Captive populations of Petrogale penicillata are the focus of behavioral, management and genetic research.
Positive Impacts: research and education
When brush-tailed rock-wallabies were more widespread in Australia, they were shot as agricultural pests. They were able to enter and feed in orchards, and vegetable gardens required fences several meters high to exclude them.
Negative Impacts: crop pest
In many parts of New South Wales, Petrogale penicillata populations have been reduced to small, isolated colonies. Predation, notably by red foxes (Vulpes vulpes), an introduced species to Australia, appears to be the current major threat to Petrogale penicillata. Habitat degradation through vegetation and fire changes, competition with goats, rabbits and sheep, and vulnerability to drought and disease may also be involved. Brush-tailed rock-wallabies have been observed to leave properties where sheep were introduced, suggesting that the habitat-specific rock-wallabies were starved out by the much more ubiquitous sheep.
The observation of the dramatic decline of a wild colony at the Jenolan caves in central New South Wales led to the first concerted management response to the continuing decline of Petrogale penicillata. The colony was of unknown size but supplemented by the release of 88 locally enclosure-bred animals in 1988. Late in 1992, the remaining wild animals at Jenolan were trapped and transferred to a nearby enclosure with the goal of establishing a captive breeding program. Such captive breeding programs generally allow for a far greater degee of direct control than can be exercised with wild animals. The NSW National Parks and Wildlife service (NPWS) has responded to the ongoing decline of Petrogale penicillata by initiating a program incorporating: 1) A survey to locate all sites where Petrogale penicillata> is extant; 2) a community awareness and involvement campaign; 3) the development and implementation of Population Management Plans (PMPs) for extant sites; 4) on-going research into threats and impacts.
US Federal List: no special status
CITES: no special status
IUCN Red List of Threatened Species: near threatened
Petrogale penicillata engages in allogrooming, where one animal bites and licks the fur of another animal, which may serve a role in reinforcing dominance status. Other examples of communicative behaviors include making vocalizations (a hissing cough sound), staring intensely, and aggressive behaviors such as nose jabbing (one animal thrusting its nose toward another animal). Males may examine potential female mates by approaching the female and sniffing her rump or cloaca.
Additionally, some evidence suggests that adult males deposit scent marks within their area of control.
Communication Channels: visual ; tactile ; acoustic ; chemical
Other Communication Modes: scent marks
Perception Channels: visual ; tactile ; acoustic ; chemical
An apparently narrow hybrid zone has formed between Petrogale penicillata and Petrogale herberti. In this zone, at the north of Petrogale penicillata's range, some female hybrids are fertile, which allows limited gene exchange between the two populations. This exchange is not widespread, however, allowing each species to retain its genetic identity.
When they were more widespread, brush-tailed rock-wallabies substantially affected agricultural plant species. In 1880, legislation was passed in New South Wales declaring kangaroos and wallabies as vermin. A bounty was offered on brush-tailed rock-wallabies, suggesting that they threatened agricultural production. They apparently invaded orchards and vegetable gardens with their ability to jump on top of fences, and fed heavily on the plants there. Additionally, it is possible that brush-tailed rock-wallabies help disperse the seeds of the fruit they eat. For instance, large numbers of the seeds of Persoonia linearis were found in the wallabies' faecal pellets collected in the spring.
Ecosystem Impact: disperses seeds
Petrogale penicillata feeds largely on grasses, which comprise 35-50% of its total diet, but will supplement its diet with leaves, sedges, ferns, roots, bark, fruit, seeds and flowers. Brush-tailed rock-wallabies choose to forage in locations with more forbs and short green grasses. There is little seasonality of diet. Also, the relative proportions of different food types in the diet are vary little among regions, despite varying vegetation. This sugests definite food preference with little or no seasonal shortages of preferred foods. Since brush-tailed rock-wallabies eat a wide range of food items, they are likely buffered against drought and against competition with more specialized herbivores.
Plant Foods: leaves; roots and tubers; wood, bark, or stems; seeds, grains, and nuts; fruit
Primary Diet: herbivore (Folivore )
Native to Australia, brush-tailed rock-wallabies are distributed along rocky escarpments of the Great Dividing Range from southern Queensland to western Victoria. Although common in south-eastern Queensland and northern New South Wales, populations in the southern and western parts of the range have declined. Remnant populations in Victoria and western New South Wales are endangered. Only three colonies in south-eastern Australia remain, and estimates of the total wild population in this region are at fewer than 12 individuals.
Petrogale penicillata was introduced to Hawaii and New Zealand. In Hawaii, a small population of rock-wallabies, descended from two animals, has existed on the island of Oahu since 1916. In New Zealand, brush-tailed rock-wallabies were introduced in the 1870s and can be found on Kawau, Rangitoto, and Montutapu islands. On some of these islands rock-wallabies are regularly culled because they have reached pest proportions.
Biogeographic Regions: australian (Native ); oceanic islands (Introduced )
Brush-tailed rock-wallabies live on rock faces close to grassy areas and often in open forests. They prefer sites with numerous ledges, caves, and crevices. They typically occupy sites with a northerly aspect, in order to sun themselves in the morning and the evening. Originally widespread and abundant, brush-tailed rock-wallabies were found in suitable rocky areas in a wide variety of habitats, including rainforest gullies, wet and dry sclerophyll forest, open woodland, and rocky outcrops in semi-arid country.
Habitat Regions: temperate ; tropical ; terrestrial
Terrestrial Biomes: savanna or grassland ; forest ; rainforest ; scrub forest
Other Habitat Features: caves
Captive brush-tailed rock-wallabies have lived over 11 years.
Average lifespan
Status: captivity: 11 years.
Average lifespan
Status: captivity: 14.4 years.
Petrogale penicillata has a dull-brown back, paler chest and belly, a rufous rump and black, furry feet. They have a black axillary patch often extending as a dark stripe to the margin of the hindlegs. Their tail darkens distally with a prominent brush. Their pelage is long and thick, especially about the rump, flanks and base of tail. Animals from the northern part of the range tend to be lighter and have a less prominent tail brush. They have long tails, slightly longer than their head and body length. Head and body length averages 55.7 cm in males and 53.6 cm in females, while tail length averages 61.1 cm in males and 56.3 cm in females.
Range mass: 4.0 to 10.9 kg.
Range length: 45 to 58.6 cm.
Other Physical Features: endothermic ; homoiothermic; bilateral symmetry
Sexual Dimorphism: male larger
Since brush-tailed rock-wallabies exhibit very high fidelity to diurnally used sites, predators may find it easy to learn where to find them. Furthermore, because colonies are small (due to declining population size), fewer individuals are available to be alert in order to detect and warn of approaching predators. Since Petrogale penicillata has been observed to maintain a relatively constant level of vigilance regardless of surrounding vegetation, however, it has been suggested that these animals rely on early detection of predators. Additionally, brush-tailed rock-wallabies are much more agile than their predators.
Known Predators:
Brush-tailed rock-wallabies breed year round. The few matings that have been observed among Petrogale penicillata involve only females and males who are established on refuges. A notable feature of brush-tailed rock-wallabies, as well as other Petrogale species, is close and regular association between the refuge-guarding male and the females who use his refuge. Association involves mutual grooming and unusually high tolerance of proximity.
Though details are unavailable on brush-tailed rock-wallabies, most species of Macropodidae are promiscuous. Brush-tailed rock-wallabies have a different mating system than most related species in three respects: 1) a higher proportion of adult males are likely to take part in breeding and may do so for many years, 2) variance in male reproductive success is relatively low, and 3) only some weaned females, those able to establish themselves on a refuge, are likely to breed at all.
Mating System: polygynous
Females are sexually mature by 18 months, and males by 20 months. They breed all year, mating soon after giving birth. Development of the embryo is delayed until the pouch is vacated. Pregnancy lasts 31 days, after which a single young is born and attaches to one of the 4 teats in the pouch. The young remains in the pouch for about 29 weeks, then suckles at foot for about three months. In captive animals, post-partum estrous was typically observed on the same day as birth, even sometimes appearing within a few hours.
The process of birth has been observed on one occasion in the rock-wallaby Petrogale penicillata inornata. The female sat on the base of her tail, her body leaning forward in order to bring the head close to the urogenital opening and pouch. Birth was accompanied by a small amount of clear fluid and blood, which the mother cleaned as the newborn young went toward the pouch opening. It took 45 seconds for the infant to reach the pouch opening from the urogenital opening. The mother remained in the birth position for 10 more minutes, licking around the urogenital opening.
Breeding interval: The breeding interval is unknown, but females can enter estrous shortly after giving birth and breed throughout the year.
Breeding season: Brush-tailed rock-wallabies breed throughout the year.
Average number of offspring: 1.
Average gestation period: 31 days.
Average weaning age: 7 months.
Average time to independence: 7 months.
Average age at sexual or reproductive maturity (female): 18 months.
Average age at sexual or reproductive maturity (male): 20 months.
Key Reproductive Features: iteroparous ; year-round breeding ; gonochoric/gonochoristic/dioecious (sexes separate); sexual ; viviparous ; embryonic diapause ; post-partum estrous
Average gestation period: 30 days.
Average number of offspring: 1.
Average age at sexual or reproductive maturity (male)
Sex: male: 590 days.
Average age at sexual or reproductive maturity (female)
Sex: female: 540 days.
There are few details about parental investment in Petrogale penicillata. Young remain in the mother's pouch for around 29 weeks, where they receive protection and milk. After leaving the pouch, the evicted young continue to suckle for about 3 months.
Parental Investment: altricial ; female parental care ; pre-hatching/birth (Provisioning: Female, Protecting: Female); pre-weaning/fledging (Provisioning: Female, Protecting: Female); pre-independence (Provisioning: Female, Protecting: Female)
Qotazquyruq dağ vallabisi (lat. Petrogale penicillata) - dağ vallabisi cinsinə aid heyvan növü.
Qotazquyruq dağ vallabisi (lat. Petrogale penicillata) - dağ vallabisi cinsinə aid heyvan növü.
El ualabi rupestre de cua de pinzell (Petrogale penicillata) és una espècie ualabi, un dels ualabis rupestres del gènere Petrogale.[1] Viu a piles rocoses i penya-segats al llarg de les Serralades Australianes, des d'uns 100 km al nord-oest de Brisbane fins al nord de Victòria, en vegetació que va de selves pluvials a boscos esclerofil·les secs. Les seves poblacions han sofert un declivi greu al sud i l'oest de la seva distribució, però continua sent localment comú al nord de Nova Gal·les del Sud i el sud de Queensland.[2]
El ualabi rupestre de cua de pinzell (Petrogale penicillata) és una espècie ualabi, un dels ualabis rupestres del gènere Petrogale. Viu a piles rocoses i penya-segats al llarg de les Serralades Australianes, des d'uns 100 km al nord-oest de Brisbane fins al nord de Victòria, en vegetació que va de selves pluvials a boscos esclerofil·les secs. Les seves poblacions han sofert un declivi greu al sud i l'oest de la seva distribució, però continua sent localment comú al nord de Nova Gal·les del Sud i el sud de Queensland.
Das Bürstenschwanz-Felskänguru (Petrogale penicillata), auch Bürsten-Felskänguru oder Pinselschwanzkänguru genannt, gehören zur Gattung der Felskängurus (Petrogale).
Die Tiere erreichen eine Körperlänge von 50 bis 60 Zentimeter, eine Schwanzlänge von rund 60 cm und ein Gewicht von 3 bis 9 Kilogramm. Das Fell dieser Kängurus hat eine rotbraune bis braune Färbung. Der Schwanz und die Beine sowie die Brust und der Kopf sind bei den meisten Tieren schwarzbraun gefärbt.
Die Felskänguruart ist in Australien heimisch. Sie kommt insbesondere in den Staaten Victoria, Queensland und New South Wales vor. Durch Einschleppungen wurde das Bürstenschwanz-Felskänguru auch auf Inseln im Hauraki Gulf (Neuseeland) und auf der zu Hawaii gehörenden Insel Oʻahu heimisch.
Die Nahrung besteht zu 35 bis 50 % aus Gräsern, geringere Anteile machen Samen, Blätter, Wurzeln, Farne, Kräuter, Baumrinde und Früchte aus.
Die Tragezeit beträgt im Schnitt 31 Tage. Das Weibchen bringt normalerweise ein einziges Junges zur Welt, das anschließend etwa 29 Wochen im Beutel bleibt. Mit 18 Monaten sind die Weibchen geschlechtsreif, Männchen mit 20 Monaten.
Das Bürstenschwanz-Felskänguru wird von der IUCN im Status gefährdet geführt. Wichtigste Gefährdungsursachen sind heute die vom Menschen eingeschleppten Säugetiere: Rotfüchse machen Jagd auf Kängurus, und Schafe, Ziegen und Kaninchen fressen die Vegetation ab.
Biologen der Universität und des Zoos von Adelaide versuchen Bürstenschwanz-Embryos durch Gelbfuß-Felskänguru-Leihmütter austragen zu lassen. Dadurch sollen die Weibchen früher für eine erneute Schwangerschaft bereit sein.[1]
Das Bürstenschwanz-Felskänguru (Petrogale penicillata), auch Bürsten-Felskänguru oder Pinselschwanzkänguru genannt, gehören zur Gattung der Felskängurus (Petrogale).
The brush-tailed rock-wallaby or small-eared rock-wallaby (Petrogale penicillata) is a kind of wallaby, one of several rock-wallabies in the genus Petrogale. It inhabits rock piles and cliff lines along the Great Dividing Range from about 100 km north-west of Brisbane to northern Victoria, in vegetation ranging from rainforest to dry sclerophyll forests. Populations have declined seriously in the south and west of its range, but it remains locally common in northern New South Wales and southern Queensland.[4] However, due to a large bushfire event in South-East Australia around 70% of all the wallaby's habitat has been lost as of January 2020.
In 2018, the southern brush-tailed rock wallaby was declared as the official mammal emblem of the Australian Capital Territory (ACT), although it has not been seen in the wild in the ACT since 1959.[5]
Petrogale penicillata was first described by John Edward Gray in 1827.[3] The taxon has been named for a species complex, the Petrogale penicillata-lateralis group, the systematics of which continued to be resolved.
A species of Petrogale, rock wallabies have a dense and shaggy pelage that is rufous or grey brown. The tail is 500 to 700 millimetres long, exceeding the 510 to 580 mm combined length of the head and body. The colour of the tail is brown or black, the fur becoming bushy towards its shaggy, brush-like end. The weight range is from 5 to 8 kilograms. The upper parts of this wallaby's pelage is either entirely rufous-brown, or a grey brown over the back and shoulders with brown fur at the thigh and rump. The paler under parts may feature a white blazon on the chest. Very dark fur covers the lower parts of the limbs, paws and feet, and on the sides beneath the fore limbs of the animal; a whitish stripe may appear along the side of the body.[6]
The coloration of the species in the northern parts of population is paler and fur is shorter in length. The black-footed and flanked species Petrogale lateralis, which occurs in central Australia, is distinguished by its larger size and the shorter and darker fur of the tail and hind parts. Herbert's rock-wallaby (P. herberti) overlaps in the northern range of this species, their coloration is greyer than the warm brown of this species and lighter at the darker features of the limbs; the tail of that species also lacks the blackish features and bushy end.[6] The pads of the feet are well developed and their coarse texture allows good traction on rock surfaces.[7]
The species is able to negotiate difficult rocky terrain with great agility, their compact yet powerful build is assisted by counter-balancing the long tail and feet suited to holding the animal at precarious edges and on inclined surfaces. The species favours north facing refuges, and while largely nocturnal in venturing out from shelter they will bask in winter sun for short periods. Procreation is founded on breeding females utilising a single male for insemination, with births that occur throughout the year. Groups in cooler latitudes or higher altitudes may tend to reproduce in a period between February and May. The females of the colony cohere as maternal groups, with male progeny moving to other groups within the colony or migrating to another location. Individual foraging territories for the species are around 15 hectares, perhaps more for males.[7]
Found along the Great Dividing Range in fragmented populations that remain after its historical contraction in range from the east and south. The southern edge of the range is the Grampians, and no further west than the Warrumbungles range in New South Wales. The northernmost groups have remained less affected by ecological changes, these are found in southeast Queensland.
Petrogale penicillata shelters during the day in rocky habitat, within vegetation or cavities of preferably complex terrain that allows them to find cooler temperatures and to elude or remain inaccessible to predators. Their great agility while hopping and climbing provides opportunities at ledges, cliff-faces, overhangs, caves and crevices.[7]
As part of the acclimatisation movement of the late 1800s, governor Grey introduced this and four other species of wallabies (including the rare parma wallaby) to islands in Hauraki Gulf, near Auckland, New Zealand, where they became well-established. In modern times, these populations have come to be viewed as exotic pests, with severe impacts on the indigenous flora and fauna. As a result, eradication is being undertaken, after initial protection for review of their Australian populations and the return of some wallabies to Australia. Between 1967 and 1975, 210 rock-wallabies were captured on Kawau Island and returned to Australia, along with thousands of other wallabies.[8] Rock-wallabies were removed from Rangitoto and Motutapu Islands during the 1990s, and eradication is now underway on Kawau. Another thirty-three rock-wallabies were captured on Kawau during the 2000s, and returned to Australia, before eradication began.[9][10]
In 2003 some Kawau brush-tails were relocated to the Waterfall Springs Conservation Park north of Sydney, New South Wales, for captive breeding purposes.
Due to an escape of a pair in 1916, a small breeding population of the brush-tailed rock-wallabies also exists in the Kalihi Valley on the island of Oahu in Hawaii.
Attempts at reintroduction into the Grampians National Park during 2008-12 were not successful, largely due to fox predation.[11] Nevertheless, March 2017 saw the emergence of a fourth offspring, bringing the total number of rock–wallabies present within the Grampians National Park to eight.[12]
The Brush-tailed rock wallaby was once common throughout South-East Australia, but due to clearing of native habitat, exotic plant introduction, predation by introduced species and changing fire patterns as a result of climate change they have been wiped out from much of their Southern and Western ranges.
In late 2019 fierce bushfires swept through New South Wales and Victoria, burning protected areas inhabited by the wallaby. It is estimated that 70% of all brush-tailed rock-wallaby habitat was destroyed. In the aftermath of the fires in Victoria, where the wallaby was thought to have been hunted to extinction by the early 20th century by settlers who prized its fur and skin, until some who had survived were discovered in the Grampians in 1970,[13] a colony of 13 has been detected in the Grampians National Park while a further 50 are known to exist in the Snowy River National Park.[14]
The brush-tailed rock-wallaby or small-eared rock-wallaby (Petrogale penicillata) is a kind of wallaby, one of several rock-wallabies in the genus Petrogale. It inhabits rock piles and cliff lines along the Great Dividing Range from about 100 km north-west of Brisbane to northern Victoria, in vegetation ranging from rainforest to dry sclerophyll forests. Populations have declined seriously in the south and west of its range, but it remains locally common in northern New South Wales and southern Queensland. However, due to a large bushfire event in South-East Australia around 70% of all the wallaby's habitat has been lost as of January 2020.
In 2018, the southern brush-tailed rock wallaby was declared as the official mammal emblem of the Australian Capital Territory (ACT), although it has not been seen in the wild in the ACT since 1959.
El walabí cola cepillo de las rocas (Petrogale penicillata), es una especie de marsupial diprotodonto de la familia Macropodidae que habita en bosques de áreas rocosas y escarpadas de la Gran Cordillera Divisoria, desde cerca de 100 km al noroccidente de Brisbane al norte de Victoria, hasta Queensland.
Su cuerpo alcanza una longitud de 50 a 60 cm, su cola de aproximadamente 60 cm de largo y su peso está entre los 3 y 9 kg. Su pelambre es de color marrón rojizo o bronceado. La cola y las manos son negras y el pecho, los hombros y la cabeza son grises a negruzcos.
Se alimenta de hierbas (35 a 50%), semillas, hojas, raíces, cortezas y las frutos.
La gestación dura aproximadamente 31 días. La hembra pare una sola cría, que permanece unas 29 semanas en el marsupio. La madurez sexual ocurre a los 18 meses en la hembra y a los 20 meses en el macho.
El número de especímenes ha declinado seriamente en Victoria, al sur y occidente de su hábitat tradicional, pero sigue siendo común en Nueva Gales del Sur y al sur de Queensland.[3]
Como parte del movimiento de aclimatación en boga a finales del siglo XIX, el gobernador general de Nueva Zelanda, George Grey, introdujo ésta y otras cuatro especies de walabies, incluido el raro walabí parma, a las islas del Golfo Hauraki, cerca de Auckland, donde proliferaron. Recientemente, la población de estas especies introducidas ha sido considerada como una plaga, por su severo impacto sobre la flora y fauna nativas y debido a ello se está llevando a cabo su erradicación y reubicación, que ya han sido completada en las islas de Rangitoto y Motutapu y están en curso en la isla de Kawau.[4] En 2003 cuatro especímenes fueron relocalizados en el Parque de Conservación de Waterfall Springs, cerca de Sídney.[5] Por otra parte, una pareja que estaba cautiva, escapó en 1916 y dio origen a la pequeña población de la especie que existe en la isla de Oahu, Hawái.[6]
La especie se considera como vulnerable, y muestra una tendencia de población decreciente. Las mayores amenazas provienen de la predación y competencia con especies introducidas, y la pérdida de hábitat debido al uso agrícola de su territorio.[2]
El walabí cola cepillo de las rocas (Petrogale penicillata), es una especie de marsupial diprotodonto de la familia Macropodidae que habita en bosques de áreas rocosas y escarpadas de la Gran Cordillera Divisoria, desde cerca de 100 km al noroccidente de Brisbane al norte de Victoria, hasta Queensland.
Petrogale penicillata Petrogale generoko animalia da. Martsupialen barruko Diprotodontia ordeneko animalia da. Macropodinae azpifamilia eta Macropodidae familian sailkatuta dago.
Petrogale penicillata Petrogale generoko animalia da. Martsupialen barruko Diprotodontia ordeneko animalia da. Macropodinae azpifamilia eta Macropodidae familian sailkatuta dago.
Kalliovallabi (Petrogale penicillata) on Australiassa elävä kenguruiden heimoon kuuluva pienikokoinen eläin.
Kalliovallabi kasvaa 50–60 cm pitkäksi, minkä lisäksi sillä on itsensä mittainen häntä. Uros painaa 5–11 kg, naaras on vähän pienempi.[2]
Kalliovallabi on kotoperäinen laji Australian eteläosassa. Suurin osa maailman kalliovallabeista elää Macleay- ja Clarencejoen rotkolaaksoissa. Se on luokiteltu vaarantuneeksi lajiksi, koska vieraslajit kuten vuohet kilpailevat sen kanssa ravinnosta, kun taas toiset vieraslajit, lähinnä ketut, saalistavat sitä.[1]
Kalliovallabi (Petrogale penicillata) on Australiassa elävä kenguruiden heimoon kuuluva pienikokoinen eläin.
Kalliovallabi kasvaa 50–60 cm pitkäksi, minkä lisäksi sillä on itsensä mittainen häntä. Uros painaa 5–11 kg, naaras on vähän pienempi.
Kalliovallabi on kotoperäinen laji Australian eteläosassa. Suurin osa maailman kalliovallabeista elää Macleay- ja Clarencejoen rotkolaaksoissa. Se on luokiteltu vaarantuneeksi lajiksi, koska vieraslajit kuten vuohet kilpailevat sen kanssa ravinnosta, kun taas toiset vieraslajit, lähinnä ketut, saalistavat sitä.
Petrogale penicillata est une espèce de marsupiaux de la famille des Macropodidés. Il habite les tas de roches et les falaises de la cordillère australienne depuis environ 100 km au nord-ouest de Brisbane jusqu'au nord du Victoria, dans une végétation allant de la forêt tropicale aux forêts sèches sclérophylles. Les populations ont sérieusement diminué dans le sud et l'ouest de son aire de répartition, mais il reste localement commun dans le nord de la Nouvelle-Galles du Sud et le sud du Queensland.
En raison de l'évasion d'un zoo en 1916, une petite population de ce wallaby vit en liberté à Oahu aux Hawaï.
dessin de John GOULD
Petrogale penicillata est une espèce de marsupiaux de la famille des Macropodidés. Il habite les tas de roches et les falaises de la cordillère australienne depuis environ 100 km au nord-ouest de Brisbane jusqu'au nord du Victoria, dans une végétation allant de la forêt tropicale aux forêts sèches sclérophylles. Les populations ont sérieusement diminué dans le sud et l'ouest de son aire de répartition, mais il reste localement commun dans le nord de la Nouvelle-Galles du Sud et le sud du Queensland.
En raison de l'évasion d'un zoo en 1916, une petite population de ce wallaby vit en liberté à Oahu aux Hawaï.
Il wallaby delle rocce dalla coda a spazzola (Petrogale penicillata Gray, 1827), noto anche come wallaby delle rocce dalle orecchie piccole, è una delle sedici specie di wallaby delle rocce del genere Petrogale. Vive sulle rocce e tra le rupi della Grande Catena Divisoria, da 100 km circa a nord-est di Brisbane al Victoria settentrionale, in habitat che spaziano dalla foresta pluviale alle foreste di sclerofille aride. Il numero di esemplari di questo wallaby si è ridotto notevolmente nelle regioni meridionali e occidentali dell'areale, ma rimane piuttosto alto nel Nuovo Galles del Sud settentrionale e nel Queensland meridionale[3].
Durante il periodo in cui imperversava il movimento di acclimatizzazione, alla fine dell'800, il governatore Grey introdusse questa ed altre quattro specie di wallaby (tra cui il raro wallaby parma) su alcune isole del Golfo di Hauraki, nei pressi di Auckland (Nuova Zelanda), dove proliferarono con successo. In tempi moderni, queste popolazioni sono state viste come specie esotiche nocive che hanno avuto un severo impatto su flora e fauna indigene. Proprio per questo è stato intrapreso un piano di eliminazione. I wallaby sono già stati eliminati dalle isole di Rangitoto e Motutapu, mentre su Kawau il progetto è tuttora in corso.
Nel 2003, alcuni wallaby delle rocce dalla coda a spazzola provenienti da Kawau sono stati trasferiti nel Parco di Conservazione di Waterfall, a nord di Sydney, nel Nuovo Galles del Sud, per portare avanti un progetto di riproduzione in cattività.
In seguito alla fuga di una coppia avvenuta negli anni '20, una piccola popolazione di questi animali è presente anche sull'isola di Oahu, alle Hawaii.
Il wallaby delle rocce dalla coda a spazzola (Petrogale penicillata Gray, 1827), noto anche come wallaby delle rocce dalle orecchie piccole, è una delle sedici specie di wallaby delle rocce del genere Petrogale. Vive sulle rocce e tra le rupi della Grande Catena Divisoria, da 100 km circa a nord-est di Brisbane al Victoria settentrionale, in habitat che spaziano dalla foresta pluviale alle foreste di sclerofille aride. Il numero di esemplari di questo wallaby si è ridotto notevolmente nelle regioni meridionali e occidentali dell'areale, ma rimane piuttosto alto nel Nuovo Galles del Sud settentrionale e nel Queensland meridionale.
Petrogale penicillata (binomen a Gray inventum anno 1837), (Anglice: brush-tailed rock-wallaby; small-eared rock-wallaby) est animal Marsupiale herbivorum Australianum.
Petrogale penicillata
ab Ioanne Gould pictus
Petrogale penicillata in scopulo sedens
Vide "Petrogale penicillata" apud Vicispecies. 
Vicimedia Communia plura habent quae ad Petrogale penicillata spectant (Petrogale, Petrogale penicillata). 
Haec stipula ad biologiam spectat. Amplifica, si potes! Petrogale penicillata (binomen a Gray inventum anno 1837), (Anglice: brush-tailed rock-wallaby; small-eared rock-wallaby) est animal Marsupiale herbivorum Australianum.
Kuplastes klinšu valabijs jeb kuplastes klinšķengurs (Petrogale penicillata) ir ķenguru dzimtas (Macropodidae) somainis, kas piemērojies dzīvei Austrālijas Lielās Ūdensšķirtnes grēdas klintīs un akmeņu krāvumos.
Kuplastes klinšu valabijs dzīvo Austrālijas dienvidaustrumos, Lielās Ūdensšķirtnes grēdas klinšu nogāzēs, areālam sākoties apmēram 100 km no Brisbenas ziemeļrietumu virzienā un turpinoties līdz Viktorijas ziemeļu daļai. Apdzīvotie biotopi ir ļoti dažādi. Tie ir gan lietus meži, gan sausās stepes, kurās galvenokārt aug grīšļi un citi aslapu augi. Izplatības areāla rietumos un dienvidos valabiju skaits ir ievērojami samazinājies, līdz ar to šajos reģionos suga ir apdraudēta.[1] Salīdzinoši apmierinošs populācijas stāvoklis ir Jaundienvidvelsā un Kvīnslendas dienvidos.[2]
1800. gadu beigās ģenerālgubernators Džordžs Grejs Jaunzēlandes Ziemeļsalas Hauraki līča saliņās ieveda četras dažādas valabiju sugas, kuplastes klinšu valabiju ieskaitot. Visas četras sugas ir labi iedzīvojušās un izveidojušas stabilas populācijas. Mūsdienās valabiji tiek vērtēti kā eksotiski kaitēkļi, kas blīvās populācijas dēļ nelabvēlīgi ietekmē saliņu floru un faunu.
Tā kā Austrālijā valabiju izdzīvošana jau 20. gadsimta vidū dažviet kļuva kritiski apdraudēta, tad laikā no 1967. līdz 1975. gadam Kavau salā tika noķerti vairāki tūkstoši valabiju, to skaitā 210 klinšu valabiji, un izvesti uz Austrāliju.[3] 1990. gados klinšu valabiji pilnībā tika izvesti no Ranitoto un Motutapu salām. Arī 2000. gados Kavau salā turpinās valabiju izķeršana un izvešana.[4] Daļa kuplastes klinšu valabiju 2003. gadā no Kavau salas tika aizvesti uz nacionālo parku Sidnejas tuvumā, lai pavairotu šo sugu nebrīves apstākļos.[5]
Oahu salā (Havaju salas) 1916. gadā no zoodārza izbēga daži kuplastes klinšu valabiji, kas uz salas izveidojuši nelielu savvaļas populāciju.
Kuplastes klinšu valabijs ir neliela auguma ķengurs. Tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes. Ķermeņa garums ir 48—59 cm, astes garums 50–70 cm, tēviņa svars 5—11 kg, mātītes 4–9 kg.[1][6] Aste gara, nedaudz garāka nekā ķermenis ar galvu kopā, cilindrveidīga, pūkaina, ļoti lokana un lēcienos kalpo kā stūre. Pakaļkājām, kas piemērotas lēkāšanai pa klintīm, ir stipri nagi, kustīgi pirksti un pēdas ar platiem, bieziem un elastīgiem spilventiņiem. Areāla ziemeļos dzīvojošie kuplastes klinšu valabiji ir nedaudz mazāki, kā arī to astes ir mazāk pūkainas.[1]
Kažoks biezs, mīksts un salīdzinoši garspalvains, īpaši uz ķermeņa un astes apakšā. Mugurpuse parasti ir pelēkbrūna, bet pavēdere sarkanbrūna. Uz sāniem tipiskas tumši pelēka un gaiši pelēka garenvirziena joslas, kas nodala pelēcīgo muguru no rudākās pavēderes, tomēr ne visiem īpatņiem ir šīs joslas. Aste parasti ir tumši brūna vai melna.[6] Populācijām, kas dzīvo Jaundienvidvelsas austrumu daļā, ir biezāka aste un tumši brūns apmatojums, kas dzīvniekus lieliski maskē apkārtējā vidē. Mātītei ir vēdera soma, kas atvērta uz priekšpusi, somā ir četri zīdekļi.[6]
Kuplastes klinšu valabiji ir sabiedriski dzīvnieki, tie veido nelielas kolonijas (5—7 pieaugušie īpatņi), kurā valda stingra hierarhija. Katram valabijam (gan tēviņam, gan mātītei) ir sava teritorija. Tēviņa teritorija var pārklāties ar vienas vai divu mātīšu teritorijām.[6] Tēviņi viens ar otru cenšas ievērot distanci, vismaz 5 metru attālumu. Ja tie atrodas viens otram tuvāk, diezgan drīz izceļas agresīvs kautiņš. Jaunie tēviņi drīz pēc tam, kad tie ir pārtraukuši zīst pienu, tiek no kolonijas padzīti. Nebrīvē tas var arī nozīmēt jaunā tēviņa nogalināšanu, ja tam nav kur aizbēgt. Mātītes ir daudz draudzīgākas un parasti pacieš citas mātītes tuvumu. Radniecīgas mātītes ļoti bieži kopīgi atpūšas vienā slēptuvē, viena otrai palīdzot sakopt un iztīrīt kažoku.[1] Tēviņu teritorija ir lielāka nekā mātītei. Jo dominantāks tēviņš, jo lielāka teritorija.[1]
Kuplastes klinšu valabijs ir aktīvs galvenokārt krēslā un naktī. Tumsas aizsegā tas neticami veikli pārvietojas pa klintīm un akmens krāvumiem, kāpelējot pa stāvām nogāzēm un droši lecot pāri pat vairākus metrus platām aizām. Tie spēj uzkāpt arī kokos, ja tie aug slīpi.[7] Iestājoties krēslai, valabijs pamet klinšu aizsegu, lai atrastu piemērotu barošanās vietu ar krūmiem un zāli. Dienas laikā tas atpūšas ēnainās vietās, slēpjoties alās, zem akmeņiem un klinšu pārkarēm. Slēptuves ne tikai pasargā valabiju no saules, bet arī no plēsējiem, piemēram, dingo, lapsām, kaķiem un lielajiem plēsīgajiem putniem.[6] Par ieeju šo dzīvnieku slēpņos parasti liecina gludas virsmas klinšu virsmas, kuras nogludinājušas neskaitāmas valabiju paaudzes. Ja valabiji pamana briesmas, viņi uz mirkli sastingst, bet pēc tam kā truši vairākkārt sit pakaļkājas pret zemi, tādejādi brīdinot savus bara locekļus. Briesmu brīžos kuplastes klinšu valabijii bēg, veicot garus lēcienus.[7]
Karstākajās vasaras dienās kuplastes klinšu valabijs barojas ne tikai ar zāli un krūmu zariem, bet arī ar sulīgāku koku mizu un saknēm, kas tos nodrošina ar nepeiciešamo mitrumu, tādējādi valabiji var ilgstoši iztikt bez ūdens resursa.[6]
Kuplastes klinšu valabiji var sapāroties visa gada periodā, parasti sapārojoties uzreiz pēc mazuļa dzimšanas. Embrija attīstība tiek aizturēta, līdz mātītei atbrīvojas soma. Līdzko jaunais valabijs atšķiras no mātes, embrijs sāk attīstīties,[1] un grūsnības periods ilgst 30 dienas.[6] Pārojas tikai vienas kolonijas īpatņi.[1] Tēviņš sapārojas ar vairākām mātītēm, bet mātīte pārojas tikai ar vienu tēviņu, līdz tas no kolonijas pazūd. Piedzimst viens mazulis, kuram vēl nav attīstījušās acis, pakaļkājas un aste. Sīciņais mazulitis uzreiz pēc piedzimšanas, pieķeroties pie mātes kažoka, ierāpo somā, kur tas paliek 6 mēnešus. Pēc tam turpinās 7—20 dienu periods, kurā mazulis gan ielien, gan izlien no somas. Jaunajam valabijam sasniedzot 9 mēnešu vecumu, māte pārtrauc to zīdīt.[6] Mātītes dzimumbriedumu sasniedz 18 mēnešu vecumā, tēviņi 20 mēnešu vecumā.[1] Savvaļā kuplastes klinšu valabijs dzīvo 5—10 gadus.[6]
Kuplastes klinšu valabija galvenais ienaidnieks ir rudā lapsa, kuru eiropieši Austrālijā ieveda 19. gadsimtā. Tās, salīdzinot ar dingo, nogalina ļoti daudz valabiju un citu mazo somaiņu. Populāciju lielumu 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā ietekmēja arī intensīvās kuplastes klinšu valabiju medības, lai iegūtu to mīkstās kažokādas. Medību rezultātā daudzās izplatības areāla daļās dzīvnieks ir kļuvis ļoti rets, bet dažviet pilnīgi iznīcināts.[7] Mūsdienās ir ieviesti dažādi kuplastes klinšu valabiju aizsardzības pasākumi, izveidoti nacionālie parki, kuros suga tiek pavairota nebrīves apstākļos. Valabiji tiek ievesti arī no Jaunzēlandes salām un palaisti brīvībā retāk apdzīvotos reģionos.
Kuplastes klinšu valabijs jeb kuplastes klinšķengurs (Petrogale penicillata) ir ķenguru dzimtas (Macropodidae) somainis, kas piemērojies dzīvei Austrālijas Lielās Ūdensšķirtnes grēdas klintīs un akmeņu krāvumos.
De kwaststaartrotskangoeroe (Petrogale penicillata) is een kangoeroe uit het geslacht der rotskangoeroes (Petrogale) die voorkomt in Zuidoost-Australië. Deze soort is voornamelijk 's nachts actief en eet grassen en andere planten.
De kwaststaartrotskangoeroe is een donkere rotskangoeroe met een dikke, ruige vacht. De bovenkant is roodbruin (grijsbruin bij de schouders), de onderkant wat lichter. De ledematen zijn deels zwart. De bovenkant van het hoofd is donkerbruin, met daaronder een witte streep over de wangen. De oren zijn van buiten zwart en van binnen geelbruin. Van het voorhoofd tot ergens op de rug is een donkere rugstreep te zien. Achter de armen zit een zwarte vlek. De lange staart is donker van kleur. De kop-romplengte bedraagt 510 tot 580 mm, de staartlengte 500 tot 700 mm en het gewicht 5000 tot 11000 g. Het karyotype bedraagt 2n=22.
De kwaststaartrotskangoeroe komt voor in Zuidoost-Australië van de omgeving van Brisbane (Zuidoost-Queensland) tot de Grampians (West-Victoria) en het nationale park Warrumbungle in het midden van Nieuw-Zuid-Wales.
Aan het einde van de negentiende eeuw is de kwaststaartrotskangoeroe samen met vier andere kangoeroesoorten (de moeraswallaby, de bennettwallaby, de tammarwallaby en de parmawallaby) door gouverneur George Edward Grey geïntroduceerd op enkele eilanden in de Hauraki Golf nabij Auckland in Nieuw-Zeeland. Tegenwoordig worden de kangoeroes daar gezien als schadelijk voor de lokale flora en fauna en worden er bestrijdingsmaatregelen genomen. De kangoeroes zijn inmiddels verdwenen van Rangitoto-eiland en de Motutapu-eilanden en op Kawau-eiland duurt de bestrijding nog voort. In de jaren twintig van de twintigste eeuw zijn ook enkele kwaststaartrotskangoeroes ontsnapt op het eiland Oahu van Hawaï, waar nu nog steeds een kleine populatie leeft.
De kwaststaartrotskangoeroe (Petrogale penicillata) is een kangoeroe uit het geslacht der rotskangoeroes (Petrogale) die voorkomt in Zuidoost-Australië. Deze soort is voornamelijk 's nachts actief en eet grassen en andere planten.
Multimedia w Wikimedia Commons Skalniak brązowoogonowy[3] (Petrogale penicillata) – gatunek torbacza z rodziny kangurowatych (Macropodidae).
Ma ciemnobrązowy grzbiet, jaśniejszy brzuch i pierś, rudy zad i czarne włochate stopy. Ogon ciemnieje ku końcowi i na końcu jest pęk włosów. sierść jest długa i gruba szczególnie w okolicy zadu, po bokach i u nasady ogona. zwierzęta z północy są zwykle jaśniejsze i maja krótszy pędzelek na ogonie. Maja długie ogony, nieco dłuższe niż całe ciało.
Skalniaki brązowoogonowe występowały kiedyś we wschodniej Australii, obecnie występują w południowym Queenslandzie, Nowej Południowej Walii i w dwóch miejscach w Wiktorii.
Żyje na skałach, blisko terenów trawiastych, często w otwartych lasach. Lubi tereny z licznymi półkami, jaskiniami i zagłębieniami. Zwykle zamieszkuje północna stronę ze względu na położenie słońca rano i wieczorem. Niegdyś szeroko rozpowszechniony i liczny był spotykany na terenach skalistych w różnych środowiskach włączając wąwozy lasów deszczowych, suche i wilgotne lasy.
Głównie trawa porastająca wzgórza lub parowy górskie (0- 35-50% diety). Uzupełniają dietę liśćmi, turzycami, paprociami, korą drzew i korzonkami, owocami, nasionami i kwiatami. Wola żerować w miejscach z niską zieloną trawą. Występuje niewielka sezonowość w ich diecie. Względnie, proporcje różnych typów jedzenia nie bardzo się różnią wśród regionu w jednym okresie wegetacji. To sugeruje określone preferencje pokarmowe z niewielkim sezonowym deficytem. Maja szerokie upodobania kulinarne. Są odporne na susze i konkurencje z wyspecjalizowanymi roślinożercami.
Są zwierzętami socjalnymi, zwykle tworzą małe kolonie z hierarchia. Jednostki mają nakładające się terytoria z dodatkowym miejscem na legowisko. Samice są towarzyskie, zwykle dzielą legowisko z innymi samicami i dbają o siebie nawzajem. Są przywiązane do swojego środowiska. Jedna z obserwowanych populacji utrzymywała w czasie dobrych i złych lat populacje składającą się z 5-7 osobników poprzez brutalne odrzucanie młodych wkrótce po odstawieniu od piersi. W niewoli to oznacza, że te młode mogą zostać zabite jeśli nie uciekną z zamknięcia. Samce rzadko przebywają w odległości mniejszej niż 5 m od siebie inaczej niemal zawsze kończy się to brutalną interakcją. Samice są bardziej tolerancyjne na bliskie sąsiedztwo innych samic ale mogą przeganiać inne samice i samce podlotki z sąsiedztwa swojego legowiska.
Jedno zwierzę gryzie i liże futro innego co może służyć do wzmocnienia statusu dominacyjnego. Używają głosów: syczący, kaszlący głos. Innymi zachowaniami są wpatrywanie się i agresywne zachowanie, dźganie nosem. Samce mogą sprawdzać potencjalne partnerki przez podejście i wąchanie zadu lub kloaki.
Dorosłe samce mają zwykle znacznie większe nocne terytoria niż samice, prawdopodobnie ze względu na większe zapotrzebowanie energetyczne lub ze względu na zwiększenie swoich szans rozrodczych. Jest kilka dowodów, że dorosłe samce popozostawiają znaki zapachowe na swoim terytorium. Wysokie poziomy zachodzenia na siebie terytorium występują prawdopodobnie ze względu na rozproszenie zasobów co prowadzi do agregacji źródeł schronień.
W warunkach dostępności pożywienia kangury te rozmnażają się przez cały rok. W kojarzenie zaangażowane są tylko samice i samce, które miały założone schronienia. Znaczącą cechą jest bliski i regularny związek między samcami strzegącymi schronienia a samicami, które wykorzystują jego schronienia. Para taka wzajemne dba o siebie i wykazuje wzajemną tolerancję.
Kojarzenie występuje wkrótce po połogu. Rozwój zarodka jest opóźniony do czasu, aż torba będzie wolna. Ciąża trwa 31 dni, po których rodzi się jedno młode i przytwierdza do 1 z 4 sutków w torbie. Pozostaje tu przez 29 tyg potem żywi się mlekiem przez 3 m-ce. U zwierząt schwytanych, jajeczkowanie było zwykle zauważane tego samego dnia co narodziny, czasami w ciągu kilku godzin. Samice są dojrzałe w wieku 18 miesięcy a samce 20 miesięcy.
Skalniak brązowoogonowy (Petrogale penicillata) – gatunek torbacza z rodziny kangurowatych (Macropodidae).
Ma ciemnobrązowy grzbiet, jaśniejszy brzuch i pierś, rudy zad i czarne włochate stopy. Ogon ciemnieje ku końcowi i na końcu jest pęk włosów. sierść jest długa i gruba szczególnie w okolicy zadu, po bokach i u nasady ogona. zwierzęta z północy są zwykle jaśniejsze i maja krótszy pędzelek na ogonie. Maja długie ogony, nieco dłuższe niż całe ciało.
Petrogale penicillata é uma espécie de marsupial da família Macropodidae.
Endêmica da Austrália.
Petrogale penicillata é uma espécie de marsupial da família Macropodidae.
Endêmica da Austrália.
Valabia tmavochvostá (Petrogale penicillata) je druh cicavca z čeľade kengurovitých.
Valabia tmavochvostá je dlhá 50 - 60 cm a chvost je dlhý 50 - 70 cm. Váži 5 - 11 kg.
Vyskytuje sa prevažne na juhovýchode Austrálie.
Commons ponúka multimediálne súbory na tému Valabia tmavochvostá
Wikidruhy ponúkajú informácie na tému Valabia tmavochvostá
Petrogale penicillata[2][3][4][5][6][7][8] är en pungdjursart som först beskrevs av Alan Maurice Gray 1827. Petrogale penicillata ingår i släktet klippkänguruer och familjen kängurudjur.[9][10] Inga underarter finns listade.[9]
Arten blir 51 till 58,5 cm lång (huvud och bål), har en 50 till 70 cm lång svans och väger 4,7 till 10,9 kg. Ovansidan är huvudsakligen täckt av mörkbrun till mörkgrå päls med inslag av röd. På halsen och på axlarna är pälsen mera grå. Typisk är ljusa strimmor på kinderna och den yviga svansspetsen. På bröstet finns vanligen en krämvit fläck.[11]
Pungdjuret förekommer i östra Australien. Arten vistas i klippiga regioner som är täckta av regnskog eller mera öppna habitat. Individerna bildar grupper med upp till 30 medlemmar. En mindre population infördes på Hawaii och en annan population i Nya Zeeland. Den senare finns inte kvar.[1]
Petrogale penicillata är främst aktiv under skymningen och gryningen. Den gömmer sig på dagen i större bergssprickor eller i andra håligheter. Födan utgörs främst av gräs och örter som kompletteras med blommor, frön och frukter. Dräktigheten varar cirka 31 dagar och de nyfödda ungarna stannar i genomsnitt 204 dagar i pungen (marsupium). Efter ungefär 18 månader blir honor könsmogna. I norra delen av utbredningsområdet uppstår ibland hybrider med Petrogale herberti.[11]
Ungdjur jagas av introducerade rödrävar och med getter har nya konkurrenter tillkommit. Fram till mitten av 1900-talet jagades arten intensiv av människor vad som minskade beståndet. I viss mån kan även landskapsförändringar påverka populationen. Enligt uppskattningar minskade beståndet under 21 år före 2016 med upp till 30 procent. IUCN kategoriserar arten globalt som sårbar.[1]
Wikimedia Commons har media som rör Petrogale penicillata.
Wikispecies har information om Petrogale penicillata.
Petrogale penicillata är en pungdjursart som först beskrevs av Alan Maurice Gray 1827. Petrogale penicillata ingår i släktet klippkänguruer och familjen kängurudjur. Inga underarter finns listade.
Arten blir 51 till 58,5 cm lång (huvud och bål), har en 50 till 70 cm lång svans och väger 4,7 till 10,9 kg. Ovansidan är huvudsakligen täckt av mörkbrun till mörkgrå päls med inslag av röd. På halsen och på axlarna är pälsen mera grå. Typisk är ljusa strimmor på kinderna och den yviga svansspetsen. På bröstet finns vanligen en krämvit fläck.
Pungdjuret förekommer i östra Australien. Arten vistas i klippiga regioner som är täckta av regnskog eller mera öppna habitat. Individerna bildar grupper med upp till 30 medlemmar. En mindre population infördes på Hawaii och en annan population i Nya Zeeland. Den senare finns inte kvar.
Petrogale penicillata är främst aktiv under skymningen och gryningen. Den gömmer sig på dagen i större bergssprickor eller i andra håligheter. Födan utgörs främst av gräs och örter som kompletteras med blommor, frön och frukter. Dräktigheten varar cirka 31 dagar och de nyfödda ungarna stannar i genomsnitt 204 dagar i pungen (marsupium). Efter ungefär 18 månader blir honor könsmogna. I norra delen av utbredningsområdet uppstår ibland hybrider med Petrogale herberti.
Ungdjur jagas av introducerade rödrävar och med getter har nya konkurrenter tillkommit. Fram till mitten av 1900-talet jagades arten intensiv av människor vad som minskade beståndet. I viss mån kan även landskapsförändringar påverka populationen. Enligt uppskattningar minskade beståndet under 21 år före 2016 med upp till 30 procent. IUCN kategoriserar arten globalt som sårbar.
Ендемік південно-східної Австралії, живе у структурно-складних, кам'янистих місцях існування в різних рослинних ландшафтах від щільних лісів до сухих склерофільних або рідколісся.
Наприкінці 1800-х років вид було інтродуковано до Нової Зеландії.
Вид зустрічається у вигляді невеликих колоній, які захищають власну територію: як правило, менш ніж 30 особин, іноді й більше. У колоніях серед самців встановлюється ієрархія за допомогою боїв. Статева зрілість у самців на 20–24-му місяці; у самиць — на 18 місяці. Вагітність триває 21 добу; Вигодовування молоком — 230 діб. Вага 5.8–7.5 кг. Диплоїдний набір хромосом, 2n=22. Цікавинка: одна особина жила в неволі 14 років і 5 місяців.
Дані щодо загроз відсутні. Хижацтво введеними лисицями і конкуренція з введеними козами, ймовірно, є найсерйознішими загрозами. Включений в список зникаючих видів відповідно до австралійських законів. Трапляється в багатьох природоохоронних територіях.
Petrogale penicillata là một loài động vật có vú trong họ Macropodidae, bộ Hai răng cửa. Loài này được Gray mô tả năm 1827.[2]
.png){kind=small}
Bài viết liên quan đến động vật có vú này vẫn còn sơ khai. Bạn có thể giúp Wikipedia bằng cách mở rộng nội dung để bài được hoàn chỉnh hơn. Petrogale penicillata là một loài động vật có vú trong họ Macropodidae, bộ Hai răng cửa. Loài này được Gray mô tả năm 1827.
Кистехвостый скальный валлаби[1], или кистехвостый каменный кенгуру[2], или щёткохвостый каменный валлаби[2] (лат. Petrogale penicillata)[3] — это вид валлаби, один из нескольких видов рода скальных валлаби. Он населяет скалистые участки горных хребтов, а также скалистые холмы с крутыми склонами. Обитает вдоль Большого Водораздельного Хребта, как в дождевых лесах, так и в сухих жестколистных лесах средиземноморского типа. Северная граница ареала проходит приблизительно в 100 км к северу от Брисбена, южная находится в северной части штата Виктория. Популяция этого вида серьёзно сократилась в южной и западной частях ареала, однако на севере Нового Южного Уэльса и на юге Квинсленда кистехвостый скальный валлаби остаётся распространённым[4]. В списках МСОП охранный статус этого вида формулируется как «близкий к состоянию угрозы»[5].
В конце 1800-х по инициативе Джорджа Эдварда Грэя, генерал-губернатора Новой Зеландии, кистехвостый скальный валлаби и ещё 4 вида валлаби (в том числе и тогда уже редкий пармсий валлаби) были акклиматизированы на островах в заливе Хаураки, недалеко от Окленда, Новая Зеландия. Они хорошо прижились на новом месте. Эта популяция существует и в настоящее время, причём оказывает серьёзное разрушительное воздействие на аборигенные для островов виды растений и животных. В результате люди стали вывозить валлаби с этих островов. Валлаби уже вывезены с островов Рангитото и Мотутапу, планируется их вывоз с острова Кавау.
В 2003 часть кистехвостых скальных валлаби с острова Кавау была перевезена в заповедник Вотерфолл Спринс (англ. «Waterfall Springs Conservation Park»), расположенный в Новом Южном Уэльсе, к северу от Сиднея. Здесь предполагается разводить их в условиях неволи.
Небольшая размножающаяся популяция кистехвостых скальных валлаби существует и на острове Оаху в группе Гавайских островов. Эта популяция происходит от одной пары, сбежавшей из неволи в 1920-х.
Кистехвостый скальный валлаби, или кистехвостый каменный кенгуру, или щёткохвостый каменный валлаби (лат. Petrogale penicillata) — это вид валлаби, один из нескольких видов рода скальных валлаби. Он населяет скалистые участки горных хребтов, а также скалистые холмы с крутыми склонами. Обитает вдоль Большого Водораздельного Хребта, как в дождевых лесах, так и в сухих жестколистных лесах средиземноморского типа. Северная граница ареала проходит приблизительно в 100 км к северу от Брисбена, южная находится в северной части штата Виктория. Популяция этого вида серьёзно сократилась в южной и западной частях ареала, однако на севере Нового Южного Уэльса и на юге Квинсленда кистехвостый скальный валлаби остаётся распространённым. В списках МСОП охранный статус этого вида формулируется как «близкий к состоянию угрозы».
分類 界 : 動物界 Animalia 門 : 脊索動物門 Chordata 亜門 : 脊椎動物亜門 Vertebrata 綱 : 哺乳綱 Mammalia 目 : 二門歯目 Diprotodontia 科 : カンガルー科 Macropodidae 属 : イワワラビー属 Petrogale 種 : オグロイワワラビーオグロイワワラビー（Petrogale penicillata）は、二門歯目カンガルー科イワワラビー属に分類される有袋類。
オーストラリア（クイーンズランド州南東部、ニューサウスウェールズ州南部、ビクトリア州東部）
体長オス52.9-58.6cm、メス51-57cm。尾長51-70cm、50-63cm。体重オス5.5-10.9kg、メス4.9-8.2kg。尾の先端は体毛が伸長し房状になり、英名（brush-tailed=ブラシのような尾のある）の由来になっている。また尾は大部分が黒い体毛で被われ、和名の由来になっている。頬には明色の帯が入る。肩の後部に黒い帯が入る。
岩場に生息する。2-30頭の群れを形成し生活し、群れの規模は分布や生息地によって変異がある。オスは縄張りを形成する。夜行性で、昼間は岩の隙間などで休む。薄明時には日光浴を行うこともある。
食性は植物食で、樹皮、木の葉、草およびその根などを食べる。水分は食物から摂取する。
繁殖形態は胎生。幼獣は生後約200日は母親の育児嚢の中で生活し、さらに3か月後に乳離れする。
開発による生息地の破壊、毛皮目的の乱獲、人為的に移入されたアナウサギ、ヒツジ、ヤギなどとの競合、およびアカギツネやディンゴなどによる捕食などにより生息数は激減している。
イラスト
この項目は、動物に関連した書きかけの項目です。この項目を加筆・訂正などしてくださる協力者を求めています（Portal:生き物と自然／プロジェクト:生物）。
붓꼬리바위왈라비 또는 작은귀바위왈라비(Petrogale penicillata)는 캥거루과에 속하는 바위왈라비속 유대류의 일종이다. 브리즈번 북서부 약 100km 지역부터 빅토리아 주 북부까지 그레이트디바이딩 산맥을 따라 이어지는 바위 더미와 절벽에서 서식하며, 우림과 건조 경엽수림의 식물 속에서 산다. 분포 지역의 남부와 서부에서는 개체군이 감소 추세에 있지만 뉴사우스웨일스 주 북부와 퀸즐랜드 주 남부 지역에서는 지역적으로 흔하게 발견된다.[3]
