nomes no trilho de navegação
Melnais grifs (Aegypius monachus) ir liela auguma plēsīgais maitas putns, kas ir vienīgā suga melno grifu ģintī (Aegypius), kas savukārt ietilpst grifu apakšdzimtā. Tas sastopams plašā teritorijā Eiropas dienvidos un Āzijas centrālajā daļā, bet populācija ir ļoti sadrumstalota (īpaši Eiropā) un mūsdienās dramatiski samazinājusies.[1] Francijas dienvidos melnais grifs ir veiksmīgi reintroducēts un atkal sastopams šajā reģionā. Lai arī tas mājo Eiropas dienvidos, reizēm melnais grifs ieklejo arī Latvijā.[2] Līdz šim reģistrēti 10 novērojumi, pēdējo reizi tas novērots 2009. gadā.[3][4]
Melnais grifs ir Eirāzijas putnu suga, kuras izplatības areāla rietumu mala sasniedz Spāniju un Portugāli. Virzienā uz austrumiem nelielas, reintroducētas populācijas mājo Francijas dienvidos, arī Grieķijā melnajam grifam ir sīkas, sadrumsatlotas populācijas. Tālāk tā areāls turpinās Turcijā un cauri Vidējiem Austrumiem, Afganistānai, sasniedzot Indijas ziemeļus. Centrālāzijā un Austrumāzijā melnais grifs sastopams Mandžūrijas ziemeļos, Mongolijā un Korejā.[1]
Kopumā šī suga ir nometniece, izņemot reģionus ar aukstām, sniegotām ziemām Āzijas areāla ziemeļos. Šīs populācijas, lai ziemotu, migrē uz dienvidiem un dienvidaustrumiem, sasniedzot Korejas un Ķīnas dienviddaļu. Reizēm migrāciju var novērot Vidējo Austrumu populācijām, bet tas nav tipiski.[5][6]
Melnā grifa zinātniskais ģints nosaukums Aegypius cēlies no sengrieķu mitoloģijas. Aigipts bija sengrieķu dzejnieka Neofrona draugs. Viņš kļuva par Neofrona mātes Timandras mīļāko. Tas ļoti sadusmoja Neofronu un viņš nolēma draugam atriebties, pievēršot uzmanību Aigipta mātei. Neofronam izdevās iepatikties drauga mātei un pierunāt uz satikšanos tumšā istabā. Palūdzis sievieti nedaudz pagaidīt, tas ievilināja tumšajā istabā Aigiptu, iestāstot, ka tur viņu gaida Timandra. Aigipts tumšajā istabā stājās mīlas sakaros ar savu māti. Kad abi mīlnieki atklāja patiesību, māte dēlam izrāva acis un tad nogalināja pati sevi. Aigipts lūdzās dievus, lai palīdz atriebties bijušam draugam. Viņa lūgšanu uzklausīja Zevs un abus naidniekus pārvērta par maitas putniem.[7] Interesants fakts — baltā grifa (Neophron percnopterus) zinātniskais nosaukums atvasināts no dzejnieka Neofrona vārda.
Otrs zinātniskā nosaukuma vārds — monachus cēlies no latīņu valodas un latviski nozīmē mūks.[8]
Melnais grifs ir lielākais vanagu dzimtas putns.[9] Par to lielāki ir tikai kondori no Amerikas grifu dzimtas, un tā lielumu vanagu dzimtā gandrīz sasniedz vienīgi Himalaju grifs. Līdzīgi kā citiem vanagveidīgajiem putniem mātītes ir nedaudz lielākas nekā tēviņi. Melnā grifa ķermeņa garums ir 98—120 cm, spārnu plētums 2,5—3,1 m. Tēviņa svars ir 6,3—11,5 kg, mātītes 7,5—14 kg. Melnais grifs ir viens no smagākajiem lidojošiem putniem pasaulē.[9] Neskatoties uz minimālām ģenētiskajām variācijām, tā ķermeņa lielums pieaug virzienā no rietumiem uz austrumiem. Putni Spānijā un Francijā ir par kādiem 10% mazāki nekā melnie grifi Mandžūrijā, Mongolijā un Ķīnas ziemeļos.[9]
Melnā grifa apspalvojums ir ļoti tumšs — ķermenim tas ir tumši brūns, bet pieaugušiem īpatņiem galva ir tumši pelēka, gandrīz melna. Uz galvas aug tikai smalkas dūnas, āda uz galvas un kakla ir zilganpelēka, bet virs acīm gaišāka. Melnajam grifam ir brūnas acis ar sarkanām zīlītēm, zilganpelēks knābis un kājas.[9][10] No attāluma putns izskatās melns. Melnajam grifam no visiem vanagveidīgajiem ir lielākais un masīvākais knābis un, salīdzinot ar to, putnam ir mazs galvaskauss. Jauno putnu apspalvojums ir gaišāk brūns, uz galvas tiem ir gaišas dūnas un gaiši pelēkas kājas.[10] Pieaugušajiem putniem raksturīgā apspalvojuma un neapspalvoto daļu krāsa tiek iegūta 6—7 gadu laikā.[3]
Melnā grifa lidojums ir lēns ar dziļiem, smagiem spārnu vēzieniem. Lidojumā raksturīgi vienmērīgi plati spārni ar ļoti gariem „pirkstiem”.[3] Tas ir kluss putns un parasti balsi neizdod, bet reizēm var izdot dažādus kurkstošus un šņācošus saucienus.[3]
Melnais grifa mājo kalnos un klinšainos apgabalos, tam patīk sausi un atklāti reģioni ar pārskatāmām pļavām, stepēm, skrajiem mežiem un stāvām klintīm, kur apmesties. Melnais grifs ir izteikts neskartas dabas iemītnieks un nemīl cilvēku klātbūtni. Tas Eiropā un Tuvajos Austrumos sastopams 100—2000 metrus virs jūras līmeņa, toties Āzijas areālā augstāk.[9] Ķīnā un Tibetā atkarībā no dzīves veida izšķir divu veidu melnos grifus. Daļa mājo kalnu daļā, kur aug meži, 800—3800 metrus virs jūras līmeņa, bet daļa mājo kalnos, kur meži vairs neaug, 3800—4500 metrus virs jūras līmeņa.[6][11] Melnais grifs spēj lidot ļoti retinātā gaisā, tas ir novērots pat Everestā 6970 metru augstumā.[10] Tam ir īpašs hemoglobīns, kas piemērots skābekļa uzņemšanai, lidojot retinātā gaisā.[12]
Melnie grifi, salīdzinot ar citiem maitas putniem, ir vientuļnieki un arī pāris turas savrupi no citiem sugas brāļiem. Tie parasti novērojami vai nu vieni paši, vai pa pāriem. Reizēm pie lielu dzīvnieku maitas sapulcējas neliels bars. Šādā grupā ļoti reti ir vairāk kā 12—20 īpatņi.[9][10]
Līdzīgi kā citi maitas putni melnais grifs pamatā barojas ar dažādu dzīvnieku maitu. Tie var būt gan lieli un mazi zīdītāji, gan zivis un rāpuļi.[13] Melnie grifi nokopj gan savvaļas dzīvnieku, gan mājdzīvnieku maitas, izveidojot vietējo iedzīvotāju ieradumu, mirušos dzīvniekus atstāt uz lauka. Vēsturiski Pireneju pussalā melnie grifi barojās ar kritušiem Eiropas trušiem, bet, tā kā mūsdienās plaušu vīrusa slimība ir gandrīz iznīcinājusi daudzskaitlīgo trušu populāciju, melnie grifi barojas ar aitu, cūku un briežu maitu.[14] Ļoti retos gadījumos var novērot, ka melnais grifs medī dzīvu upuri.[9] Tie parasti ir dažādu zīdītāju mazuļi (piemēram, teļi, jēri, sivēni, kucēni), liela auguma putni un rāpuļi.[15] Reizēm tas nomedī bruņurupuci, kuru uznes augstu gaisā un tad nomet zemē. Visbiežāk nomedītie zīdītāju mazuļi ir slimi un nevarīgi.[16]
Savā izplatības areālā melnais grifs ir visspēcīgākais maitas putns, kas spēj ar savu spēcīgo knābi pārplēst lielu dzīvnieku biezo ādu un salauzt kaulus, lai piekļūtu pie mirušā dzīvnieka miesas. Melnais grifs dominē pār citiem maitas putniem un vidēji lieliem sauszemes plēsējiem, piemēram, pār lapsām.[10] Pārējie ēst gribētāji tuvojas maitai tikai tad, kad melnais grifs ir paēdis un atstājis barošanās vietu.[17]
Melnie grifi ligzdo augstu kalnos un lielos meža masīvos, ligzdu vijot lielos kokos vai retos gadījumos uz klints malas. Tie veido izretinātās kolonijas, bet ļoti reti vienā kokā vai klinšu kraujā atradīsies divas ligzdas. Spānijā ligzdas atrodas apmēram 300—2000 metru attālumā viena no otras.[6] Riesta laikā pāris izpilda sinhronu lidojumu, brīžiem spēlējot kauju, asos nagus sacērtot kopā un spirālveidā krītot lejup. Ligzdas būvniecībai putni izmanto lielākus un mazākus koku zarus. Tā ir milzīga, atgādinot nedaudz torni, sasniedzot šķērsvirzienā 1,45—2 metrus, bet augstumā 1—3 metrus. Ar katru gadu ligzda paliek arvien lielāka, jo pāris to lieto atkārtoti. Tā bieži ir izdekorēta ar dzīvnieku ādām un mēsliem.[9] Ligzda parasti atrodas lielā kokā (piemēram, ozolā, kadiķī, mandeļkokā vai priedē), 5—12 metru augstumā. Koki visbiežāk aug klinšu tuvumā. Reizēm ligzda tiek vīta uz klints dzegas.
Pāris gan perē, gan audzina mazuļus kopīgi.[13] Dējumā tipiski ir viena balta vai gaiši brūna ola ar sarkaniem vai violetiem raibumiņiem. Retos gadījumos mātīte izdēj divas olas. Tās ir 83,4—104 mm augstas un 58—75 mm platas.[10] Inkubācijas periods ilgst 50—62 dienas.[10] Tikko izšķīlušos putnēnus klāj mīkstas pūkas, kas var būt, sākot ar gaiši pelēku krāsu un beidzot ar pelēkbrūnu. Kad jaunais putns sasniedz 30 dienu vecumu, tam sāk augt lidspalvas. Īstais apspalvojums ir izaudzis, sasniedzot 60 dienu vecumu.[10] Vecāki mazuli baro, barību atrijot un diezgan drīz pēc izšķilšanās ligzda kļūst ļoti smirdīga. Mēneša vecumā melnais grifs sver apmēram 2 kg, rudenī sasniedzot pieauguša īpatņa masu. Lidot tas sāk 104—120 dienu vecumā, lai gan vecāki turpina jauno putnu barot vēl 2—3 mēnešus.[18]
Mazuļu izdzīvošanas statistika ir ļoti augsta, apmēram 90%, tā kā abi vecāki ir ļoti rūpīgi un aktīvi, un agresīvi pret ikvienu traucētāju.[6] To galvenie ienaidnieki, piemēram, Mongolijā ir manuls un krauklis, kas mēdz izlaupīt olas gan no ligzdām kokos, gan klintīs. Reizēm mazos putnēnus nomedī citi plēsīgie putni, piemēram, bārdainais grifs vai Spānijas ērglis.[19] Melnais grifs dzīvo ilgu mūžu, sasniedzot 39 gadu vecumu, bet visbiežāk tas ir ap 20 gadiem.[6]
Melnais grifs (Aegypius monachus) ir liela auguma plēsīgais maitas putns, kas ir vienīgā suga melno grifu ģintī (Aegypius), kas savukārt ietilpst grifu apakšdzimtā. Tas sastopams plašā teritorijā Eiropas dienvidos un Āzijas centrālajā daļā, bet populācija ir ļoti sadrumstalota (īpaši Eiropā) un mūsdienās dramatiski samazinājusies. Francijas dienvidos melnais grifs ir veiksmīgi reintroducēts un atkal sastopams šajā reģionā. Lai arī tas mājo Eiropas dienvidos, reizēm melnais grifs ieklejo arī Latvijā. Līdz šim reģistrēti 10 novērojumi, pēdējo reizi tas novērots 2009. gadā.
