Sarmatainā soja[1] (Glycine max) ir viengadīgs tauriņziežu dzimtas pākšaugs. Sojas iespējamā izcelsmes vieta ir Austrumāzija. Pārtikā izmanto sojas pupiņas, kas ekonomiski ir visnozīmīgākās pupiņas pasaulē[2] un vairākiem miljoniem cilvēku ir svarīgs augu olbaltumvielu avots.
Sojas augu izcelsme ir neskaidra, bet daudzi botāniķi uzskata, ka tās izcelsme ir saistīta ar savvaļas soju (Glycine soja), kuras dabiskais izplatības areāls ir Ķīnas vidiene. Zināms, ka soja jau vairāk nekā 5000 gadus Ķīnā tiek lietota ne tikai uzturā, bet arī kā zāļu sastāvdaļa. Mūsdienās visvairāk soja tiek izaudzēta Amerikas Savienotajās Valstīs, Brazīlijā un Argentīnā.[3]
Sojas pupiņas ir galvenais augu olbaltumvielu avots. Sojas olbaltumvielu sastāvā nav holesterīns un tās organismā viegli pārstrādājas, tāpēc sojas pupiņas arvien vairāk izmanto dažādu sojas produktu ražošanā. No sojas olbaltumvielām veido šķiedras, ko pēc tam apvieno kūlīšos, iekrāso, aromatizē un pievieno garšvielas, iegūstot mākslīgo gaļu, bet sojas olbaltumvielu izolātus mēdz pievienot desu masai. Sojas olbaltumvielu izolātus (ar renīnu) lieto arī kā olas baltuma aizvietotājus.[4]
Tradicionāli sarecinot sojas pienu iegūst sojas biezpienu — tofu, kas ir izplatīts ēdiens ķīniešu un japāņu virtuvē.[4]
Sarmatainā soja (Glycine max) ir viengadīgs tauriņziežu dzimtas pākšaugs. Sojas iespējamā izcelsmes vieta ir Austrumāzija. Pārtikā izmanto sojas pupiņas, kas ekonomiski ir visnozīmīgākās pupiņas pasaulē un vairākiem miljoniem cilvēku ir svarīgs augu olbaltumvielu avots.
Sojas augu izcelsme ir neskaidra, bet daudzi botāniķi uzskata, ka tās izcelsme ir saistīta ar savvaļas soju (Glycine soja), kuras dabiskais izplatības areāls ir Ķīnas vidiene. Zināms, ka soja jau vairāk nekā 5000 gadus Ķīnā tiek lietota ne tikai uzturā, bet arī kā zāļu sastāvdaļa. Mūsdienās visvairāk soja tiek izaudzēta Amerikas Savienotajās Valstīs, Brazīlijā un Argentīnā.
.JPG)
