Raibkakla ūdrs (Hydrictis maculicollis) ir gan ūdenī, gan uz sauszemes dzīvojošs sermuļu dzimtas (Mustelidae) plēsējs, kas ir vienīgā suga raibkakla ūdru ģintī (Hydrictis). Daži zinātnieki to klasificē kā Eirāzijas ūdru ģintij (Lutra) piederošu sugu, saucot to par Luta maculicollis.[1]
Raibkakla ūdrs ir plaši izplatīts Āfrikas centrālās daļas rietumu pusē. Tam patīk apmesties Āfrikas vidienes saldūdens ezeru krastos, jo tajos ir daudz zivju.[1] Tas ir sastopmas gan Viktorijas, gan Tangaņikas ezerā.[2] Raibkakla ūdrs dzīvo arī upīšu un strautu krastos, nenoniecinot kalnu ūdeņus līdz 2500 metriem virs jūras līmeņa.[1] Tā dzīves telpa nepārtraukti samazinās, tā kā ūdrs necieš piesārņotus ūdeņus un cilvēku tuvumu. Vietējie iedzīvotāji to medī gaļas un kažokādas ieguvei.
Raibkakla ūdrs ir apmēram 85—105 cm garš,[2] tā svars 6 kg. Tēviņi ir lielāki par mātītēm. Tā ķermenis tāpat kā citiem ūdriem ir garš, slaids un cilindrveidīgs, ar īsām, spēcīgām kājām. Starp visiem Āfrikā dzīvojošiem ūdriem raibkakla ūdrs ūdenī pavada visvairāk laika,[3] un tas ir labi piemērojies dzīvei ūdenī; visām ķepām ir peldplēves līdz pašiem pirkstu galiņiem,[2] tā kažoks ir dubults. Kažoka garākā akotspalva nosedz īsāko pavilnu, pasargājot to sausu, kamēr ūdrs ir ūdenī. Kažoka krāsa ir tumši brūna, ar gaišiem raibumiem pakaklē. Aste ir gara, konusveidīga un muskuļota. Ūdram ir labi attīstīti nagi, bet mazāki zobi kā citiem ūdriem, kas ir vairāk piemēroti zivju ķeršanai un ēšanai, nekā vēžveidīgo sakošanai.[3]
Raibkakla ūdrs priekšroku dod skaidriem ūdeņiem, ar akmeņainu dibenu. Lai arī tie apmetas kalnu upīšu krastos, tie izvairās no straujiem ūdeņiem, kā arī raibkakla ūdri nemīl seklus, sārmainus ezerus. Ūdeņu piekrastēs ūdri sev piemeklē dabas veidotas alas, kurās iekārto sev migu. Raibkakla ūdrs ir vientuļnieks, izņemot mātes ar mazuļiem. Tēviņiem ir plašas teritorijas, kas var pārklāties ar vairāku mātīšu teritorijām.[2]
Raibkakla ūdrs ir pļāpīgs dzīvnieks. Tam ir raksturīgi spalgi svilpieni, kas atgādina kaijas kliedzienus. Briesmu gadījumā kliegšana kļūst īpaši spiedzoša. Ūdram ļoti patīk spēlēties. Ūdrs spēlējas gan ar citiem ūdriem, gan viens pats.[2]
Raibkakla ūdrs pamatā medī zivis, gliemjus, vardes, ūdens kukaiņus un vēžveidīgos. Medījot tas balstās uz savu labo redzi, tādēļ izvēlas skaidrus ūdeņus. Lai sašķaidītu gliemju vākus un vēžveidīgos, ūdrs lieto akmeņus. Darba rīku pielietojums liecina par ūdru augsto inteliģenci. Raibkakla ūdrs medīt dodas agri no rīta vai uzreiz pēc saulrieta, lai gan tos var novērot medījot arī dienas laikā.[2]
Dzimumbriedumu raibkakla ūdri sasniedz apmnēram 2 gadu vecumā. Grūsnības periods ilgst apmēram 60 dienas. Septembrī mātes iekārtotā alā parasti piedzimst 2—3 mazuļi. Māte par mazuļiem rūpējas apmēram vienu gadu. Arī tēvs var piedalīties mazuļu audzināšanā.[2]
Raibkakla ūdram ir 5 pasugas:
Raibkakla ūdrs (Hydrictis maculicollis) ir gan ūdenī, gan uz sauszemes dzīvojošs sermuļu dzimtas (Mustelidae) plēsējs, kas ir vienīgā suga raibkakla ūdru ģintī (Hydrictis). Daži zinātnieki to klasificē kā Eirāzijas ūdru ģintij (Lutra) piederošu sugu, saucot to par Luta maculicollis.
Raibkakla ūdrs ir plaši izplatīts Āfrikas centrālās daļas rietumu pusē. Tam patīk apmesties Āfrikas vidienes saldūdens ezeru krastos, jo tajos ir daudz zivju. Tas ir sastopmas gan Viktorijas, gan Tangaņikas ezerā. Raibkakla ūdrs dzīvo arī upīšu un strautu krastos, nenoniecinot kalnu ūdeņus līdz 2500 metriem virs jūras līmeņa. Tā dzīves telpa nepārtraukti samazinās, tā kā ūdrs necieš piesārņotus ūdeņus un cilvēku tuvumu. Vietējie iedzīvotāji to medī gaļas un kažokādas ieguvei.
