Pomatoschistus minutus és una espècie de peix de la família dels gòbids i de l'ordre dels perciformes.
Els mascles poden assolir els 11 cm de longitud total.[3][4]
Es troba des de Noruega fins a la península Ibèrica, la Mar Mediterrània i la Mar Negra.[3]
Pomatoschistus minutus és una espècie de peix de la família dels gòbids i de l'ordre dels perciformes.
Pysgodyn sy'n byw yn y môr ac sy'n perthyn i deulu'r Gobiidae ydy'r Gobi'r Tywod sy'n enw gwrywaidd; lluosog: gobïod y tywod (Lladin: Pomatoschistus minutus; Saesneg: Sand goby).
Mae ei diriogaeth yn cynnwys Ewrop, y Môr Du a'r Môr Baltig ac mae i'w ganfod ym Môr y Gogledd ac arfordir Cymru.
Ar restr yr Undeb Rhyngwladol dros Gadwraeth Natur (UICN), caiff y rhywogaeth hon ei rhoi yn y dosbarth 'Heb ei gwerthuso' o ran niferoedd, bygythiad a chadwraeth gan nad oes data digonol.[1]
Pysgodyn sy'n byw yn y môr ac sy'n perthyn i deulu'r Gobiidae ydy'r Gobi'r Tywod sy'n enw gwrywaidd; lluosog: gobïod y tywod (Lladin: Pomatoschistus minutus; Saesneg: Sand goby).
Mae ei diriogaeth yn cynnwys Ewrop, y Môr Du a'r Môr Baltig ac mae i'w ganfod ym Môr y Gogledd ac arfordir Cymru.
Ar restr yr Undeb Rhyngwladol dros Gadwraeth Natur (UICN), caiff y rhywogaeth hon ei rhoi yn y dosbarth 'Heb ei gwerthuso' o ran niferoedd, bygythiad a chadwraeth gan nad oes data digonol.
Die Sandgrundel (Pomatoschistus minutus) ist ein Meeresfisch, der an den Küsten des nordöstlichen Atlantik von Portugal über die Atlantikküsten Europas, den Britischen Inseln bis zur Nord- und Ostsee und weiter bis Nordskandinavien vorkommt; eine Unterart lebt zudem im nördlichen Mittelmeer und im Schwarzen Meer.
Sandgrundeln werden maximal 11 Zentimeter lang und haben einen langgestreckten und keulenförmigen Körper mit abgerundetem Kopf. Der Maulspalt ist auffällig schräg nach oben gerichtet. Sie sind von sandbrauner Farbe mit unregelmäßig verteilten hellen Flecken als Zeichnung. Am Hinterrand der ersten Rückenflosse befindet sich ein dunkler Fleck, der weiß gesäumt ist.[1]
Die erste Rückenflosse wird von 6 bis 7 Flossenstrahlen gestützt, die zweite, durch eine Lücke getrennte Rückenflosse von einem Hartstrahl sowie 8 bis 10 Weichstrahlen. Die Afterflosse hat einen Hart- und 7 bis 10 Weichstrahlen. Die Brustflossen werden von 17 bis 19 Weichstrahlen gebildet. Die brustständigen Bauchflossen sind miteinander verwachsen und bilden eine Saugscheibe. Entlang der Seitenlinie befinden sich 55 bis 75 Schuppen.[1]
Die Sandgrundel lebt im nordöstlichen Atlantik und kommt von Portugal über die Atlantikküsten Europas, die Britischen Inseln bis zur Nord- und Ostsee sowie weiter bis Nordskandinavien vor. Die Unterart P. m. elongatus lebt zudem im nördlichen Mittelmeer und im Schwarzen Meer.[1][2]
Sandgrundeln leben küstennah von der Wasseroberfläche bis in einer Tiefe von 20 und sehr selten bis 70 Metern. Sie bevorzugen Sand- und Schlickstrände. Normalerweise leben sie im Seewasser, Jungtiere gehen jedoch auch in das Brackwasser von Fluss-Oberläufen. Sie ernähren sich vor allem von bodenlebenden Krebstieren, Würmern, Mückenlarven und anderen Wirbellosen.[1]
Sandgrundeln laichen im Sommer vom März bis September. Die Männchen bilden zur Paarungs- und Eiablagezeit Reviere und graben Höhlungen unter leere Muschelschalen beispielsweise von Cyprina oder Ostrea, in die die Weibchen die Eier ablegen. Dabei legen die Rogner bis zu 3.000 birnenförmige, 0,9 bis 1,4 Millimeter große Eier in mehreren Etappen ab. Die Gelege werden bis zum Schlupf der Jungfische nach 1 bis 3 Wochen von den Männchen bewacht.[1]
Die beim Schlupf etwa 3 Millimeter langen Larven leben zunächst pelagisch im Freiwasser. Die Jungfische gehen bei einer Größe von 18 mm zum Bodenleben über. Nach etwa einem Jahr werden sie geschlechtsreif, die Lebensdauer beträgt etwa 2 Jahre.[1]
Die Sandgrundel (Pomatoschistus minutus) ist ein Meeresfisch, der an den Küsten des nordöstlichen Atlantik von Portugal über die Atlantikküsten Europas, den Britischen Inseln bis zur Nord- und Ostsee und weiter bis Nordskandinavien vorkommt; eine Unterart lebt zudem im nördlichen Mittelmeer und im Schwarzen Meer.
The sand goby (Pomatoschistus minutus), also known as a polewig[2] or pollybait,[2] is a species of ray-finned fish native to marine and brackish waters European waters from the Baltic Sea through the Mediterranean Sea and into the Black Sea where it occurs in sandy or muddy areas of inshore waters at depths of from 4 to 200 metres (13 to 656 ft). This species can reach a length of 11 centimetres (4.3 in) TL. This species is sometimes kept in public aquariums.[3] The sand goby is of a sandy colour, with darker markings on the sides and a creamy-white underside. In the breeding season the male fish has blue spot at the rear of the first dorsal fin, ringed with white. The fish has a slender body, and the head is about a quarter of the total length.
The sand goby has two dorsal fins with a wider gap between them than the common goby (Pomatoschistus microps), the anterior one consisting of six soft spines and the posterior one eight to eleven soft rays. The pelvic fins are fused with the anal fins. There are 58 to 72 scales along the lateral line and these scales are rather smaller than those of the common goby. The caudal fin is rounded. In males, there is a conspicuous dark spot on the anterior dorsal fin and in both sexes there is a black patch on the caudal peduncle. The general colour is sandy brown with indistinct dark blotches and reticulations on the dorsal surface and dark striations on the pale fins. The colour of the male darkens during the breeding season and his fins become more coloured. The average size is about 4 to 5 cm (1.6 to 2.0 in).[4]
The sand goby normally lives at greater depths than the common goby. It feeds on small invertebrates living on the seabed especially amphipods. It is well camouflaged and lies motionless on the bottom waiting for its prey to approach. It breeds in the summer, the male building a nest usually under a shell (which can be turned over if necessary). The female lays the eggs on the underside of this.[4]
The sand goby (Pomatoschistus minutus), also known as a polewig or pollybait, is a species of ray-finned fish native to marine and brackish waters European waters from the Baltic Sea through the Mediterranean Sea and into the Black Sea where it occurs in sandy or muddy areas of inshore waters at depths of from 4 to 200 metres (13 to 656 ft). This species can reach a length of 11 centimetres (4.3 in) TL. This species is sometimes kept in public aquariums. The sand goby is of a sandy colour, with darker markings on the sides and a creamy-white underside. In the breeding season the male fish has blue spot at the rear of the first dorsal fin, ringed with white. The fish has a slender body, and the head is about a quarter of the total length.
Pomatoschistus minutus es una especie de peces de la familia de los Gobiidae en el orden de los Perciformes.
Los machos pueden llegar alcanzar los 11 cm de longitud total.[1][2]
Se encuentra desde Noruega hasta la península ibérica, el Mar Mediterráneo y el Mar Negro.
Es inofensivo para los humanos.
Pomatoschistus minutus es una especie de peces de la familia de los Gobiidae en el orden de los Perciformes.
Väike mudil ehk väike mudilake (Pomatoschistus minutus) on väike ahvenaliste seltsi mudillaste sugukonda kuuluv kala.
Väikese mudila pealevila on Atlandi ookeani rannik Portugalist Põhjamere ja Läänemereni. Teda leidub ka Vahemere põhjaosas ja Mustas meres (alamliik P. m. elongatus). Elavad umbes 20 m ja väga harva kuni 70 m sügavuses. Suvel elavad madalamas vees ja talvel liiguvad sügavamale.
Väikese mudila värv on liivakarva kollakaspruun roostepruunide tähnidega. Kalade pikkus võib ulatuda kuni 10 cm. Eluiga on tavaliselt 15–18 kuud, maksimaalselt 2 aastat. Koevad märtsist septembrini.
Väike mudil ehk väike mudilake (Pomatoschistus minutus) on väike ahvenaliste seltsi mudillaste sugukonda kuuluv kala.
Väikese mudila pealevila on Atlandi ookeani rannik Portugalist Põhjamere ja Läänemereni. Teda leidub ka Vahemere põhjaosas ja Mustas meres (alamliik P. m. elongatus). Elavad umbes 20 m ja väga harva kuni 70 m sügavuses. Suvel elavad madalamas vees ja talvel liiguvad sügavamale.
Väikese mudila värv on liivakarva kollakaspruun roostepruunide tähnidega. Kalade pikkus võib ulatuda kuni 10 cm. Eluiga on tavaliselt 15–18 kuud, maksimaalselt 2 aastat. Koevad märtsist septembrini.
Pomatoschistus minutus Pomatoschistus generoko animalia da. Arrainen barruko Actinopterygii klasean sailkatzen da, Gobiidae familian.
Espezie hau Egeo itsasoan aurki daiteke.
Pomatoschistus minutus Pomatoschistus generoko animalia da. Arrainen barruko Actinopterygii klasean sailkatzen da, Gobiidae familian.
Hietatokko (Pomatoschistus minutus) on pieni 4–5 cm:n pituinen merikala. Se on vaalean kellertävä, lähellä pohjaa kyhjöttävä kala, jonka voi nähdä jos sen pelästyttää liikkeelle haromalla hiekkapohjaa esimerkiksi akvaariohaavilla. Sitä esiintyy koko Itämeren alueella, aivan lahtien perukoita lukuun ottamatta. Hietatokko muistuttaa hieman seuraavia lajeja liejutokko (Pomatoschistus microps), mustatokko (Gobius niger) ja seitsenruototokko (Gobiusculus flavescens).
Hietatokko oleskelee kesäisin matalissa, talvella syvemmissä vesissä. Se rakentaa pesän hiekkapohjalle esimerkiksi simpukankuoren tai ruukunsirpaleen alle, ja koiras vartioi mätiä kuoriutumiseen asti. Pienten 1–3-senttisten hietatokkojen ravintoa ovat vesikirput, surviaissääskentoukat ja hankajalkaiset. Isommat, yli 3 senttimetrin mittaiset kalat syövät pääasiassa pienikokoisia katkoja.
Tokoilla, varsinkin hietatokolla, on matalien rannikkovesien ravintoketjussa suuri merkitys. Ne ovat linkki pohjaeläimistä kaloihin. Tokkoja syövät ainakin ahvenet, pienet turskat, kampelat, piikkikampelat, kivinilkat, kuhat, simput, isot kuoreet ja siiatkin. Matalilla rannikkovesillä, kuten Tanskassa, tokot muodostavat katkarapujen kanssa meritaimenen tärkeimmän ravinnonlähteen.
Hietatokko (Pomatoschistus minutus) on pieni 4–5 cm:n pituinen merikala. Se on vaalean kellertävä, lähellä pohjaa kyhjöttävä kala, jonka voi nähdä jos sen pelästyttää liikkeelle haromalla hiekkapohjaa esimerkiksi akvaariohaavilla. Sitä esiintyy koko Itämeren alueella, aivan lahtien perukoita lukuun ottamatta. Hietatokko muistuttaa hieman seuraavia lajeja liejutokko (Pomatoschistus microps), mustatokko (Gobius niger) ja seitsenruototokko (Gobiusculus flavescens).
Hietatokko oleskelee kesäisin matalissa, talvella syvemmissä vesissä. Se rakentaa pesän hiekkapohjalle esimerkiksi simpukankuoren tai ruukunsirpaleen alle, ja koiras vartioi mätiä kuoriutumiseen asti. Pienten 1–3-senttisten hietatokkojen ravintoa ovat vesikirput, surviaissääskentoukat ja hankajalkaiset. Isommat, yli 3 senttimetrin mittaiset kalat syövät pääasiassa pienikokoisia katkoja.
Tokoilla, varsinkin hietatokolla, on matalien rannikkovesien ravintoketjussa suuri merkitys. Ne ovat linkki pohjaeläimistä kaloihin. Tokkoja syövät ainakin ahvenet, pienet turskat, kampelat, piikkikampelat, kivinilkat, kuhat, simput, isot kuoreet ja siiatkin. Matalilla rannikkovesillä, kuten Tanskassa, tokot muodostavat katkarapujen kanssa meritaimenen tärkeimmän ravinnonlähteen.
Pomatoschistus minutus, le Gobie des sables ou le Gobie buhotte, est une espèce de poissons marins appartenant à la grande famille des gobiidés.
On le trouve dans les eaux côtières européennes depuis la mer Baltique jusqu'à la Méditerranée, où il fréquente les zones sableuses, les régions littorales, les lagunes, les marais salants et, en automne, les estuaires.
Il peut atteindre 11 cm tout au plus. Il présente de 60 à 73 écailles le long de sa ligne latérale[1]. Sa coloration est variable : la teinte de base est brun clair avec 6 à 12 taches plus sombres sur les flancs, le ventre est clair. Pendant la saison de la reproduction, le mâle a une tache bleue entourée de blanc à l'arrière de la première nageoire dorsale.
La reproduction a lieu en été, les œufs sont pondus sous les coquillages ou les cailloux, les mâles assument leur garde. La durée de vie de ce poisson est comprise entre 15 et 18 mois. Il se nourrit principalement de petits crustacés (crevettes, caprelles...) et de vers.
Pomatoschistus minutus, le Gobie des sables ou le Gobie buhotte, est une espèce de poissons marins appartenant à la grande famille des gobiidés.
On le trouve dans les eaux côtières européennes depuis la mer Baltique jusqu'à la Méditerranée, où il fréquente les zones sableuses, les régions littorales, les lagunes, les marais salants et, en automne, les estuaires.
Il peut atteindre 11 cm tout au plus. Il présente de 60 à 73 écailles le long de sa ligne latérale. Sa coloration est variable : la teinte de base est brun clair avec 6 à 12 taches plus sombres sur les flancs, le ventre est clair. Pendant la saison de la reproduction, le mâle a une tache bleue entourée de blanc à l'arrière de la première nageoire dorsale.
La reproduction a lieu en été, les œufs sont pondus sous les coquillages ou les cailloux, les mâles assument leur garde. La durée de vie de ce poisson est comprise entre 15 et 18 mois. Il se nourrit principalement de petits crustacés (crevettes, caprelles...) et de vers.
Il ghiozzetto minuto (Pomatoschistus minutus) è un pesce di mare appartenente alla famiglia Gobiidae.
Coste dell'Oceano Atlantico tra le coste norvegesi e lo stretto di Gibilterra. È presente anche nel mar Baltico, nel mar Nero e nel nord del Mediterraneo, soprattutto in Adriatico dove è comune.
Vive su fondi sabbiosi a piccole profondità. Essendo eurialino penetra spesso nelle lagune e negli estuari.
Come tipico membro del Genere Pomatoschistus ha corpo sottile con testa grande, pinne pettorali ampie ed arrotondate, pinna caudale rotondeggiante. I caratteri che consentono di distinguerlo dai congeneri sono:
Misura al massimo 7,5 cm.
Avviene in primavera, il nido viene costruito all'interno di una conchiglia e viene poi vigilato dal maschio.
Ha qualche importanza come pesce da frittura nelle regioni del nord Adriatico.
Il ghiozzetto minuto (Pomatoschistus minutus) è un pesce di mare appartenente alla famiglia Gobiidae.
Smėlinis grundalas (lot. Pomatoschistus minutus) – ešeržuvių (Perciformes) būrio, grundalinių šeimos (Gobiidae) žuvų rūšis.
Kūnas 6–9 cm ilgio, nors atskiri individai užauga iki 9,5 cm. Gelsvos ar rusvos spalvos su rūdžių dėmelėmis ant šonų ir uodegos bei balkšvomis dėmelėmis ant pilvo. Pirmasis uodegos pelekas didelis, su tamsia dėme. Galva sudaro apie ketvirtį kūno.
Smėlinis grundalas dauginasi vasarą. Ikrus išleidžia po kriauklėmis, uolomis. Juos prižiūri patinas. Gyvenimo trukmė – 15-18 mėnesių. Minta krevetėmis, kirmėlėmis.
Smėliniai grundalai gyvena Europos jūrų litoralės zonoje, lagūnose, maršose, estuarijose. Sutinkami Baltijos jūroje ties Lietuvos krantais[1].
Smėlinis grundalas (lot. Pomatoschistus minutus) – ešeržuvių (Perciformes) būrio, grundalinių šeimos (Gobiidae) žuvų rūšis.
Kūnas 6–9 cm ilgio, nors atskiri individai užauga iki 9,5 cm. Gelsvos ar rusvos spalvos su rūdžių dėmelėmis ant šonų ir uodegos bei balkšvomis dėmelėmis ant pilvo. Pirmasis uodegos pelekas didelis, su tamsia dėme. Galva sudaro apie ketvirtį kūno.
Smėlinis grundalas dauginasi vasarą. Ikrus išleidžia po kriauklėmis, uolomis. Juos prižiūri patinas. Gyvenimo trukmė – 15-18 mėnesių. Minta krevetėmis, kirmėlėmis.
Smėliniai grundalai gyvena Europos jūrų litoralės zonoje, lagūnose, maršose, estuarijose. Sutinkami Baltijos jūroje ties Lietuvos krantais.
Mazais jūrasgrundulis (Pomatoschistus minutus) ir viena no jūrasgrunduļu dzimtas (Gobiidae) zivju sugām.[1] Sastopams Atlantijas okeāna austrumu piekrastēs.[1]
Mazais jūrasgrundulis sastopams Atlantijas okeāna austrumu piekrastēs no Spānijas līdz Trumsei Norvēģijā, Baltijas jūru ieskaitot. Sastopams arī Vidusjūrā un atsevišķās vietās Melnajā jūrā.[1][2]
Baltijas jūrā mazais jūrasgrundulis sastopams visā piekrastē. Latvijas piekrastē tā ir viena no masveidīgākajām zivju sugām.[2]
Mazais jūrasgrundulis ir maza, ieapaļas formas zivs ar garu astes stumbru. Ķermeņa garums var sasniegt 11 cm, Baltijas jūrā 7 cm. Parasti mazā jūrasgrunduļa garums ir 4—6 cm. Acis lielas, vairāk dorsolaterālas, izvirzītas uz āru. Lūpas biezas. Uz muguras divas spuras, kas atrodas relatīvi atstatu viena no otras. Pirmajai spurai 6—8 samērtā mīksti stari, otrajai 10—12 mīksti stari. Anālajai spurai viens ass stars, 9—12 mīksti stari. Ķermenis, arī krūtis un pakausis klāts ar sīkām ktenoīdām zvīņām. Sānu līnijā ir 58—72 zvīņas. Vēdera spuras saaugušas kopā, veidojot piltuvveida piesūcekni. Tā priekšējās membrānas aizmugurējā mala ir bārkšaina.[1][2][3]
Ķermenis gaišs, no pelēka līdz smilšbrūnam ar nedaudz tumšāku tīklveida zīmējumu un rūsganiem plankumiem. Tēviņam uz ķermeņa sāniem četras vertikālas tumšas joslas. Abiem dzimumiem uz pirmās muguras spuras tumšs plankums un apakšžoklis pigmentēts ar divām tumšām joslām.[1][2] Nārsta laikā tēviņš kļūst tumšāks un spuras košākas.[3]
Mazais jūrasgrundulis ir jūras piekrastes smilšainu un dūņainu vietu iemītnieks. Parasti sastopams līdz 20 m dziļumā. Uzturas kopumā dziļākās vietās nekā ļoti līdzīgais jūrasgrundulis. Ziemā var atrasties arī 60—70 m dziļumā.[1][2][3] Iztur ūdens temperatūras svārstības 8—24 °C amplitūdā. Aktīvs diennakts gaišajā laikā.[1]
Mazais jūrasgrundulis barojas ar bentiskajiem un pelaģiskajiem vēžveidīgajiem (piemēram, sānpeldvēžiem) un tārpiem.[1][2]
Dzimumgatavību mazais jūrasgrundulis sasniedz 7 mēnešu līdz viena gada vecumā. Nārsto no maija līdz augustam, kad ūdens temperatūra ir apmēram 10 °C, līdz 3 m dziļumā (ātrāk nekā jūrasgrundulis).[2] Pirms nārsta tēviņš kļūst teritoriāls un izvēlas vietu nārstošanai. Ja nepieciešams, spēj pagriezt tukšu gliemežvāku pozīcijā, lai tas būtu kā apgāzta bļodiņa. Ja tuvumā nav piemērota gliemežvāka, mazais jūrasgrundulis izmanto arī pudeles korķīti, izliektu stikla lausku vai kādu citu piemērotu priekšmetu.[3] Pēc tam aicina uz izvēlēto vietu mātītes. Ikri bentiski, tiek nērsti zem gliemeņu (piemēram, lielo smilšgliemeņu, sirsniņgliemeņu, cietgliemeņu) čaulām. Ikru daudzums atkarīgs no čaulas lieluma. Auglība 2800—3000 ikru. Mātīte ikrus nērš vairākās porcijās. Tēviņš ikrus apsargā, līdz izšķiļas kāpuri, apmēram 10 dienas. Kāpuri pelaģiski, pēc izšķilšanās 3 mm gari.[1][2] Jaunie jūrasgrunduļi kļūst bentiski, kad sasniedz 17—18 mm garumu.[1] Mazais jūrasgrundulis dzīvo 1—2 gadus.[2]
Mazais jūrasgrundulis (Pomatoschistus minutus) ir viena no jūrasgrunduļu dzimtas (Gobiidae) zivju sugām. Sastopams Atlantijas okeāna austrumu piekrastēs.
Het dikkopje (Pomatoschistus minutus) is een vis uit de familie van de grondels (Gobiidae) die in Europese kustwateren voorkomt, van de Oostzee tot in de Middellandse Zee.
Het dikkopje is een klein visje, tussen de 6 en 10 cm lang. Meestal is het zandkleurig of bruin gekleurd. Bij de mannetjes zit er achter op de rugvin een donkere vlek met witte rand, die vooral in de paartijd goed te zien is.
Het dikkopje wordt ongeveer 2 jaar oud.
Het voedsel van het dikkopje bestaat uit kreeftachtigen en vislarven.
De paartijd is van maart tot en met juni. De eitjes worden dan afgezet op stenen en ook wel in het binnenste van schelpen. De mannetjes waken over de eitjes.
Genetisch onderzoek van het rodopsinegen toonde aan dat de verschillende populaties van dikkopjes via hun DNA aangepast zijn aan de lokale lichtomstandigheden. Zo blijken dikkopjes goed aangepast te zijn aan de hoge troebelheid van de Oostzee en de lagunes van de Middellandse Zee, en aan het meer blauwe licht in de Golf van Biskaje en langs de kusten van Spanje en Portugal. De dikkopjes van de Noordzee houden er dan weer via een combinatie van verschillende genetische varianten een aparte strategie op na om zich aan de plaatselijke onstabiele lichtomstandigheden aan te passen.[1][2]
Bronnen, noten en/of referentiesHet dikkopje (Pomatoschistus minutus) is een vis uit de familie van de grondels (Gobiidae) die in Europese kustwateren voorkomt, van de Oostzee tot in de Middellandse Zee.
Sandkutling (Pomatoschistus minutus) er en fiskeart i gruppen kutlinger. Den blir opptil 11 cm lang og lever fra overflaten og ned til 20 meters dybde. Den lever som regel på sand eller leirebunn. Sandkutlingen spiser små krepsdyr. Den legger som oftest eggene sine i tomme sneglehus eller muslingskall. Hannen står vakt ved eggene og passer på dem helt til de er klekket.
Denne iktyologirelaterte artikkelen er foreløpig kort eller mangelfull, og du kan hjelpe Wikipedia ved å utvide den. Sandkutling (Pomatoschistus minutus) er en fiskeart i gruppen kutlinger. Den blir opptil 11 cm lang og lever fra overflaten og ned til 20 meters dybde. Den lever som regel på sand eller leirebunn. Sandkutlingen spiser små krepsdyr. Den legger som oftest eggene sine i tomme sneglehus eller muslingskall. Hannen står vakt ved eggene og passer på dem helt til de er klekket.
Systematyka Domena eukarionty Królestwo zwierzęta Typ strunowce Podtyp kręgowce Gromada promieniopłetwe Rząd okoniokształtne Rodzina babkowate Rodzaj Pomatoschistus Gatunek babka mała Synonimy Babka mała[2] (Pomatoschistus minutus) – gatunek ryby z rodziny babkowatych. Bez znaczenia gospodarczego.
Europejskie wybrzeża Atlantyku od Norwegii do Hiszpanii, Morze Śródziemne, Morze Czarne i Morze Bałtyckie.
Niewielkie ryby do 11 cm długości. Ubarwienie brunatno-pomarańczowe. Stosunkowo duże oczy, osadzone wysoko i blisko siebie. Pięć ciemnych plam wzdłuż boków.
Występują wzdłuż piaszczystych i mulistych wybrzeży na głębokościach od 4-200 m. Żywią się drobnymi bezkręgowcami (głównie wieloszczety i skorupiaki). Tarło odbywa się latem w płytkich wodach. Samce wabią samice do pustych muszli, gdzie składana jest ikra. Samce pilnują ikry ok. 10 dni, dopóki larwy nie osiągną ok. 3 mm długości. Larwy początkowo pelagiczne.
Na terenie Polski gatunek był objęty ścisłą ochroną gatunkową[3]. Od 2014 r. podlega ochronie częściowej [4][5].
Babka mała (Pomatoschistus minutus) – gatunek ryby z rodziny babkowatych. Bez znaczenia gospodarczego.
Pomatoschistus minutus é uma espécie de peixe pertencente à família Gobiidae.
A autoridade científica da espécie é Pallas, tendo sido descrita no ano de 1770.
Encontra-se presente em Portugal, onde é uma espécie nativa.
O seu nome comum é caboz-de-areia.
Trata-se de uma espécie de água salobra e marinha. Atinge os 7,5 cm de comprimento padrão, com base de indivíduos de sexo indeterminado.
Pomatoschistus minutus é uma espécie de peixe pertencente à família Gobiidae.
A autoridade científica da espécie é Pallas, tendo sido descrita no ano de 1770.
Guvidul de mâl sau guvidul de nisip (Pomatoschistus minutus) este un pește marin mic din familia gobiide răspândit în apele din estul Oceanului Atlantic, Marea Mediterană și Marea Neagră.
Acest articol referitor la subiecte din zoologie este un ciot. Puteți ajuta Wikipedia prin completarea sa.
Guvidul de mâl sau guvidul de nisip (Pomatoschistus minutus) este un pește marin mic din familia gobiide răspândit în apele din estul Oceanului Atlantic, Marea Mediterană și Marea Neagră.
Sandstubb (Pomatoschistus minutus) är en fisk i familjen smörbultar.
Sandstubben är sandfärgad (ibland ganska mörkt) med mörkare fläckar längs sidorna. Två ryggfenor, varav den främsta är hög, med taggstrålar och den bakre är lägre och mjukstrålig. De två bukfenorna är sammanvuxna och bildar en sugskiva. Hanen har en mörk fläck på främre ryggfenans bakkant. Sandstubben blir upp till 11 cm lång, vanligtvis mindre i Östersjön.[1]
Från 71° till 35° nordlig bredd, 11° västlig till 34° östlig längd[2].
Sandstubben finns i Svarta havet, Medelhavet och östra Atlanten från Portugal norrut till Färöarna och norra Norge. Finns runt Brittiska öarna, går in i Skagerack, Kattegatt och större delen av Östersjön.[3]
Fisken lever i havet, ensam eller i mindre stim, även om framför allt unga fiskar kan gå upp i flodmynningar. Den vistas främst på grunt vatten på 2 till 40 meters djup och med ler- eller sandbotten, men kan gå ner till ett djup av 300 m. Födan utgörs av små bottendjur som små kräftdjur, insektslarver och maskar.[1]
Det är vanligt att fisken ligger mer eller mindre nergrävd i bottnen[3].
Livslängd sällan mer än 1,5 år[1] (max 3 år rapporterad)[2].
Hanen lockar honor att lägga ägg i en utgrävd hålighet eller ett tomt musselskal. Hanen vaktar äggen, som kläcks efter 1 till 2 veckor. Ynglen övergår från ett pelagiskt liv till bottenliv när de är omkring 2 centimeter långa.[3]
Wikimedia Commons har media som rör Sandstubb.
Sandstubb (Pomatoschistus minutus) är en fisk i familjen smörbultar.
Pomatoschistus minutus (Pallas, 1770)
Охранный статус
Малый бычок-бубырь[1], или малый лысун[2] (лат. Pomatoschistus minutus), — вид лучепёрых рыб из семейства бычковых (Gobiidae).
Распространён в водах Европы от Балтийского до Средиземного моря. Часто встречается на песчаных участках, литоральной зоне, лагунах, эстуариях. Достигает в длину 11 см.
Имеет песчаный цвет с тёмными полосками на боках. Во время нереста самцы имеют синее пятно с белой окантовкой на первом спинном плавнике. Тело тонкое, голова около четверти от длины тела.
Нерестится летом, откладывая икру под раковины моллюсков и камни, самцы охраняют кладку. Живёт до 3-х лет[3]. Питается большей частью амфиподами и полихетами.
Малый бычок-бубырь, или малый лысун (лат. Pomatoschistus minutus), — вид лучепёрых рыб из семейства бычковых (Gobiidae).
Распространён в водах Европы от Балтийского до Средиземного моря. Часто встречается на песчаных участках, литоральной зоне, лагунах, эстуариях. Достигает в длину 11 см.
Имеет песчаный цвет с тёмными полосками на боках. Во время нереста самцы имеют синее пятно с белой окантовкой на первом спинном плавнике. Тело тонкое, голова около четверти от длины тела.
Нерестится летом, откладывая икру под раковины моллюсков и камни, самцы охраняют кладку. Живёт до 3-х лет. Питается большей частью амфиподами и полихетами.
