muša (Fannia canicularis) un sīvā muša (Stomoxys calcitrans).
Istabas mušas mātīte izdēj apmēram 500 olas vairākos olu dējumos, katrā apmēram 75—150 olas.[2] Olas ir baltas, katra apmēram 1,2 mm gara. Pēc dienas no olas izšķiļas kāpurs, tie parasti barojas ar trūdošu organisko vielu atliekām. Kāpuri ir gandrīz balti 3—9 mm gari, tiem nav kāju, un galvgalī tie ir tievāki. Kāpuru stadija ilgst apmēram vienu nedēļu. Nedēļas beigās kāpurs nolien vēsā, sausā vietā un iekūņojas. Kūniņa ir sarkanbrūna vai brūna un 8 mm gara. Kamēr muša atrodas kūniņā, tā transformējas no kāpura par kukaini. No kūniņas izlien pieaugusi muša. Visu šo procesu sauc par pilnīgu pārvēršanos.
Pieaugusi muša dzīvo no 2 nedēļām līdz vienam mēnesim. Pēc iznākšanas no kūniņas mušas vairāk neaug. Maza auguma mušas ir tad, ja kāpuram ir trūcis barības. Tēviņš apaugļo mātīti apmēram pēc 36 stundām pēc izlīšanas no kūniņas. Pārošanās norit dažas sekundes vai minūtes.[3] Parasti mātīte pārojas tikai vienu reizi. Tēviņiem ir savas teritorijas, kas tiek sargātas no citiem tēviņiem un katra mātīte, kas ielido teritorijā, tiek apaugļota.
Mušu attīstība ir atkarīga no gaisa temperatūras. Jo siltāks, jo mušas ātrāk attīstās. Ziemas laikā mušas pārziemo kūniņu vai kāpuru stadijā kādā aizsargātā, siltā vietā.
Istabas muša barojas tikai no šķidrumiem. Tās izspļauj siekalas uz barības, siekalas barību sagremo, tad muša sašķidrināto masu uzsūc.
Mušas var staigāt pa vertikālām virsmām vai pārvietoties kājām gaisā pa griestiem. To nodrošina speciāli dziedzeri, kas atrodas tuvu pie pēdām un kas izdala līmveidīgu šķidrumu. Kad mušas nelido, tās sevi visu laiku tīra, acis tiek tīrītas ar priekškājām, bet kājas no putekļiem tiek tīrītas, trinot vienu pret otru. Mušām ir ļoti laba reakcija un koordinācija, kas palīdz tām izdzīvot. Koordināciju mušai var nojaukt, ja tā tiek apvējota no vairākām pusēm.
Zinātnieki 2008. gadā atklāja, ka muša spēj kalkulēt uzbrukuma leņķi un pieņemt zibenīgu lēmumu izdevīgākajam aizbēgšanas ceļam. Mušai pietiek ar 200 milisekundēm, lai dotos pretējā virzienā no apdraudējuma.[4]
Lai arī istabas muša nav tik veca kā divspārņu kārta, tā ir radusies pirms 65 miljoniem gadu kainozojā. Pastāv uzskats, ka mušas iesākumā radās Tuvajos Austrumos. Tā kā istabas mušu dzīve ir cieši saistīta ar cilvēku, tad iespējams, ka mušas izplatījās pasaulē kopā ar cilvēkiem.
Istabas muša jeb mājas muša (Musca domestica) pieder mušu dzimtai (Muscidae), Muscoidea virsdzimtai divspārņu kārtā (Diptera). Tā ir visdaudzskaitlīgākā mušu suga pasaulē. Šī muša var pārnēsāt daudzu infekcijas slimību (vēdertīfa, paratīfa, dizentērijas, holeras, tuberkulozes, liesas sērgas) ierosinātājus.
