Sibīrijas skalbe jeb Sibīrijas īriss (latīņu: Iris sibirica), ir daudzgadīgs skalbju dzimtas lakstaugs, kas izplatīts Eiropā un Centrālāzijā. Tas ir ziemcietīgs augs.[1]
Sibīrijas skalbei raksturīgi stingri ziedkāti, kuri parasti nevienāda garuma, zobenveida lapas, stāvs, vienkāršs un kails stublājs un krāšņi ziedi. Tie parasti izaug no 40 cm līdz 150 cm garumā. Lapas ir šauras, platumā aptuveni no 2 mm līdz 8 mm, lineāras un piestiprinās pie stublāja pamata. Stublāja galā veidojas 1—3 tumši zili, violeti ziedi (retos gadījumos var būt arī gaiši, teju balti).[2] Pie zieda pamata veidojas arī īsas, plēvjveida pieziedlapas. Tā apziednis ir divkāršs, sastāvot no 3 iekšējā un 3 ārējā apziedņa lapām. Iekšējās apziedņa lapas ir stāvas un šauras, bet ārējās — platākas, atliekušās. Ziedu drīksnas, līdzīgi kā iekšējās apziedņa lapas, ir ar šķeltu galu. Auglis ir trīšķautņaina pogaļa bez knābja.[2] Sakneņi ir resni, ložņājoši. Ļoti bieži sakneņa augšējā daļa brūna, klāta ar iepriekšējā gada lapu maksts atliekām.[3][4]
Kontinentālās izplatības suga centrālajā un austrumu Eiropā un Rietumsibīrijā.
Latvijā sastopama gandrīz visā teritorijā. Nelielas grupas mitrās mežmalās un meža pļavās, purvainās pļavās, zāļu purvos ezeru ieplakās un grāvjos. Nosusināšanas un pļavu kultivēšanas dēļ izzūdošs augs. Dekoratīvo īpašību dēļ šis augs daudzviet tiek audzēts dārzos kā krāšņumaugs.[5]
Vislabākie apstākļi Sibīrijas skalbju augšanai ir vieta ar pilnīgu saules apgaismojumu. Attiecībā uz augsni, tā var būt dažāda, tomēr vēlams lai būtu irdena, caurlaidīga, ielabota augsne. Vēlams lai tā būtu neitrāla vai vāji sārmaina. Laistīšana nav nepieciešama, jo skalbēm patīk sausums (izņemot jaunos stādus augšanas periodā). Zied maijā, jūnijā.[6]
Ierakstīta Baltijas jūras reģiona Sarkanajā grāmatā un Latvijas Sarkanajā grāmatā 2. kategorijā.[7]
Sibīrijas skalbe jeb Sibīrijas īriss (latīņu: Iris sibirica), ir daudzgadīgs skalbju dzimtas lakstaugs, kas izplatīts Eiropā un Centrālāzijā. Tas ir ziemcietīgs augs.
