Sarkanais vilks (Canis rufus)[1] ir suņu dzimtas (Canidae) suņu ģints (Canis) plēsējs. Sarkanais vilks joprojām oficiāli tiek sistematizēts kā viena no pelēkā vilka (Canis lupus) pasugām ar latīnisko nosaukumu Canis lupus rufus, tomēr pēdējā laikā zinātnieki uzskata, ka sarkanais vilks būtu jāizdala kā patstāvīga suga, jo tas tāpat kā austrumu vilks (Canis lycaon) un koijots (Canis latrans) ir atdalījies no pelēkā vilka pirms 150 000 - 300 000 gadiem[2]. Sarkanajam vilkam ģenētiski ir gan pelēkā vilka, gan koijota iezīmes.
Sarkanais vilks kādreiz plaši apdzīvoja Ziemeļamerikas dienvidaustrumu mežus, purvus un piekrastes prērijas. To varēja sastapt gan Meksikā, gan Floridā, gan pie Ņujorkas. Sarkanais vilks savvaļā tika uzskatīts par izmirušu kopš 1970. gadā. 1987. gadā tā savvaļas populācija ir atjaunota Ziemeļkarolīnā, ASV[3]. Savvaļā dzīvo apmēram 100-120 vilku. Zoodārzos ir apmēram 200 vilku.
Sarkanā vilka augums ir kaut kur pa vidu starp koijotu un pelēko vilku, ķermeņa garums ir 1 līdz 1,2 metri, augstums skaustā apmēram 75 cm. Aste no 25 — 35 centimetriem, masa no 18 — 41 kilogramam. Kažoks sarkanajam vilkam ir ar kanēļkrāsā ar pelēku vai melnu ēnojumu uz muguras un astes. Purns ap lūpām ir balts. Ir datēti arī melni indivīdi, bet iespējams, ka šīs krāsas vilku mūsdienās vairs nav. Sarkanais vilks maina kažoku vienreiz gadā ziemā. Tam ir lielas ausis, kas palīdz atdzesēt ķermeni karstajās un mitrajās vasarās, kādas mēdz būt ASV dienvidos. Sarkanajam vilkam ir 42 zobi[4]. Sarkanajam vilkam ir mandeļveida acis līdzīgas pelēkajam vilkam, plats purns un platāka galva salīdzinot ar koijotu. Sarkanais vilks ir izturīgāks pret karstumu salīdzinot ar citiem suņu ģints pārstāvjiem[4].
Sarkanais vilks dzimumbriedumu sasniedz 22 mēnešu vecumā. Grūsnības periods ir 61-63 dienas, piedzimst 1-10 kucēni aprīļa vai maija mēnesī[3]. Parasti ir viens metiens gadā. Mātīte izrok vairākas alas, un kucēni tiek bieži pārvietoti[4]. Sarkanie vilki veido ģimenes, kurās dzīvo viens pieaugušo indivīdu pāris un viņu bērni, kas vēl nav sasnieguši dzimumbriedumu. 2008. gadā Ziemeļkarolīnā ir saskaitīti 20 vilku bari[3]. Jaunie vilki ģimeni pamet apmēram 2 gadu vecumā. Bara lielums var būt 2-12 vilki. Tiem ir sava teritorija, kas tiek sargāta un iezīmeta, lai brīdinātu citus vilkus[4]. Sarkanais vilks savvaļā dzīvo 7-8 gadus, nebrīvē tas var nodzīvot 15 gadus[3].
Sarkanais vilks medī naktī, vakarā un no rīta. Parasti tas medī vienatnē, lai gan reizēm ir novērotas grupu medības. Tas galvenokārt medī trušus, nūtrijas un žurkas, bet tiek medīti arī baltastu brieži un jenoti. Tas ļoti reti uzbrūk mājdzīvniekiem. Saistībā ar sarkano vilku nav reģistrēts neviens uzbrukums cilvēkam.
Sarkanajam vilkam ir 3 pasugas, no kurām mūsdienās divas ir izmirušas.
Sarkanais vilks izmira ne tikai tādēļ, ka to cilvēki intensīvi medīja, bet arī tādēļ, ka tas sajaucās ar koijotiem. Šobrīd Ziemeļkarolīnas sarkano vilku bars dzīvo noslēgtākā teritorijā, un ar koijotiem vilks sajaucas reti. Hibrīdu kucēnu metiens ir apmēram 1 no 59[1].
Sarkanais vilks (Canis rufus) ir suņu dzimtas (Canidae) suņu ģints (Canis) plēsējs. Sarkanais vilks joprojām oficiāli tiek sistematizēts kā viena no pelēkā vilka (Canis lupus) pasugām ar latīnisko nosaukumu Canis lupus rufus, tomēr pēdējā laikā zinātnieki uzskata, ka sarkanais vilks būtu jāizdala kā patstāvīga suga, jo tas tāpat kā austrumu vilks (Canis lycaon) un koijots (Canis latrans) ir atdalījies no pelēkā vilka pirms 150 000 - 300 000 gadiem. Sarkanajam vilkam ģenētiski ir gan pelēkā vilka, gan koijota iezīmes.
Sarkanais vilks kādreiz plaši apdzīvoja Ziemeļamerikas dienvidaustrumu mežus, purvus un piekrastes prērijas. To varēja sastapt gan Meksikā, gan Floridā, gan pie Ņujorkas. Sarkanais vilks savvaļā tika uzskatīts par izmirušu kopš 1970. gadā. 1987. gadā tā savvaļas populācija ir atjaunota Ziemeļkarolīnā, ASV. Savvaļā dzīvo apmēram 100-120 vilku. Zoodārzos ir apmēram 200 vilku.
