Phlebiopsis is a genus of poroid crust fungi in the family Phanerochaetaceae. The genus contains 11 species, which collectively have a widespread distribution.[1] The genome sequence of the type species, Phlebiopsis gigantea, was published in 2014.[2]
Phlebiopsis is a genus of poroid crust fungi in the family Phanerochaetaceae. The genus contains 11 species, which collectively have a widespread distribution. The genome sequence of the type species, Phlebiopsis gigantea, was published in 2014.
Lielā pergamentsēne Phlebiopsis gigantea (Fr.) Jülich ir plaši izplatīta sēne mērenās un boreālās joslas apgabalos. Viena no pazīstamākajām un biežāk sastopamākajām saprofītiskajām sēnēm skujkoku mežos. P.gigantea var ierosināt balto trupi kritalās un ciršanas atliekās, tomēr tiek uzskatīts, ka pastāv maza iespēja, ka tā attīstīsies dzīvos kokos.[1] Pazīstamākie sinonīmi: Phlebia gigantea (Fr.) Donk, Peniophora gigantea (Fr.) Massee, Phanerochaete (Fr.) Rattan.[2]
P. gigantea krāsa augļķermeņiem variē no caurspīdīgi pelēkbaltas līdz pat bāli dzeltenbrūnai. Krāsa mainās atkarībā no sēnes vecuma, paliekot augļķermenim vecākam, krāsa mainās no baltpelēkas uz dzeltenu, brūnu. Augļķermeņu platums var variēt no dažiem centimetriem līdz pat dažiem desmit centimetriem, biezums vidēji ir 0.5 mm. Augļķermeņiem kļūstot vecākiem un izžūstot, to malas atlokās no substrāta Koksnē augļķermeņi veidojas vienu - četru gadu laikā pēc koksnes kolonizēšanas.[3] Lielās pergamentsēnes augļķermeņi attīstās uz celmiem, kritalām.P. gigantea augļķermeņi ir jutīgāki pret izžūšanu, salīdzinot ar H. annosum augļķermeņiem.[2]
Dzimumiskā vairošanās P. gigantea sēnei notiek ar bazīdijsporām, bezdzimumiskā – ar oīdijām (veģetatīvajām sporām). Bazīdijsporu izmēri - ~7 x 3 mikrometri, oīdijas izmērs 5-10 x 2,5-6 mikrometri. Bazīdijsporas izplatīšanas vektors ir vējš un lietus. Oīdijas ir viegli uzturēt, pavairot laboratorijas apstākļos, lai gan to nozīme dabā nav noskaidrota.[1]. P. gigantea veidoto oīdiju vektors var būt kukaiņi. Salīdzinoši vairāk sporu no augļķermeņa izdalās naktī,novērots, ka sporulācija samazinās pie ekstrēmām temperatūrām.[2]
P.gigantea lielākoties sastopama uz dažādiem skujkokiem - to mizas un koksnes. Parasti atrodama Pinus, Picea, Abies, un Tsuga ģints sugām,taču reizēm augļķermeņi atrodami arī uz lapu kokiem.[1]
Klasiska metode ir lielās pergamentsēnes izolēšanai ir micēlija audzēšana uz iesala agara barotnes no liesmā sterelizēta koksnes gabaliņa. Izolātus identificē pēc to makroskopiskajām un mikroskopiskajām pazīmēm. Makroskopiskās pazīmes:
Mikroskopiskās pazīmes:
P. gigantea ir primāra koksnes kolonizētāja. P. gigantea ir vienīgā bazidiomicēte, ko praktiski pielietoto mežsaimniecībā kā bioloģiskās celmu apstrādes līdzekli, lai ierobežotu sakņu piepes izraisīto sakņu trupi. Amerikas Savienotajās valstīs plaši izmantots līdzeklis sākot no 1970. gada [1]. Par P. gigantea plašo pielietošanu liecina, ka Eiropas valstīs katru gadu ar to tiek apstrādāti vairāk kā divi simti tūkstoši ha mežu. Tā kā P. gigantea oīdijas ir pietiekoši izturīgas pret izžūšanu un viegli uzglabājamas, tad viegli veikt bioloģiskā preparāta ražošanu. Pašlaik P. gigantea oīdiju pulveris tiek plaši lietots Eiropas Savienības valstīs H. annosum izraisītās sakņu trupes kontrolē [5]. Līdzīgi sakņu piepei, lielā pergamnesēne var inficēt vēl dzīvus svaigi cirstus celmus, pateicoties straujai celmua kolonizācijai, neļauj attīstīties sakņu piepei. Lai gan jau vairāk kā 40 gadus P. gigantea ir zināma kā spēcīgs antagonists un konkurents sakņu piepei priedes,egles celmos, tomēr vēl līdz šim nav noskaidrots precīzs antagonisma mehānisms. P. gigantea izmantošana celmu aizsardzībā var samazināt celmu inficēšanos ar sakņu piepi pat par 90%.[2] Arī Latvijas Valsts Mežzinātes institūtā "Silava" tiek veikti pētījumi, lai atrastu arī „vietējos” P. gigantea izolātus, ko izmantot celmu apstrādei . AS „Latvijas valsts meži” iekšējie normatīvie akti norāda, ka krājas kopšanas un galvenajā cirtē atstāto celmu apstrāde ar bioloģisko preparātu Rotstop® nepieciešama, ja cirte veikta kad vidējā diennakts gaisa temperatūra augstāka par +5 °C, audzēs, kur skuju koku īpatsvars ir vismaz 50 procenti. Krājas kopšanas cirtē apstrādājami visi skujkoku celmi, neatkarīgi no to caurmēra, bet galvenajās cirtēs ar bioloģisko preparātu Rotstop® jāpstrādā tikai tie, kuru caurmērs lielāks par 10 centimetriem. Sastāva kopšanas cirtēs celmu apstrāde netiek veikta.[6]
Sakņu piepes radītie bojājumi egļu audzēs Eiropas boreālajos mežos pagājušajā gasimtā bija ievērojami lielāki, salīdzinot ar priežu audzēm. Tāpēc tika meklēts kāds efektīvs lielās pergamentsēnes izolāts, kas apturētu vai palēlinātu sakņu piepes sakņu piepes izplatību egļu audzēs. 1987. gadā Somijā no egles atliekas tika izolēta P. gigantea. Izolātam tika konstatētas īpašības -ātraudzība, antagonisms. Izolāts turpmāk tika efektīvi izmantots egļu celmu aizsardzībā pret H. annosum.P. gigantea oīdiju pulveris, kā bioloģiskas preparāts tika reģistrēts 1991. gadā Skandināvijā ar nosaukumu „Rotstop” [7] P. gigantea populācijām novērota augsta ģenētiskā daudzveidība, bet plaša viena genotipa pielietošana var samazināt ģenētisko daudzveidību dabiskajās populācijās.Tomēr jaunākajos pētījumos noskaidrots, ka celmu apstrāde ar „Rotstop” būtiski neietekmē citu sēņu daudzveidību [8]
Lielā pergamentsēne Phlebiopsis gigantea (Fr.) Jülich ir plaši izplatīta sēne mērenās un boreālās joslas apgabalos. Viena no pazīstamākajām un biežāk sastopamākajām saprofītiskajām sēnēm skujkoku mežos. P.gigantea var ierosināt balto trupi kritalās un ciršanas atliekās, tomēr tiek uzskatīts, ka pastāv maza iespēja, ka tā attīstīsies dzīvos kokos. Pazīstamākie sinonīmi: Phlebia gigantea (Fr.) Donk, Peniophora gigantea (Fr.) Massee, Phanerochaete (Fr.) Rattan.
Phlebiopsis Jülich (żylica) – rodzaj grzybów z rodziny korownicowatych (Phanerochaetaceae)[1]. W Polsce występują dwa gatunki: Phlebiopsis gigantea i Phlebiopsis ravenelii[2].
Grzyby nadrzewne o płasko rozpostartm owocniku. Jego powierzchnia może być gładka lub gruzełkowata, konsystencja zwykle twardogalaretowata[3].
Pozycja w klasyfikacji według Index Fungorum: Phanerochaetaceae, Polyporales, Incertae sedis, Agaricomycetes, Agaricomycotina, Basidiomycota, Fungi[1].
Polską nazwę nadali Barbara Gumińska i Władysław Wojewoda w 1983 r[3]. W polskim pismiennictwie mykologicznym należące do tego rodzaju gatunki opisywane były także jako korownica, powłocznik, osnówka, żylak[2].
Nazwy naukowe na podstawie Index Fungorum[4].
Phlebiopsis Jülich (żylica) – rodzaj grzybów z rodziny korownicowatych (Phanerochaetaceae). W Polsce występują dwa gatunki: Phlebiopsis gigantea i Phlebiopsis ravenelii.
