Canis lupus tundrarum és una subespècie del llop (Canis lupus), classificada com a tal pel zoòleg Gerrit Smith Miller l'any 1912.[2][3] És un dels llops que més suporta les condicions atmosfèriques extremes, viu en llocs on la temperatura sensible oscil·la entre els -20 °C i els -100 °C. Habita al llarg de la costa àrtica del nord d'Alaska.[3]
És un dels llops més grans de Nord-amèrica, i presenta dimorfisme sexual. Els llops de la tundra d'Alaska comparteixen moltes semblances, això fa que sovint es confonguin amb altres races de la zona, de grans dimensions, com el Canis lupus pambasileus o Llop d'Alaska, del qual es diferencien sobretot per la gran mandíbula i ullals dels de la Tundra, Llop canadenc o Canis lupus occidentalis (els llops que avui habiten el parc de Yellowstone) i el Llop de la tundra del Mackenzie o Canis lupus mackenzii, existeixen divergències d'opinió entre els experts, ja que alguns classifiquen el llop de la tundra d'Alaska dins d'alguna d'aquestes subespècies.
El seu pelatge és llarg (tot i que no tant com el del Canis lupus albus o llop siberià) i habitualment de color clar, tot i que també hi ha alguns exemplars que presenten colors foscos, incloent-hi el negre.[3] La parella dominant de la llopada s'aparella al febrer.
S'alimenta de cérvols i d'altres ungulats, tot i que també pot alimentar-se d'animals més petits, com les llebres, i de fruits i d'altres aliments d'origen vegetal.[3] La gestació dura entre 62 i 75 dies i la femella pareix una ventrada d'uns 4 cadells, en un cau, els quals seran criats per tot el grup.[3]
Canis lupus tundrarum és una subespècie del llop (Canis lupus), classificada com a tal pel zoòleg Gerrit Smith Miller l'any 1912. És un dels llops que més suporta les condicions atmosfèriques extremes, viu en llocs on la temperatura sensible oscil·la entre els -20 °C i els -100 °C. Habita al llarg de la costa àrtica del nord d'Alaska.
Vlk polární (Canis lupus tundrarum) je poddruh vlka obecného. Obývá převážně tundry na Aljašce, při pobřeží Severního ledového oceánu. Tento druh je poměrně velký; délka těla i s ocasem se pohybuje mezi 130–160 cm a samec může vážit až 80 kg. Samice jsou menší, je zde výrazný pohlavní dimorfismus. Je to jeden z největších vlků Severní Ameriky. Srst vlka polárního je obvykle bílá nebo světle šedá, poměrně dlouhá, i když ne tak dlouhá jako u podobného vlka sibiřského, se kterým je často zaměňován. Dožívá se asi 7 let.
Tito vlci loví především pižmoně, soby karibu a další velké savce. Je však oportunistou a nepohrdne ani menšími zvířaty nebo rostlinnou stravou. Vydrží i týdny bez jídla. Loví ve smečkách a umějí spolupracovat, zvláště pokud se jedná o lov. Ten většinou probíhá tak, že skupina vlků žene stádo před sebou a vlci, kteří běží zepředu se snaží od stáda oddělit slabé jedince; mláďata, nemocné nebo staré. Při úspěšném lovu vždy první žere alfa pár, později zbytek lovců a nakonec i mláďata.
Samec vlka polárního dosahuje pohlavní dospělosti ve 3 letech, samice již ve 2. Vlci polární se rozmnožují v měsíci březnu a březost trvá asi 62 dní. Samice několik dní před porodem hrabou malé jámy nebo se uchýlí do jeskyní, kde mláďata porodí. Obvykle jsou v jednom vrhu 2 - 4 mláďata [1]. O mláďata se v prvních dnech stará matka, která je kojí. Po více jak měsíci mláďata nechává ve společnosti jednoho či dvou "hlídačů" a sama odchází na lov.
Vlk polární je smečkové zvíře, které se zdržuje ve smečkách o několika až po dvaceti jedincích. Smečku vede pár "alfa", samec a samice, to jsou ve většině případů jediní vlci, kteří se ve smečce páří, ale není to dané pravidlo. Dále jsou také jeden nebo dva podřadnější jedinci, kteří hlídají mláďata, kdy jde skupina na lov. Zbytek jsou většinou lovci bez výrazného postavení.
Vlk polární (Canis lupus tundrarum) je poddruh vlka obecného. Obývá převážně tundry na Aljašce, při pobřeží Severního ledového oceánu. Tento druh je poměrně velký; délka těla i s ocasem se pohybuje mezi 130–160 cm a samec může vážit až 80 kg. Samice jsou menší, je zde výrazný pohlavní dimorfismus. Je to jeden z největších vlků Severní Ameriky. Srst vlka polárního je obvykle bílá nebo světle šedá, poměrně dlouhá, i když ne tak dlouhá jako u podobného vlka sibiřského, se kterým je často zaměňován. Dožívá se asi 7 let.
Dieser Artikel wurde aufgrund von formalen oder inhaltlichen Mängeln in der Qualitätssicherung Biologie zur Verbesserung eingetragen. Dies geschieht, um die Qualität der Biologie-Artikel auf ein akzeptables Niveau zu bringen. Bitte hilf mit, diesen Artikel zu verbessern! Artikel, die nicht signifikant verbessert werden, können gegebenenfalls gelöscht werden.
Lies dazu auch die näheren Informationen in den Mindestanforderungen an Biologie-Artikel.
Der Alaska-Tundrawolf, Barren-Ground Wolf[1], auch als Arktischer Wolf[2] bezeichnet (Canis lupus tundrarum), ist eine Unterart des Wolfes (Canis lupus), der zur Familie der Hunde (Canidae) gehört.
Der Alaska-Tundrawolf ist über weite Teile des nördlichen Kanadas sowie Alaska (Point Barrow) verbreitet.
Der Alaska-Tundrawolf gehört zu den größten rezenten Wölfen. Er erreicht eine Widerristhöhe von etwa 90 Zentimeter und eine Kopf-Rumpf-Länge zwischen 120 und 160 Zentimeter. Das Gewicht bei den größten Exemplaren beträgt bis 80 Kilogramm.[2] Zwischen Männchen und Weibchen besteht ein Geschlechtsdimorphismus: Rüden sind meistens größer und schwerer als Wölfinnen. Das lange, weiche Fell des Alaska-Tundrawolfs ist weiß, hellgrau oder grau gefärbt. Anders als bei anderen Wolfsarten sind die farblichen Abweichungen zwischen Ober- und Unterseite minimal. Im Gegensatz zu wolfsähnlichen Haushunden sind Wölfe hochbeiniger und haben eine gerade Rückenlinie, während sie bei Hunden oft zum Schwanz hin abfällt. Der Wolfsschwanz ist buschig und gerade. Wölfe haben tendenziell kleinere Ohren, die zudem innen dicht behaart sind.
Er wird häufiger mit dem Tundrawolf (Canis lupus albus) aus dem nördlichen Eurasien gleichgestellt oder verwechselt.[3]
Alaska-Tundrawölfe werden mit etwa zwei Jahren geschlechtsreif. Die Paarungszeit ist um Februar rum. Die Tragzeit dauert ungefähr neun bis elf Wochen. Ein Wurf besteht meist aus drei bis sieben Welpen, die vom gesamten Rudel großgezogen werden. Nach ein bis drei Jahren verlassen die Jungtiere ihr Rudel, siedeln sich in der Nähe ihres alten Rudels an oder wandern fort. Als Großraubtiere erbeuten Alaska-Tundrawölfe vorwiegend Huftiere wie das Rentier oder Hirsch. Vorrangig werden ältere, kranke oder junge Tiere erbeutet, die einfacher zu überwältigen sind.
Dieser Artikel wurde aufgrund von formalen oder inhaltlichen Mängeln in der Qualitätssicherung Biologie zur Verbesserung eingetragen. Dies geschieht, um die Qualität der Biologie-Artikel auf ein akzeptables Niveau zu bringen. Bitte hilf mit, diesen Artikel zu verbessern! Artikel, die nicht signifikant verbessert werden, können gegebenenfalls gelöscht werden.
Lies dazu auch die näheren Informationen in den Mindestanforderungen an Biologie-Artikel.
Der Alaska-Tundrawolf, Barren-Ground Wolf, auch als Arktischer Wolf bezeichnet (Canis lupus tundrarum), ist eine Unterart des Wolfes (Canis lupus), der zur Familie der Hunde (Canidae) gehört.
Der Alaska-Tundrawolf ist über weite Teile des nördlichen Kanadas sowie Alaska (Point Barrow) verbreitet.
The Alaskan tundra wolf (Canis lupus tundrarum), also known as the barren-ground wolf,[3] is a North American subspecies of gray wolf native to the barren grounds of the Arctic coastal tundra region. It was named in 1912 by Gerrit Smith Miller Jr., who noted that it closely approaches the Great Plains wolf in skull and tooth morphology, though possessing a narrower rostrum and palate.[4] It is a large, white-colored wolf closely resembling C. l. pambasileus, though lighter in color.[5] This wolf is recognized as a subspecies of Canis lupus in the taxonomic authority Mammal Species of the World (2005).[6]
The Alaskan tundra wolf (Canis lupus tundrarum), also known as the barren-ground wolf, is a North American subspecies of gray wolf native to the barren grounds of the Arctic coastal tundra region. It was named in 1912 by Gerrit Smith Miller Jr., who noted that it closely approaches the Great Plains wolf in skull and tooth morphology, though possessing a narrower rostrum and palate. It is a large, white-colored wolf closely resembling C. l. pambasileus, though lighter in color. This wolf is recognized as a subspecies of Canis lupus in the taxonomic authority Mammal Species of the World (2005).
Alaskantundrasusi (Canis lupus tundrarum) on suurikokoinen arktinen tundrasusi. Alaskantundrasusi asustaa Arktista rannikkoa myöten Alaskassa.
Alaskantundrasudet elävät pääosin pienissä laumoissa jotka koostuvat alfaparista ja niiden jälkeläisistä, jotka eivät ole vielä löytäneet parittelukumppania. Alfauros johtaa laumaa alfanaaraan kanssa. Kaikki lauman jäsenet osallistuvat pentujen kasvatukseen sekä metsästykseen. Vaikkakin sudet elävät laumoissa, jotkin nuoret yksilöt voivat elää myös yksin.
Alaskantundrasudet syövät pääasiassa karibuita ja myskihärkiä. Aikuinen saalis on yleensä liian iso yksinäiselle sudelle, joten suuren eläimen saalistus vaatii ryhmätyöskentelyä. Jos sudet eivät kykene väijyttämään saaliitaan, myskihärät usein muodostavat kehän suojellakseen lauman heikkoja jäseniä. Sudet eivät pysty rikkomaan kehää, mutta yrittvät saada härät pakenemaan. Jos lauma pakenee, sudet eristävät ja tappavat heikoimman härän.
Alaskantundrasusi on pääosin täysin valkoinen, turkin värin vaihtelua voi olla valkoisesta kerman valkoiseen, selkärangan myötäisesti karva voi olla tumma kuten myös häntäkin.
Pituus 100-150 cm (ilman häntää) Korkeus 56-80 cm Paino 80 kg (naaraat ovat pienempiä) Sukukypsyys Uros: 3 vuotta, Naaras: 2 vuotta Keskimääräinen pentueen koko 4-5 Kantoaika 61-63 vrk Eliniän odote 12-17 vuotta
Alaskantundrasusi (Canis lupus tundrarum) on suurikokoinen arktinen tundrasusi. Alaskantundrasusi asustaa Arktista rannikkoa myöten Alaskassa.
Il lupo della tundra d'Alaska (Canis lupus tundrarum Miller, 1912) è una sottospecie nordamericana di lupo grigio, diffusa nella tundra artica costiera dell'Alaska, da Punta Barrow a est al confine con la baia di Hudson a ovest.
Venne classificato nel 1912 da Gerrit Smith Miller, il quale notò che i denti e il cranio di questo carnivoro sono molto simili a quelli del lupo delle Grandi Pianure, pur avendo rispetto a questo il rostro e il palato più stretti.[1]
È un grande lupo di colore bianco e molto simile al lupo dello Yukon, anche se è più chiaro.[2]
Dal 2005, la Mammal Species of the World lo riconosce come sottospecie valida.[3]
Il lupo della tundra d'Alaska (Canis lupus tundrarum Miller, 1912) è una sottospecie nordamericana di lupo grigio, diffusa nella tundra artica costiera dell'Alaska, da Punta Barrow a est al confine con la baia di Hudson a ovest.
Venne classificato nel 1912 da Gerrit Smith Miller, il quale notò che i denti e il cranio di questo carnivoro sono molto simili a quelli del lupo delle Grandi Pianure, pur avendo rispetto a questo il rostro e il palato più stretti.
È un grande lupo di colore bianco e molto simile al lupo dello Yukon, anche se è più chiaro.
Dal 2005, la Mammal Species of the World lo riconosce come sottospecie valida.
Polārais vilks (Canis lupus tundrorum jeb Canis lupus arctos) ir pelēko vilku (Canis lupus) pasuga. Sastopams lielā daļā Ziemeļamerikas Arktikas. Polārais vilks var gadiem ilgi izturēt temperatūru, kas zemāka par nulli, mēnešiem ilgi uzturēties tumsā un nedēļām ilgi iztikt bez barības. Tas dzīvo vienā no nedaudzajiem reģioniem pasaulē, kur vilkus neapdraud cilvēks. Vilka dzīves ilgums ir apmēram 7 gadi.
Garums bez astes — 100-150 cm. Augstums — 65-80 cm. Svars līdz 80 kg, mātītēm mazāk.
Polārais vilks apdzīvo vienu no neauglīgākajām teritorijām pasaulē. Vēl aprīlī gaisa temperatūra šeit reti kad ir augstāka par -30°C. Zeme pāris centimetru zem virskārtas ir sasalusi cauru gadu. Šeit var izdzīvot tikai augi, kam nav dziļu sakņu. Tādos apstākļos var mitināties neliels skaits zīdītāju: ir daudz lemingu un polārzaķu, taču vilku baram, lai izdzīvotu, reizēm ir vajadzīgs lielāks medījums. Muskusvērši un ziemeļbrieži ir labākais medījums, taču šajās vietās tie ir reti sastopami. Tādēļ vilku baram jāpārlūko līdz pat 2000 kvadrātkilometru liela teritorija. Ziemā, kad temperatūra pazeminās, mazie dzīvnieki slēpjas zem zemes, bet ziemeļbrieži dodas uz dienvidiem, lai atrastu barību. Vilki tiem dodas līdzi.
Parasti vilki dzīvo mazos baros 7-10 vilkiem, bet var izveidoties grupas pat līdz 30. Visbiežāk ir sastopamas mazas ģimenes grupas: pāris, to mazuļi un iepriekšējo metienu indivīdi, kas vēl nav atraduši sev partneri. Barvedis ir visaugstākā ranga tēviņš, turklāt viņu partnerei ir gandrīz tāda pati pozīcija barā. Pārējais vilku bars pakārtojas viņiem, un veido paši savu hierarhiju. Taču medībās, kā arī mazuļu barošanā un audzināšanā piedalās visi pieaugušie dzīvnieki. Vientuļi, klejojoši vilki parasti ir jauni dzīvnieki, kas pametuši baru, lai meklētu savu teritoriju. Ja šāds vientuļš vilks atrod neapdzīvotu teritoriju, viņš to iezīmē ar saviem izkārnījumiem, lai citiem vilkiem darītu zināmu, ka tas ir viņa apvidus.
Barā pastāvošo hierarhiju regulē sarežģīta sazināšanās valoda, kas sastāv no īpašām kustībām, riešanas un rūkšanas. Augsta ranga vilki nenogurstoši sargā savas pozīcijas un liek sev pakļautajiem vilkiem pieplakt pie zemes vai gulties uz muguras, ja tie pietuvojušies. Tomēr nopietni, asiņaini konflikti notiek reti.
Dzimumgatavību tēviņi sasniedz 3 gadu vecumā, mātītes no 2 gadu vecuma. Rudenī un ziemā bars klīst apkārt, bet pārošanās periodā (martā) mātītes baru pamet, lai atrastu atbilstošu slēptuvi. Reizēm tās slēptuvi izrok pašas, bet ne vienmēr tas izdodas. Ja zeme ir sasalusi, pēcnācējus nākas laist pasaulē kādā vecā midzenī, alā vai klints plaisā. Grūtniecība ilgst 61-63 dienas, mazuļu skaits 4-5. Mazie piedzimst akli, nedzirdīgi un neaizsargāti, pilnībā atkarīgi no mātes. Mēnesi veci vilcēni jau var ēst gaļu. No šī brīža viss bars dalās ar tiem barībā. Pieaugušie vilki piepilda savu kuņģi ar barību, lai, atgriežoties midzenī, daļu no barības atdotu mazuļiem. Ja barības ir pietiekami, jaunie vilki paliek barā līdz pat vasaras sākumam.
Pieauguši ziemeļbrieži un muskusvērši ir pārāk spēcīgi, lai viens vilks varētu tikt ar tiem galā. Tādēļ, ja vilki grib medīt lielus dzīvniekus, tiem jāapvienojas barā. Tundras atklātajos plašumos ir pārāk maz vietu, kur tiem paslēpties, lai varētu negaidīti uzbrukt. Kad vilku bars dzen muskusvēršus, vērši aizsargājoties sastājas aplī. Tad vilkiem nav nekādu izredžu tikt cauri šķērslim - muskusvēršu ragiem un nagiem. Sākas psiholoģiska cīņa, koncentrējoties uz apļa pārraušanu. Skrienot apkārt, vilki piespiež muskusvēršus mainīt pozīciju tā, lai tie visu laiku varētu sekot uzbrucējiem. Bieži vien šī taktika vilkiem nepalīdz, bet nereti muskusvērši neiztur un uzsāk bēgšanu katrs uz savu pusi. Vilki uzreiz seko un cenšas izolēt jaunos vai vājākos dzīvniekus. Tiklīdz vilks iekožas savā upurī, pārējie steidzas palīgā un kopīgiem spēkiem nogāž to zemē.
Polārais vilks (Canis lupus tundrorum jeb Canis lupus arctos) ir pelēko vilku (Canis lupus) pasuga. Sastopams lielā daļā Ziemeļamerikas Arktikas. Polārais vilks var gadiem ilgi izturēt temperatūru, kas zemāka par nulli, mēnešiem ilgi uzturēties tumsā un nedēļām ilgi iztikt bez barības. Tas dzīvo vienā no nedaudzajiem reģioniem pasaulē, kur vilkus neapdraud cilvēks. Vilka dzīves ilgums ir apmēram 7 gadi.
Serigala tundra Alaska (Canis lupus tundrarum), juga dikenali sebagai serigala Tanah Tandus,[2] ialah satu subspesies mungkin bagi serigala kelabu yang asli di tanah tandus rantau Pinggir Laut Artik dari dekat dengan Point Barrow ke timur ke arah Teluk Hudson dan mungkin ke utara ke Kepulauan Artik. Ia dinamai pada 1912 oleh Gerrit Smith Miller, yang memerhatikan bahawa ia hampir mendekati serigala Dataran Besar dari segi morfologi tengkorak dan gigi, tetapi memiliki rostrum dan lelangit kurang lebar.[3] Ia merupakan serigala besar berwarna putih yang hampir menyerupai C. l. pambasileus, tetapi berwarna lebih cerah.[4]
Setakat 2005[update],[5] ia dianggap sebagai subspesies sah oleh MSW3, tetapi ia dikelaskan sebagai sinonim bagi C. l. occidentalis oleh Perkhidmatan Ikan dan Hidupan Liar Amerika Syarikat.[6]
Serigala tundra Alaska (Canis lupus tundrarum), juga dikenali sebagai serigala Tanah Tandus, ialah satu subspesies mungkin bagi serigala kelabu yang asli di tanah tandus rantau Pinggir Laut Artik dari dekat dengan Point Barrow ke timur ke arah Teluk Hudson dan mungkin ke utara ke Kepulauan Artik. Ia dinamai pada 1912 oleh Gerrit Smith Miller, yang memerhatikan bahawa ia hampir mendekati serigala Dataran Besar dari segi morfologi tengkorak dan gigi, tetapi memiliki rostrum dan lelangit kurang lebar. Ia merupakan serigala besar berwarna putih yang hampir menyerupai C. l. pambasileus, tetapi berwarna lebih cerah.
Setakat 2005[update], ia dianggap sebagai subspesies sah oleh MSW3, tetapi ia dikelaskan sebagai sinonim bagi C. l. occidentalis oleh Perkhidmatan Ikan dan Hidupan Liar Amerika Syarikat.
De alaskawolf (Canis lupus tundrarum) is een ondersoort van de wolf die leeft in de uitgestrekte poolvlakte, waar het elk jaar voor vijf maanden aan een stuk voor 24 uur op 24 donker is. De temperatuur in april komt haast nooit boven de -30°C. De alaskawolf jaagt meestal in een roedel. Hij maakt jacht op bijna alle andere dieren, zoals op kariboes, sneeuwhazen, muskusossen en lemmingen. De alaskawolf paart in maart en nadien brengt het vrouwtje haar jongen ter wereld in een hol. Na een maand delen de leden van de roedel het vlees, zodat elkeen zijn portie krijgt.
De alaskawolf moet zich zien te redden op de poolvlakten. De meeste dieren zijn niet bestand tegen zulk weer. De wind voelt aan als -100°C, als hij hard waait. De aarde is bevroren onder de 10 centimeter, zodat alleen planten kunnen leven, waarvan de wortels oppervlakkig groeien. April is daar een van de warmste maanden, waarbij de temperatuur niet hoger is dan -30°C.
De alaskawolf leeft in roedels, die niet meer zijn dan kleine familiegemeenschappen. Ze bestaan voornamelijk uit een "Alfa-mannetje" en een "Alfa-vrouwtje", hun jongen, en oudere jongen die nog niet hebben gepaard. Er zijn 1 of 2 wolven aangesteld als babysit. Deze zorgen voor de welpen als moederlief op jacht is. De jongen die eenzaam rondzwerven, hebben de roedel verlaten om een nieuwe te stichten, en een territorium uit te bouwen. Eens hij een territorium gevonden heeft, markeert hij die met urine en uitwerpselen. Echter is het een zootje als hij op jacht gaat. Gelukkig kan hij weken zonder voedsel, want als een wolf op jacht gaat, heeft hij minder dan 10 % kans op een vangst.
Met de hele roedel gaan de alaskawolven op jacht. Ze kunnen in de open toendra niet gemakkelijk jagen, want ze kunnen geen verrassingsaanval uitlokken. En als een roedel een kudde muskusossen inhaalt, staan ze al in een verdedigingskring. De wolven zouden zelfmoord plegen om daaruit een prooi te pikken, want met die hoorns en hoeven is dat onmogelijk. Daarom hebben ze een uniek systeem ontwikkeld bij de hondensoorten: een zenuwoorlog. Het doel is de kring open te breken. Ze beginnen heen en weer te lopen, waardoor ze de ossen dwingen van plaats te veranderen om hun belagers in het oog te kunnen hebben. Deze tactiek lukt meestal niet, maar met een beetje geluk gaan de muskusossen van nervositeit uit elkaar. Wanneer dit gelukt is, zoeken ze de jonge of zwakke dieren en gaan ze in de achtervolging. Als ze de prooi hebben, proberen ze met al hun krachten het dier tegen de grond te werpen, waarna ze het doden en opeten.
Door te huilen waarschuwen de wolven de andere roedels op hun aanwezigheid. Dit doen ze om mogelijke confrontaties tussen de verschillende roedels te voorkomen.
Alaskawolven paren in maart. Na de paring verlaat het vrouwtje de roedel en gaat ze een nieuw hol graven. Meestal lukt dit niet, omdat de grond bevroren is. Dan zoekt ze maar een bestaand hol of een rotsspleet, waar ze haar 4 of 5 jongen na 63 tot 65 dagen later ter wereld brengt. De jongen worden blind geboren en zijn afhankelijk van hun moeder. De jonge wolven eten al vlees als ze een maand oud zijn. Vanaf dan gaat het vrouwtje terug naar de roedel, waar ze voortaan het voedsel verdeelt. Het vrouwtje schrokt zich vol en braakt het voedsel in het hol weer uit, waarna de jongen het opeten. Rond de langste dag van het jaar (21 juni, want dan is het zomer op de noordpool) zijn de jongen in staat de roedel te volgen.
De kop en het lichaam van de alaskawolf bedraagt zo'n 100 tot 150 centimeter. De schofthoogte bedraagt 65 tot 80 centimeter. De mannetjes bereiken makkelijk het gewicht van 80 kilogram, bij de vrouwtjes ligt dit lager. Doordat de temperatuur zeer laag is, hebben ze een dikke vacht en een vetlaag.
De alaskawolf (Canis lupus tundrarum) is een ondersoort van de wolf die leeft in de uitgestrekte poolvlakte, waar het elk jaar voor vijf maanden aan een stuk voor 24 uur op 24 donker is. De temperatuur in april komt haast nooit boven de -30°C. De alaskawolf jaagt meestal in een roedel. Hij maakt jacht op bijna alle andere dieren, zoals op kariboes, sneeuwhazen, muskusossen en lemmingen. De alaskawolf paart in maart en nadien brengt het vrouwtje haar jongen ter wereld in een hol. Na een maand delen de leden van de roedel het vlees, zodat elkeen zijn portie krijgt.
Tundrski ali polarni volk, včasih tudi arktični volk (znanstveno ime Canis lupus tundrarum) živi na polarnih območjih, kjer ni ledenih plošč. Lahko tudi več let kljubuje temperaturam pod ničlo, več mesecev v temi in več tednov brez hrane. Ker živi na tako oddaljenem ozemlju, ga človek ne ogroža.
Tundrski volk živi v zelo neprijetnih razmerah, kajti živi na skrajnem severu. Aprila se tukaj temperatura le redko dvigne nad -30 °C, poleg tega še pihajo ledeni vetrovi, ki ustvarijo mraz, ki odgovarja -100 °C. Take razmere odgovarjajo samo nekaterim sesalcem, med katerimi so lemingi in planinski zajci. Ker pa tundrski volk potrebuje tudi večji plen mora prepotovati več sto kilometrov, da najde muškatno govedo ali severnega jelena, ki so na teh področjih zelo redki. Zaradi zimskega padca temperatur, se začnejo jeleni seliti bolj na jug, zaradi česar jim sledijo tudi volkovi.
Živijo v manjših krdelih, ali pa v manjših družinskih skupnostih. Vodilni v krdelu je samec, njegova samica pa mu je skoraj enakovredna. Ostali člani skupnosti pa so njima podvrženi in razvijejo lastno hierarhijo. Pri lovu, hranjenju in vzgoji mladičev pa sodelujejo vse odrasle živali. Mladi volkovi so po navadi samotarji. Ko zapustijo krdelo, si poiščejo svoj teritorij, ki še ni zasedeno. Ko le-tega najde, ga označi z urinom in blatom, da sporoči ostalim, da je ozemlje njegovo.
Prehranjuje se z vsemi živalmi, ki tukaj živijo. To so lemingi, zajci, severni jeleni in muškatno govedo. Ko lovijo slednje jih lovijo s taktiko »živčne vojne«. Ko volčje krdelo dohiti govedo, je le-to že postavljeno v zaokrožen obrambni položaj. Ker je volk v tem primeru šibkejši, se osredotoči na razbitje kroga. Razbija ga tako, da teče okoli goveda, kar govedo prisili na menjevanje položajev, da lahko lažje opazujejo napadalce. Ta taktika volku malokdaj uspe, a če imajo srečo muškatno govedo izgubi živce, ter se razkropi. Volkovi jih začnejo zasledovati in ločijo šibkejše in mlade živali od močnejših. Nato se en volk zagrize v žrtev, nakar mu ostali pridejo na pomoč, da plen skupaj podrejo.
Vsako leto po parjenju v marcu zapusti breja volkulja ostalo krdelo, da si poišče primeren brlog. Včasih si izkoplje novega, če je pa zemlja preveč zmrznjena, pa skoti mladiče v starem brlogu, ali pa si poišče kakšno jamo ali pa skalno razpoko. Brejost traja 75 dni, nakar volkulja skoti 2 do 5 mladičev, ki se skotijo gluhi in slepi, zaradi česar so popolnoma odvisni od matere. Po kakšnem mesecu mladiči že jedo meso, zato se priključijo ostalim v krdelu. Od tega trenutka si hranjenje mladičev člani porazdelijo. Ko se najejo, se vrnejo nazaj v votlino, da neprebavljeno meso izbruhajo, da ga mladiči lahko pojejo.
Tundrski ali polarni volk, včasih tudi arktični volk (znanstveno ime Canis lupus tundrarum) živi na polarnih območjih, kjer ni ledenih plošč. Lahko tudi več let kljubuje temperaturam pod ničlo, več mesecev v temi in več tednov brez hrane. Ker živi na tako oddaljenem ozemlju, ga človek ne ogroža.
Sói đài nguyên Alaska (Canis lupus tundrarum), còn được gọi là sói đất cằn cỗi, [1] là phân loài sói xám có nguồn gốc cằn cỗi của vùng lãnh nguyên ven biển Bắc Cực từ gần Barrow hướng đông về phía Vịnh Hudson. Phân loài sói này được đặt tên vào năm 1912 bởi Gerrit Smith Miller, người đã lưu ý rằng nó tiếp cận gần gũi với con Sói Đại Bình nguyên trong hình thái sọ và răng, mặc dù sở hữu một mỏ và vòm miệng hẹp hơn. [2] Nó là một con sói lớn màu trắng gần giống với C. l. pambasileus , mặc dù màu nhạt hơn.[3] Phân loài sói này được công nhận là phân loài Canis lupus trong cơ quan phân loại loài động vật có vú của thế giới (Mammal Species of the World (2005)).[4]
Sói đài nguyên Alaska (Canis lupus tundrarum), còn được gọi là sói đất cằn cỗi, là phân loài sói xám có nguồn gốc cằn cỗi của vùng lãnh nguyên ven biển Bắc Cực từ gần Barrow hướng đông về phía Vịnh Hudson. Phân loài sói này được đặt tên vào năm 1912 bởi Gerrit Smith Miller, người đã lưu ý rằng nó tiếp cận gần gũi với con Sói Đại Bình nguyên trong hình thái sọ và răng, mặc dù sở hữu một mỏ và vòm miệng hẹp hơn. Nó là một con sói lớn màu trắng gần giống với C. l. pambasileus , mặc dù màu nhạt hơn. Phân loài sói này được công nhận là phân loài Canis lupus trong cơ quan phân loại loài động vật có vú của thế giới (Mammal Species of the World (2005)).
Поля́рный волк (лат. Canis lupus tundrarum) — подвид волка. Обитает на всей территории Арктики и в тундре, за исключением льдин и больших территорий, покрытых льдом.
Полярный волк обитает на обширных пространствах полярных регионов, которые 5 месяцев погружены в темноту. Чтобы выжить, волк приспособился есть любой корм, который только попадается. Он хорошо приспособлен к жизни в Арктике: может годами жить при минусовой температуре, месяцами не видеть солнечного света и неделями оставаться без пищи.
Полярный волк до сих пор обитает на всей территории исторически доступной его виду. Причиной тому является слабая конкуренция с человеком.
Длина без хвоста: 130—150 см. Высота в холке: 80—93 см. Масса: до 85 кг, самки меньше. Продолжительность жизни: около 17 лет. Родственные подвиды: европейский волк и японский волк.
Полярные волки населяют одну из наиболее бесплодных территорий Земли. В апреле температура очень редко поднимается выше −30 °C. Постоянно дующий ветер становится причиной того, что ощущаемая температура кажется намного ниже. Промёрзшая земля позволяет выжить только растениям с очень короткими корнями. К жизни в таких условиях могут приспособиться только немногие млекопитающие. Самая многочисленная группа животных, обитающих в этих краях — это лемминги и полярные зайцы. Однако для того, чтобы выжить, стае волков иногда необходима и более крупная добыча. Таковой могут быть овцебык и северные олени. В поисках пищи волчья стая может обходить районы площадью до 2000 км². Ареалы волчьих популяций подвержены сезонным изменениям, связанными с миграцией видов, являющихся объектами охоты.
На открытых пространствах Арктики сложно найти укрытие для неожиданного нападения на жертву. Когда стая волков догоняет овцебыков, те обычно уже успевают занять круговую оборону. В таком случае волки не могут пробиться сквозь заграждение, состоящее из рогов и копыт. Поэтому волкам остаётся только ждать, испытывая терпение овцебыков, когда их нервы не выдержат напряжения и круг разомкнётся. Иногда, бегая вокруг них, волкам удаётся вынудить овцебыков изменить положение таким образом, чтобы те не могли видеть нападающих.
Эта тактика волкам не всегда помогает, но если удача им сопутствует, овцебыки в конце концов не выдерживают и разбегаются. Волки тотчас же устремляются за ними и пытаются отбить от стада молодых или слабых животных. Как только волк настигает и хватает свою жертву, другие спешат к нему на помощь и вместе валят её на землю.
Только каждая десятая охота стаи бывает успешной. Иногда волки в течение многих дней остаются без пищи, однако потом съедают до 10 кг мяса за раз. Нерегулярность питания приводит подчас к тому, что волк, к примеру, за раз съедает полярного зайца со шкурой, шерстью и костями.
Полярные волки живут стаями по 7- 25 особей. Чаще всего встречаются семейные стаи, которые состоят из родителей, их детёнышей и особей из предыдущих помётов. Стаю, как правило, возглавляет вожак, а его самка занимает в стае подобное же положение. Остаток стаи подчиняется им и образует свою собственную иерархию. Однако на охоте, во время кормления и воспитания детёнышей все взрослые животные оказывают друг другу помощь. Часто один или два молодых волка присматривают за детёнышами, когда их мать уходит на охоту.
Иерархические отношения внутри стаи осуществляются с помощью сложного языка, состоящего из движений, лая и рычания. Волки, занимающие в стае высокое положение, требуют от подчинённых беспрекословного повиновения, те, в свою очередь, выражая преданность, униженно прижимаются к земле или ложатся на спину. Серьёзные, кровавые столкновения между волками происходят редко.
Волки воем оповещают другие стаи о своём присутствии, таким образом они метят территорию и стараются избегать встречи, которая привела бы к схватке. Волки-одиночки — это, как правило, молодые животные, которые оставили свою стаю и отправились на поиски отдельного участка. Когда такой волк находит незанятую территорию, он обозначает её при помощи мочевых точек или испражнений в определённых хорошо заметных местах, заявляя на неё свои права.
Осенью и зимой стая мигрирует, но после брачного периода беременная волчица покидает её, чтобы найти себе логово. Иногда волчица сама выкапывает логово, но зимой, когда земля сильно промерзает, самка приносит потомство в старом логове или в скальной расщелине. Детёныши рождаются слепыми, с закрытыми ушными отверстиями и абсолютно беспомощными. Они полностью зависят от матери. Приблизительно через месяц волчата уже могут есть полупереваренное мясо, отрыгнутое самцом, который всё это время приносит волчице и волчатам пищу. Если пищи достаточно много, то молодые волки с начала лета становятся полноправными членами стаи и мигрируют вместе со взрослыми особями.
По одной из существующих версий, полярный волк являлся предком одомашненной аборигенной самоедской собаки.[1]
Поля́рный волк (лат. Canis lupus tundrarum) — подвид волка. Обитает на всей территории Арктики и в тундре, за исключением льдин и больших территорий, покрытых льдом.
Полярный волк обитает на обширных пространствах полярных регионов, которые 5 месяцев погружены в темноту. Чтобы выжить, волк приспособился есть любой корм, который только попадается. Он хорошо приспособлен к жизни в Арктике: может годами жить при минусовой температуре, месяцами не видеть солнечного света и неделями оставаться без пищи.
Полярный волк до сих пор обитает на всей территории исторически доступной его виду. Причиной тому является слабая конкуренция с человеком.
Длина без хвоста: 130—150 см. Высота в холке: 80—93 см. Масса: до 85 кг, самки меньше. Продолжительность жизни: около 17 лет. Родственные подвиды: европейский волк и японский волк.
Полярные волки населяют одну из наиболее бесплодных территорий Земли. В апреле температура очень редко поднимается выше −30 °C. Постоянно дующий ветер становится причиной того, что ощущаемая температура кажется намного ниже. Промёрзшая земля позволяет выжить только растениям с очень короткими корнями. К жизни в таких условиях могут приспособиться только немногие млекопитающие. Самая многочисленная группа животных, обитающих в этих краях — это лемминги и полярные зайцы. Однако для того, чтобы выжить, стае волков иногда необходима и более крупная добыча. Таковой могут быть овцебык и северные олени. В поисках пищи волчья стая может обходить районы площадью до 2000 км². Ареалы волчьих популяций подвержены сезонным изменениям, связанными с миграцией видов, являющихся объектами охоты.
알래스카툰드라늑대(Canis lupus tundrarum) 또는 베런그라운드늑대[2]는 허드슨 만 동부부터 배로 곶까지 북극해 해안까지의 배런그라운드 및 북극 제도 북부에 서식하고 있는 회색늑대의 아종이다. 이 늑대는 1912년 제리트 스미스 밀러가 이름을 붙였다. 그는 두개골과 치아의 형태학적 연구로 대평원늑대와 비슷하며, 입천장과 연단이 좁게 생겼다.[3] 이 종은 크며, 흰색 늑대인 유콘늑대와 비슷하게 생겼지만 그보다 더 밝은 색상을 가지고 있다.[4]
2005년 기준,[5] 이 종은 MSW3에서는 늑대의 아종으로 분류하고 있으며, 미국 어류 및 야생동물관리국에서는 매켄지계곡늑대과 동종으로 분류한다.[6]
