Zeltgalvītis (Regulus regulus) ir neliela auguma krāšņgalvīšu dzimtas (Regulidae) dziedātājputns, kas sastopams plašā areālā Eirāzijā un Makaronēzijas salās.[1] Izdala 14 pasugas.[2]
Zeltgalvītis plaši izplatīts gandrīz visā Eiropā un fragmentāri Āzijā (Mazāzijā, Kaukāzā, Vidusāzijas kalnu apgabalos, Nepālā, Himalaju piekalnēs, Ķīnas austrumos, Sahalīnā un Japānā). Lielākā daļa Eiropas populācijas ziemo ligzdošanas areālā, vienīgi tālākie ziemeļu ligzdotāji Skandināvijā, Somijā un Krievijā rudenī pilnībā pamet ligzdošanas rajonus.[3] Uzturas gan zemienēs, gan kalnos galvenokārt līdz 3000 m virs jūras līmeņa, reizēm novērojams līdz 4800 m.[4] Ja ziema ir auksta, lielākā ziemeļu reģionu populācijas daļa, kas palikusi ziemot ligzdošanas areālā, var aiziet bojā.[1][5][6]
Zeltgalvītis Latvijā ir parasts ligzdotājs un ziemotājs. Atsevišķos gados rietumu piekrastē rudens ceļošanas laikā sastopams masveidā. Skaits gadu no gada svārstās.[3]
Zeltgalvītis ir mazs, apaļīgs putniņš ar īsu asti un smalku, melnu knābi. Tas ir mazākais Eiropā dzīvojošais putns.[5][7] Ķermeņa garums 8,5—9,5 cm, spārnu plētums 13,5—15,5 cm, svars 4,5—7 g.[5][8]
Apspalvojums mugurpusē olīvzaļš, apakšpusē pelēcīgi balts ar gaiši dzeltenu nokrāsu. Uz galvas koši dzeltens cekuliņš, kuru no abām pusēm ieskauj melnas joslas. Tēviņam cekuliņa centrs tumšāk dzeltens vai oranžs, mātītei cekuliņš viscauri dzeltens. Gaišajā sejā izceļas lielas, melnas acis, tā kā ap acīm ir gaišs apspalvojums. Uz spārniem divas bāli dzeltenas šķērsjoslas. Kājas tumši brūnas.[4][5][9]
Mātītei ne tikai cekuliņa krāsa ir atšķirīga, bet arī tās apspalvojums kopumā ir blāvāks, nedaudz pelēcīgāks. Jauno putnu apspalvojums pelēcīgāks, iztrūkst arī krāsainais cekuls.[10]
Zeltgalvītis ligzdo skujkoku (galvenokārt egļu un priežu) un jauktu koku mežos. Arī lielos dārzos un parkos, kuros aug arī skujkoki. Atlantijas okeāna salās mājo priežu un kadiķu mežos vai laurkoku birzīs. Ārpus vairošanās sezonas uzturas arī krūmājos un lapu koku mežos.[1][6] Migrācijas pārlidojumu veic nakts laikā.[5] Zeltgalvītis nedēļas laikā nolido apmēram 1000 km.[6]
Zeltgalvītis ir ļoti kustīgs un aktīvs, galvenokārt uzturas zaru galotnēs. Lidojums, meklējot barību, ir saraustīts, brīžiem uz vietas, brīžiem ar asām, zigzag kustībām. Tam ir spēcīgi pirksti, tādēļ spēj karāties koku zaros ar galvu uz leju. Barojoties tas bieži uzturas nelielās grupās, īpaši ārpus vairošanās sezonas. Ziemā grupa guļ kopā, viens pie otra cieši piespiedušies. Ligzdošanas laikā zeltgalvītis ir teritoriāls, lai gan augstā kokā var būt vairākas ligzdošanas teritorijas — atšķirīgos augstumos atšķirīgas teritorijas.[6]
Zeltgalvītis barojas ar nelieliem kukaiņiem, to kāpuriem un zirnekļiem, kurus meklē koku mizas rievās un uz lapām. Ziemas laikā ar sēklām un kukaiņiem uz zemes.[1][6]
Ligzdošanas sezona ilgst no marta beigām līdz augustam. Ligzda gandrīz apaļa ar šauru ieeju augšpusē, atgādinot šūpuļtīklu, atrodas skujkoku ārējos zaros līdz 15 m augstumā no zemes. To būvē pāris kopīgi, bet lielāko darbu paveic tēviņš. Ligzdas būvēšana ilgst apmēram 3 nedēļas. Tā veidota trīs kārtās. Ārējā kārta būvēta no sūnām un ķērpjiem, kas saausti kopā ar zirnekļu tīkla pavedieniem. Vidējā kārta veidota no mīkstām sūnām, bet no iekšpuses ligzda izklāta ar spalvām un matiem.[1][6]
Sezonā parasti divi perējumi, ja ir pietiekami daudz barības. Dējumā 9—12 gaišas olas ar dažiem raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst 14—16 dienas, perē tikai mātīte. Tēviņš to tikmēr baro. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Pirmās 7 dienas pēc izšķilšanās mātīte mazuļus silda. Jaunie putni izlido 15—22 dienu vecumā, bet vecāki tos turpina barot papildu 2 nedēļas. Otro dējumu mātīte var uzsākt perēt pirms pirmā perējuma putnēni ir atstājuši ligzdu.[5][6]
Zeltgalvītim ir 14 pasugas:[2]
Zeltgalvītis (Regulus regulus) ir neliela auguma krāšņgalvīšu dzimtas (Regulidae) dziedātājputns, kas sastopams plašā areālā Eirāzijā un Makaronēzijas salās. Izdala 14 pasugas.
.jpg)
