Dienvidu upesūdrs jeb Čīles upesūdrs (Lontra provocax) ir sermuļu dzimtas (Mustelidae) daļēji ūdenī dzīvojošs plēsējs, kas pieder Amerikas ūdru ģintij (Lontra).
Dienvidu upesūdrs ir endēmiska Patagonijas suga, un to var sastapt tikai Čīlē un Argentīnā.[1] Tas dzīvo gan saldūdenī, gan sālsūdenī. Tas apmetas līču akmeņainajās piekrastēs, vietās, kas ir pasargātas no atklātiem jūras vējiem un kurās nesaceļas lieli viļņi. Tas izvairās arī no atklātām pludmalēm, priekšroku dodot akmeņainām jūru piekrastēm un biezi aizaugušiem upju krastiem.[2]
Dienvidu upesūdra populācija ir ļoti neliela, un tā ir īpaši apdraudēta suga. Kopš 2004. gada tas ir ierakstīts Sarkanajā grāmatā.[3] Dienvidu upesūdra sugu apdraud malumedniecība, ūdens piesārņojums un dzīves telpas zaudēšana.[4]
Dienvidu upesūdrs ir vidēja auguma ūdrs. Tā ķermeņa garums ir 100—116 cm, astes garums 35—46 cm. Tā ķermenis kā visiem ūdriem ir slaids, garš un cilindrisks. Kājas īsas un spēcīgas.[5] Dienvidu upesūdriem ķepas ir ar peldplēvēm un asiem nagiem. Priekškājas ir īsākas par pakaļkājām, tādējādi uzlabojot dzīvnieka spēju peldēt. Kad ūdrs peld lēni, tas airējas ar visām 4 pleznotajām kājām. Kad ūdrs nirst vai peld ātri, priekškājas tiek cieši piespiestas pie ķermeņa, bet pakaļkājas kopīgi ar spēcīgu astes propellerveida kustību stumj ūdru cauri ūdenim.[5] Galva apaļa un it kā viegli saplacināta. Ausis nelielas, apaļas, novietotas zemu. Purns īss, plats un noapaļots, ar biezām ūsām. Kakls īss, spēcīgs, tikpat plats kā galva. Acis novietotas augstu un plati. Dienvidu upesūdra aste ir koniska un muskuļota. Ausis un nāsis nirstot noslēdzas. Mātītēm ir 4 piena dziedzeri.
Dienvidu upesūdra kažoks izskatās kā no samta. Pavilnas garums ir 7—8 mm, akotspalva 15—17 mm. Akotspalva saglabā mīksto un silto pavilnu sausu, kamēr ūdrs ir ūdenī. Atšķirībā no citiem jūras zīdītājiem ūdriem nav zemādas tauku, kas tos sargātu no aukstuma.[5] Kažoka krāsa uz muguras ir tumši brūna, kas kontrastē ar sidrabaini gaišo pavēderi.[2]
Dievidu upesūdri atkarībā no vietas, kur tie ir apmetušies, medī dažādas zivis un vēžveidīgos. Pie izdevības tie neatsakās no moluskiem un putniem.
Dienvidu upesūdri ir vientuļnieki, izņemot mātītes ar mazuļiem. Abi dzimumi ir aktīvi nakts laikā. Dzimumbriedumu tie sasniedz 3 gadu vecumā. Riesta laiks sākas ziemā un beidzas pavasarī. Grūsnības periods ir ļoti dažāds. Tas var sasniegt 10—12 mēnešus, lai gan mazuļi attīstās apmēram 2 mēnešu laikā. Mātītei ir embrioniskā diapauze un tā var atlikt embrija attīstību, lai mazuļi dzimtu pavasarī.
Alā, kurā ir iekārtota miga, piedzimst 1—4 mazuļi, bet visbiežāk 1 vai 2. Tikko dzimuši ūdrēni ir bezpalīdzīgi un akli. Pirmos mēnešus tie pavada migā tikai guļot un zīžot mātes pienu. Dienvidu upesūdra piens ir ļoti trekns, un mazuļi ātri aug. Pēc mēneša tiem atveras acis un mātes noķerto medījumu tie sāk ēst 7 nedēļu vecumā. Apmēram 3 mēnešu vecumā tie sāk sekot mātei un peld tai visur līdzi. Un 4 mēnešu vecumā tie spēj jau paši nomedīt barību. Mazuļi paliek kopā ar māti pirmo gadu. Dienvidu upesūdriem tikai 1% savvaļā dzīvo līdz 10 gadiem, lielākā daļa nomirst ātrāk.[2]
Dienvidu upesūdrs jeb Čīles upesūdrs (Lontra provocax) ir sermuļu dzimtas (Mustelidae) daļēji ūdenī dzīvojošs plēsējs, kas pieder Amerikas ūdru ģintij (Lontra).
Dienvidu upesūdrs ir endēmiska Patagonijas suga, un to var sastapt tikai Čīlē un Argentīnā. Tas dzīvo gan saldūdenī, gan sālsūdenī. Tas apmetas līču akmeņainajās piekrastēs, vietās, kas ir pasargātas no atklātiem jūras vējiem un kurās nesaceļas lieli viļņi. Tas izvairās arī no atklātām pludmalēm, priekšroku dodot akmeņainām jūru piekrastēm un biezi aizaugušiem upju krastiem.
Dienvidu upesūdra populācija ir ļoti neliela, un tā ir īpaši apdraudēta suga. Kopš 2004. gada tas ir ierakstīts Sarkanajā grāmatā. Dienvidu upesūdra sugu apdraud malumedniecība, ūdens piesārņojums un dzīves telpas zaudēšana.
