Tarsiji (Tarsius) ir vienīgā ģints tarsiju dzimtā (Tarsiidae), kas pieder tarsiju infrakārtai (Tarsiiformes). Tarsiju infrakārta ir viena no divām sausdeguna pērtiķu apakškārtas (Haplorrhini) infrakārtām, otra ir augstāko primātu infrakārta (Simiiformes). Arī tarsiju dzimta ir vienīgā dzimta tarsiju infrakārtā. Tarsiju ģintī ir 9 sugas.
Tarsiju dzimta ir vienīgā puspērtiķu dzimta, kas pieder sausdeguna pērtiķu apakškārtai. Pārējās puspērtiķu dzimtas pieder slapjdeguna pērtiķu apakškārtai (Strepsirrhini).[1] Vecākās sistemātikās visas puspērtiķu dzimtas, tarsiju dzimtu ieskaitot, tiek iedalītas puspērtiķu apakškārtā (Prosimiae), tomēr mūsdienās šis iedalījums ir mainījies.[1]
Lai gan senatnē tarsiju grupa bija plaši izplatīta, tomēr mūsdienās visas sastopamās sugas dzīvo Dienvidaustrumāzijas salās: Filipīnu, Sulavesi, Borneo un Sumatras salās.
Visas tarsiju sugas ir apdraudētas, un tās tiek aizsargātas. Nebrīvē tarsijus līdz šim nav izdevies audzināt, jo tos saķerot, tie mēdz sevi nopietni savainot vai pat nogalināt.[2]
Tarsiju fosilijas ir atrastas gan Āzijā, gan Eiropā, gan Āfrikā, kā arī Ziemeļamerikā. Salīdzinot ar pārējiem primātiem, tarsiju fosiljas ir visvecākās,[3] kā arī tarsiji kā primātu grupa pēdējo 45 miljonu gadu laikā nav daudz mainījusies.
Tarsiju vieta kopējā primātu sistemātikā ir aktīvi diskutēta pēdējo 100 gadu laikā. Jaunākie DNS pētījumi pierāda, ka tarsiji ir līdzīgāki pērtiķiem un cilvēkpērtiķiem, nekā pārējiem puspērtiķiem no slapjdeguna pērtiķu apakškārtas (Strepsirrhini). Ar pērtiķiem un cilvēkpērtiķiem tarsijiem ir kopīga gēna mutācija, kas organisma normālai funkcionēšanai rada nepieciešamību uzņemt C vitamīnu ar barību.[4] Pārējiem puspērtiķiem jeb slapjdeguna pērtiķiem šādas mutācijas nav, un tie spēj C vitamīnu saražot paši. Tieši šīs mutācijas dēļ pēdējos gados tarsijus sistematizē sausdeguna pērtiķu apakškārtā (Haplorrhini), nevis kā kādreiz puspērtiķu apakškārtā (Prosimiae).
Tarsiji ir nelieli dzīvnieki ar ļoti lielām acīm. Katrs acs ābols diametrā ir apmēram 16 mm liels. Cilvēkam tās būtu ābola lielumā.[1] Tarsija acis ir vienā lielumā ar tarsija smadzenēm[5], bet lielākas kā tarsija kuņģis.[2] Lai arī tarsija acis ir lielas, tas nevar tās pagrozīt, tādēļ tarsijs spēj pagriezt galvu gandrīz par 360 grādiem. Piedevām tā kakls gandrīz nav redzams.[2] Tarsijiem ir arī ļoti garas pakaļkājas, patiesībā tā pēdām ir ļoti gari pēdas pamata kauli, kurus latīniski sauc "tarsus", kas arī ir devuši vārdu šiem primātiem.
Ķermeņa un galvas kopējais garums ir 8—16 cm, bet pakaļkāju garums kopā ar pēdām ir 2 reizes garāks. Arī kailā aste tarsijiem ir gara, 13—28 cm, astes galā ir retu spalvu otiņa.[1] Tarsiji sver 80—160 g.[1] Pirksti ir slaidi un gari, bet visgarākais ir trešais pirksts, kas ir gandrīz tikpat garš kā rokas augšdelms. Lielākajai daļai pirkstu ir plakani nagi, izņemot pakaļkāju otro un trešo pirkstu, tiem ir dzīvniekiem raksturīgie asie nagi, kas tiek lietoti kažoka tīrīšanai. Tarsijiem ir ļoti mīksts, samtains kažoks, kas parasti ir tumši vai gaiši brūnā krāsā.[6] Ausis neproporcionāli lielas, bez apmatojuma.[1]
Visas tarsiju sugas ir nakts dzīvnieki, lai gan reizēm tie ir aktīvi arī dienas laikā. Atšķirībā no citiem nakts dzīvniekiem tarsiju acīs nav gaismas membrāna (tapetum lucidum), īpašs gaismu atstarojošs šūnu slānis, kas nodrošina ienākošās gaismas atstarošanos, uzlabojot redzi naktī. Šāds gaismas paklājs ir slapjdeguna pērtiķiem, bet nav sausdeguna pērtiķiem, cilvēkus ieskaitot. Kā arī tarsijiem ir acs centrālā bedrīte (fovea centralis), kas arī nav raksturīgi nakts dzīvniekiem.
Tarsiju smadzenes ir atšķirīgas no pārējo primātu smadzenēm, analizējot vizuālā attēla uztveršanu. Puspērtiķi un pērtiķi vizuālo attēlu uztver vienādi,[7] tādēļ daži zinātnieki uzskata, ka tarsiji būtu jāizdala kā pilnīgi patstāvīga primātu grupa, nesaistīta nedz ar slapjdeguna pērtiķiem, nedz sausdeguna pērtiķiem.[8]
Tarsiji ir vienīgie primāti, kas ir plēsīgi un ēd tikai gaļu. Pamatā tie barojas ar kukaiņiem, kurus tie noķer tiem lecot virsū. Ir novērots, ka tarsiji medī arī nelielus mugurkaulniekus, kā putnus, čūskas, ķirzakas un sikspārņus.[6] No kukaiņiem tarsiji ir iecienījuši prusakus un circeņus.[2] Mangrovju audzēs dzīvojošie tarsiji medī arī zivis un krabjus.[2] Medībās tie balstās uz savu īpaši labo dzirdi, ausis tie spēj grozīt kā radarus, lai precīzāk noteiktu skaņas avotu.[2] Tarsiji ir lieliski lēcēji, tie var aizlekt 10 savus augumus: 2—3 metrus horizontālā plaknē, 1,5 metrus vertikāli. Ir sugas, kuru lēcieni sasniedz 5—6 metrus.[2] Pa zemi tarsiji pārvietojas līdzīgi ķenguriem, pārliecot garo asti lokā pār muguru. Uz zemes lēcieni ir 1,2—1,7 metrus gari.[2]
Piezemējoties tie stingri pieķeras pie koka ar saviem garajiem pirkstiem, kuru gali kalpo kā piesūcekņi. Tarsijs, piespiežot pirkstu pie stikla, to var pacelt ar pirkstgalu, stiklu nesatverot plaukstās.[2] Medībās tarsiji medī apmēram 1 metra augstumā no zemes, bet dienas laikā tie pārvietojas augstāk kokos, lai izgulētos.[2]
Grūtniecības periods tarsijiem ir apmēram 6 mēneši,[9] piedzimst viens mazulis. Jau piedzimstot tam ir mīksts kažoks, un tā acis ir vaļā, kokos tas ir spējīgs rāpties jau 1 dienas vecumā. Dzimumbriedumu jaunie tarsiji sasniedz 2 gadu vecumā. Sociālā uzvedība un pārošanās dažādām sugām ir atšķirīga. Piemēram, tarsiji Sulavesi salā dzīvo mazās ģimeņu grupās, bet Filipīnu tarsiji ir vientuļnieki.
Tarsiji (Tarsius) ir vienīgā ģints tarsiju dzimtā (Tarsiidae), kas pieder tarsiju infrakārtai (Tarsiiformes). Tarsiju infrakārta ir viena no divām sausdeguna pērtiķu apakškārtas (Haplorrhini) infrakārtām, otra ir augstāko primātu infrakārta (Simiiformes). Arī tarsiju dzimta ir vienīgā dzimta tarsiju infrakārtā. Tarsiju ģintī ir 9 sugas.
Tarsiju dzimta ir vienīgā puspērtiķu dzimta, kas pieder sausdeguna pērtiķu apakškārtai. Pārējās puspērtiķu dzimtas pieder slapjdeguna pērtiķu apakškārtai (Strepsirrhini). Vecākās sistemātikās visas puspērtiķu dzimtas, tarsiju dzimtu ieskaitot, tiek iedalītas puspērtiķu apakškārtā (Prosimiae), tomēr mūsdienās šis iedalījums ir mainījies.
Lai gan senatnē tarsiju grupa bija plaši izplatīta, tomēr mūsdienās visas sastopamās sugas dzīvo Dienvidaustrumāzijas salās: Filipīnu, Sulavesi, Borneo un Sumatras salās.
Visas tarsiju sugas ir apdraudētas, un tās tiek aizsargātas. Nebrīvē tarsijus līdz šim nav izdevies audzināt, jo tos saķerot, tie mēdz sevi nopietni savainot vai pat nogalināt.
