Otus flammeolus, tamién conocíu como autillo flamulado o tecolote flameado, ye una pequeña ave rapazu nocherniega que pertenez al xéneru de los autillos o tecolotes (Otus). Distribuyir nos montes de pinu nes tierres altes de Guatemala y Méxicu y nos Estaos Xuníos. Tien un llargor de 15 a 17 cm y el valumbu de les sos nales ye 36 cm. Tien los güeyos de color café. Ye casi totalmente gris del plumaxe del cuerpu (tien un pocu leonado). Tien pequeñes guedeyes de plumes que casi non se noten.
.Otus flammeolus, tamién conocíu como autillo flamulado o tecolote flameado, ye una pequeña ave rapazu nocherniega que pertenez al xéneru de los autillos o tecolotes (Otus). Distribuyir nos montes de pinu nes tierres altes de Guatemala y Méxicu y nos Estaos Xuníos. Tien un llargor de 15 a 17 cm y el valumbu de les sos nales ye 36 cm. Tien los güeyos de color café. Ye casi totalmente gris del plumaxe del cuerpu (tien un pocu leonado). Tien pequeñes guedeyes de plumes que casi non se noten.
El xot nan (Psiloscops flammeolus) és un ocell de la família dels estrígids (Strigidae) que habita boscos de pins des de les muntanyes del sud de la Colúmbia Britànica, cap al sud, per les muntanyes occidentals dels Estats Units i Mèxic, fins a Guatemala, Hondures i El Salvador.
Ha estat classificat als gèneres Otus i Megascops però recentment s'ha ubicat al seu propi i monotípic gènere Psiloscops (Coues, 1899), arran els estudis de Wink et al. 2009 [1]
El xot nan (Psiloscops flammeolus) és un ocell de la família dels estrígids (Strigidae) que habita boscos de pins des de les muntanyes del sud de la Colúmbia Britànica, cap al sud, per les muntanyes occidentals dels Estats Units i Mèxic, fins a Guatemala, Hondures i El Salvador.
Aderyn a rhywogaeth o adar yw Tylluan sgops fflamgoch (sy'n enw benywaidd; enw lluosog: tylluanod sgops fflamgoch) a adnabyddir hefyd gyda'i enw gwyddonol Otus flammeolus; yr enw Saesneg arno yw Flammulated owl. Mae'n perthyn i deulu'r Tylluanod (Lladin: Strigidae) sydd yn urdd y Strigiformes.[1]
Talfyrir yr enw Lladin yn aml yn O. flammeolus, sef enw'r rhywogaeth.[2] Mae'r rhywogaeth hon i'w chanfod yng Ngogledd America.
Mae'r tylluan sgops fflamgoch yn perthyn i deulu'r Tylluanod (Lladin: Strigidae). Dyma rai o aelodau eraill y teulu:
Rhestr Wicidata:
rhywogaeth enw tacson delwedd Cordylluan Glaucidium passerinum Cordylluan Bolifia Glaucidium bolivianum
.jpg)
.jpg)
_in_tree.jpg)
_in_tree.jpg)
Aderyn a rhywogaeth o adar yw Tylluan sgops fflamgoch (sy'n enw benywaidd; enw lluosog: tylluanod sgops fflamgoch) a adnabyddir hefyd gyda'i enw gwyddonol Otus flammeolus; yr enw Saesneg arno yw Flammulated owl. Mae'n perthyn i deulu'r Tylluanod (Lladin: Strigidae) sydd yn urdd y Strigiformes.
Talfyrir yr enw Lladin yn aml yn O. flammeolus, sef enw'r rhywogaeth. Mae'r rhywogaeth hon i'w chanfod yng Ngogledd America.
Die Ponderosaeule (Psiloscops flammeolus) ist eine Eulenart in Nord- und Mittelamerika aus der Familie der Eigentlichen Eulen. Sie steht zwischen den Zwergohreulen und den Kreischeulen.
Die sehr kleine Eule wird 16 bis 18 Zentimeter lang und 45 bis 63 Gramm schwer. Das Weibchen ist im Mittel drei Gramm schwerer als das Männchen. Es gibt eine gelbbraune, rot getönte und eine graue Morphe sowie Übergangsformen. Im Norden ist die graue Morphe die häufigere. Die graubraune Oberseite ist mit feinen schwärzlichen Flecken und Schaftstrichen gezeichnet. Große rostbraune Bereiche der Schulterfedern bilden ein deutliches Schulterband. Die Flügel sind hell-dunkel gebändert, ebenso der Schwanz. Die Unterseite ist graubraun mit helleren und dunkleren Flecken sowie rostbraunen Punkten und schwärzlichen Schaftstrichen. Die Augenbrauen über den großen dunkelbraunen Augen sind weißlich, die Federohren kurz. Der kleine Schnabel ist gräulich braun. Die Beine sind bis zum Ansatz der Zehen befiedert, die Krallen schwarzbraun.
Sie bevorzugt Bergwälder mit der Gelb-Kiefer (Pinus ponderosa), Douglasien oder einer Mischung aus Eichen und Espen zwischen 400 und 3000 Meter Höhe. Sie erbeutet fast ausschließlich Arthropoden, vorwiegend nachtaktive Insekten wie Nachtfalter, die sie oft über den Baumkronen jagt und mit dem Schnabel ergreift. Die Stimme ist ein recht tiefer, kurzer Ruf huup, der in Abständen von zwei bis drei Sekunden wiederholt wird. Ponderosaeulen brüten in Baumhöhlen, die entweder natürlich entstanden oder von anderen Vogelarten ausgehöhlt wurden.[1] Die Weibchen legen zwei bis drei Eier, aus denen nach etwa drei Wochen die Jungvögel schlüpfen. Diese werden anschließend für weitere drei Wochen im Nest versorgt, folgen aber auch nach dem Flüggewerden noch einige Zeit lang einem der beiden Altvögel. Die Art gilt als recht langlebig, in der Wildnis können weibliche Exemplare bis zu acht Jahre alt werden, während Männchen mit einem Alter von bis zu zwölf Jahren bekannt sind.[2]
Die Ponderosaeule ist ein Langstreckenzieher, dessen Winterquartiere sich in einem schmalen Streifen von Zentralmexiko bis in den Norden El Salvadors erstrecken. In den Sommermonaten zieht ein Großteil der Population nordwärts in ihre Brutgebiete, die sich über ein ausgedehntes Gebiet in den westlichen Vereinigten Staaten bis in das südliche British Columbia in Kanada erstrecken. Dieses Gebiet ist jedoch nicht zusammenhängend und weist immer wieder große Lücken auf. Die Art ist dafür bekannt, teils auch sehr kleinräumige, geeignete Areale zu erschließen. So werden etwa im Südwesten der Vereinigten Staaten isolierte Bergketten umgeben von ausgedehnten Wüstengebieten besiedelt. In anderen Fällen gelangen Nachweise von Brutvorgängen in Wäldern von nur 40 Hektar Größe.[3] Im Norden nimmt die Bestandsdichte ab, während die Art im Süden noch immer recht häufig ist. Allgemein gilt die Art als nicht gefährdet, in einigen westlichen US-Bundesstaaten gehört sie zu den am häufigsten vorkommenden fleischfressenden Vögeln.[2] Die IUCN stuft die Ponderosaeule derzeit auf der niedrigsten Gefährdungsstufe least concern ein.[4]
Die Erstbeschreibung der Ponderosaeule stammt aus dem Jahr 1852 und geht auf den deutschen Zoologen Johann Jakob Kaup zurück, der ihr zunächst den wissenschaftlichen Namen Scops flammeola gab.[5] Lange Zeit wurde die Art in die Gattung der Zwergohreulen (Otus) gestellt, molekulargenetische Untersuchungen stellten jedoch trotz morphologischer Ähnlichkeiten eine erhebliche Distanz zu allen anderen Arten dieser Gattung fest. Nach moderner Auffassung steht die Art nun alleine in der Gattung Psiloscops.[6] Vor allem auf Grund einer erheblichen Variabilität bei der Färbung des Gefieders wurden in der Vergangenheit für die Ponderosaeule diverse Unterarten beschrieben, deren Gültigkeit jedoch in allen Fällen zumindest zweifelhaft ist. Ein Großteil der wissenschaftlichen Autoren betrachtet die Art derzeit als monotypisch.[7]
Die Ponderosaeule (Psiloscops flammeolus) ist eine Eulenart in Nord- und Mittelamerika aus der Familie der Eigentlichen Eulen. Sie steht zwischen den Zwergohreulen und den Kreischeulen.
The flammulated owl (Psiloscops flammeolus) is a small migratory North American owl in the family Strigidae. It is the only species placed in the genus Psiloscops.
The flammulated owl was formally described in 1852 by the German naturalist Johann Jakob Kaup under the binomial name Scops flammeola . He specified the type location as Mexico.[3] This species was formerly placed with the scops owls in the genus Otus but is now placed in its own genus Psiloscops that was introduced in 1899 by Elliott Coues.[4][5][6] The name Psiloscops combines the Ancient Greek psilos meaning "naked" or "smooth" with the genus name Scops, a synonym of Otus. The specific epithet flammeolus is Latin meaning "flame-coloured", "with flame-like markings" or "flammulated".[7] The species is monotypic: no subspecies are recognised.[6]
A molecular phylogenetic study of the owls published in 2019 found that the flammulated owl is a sister species to the Puerto Rican owl (Gymnasio nudipes).[8]
The flammulated owl is a small, nocturnal owl approximately 15 cm (6 in) long with a 36 cm (14 in) wingspan. With such large wings for a small body, they can fly rapidly from tree to tree. Males and females can be distinguished by their weight. Females are larger, ranging from 62–65 g (2.2–2.3 oz) and males are smaller ranging from 50–52 g (1.8–1.8 oz). The owl gets the name flammulated from the flame-like markings on its face.[9]
The flammulated owl is similar in appearance to the western screech owl, but is only about one-quarter the mass, lacks large ear tufts (but has small ear tufts that are barely visible), and has dark eyes and a different voice. The elf owl is smaller and the mountain pygmy owl is about the same size. The call is a series of relatively deep, single or double hoots.
It breeds from southern British Columbia and the western United States to central Mexico. It is a neotropical migrant and winters south of the United States, but also in South Texas, Arizona, and California. Unlike many owls, they are migratory, leaving Canada and the United States in the fall. In the winter, they are found in northern Central America, from southern Mexico to Guatemala and El Salvador. They leave their breeding grounds in August to head to their wintering areas, and then return to their breeding grounds in late April and early May.[10]
The flammulated owl nests in tree cavities and has two to four young at a time after a 26-day incubation period. The young are able to forage for their own prey after about 25–32 days.[10] These owls are obligate cavity nesters, meaning they only create nests in tree cavities.[11] Females usually select cavities that used to be woodpecker or northern flicker nests.[10] Their nests are bare and have no nesting material. Flammulated owls tend to form breeding pairs with unoccupied habitat between breeding clusters. [12] Unlike most owls, the Flammulated Owl often nests in loose colonies. According to EBird.org, One observation group once found 47 singing birds along a five mile stretch of road near Provo, UT. They tend to have one clutch of eggs annually. Like other raptors, they can live long and have high nesting success, and during the nesting period, the female owls rely on the males to forage for them.[11] Nesting habitat in the western U.S. and Canada is usually mature, open ponderosa pine and Douglas fir forests. Flammulated owls can also be found breeding in deciduous forests with some conifers present.[12] In deciduous habitat, they can still breed productively.
They feed almost entirely on insects, but very occasionally eat small mammals such as shrews and other small rodents. The insects they eat mostly consist of small Lepidoptera. They also eat crickets and beetles.
Currently, the International Union for Conservation of Nature lists the flammulated owl as a species of least concern, but populations may be declining in some areas.[1]
The flammulated owl (Psiloscops flammeolus) is a small migratory North American owl in the family Strigidae. It is the only species placed in the genus Psiloscops.
La Fajrstrigo (Otus flammeolus) estas eta strigo, tio estas birdospecio parto de pli granda grupo de noktaj rabobirdoj konataj kiel Strigedoj, kiuj enhavas plej parton de la specioj nomataj strigoj. La alia grupo estas la turstrigoj, nome Titonedoj.
Ĝi reproduktiĝas el suda Brita Kolumbio kaj okcidenta Usono al centra Meksiko. Malkiel multaj strigoj, tiuj estas migrantaj, forirante el Nordameriko aŭtune. Vintre, ili troviĝas en norda Centrameriko, el suda Meksiko al Gvatemalo kaj Salvadoro.
La Fajrstrigo estas simila laŭ grando al la Okcidenta kriĉostrigo sed ĝi ne havas grandajn oreltufojn kaj havas grandegajn malhelajn okulojn en malgranda vizaĝa disko kun nigra beko inter plumetoj kaj diferencan voĉon (sed havas etajn oreltufojn kiuj estas iom videblaj). La Koboldostrigo kaj la Nana strigo estas pli malgrandaj. Ili estas noktemaj, predantaj strigo ĉirkaŭ 15 cm longa kun enverguro de 36 cm. La voĉo estas serio de relative profondaj solaj aŭ duoblaj hutoj.
Tiu nearktisa specio nestumas en arbotruoj kaj havas 3 aŭ 4 idojn post kovado de 26 tagoj. La habitato por reproduktado en okcidenta Usono asociiĝas kun matura, malferma vivejo de ponderosa pino. Ili manĝas ĉefe insektojn, sed ankaŭ musojn kaj aliajn etajn predojn.
La Fajrstrigo (Otus flammeolus) estas eta strigo, tio estas birdospecio parto de pli granda grupo de noktaj rabobirdoj konataj kiel Strigedoj, kiuj enhavas plej parton de la specioj nomataj strigoj. La alia grupo estas la turstrigoj, nome Titonedoj.
Otus flammeolus, conocido como autillo flamulado o tecolote flameado, es una pequeña ave rapaz nocturna del género de los autillos o tecolotes (Otus). Se distribuye en los bosques de pino en las tierras altas de Guatemala y México y en los Estados Unidos. Tiene una longitud de 15 a 17 cm y la envergadura de sus alas es 36 cm. Tiene los ojos de color café. Es casi totalmente gris del plumaje del cuerpo (tiene un poco leonado). Tiene pequeñas mechones de plumas que casi no se notan.
Datos: Q27074736
Multimedia:
Especies: Psiloscops flammeolus
Otus flammeolus, conocido como autillo flamulado o tecolote flameado, es una pequeña ave rapaz nocturna del género de los autillos o tecolotes (Otus). Se distribuye en los bosques de pino en las tierras altas de Guatemala y México y en los Estados Unidos. Tiene una longitud de 15 a 17 cm y la envergadura de sus alas es 36 cm. Tiene los ojos de color café. Es casi totalmente gris del plumaje del cuerpo (tiene un poco leonado). Tiene pequeñas mechones de plumas que casi no se notan.
Megascops flammeolus Megascops generoko animalia da. Hegaztien barruko Strigidae familian sailkatua dago.
Ponderosapöllönen (Psiloscops flammeolus eli Otus flammeolus) on pieni, yöaikaan saalistava pöllölintu.
Ponderosapöllösen koko on noin 15 cm ja siipiväli 36 cm. Uroksen ja naaraan erottaa painosta. Naaraat ovat suurempia, 62–65 grammaa, koiraat noin 50–52 grammaa. Tieteellinen lajinimi flammeolus johtuu siitä, että sillä on liekkimäisiä merkkejä naamallaan (Bremiller, 2003).
Ulkonäöltään ponderosapöllönen muistuttaa lännenkirkupöllöstä, mutta painaa vain neljänneksen siitä, ja sen korvatupsut ovat pienet, tuskin näkyvät. Sen silmät ovat tummat, ja sillä on erilainen ääni kuin lännenkirkupöllöllä. Se ääntelee sarjalla melko matalia yksi- tai kaksitavuisia huhuiluja.[3]
Ponderosapöllösen pesimäalue ulottuu Brittiläisestä Columbiasta Yhdysvaltojen länsiosan kautta Keski-Meksikoon. Se on neotrooppinen muuttolintu ja talvehtii Yhdysvaltojen eteläpuolella, mutta myös Etelä-Texasissa, Arizonassa ja Kaliforniassa[4]. Toisin kuin monet pöllöt, se muuttaa syksyllä pois Kanadasta ja Yhdysvalloista. Talvella niitä tavataan Keski-Amerikassa alueella, joka ulottuu Meksikosta Guatemalaan ja El Salvadoriin. Ne lähtevät pesimäalueeltaan elokuussa kohti talvehtimisalueita ja palaavat pesimään huhtikuun lopulla ja toukokuun alussa.[5].
Ponderosapöllönen tekee pesän puunkoloihin, ja se munii 2–4 munaa, joita se hautoo 26 päivää. Poikaset alkavat saalistaa itsenäisesti noin 25–32 päivän ikäisinä[5]. Ne eivät pesi muualla kuin puunkoloissa[6]. Naaraat yleensä valitsevat kolon, joka on ollut aiemmin tikan pesä[5]. Pesä on paljas, eikä siinä ole mitään pehmustetta. Se muodostaa lisääntyviä pareja pesivien ryhmien välisille tyhjille alueille[7]. Ne pesivät yleensä kerran vuodessa. Muiden petolintujen tavoin ne elävät pitkään ja pesintä onnistuu hyvin[6]. Pesimäaikaan urokset hankkivat naaraalle ravintoa[6].
Pesimäpaikka on Länsi-Yhdysvalloissa ja -Kanadassa yleensä vanha avoin keltamänty- tai douglaskuusimetsä. Joskus ne saattavat pesiä myös lehtimetsässä, jossa on jonkin verran havupuita[7].
Ne syövät melkein pelkästään hyönteisiä, mutta hyvin satunnaisesti myös pieniä nisäkkäitä, kuten päästäisiä. Niiden syömät hyönteiset ovat lähinnä pieniä perhosia[6], joko yö- tai päiväperhosia. Ne syövät myös sirkkoja ja kovakuoriaisia.
IUCN:n (International Union for the Conservation of Nature) luettelossa ponderosapöllönen on elinvoimainen, mutta joillakin alueilla populaatio saattaa olla pienenemässä.
Ponderosapöllönen (Psiloscops flammeolus eli Otus flammeolus) on pieni, yöaikaan saalistava pöllölintu.
Psiloscops flammeolus
Le Petit-duc nain (Psiloscops flammeolus) est une espèce d'oiseaux de la famille des Strigidae. C'est la seule espèce du genre Psiloscops.
C'est un oiseau nocturne d'environ 15 cm de long et 35 cm d'envergure. Les femelles pèsent en moyenne 63 grammes et les mâles 51.
Cet oiseau niche depuis la Colombie-Britannique et l'Ouest américain jusqu'au centre du Mexique.
Le Petit-duc nain a longtemps été placé par les ornithologues dans le genre Otus, notamment par l'American Ornithologists' Union, dès 1910[1]. Certaines autorités taxinomiques (Clements, Howard & Moore) continuent d'ailleurs à le placer dans ce genre[1].
Toutefois, les analyses phylogéniques montrent qu'il est génétiquement distinct des Otus, et qu'il est base de tout le clade monophylétique comprenant les Megascops[1],[2],[3]. Son chant est aussi différent de ceux des espèces du genre Megascops[3].
L'espèce est donc déplacée par le Congrès ornithologique international (classification version 3.4, 2013) dans un genre à part.
Psiloscops flammeolus
Le Petit-duc nain (Psiloscops flammeolus) est une espèce d'oiseaux de la famille des Strigidae. C'est la seule espèce du genre Psiloscops.
L'assiolo fiammato (Psiloscops flammeolus (Kaup, 1852)) è un uccello rapace della famiglia degli Strigidi, diffuso nel Nuovo Mondo. È l'unica specie nota del genere Psiloscops.[1][2]
È uno strigide di piccola taglia, che raggiunge lunghezze di 16–17 cm, con un peso di 44-100 g. [3]
Si nutre quasi esclusivamente di insetti, in particolare di falene della famiglia Noctuidae, coleotteri, grilli e cavallette.[3]
Il suo areale si estende lungo il versante occidentale del continente americano dal Canada meridionale (Columbia Britannica), attraverso gli Stati Uniti occidentali, sino al Messico (Puebla e Oaxaca), al Guatemala e a El Salvador.[1][3]
Il suo habitat tipico sono le foreste di conifere, in particolare di Pinus ponderosa.[3]
L'assiolo fiammato (Psiloscops flammeolus (Kaup, 1852)) è un uccello rapace della famiglia degli Strigidi, diffuso nel Nuovo Mondo. È l'unica specie nota del genere Psiloscops.
Ceļotājpūcīte (Psiloscops flammeolus) ir pūču dzimtas (Strigidae) putnu suga, kas ir vienīgā ceļotājpūcīšu ģintī (Psiloscops). Nesenā pagātnē ceļotājpūcīte tika sistematizēta mazo pūcīšu ģintī (Otus), bet saskaņā ar jaunākajiem ģenētiskajiem atklājumiem tā izdalīta atsevišķā monotipiskā ģintī.[1][2] DNS analīzes liecina, ka ceļotājpūcīte ir tuvāk radniecīga Amerikas purva pūcītēm (Megascops), nekā Vecajā Pasaulē dzīvojošām mazajām pūcītēm.[3]
Tā ir gājputns, kas ligzdo, sākot ar Ziemeļamerikas ziemeļiem un beidzot ar Meksikas dienvidiem, ziemo Meksikas dienvidos un Centrālamerikā.[4]
Ceļotājpūcīte ligzdo priežu mežos Klinšu kalnos un to tuvumā, sākot ar Britu Kolumbiju (Kanādā), pāri ASV rietumdaļai, beidzot ar Meksikas dienvidiem. Rudenī migrē uz dienvidiem un ziemo Meksikas dienviddaļā un Centrālamerikā līdz Gvatemalai un Salvadorai.[3][4][5] Meksikas dienviddaļā ligzdojošās populācijas ir nometnieki.[4]
Ceļotājpūcīte ir maza auguma pūce ar kriptisku apspalvojumu.[5] Tā ir viena no mazākajām Ziemeļamerikā dzīvojošajām pūcēm. Par to mazāks ir tikai elfu apogs.[4] Abi dzimumi ceļotājpūcītei izskatās vienādi, tikai mātītes ir nedaudz lielākas nekā tēviņi. Ķermeņa garums 15—17 cm, spārnu izplētums 36—42 cm, svars 45—63 g.[3][5][6]
Uz galvas nelieli ausu pušķīši, kurus ir grūti pamanīt, un nepilnīgi sejas diski, kas sākas pie ausīm un beidzas pie knābja, veidojot pie knābja pamatnes ūsas.[4][5] Acis tumši brūnas, knābis tumši pelēkbrūns, nāsu paugurs tādā pašā krāsā, arī kājas pelēkbrūnas. Spārni relatīvi gari un smaili. Izšķir pelēko un rudo morfu, kā arī jauktu krāsu morfu.[3][5] Pelēkās morfas apspalvojums ir tumši pelēks ar raibumojumu, uz sejas diska un pleciem vietām var būt rudas spalvas, arī diska maliņa ir tumši brūna vai ruda, atgādinot uguns liesmas.[4][5]
Ceļotājpūcīte mājo priežu mežos, visbiežāk dzelteno priežu vai jauktu koku (ar ozoliem un apsēm) mežā. Uzturas kalnos 400—3000 metrus virs jūras līmeņa.[5] Izvairās no mitriem un siltiem mežiem.[4] Ceļotājpūcīte ir nakts plēsīgais putns, kas kļūst aktīvs līdz ar saulrietu, reizēm ir aktīvs arī īsi pirms saullēkta. Dienas laikā guļ uz kāda zara, parasti tuvu koka stumbram, kur to grūti pamanīt. Ceļotājpūcītes dzīvo pa pāriem.[5]
Ceļotājpūcīte galvenokārt barojas ar nakts kukaiņiem un zirnekļiem, kuri tiek noķerti gaisā vai uz koku zariem, zemes, vai starp koku lapām. Visiecienītākais medījums ir vaboles, naktstauriņi, sienāži, circeņi, tauriņu kāpuri, skorpioni un citi bezmugurkaulnieki.[5] Reizēm tiek nomedīti arī nelieli zīdītāji, piemēram, ciršļi un mazi grauzēji.[7]
Ligzdošana sākas pavasarī. Tēviņš ieņem ligzdošanas teritoriju, un, lai piesaistītu mātīti, dzied (ūjina zemā balsī). Reizēm vairāki pāri ligzdo samērā tuvu viens otram, teritorijām savstarpēji pārklājoties.[5] Ceļotājpūcītes veido monogāmus pārus. Ligzdo koka dobumā (pieņem arī cilvēku būvētus būrus), sezonā viens perējums. Dējumā ir 2—4 olas (biežāk 2—3).[4][5] Inkubācijas periods ilgst 21—26 dienas. Perē tikai mātīte, bet tēviņš tikmēr to baro. Par mazuļiem rupējas abi vecāki. Jaunie putni sāk lidot 21—23 dienu vecumā, bet neatkarīgi tie kļūst vēl pēc viena mēneša.[4][5]
Ceļotājpūcīte (Psiloscops flammeolus) ir pūču dzimtas (Strigidae) putnu suga, kas ir vienīgā ceļotājpūcīšu ģintī (Psiloscops). Nesenā pagātnē ceļotājpūcīte tika sistematizēta mazo pūcīšu ģintī (Otus), bet saskaņā ar jaunākajiem ģenētiskajiem atklājumiem tā izdalīta atsevišķā monotipiskā ģintī. DNS analīzes liecina, ka ceļotājpūcīte ir tuvāk radniecīga Amerikas purva pūcītēm (Megascops), nekā Vecajā Pasaulē dzīvojošām mazajām pūcītēm.
Tā ir gājputns, kas ligzdo, sākot ar Ziemeļamerikas ziemeļiem un beidzot ar Meksikas dienvidiem, ziemo Meksikas dienvidos un Centrālamerikā.
De ponderosadwergooruil (Psiloscops flammeolus synoniem: Otus flammeolus) is een soort uit de familie uilen (Strigidae). De soort komt voor in Noord-Amerika en het noorden van Midden-Amerika.
De ponderosadwergooruil is een kleine uil, 15 cm lang met een spanwijdte van 36 cm. Vrouwtjes zijn iets groter en zwaarder dan de mannetjes. In het Engels heet de uil gevlamde dwerguil, omdat de veren rond de ogen een soort vlammenpatroon vertonen. De uil is overwegend grijs en met nauwelijks opvallende oorpluimen. Het is de enige kleine Noord-Amerikaanse uil met donkere ogen.[2]
De ponderosadwergooruil is zeldzaam in Canada (Brits Columbia) en broedt verder in de gebergteketens in het westen van Noord-Amerika tot in Mexico en Guatemala. Daar broedt de vogel in half open naaldwouden in de holen van spechten. Het is een trekvogel in Noord-Amerika die in het zuiden van de Verenigde Staten en Midden-Amerika overwintert.[2][1]
De ponderosadwergooruil heeft een groot verspreidingsgebied en daardoor is de kans op de status kwetsbaar (voor uitsterven) gering. De grootte van de populatie is niet gekwantificeerd. Het verspreidingsgebied is echter sterk versnipperd en de vogel gaat in aantal achteruit. Echter, het tempo ligt onder de 30% in tien jaar (minder dan 3,5% per jaar). Om deze redenen staat deze dwergooruil als niet bedreigd op de Rode Lijst van de IUCN.[1]
Bronnen, noten en/of referentiesDe ponderosadwergooruil (Psiloscops flammeolus synoniem: Otus flammeolus) is een soort uit de familie uilen (Strigidae). De soort komt voor in Noord-Amerika en het noorden van Midden-Amerika.
Psiloscops flammeolus[2] é uma espécie de ave estrigiforme pertencente à família Strigidae.
É uma ave de hábitos nocturnos, predatória, de aproximadamente 15 cm de comprimento. A envergadura de asas é 36 cm.
Reproduz-se no Sul da Colúmbia Britânica e no Oeste dos Estados Unidos. Nidifica em cavidades de árvores. Após um período de incubação de 26 dias, nascem 3 a 4 crias.
Alimenta-se essencialmente de insectos, mas caça também pequenos roedores (ratos) e outras pequenas presas.
É uma ave migratória, abandonando a maior parte da América do Norte no Outono.
Psiloscops flammeolus é uma espécie de ave estrigiforme pertencente à família Strigidae.
É uma ave de hábitos nocturnos, predatória, de aproximadamente 15 cm de comprimento. A envergadura de asas é 36 cm.
Reproduz-se no Sul da Colúmbia Britânica e no Oeste dos Estados Unidos. Nidifica em cavidades de árvores. Após um período de incubação de 26 dias, nascem 3 a 4 crias.
Alimenta-se essencialmente de insectos, mas caça também pequenos roedores (ratos) e outras pequenas presas.
É uma ave migratória, abandonando a maior parte da América do Norte no Outono.
Ponderosauggla[2] (Psiloscops flammeolus) är en fågel i familjen ugglor inom ordningen ugglefåglar.[3] Fågelns utbredningsområde är från södra British Columbia till sydvästra USA och södra Mexiko. Fåglar som häckar i Kanada och USA flyttar söderut över vintern. I Guatemala förekommer den bara som övervintrande, inte som häckande.[1][3] IUCN kategoriserar arten som livskraftig.[1]
Wikispecies har information om Psiloscops flammeolus.
Ponderosauggla (Psiloscops flammeolus) är en fågel i familjen ugglor inom ordningen ugglefåglar. Fågelns utbredningsområde är från södra British Columbia till sydvästra USA och södra Mexiko. Fåglar som häckar i Kanada och USA flyttar söderut över vintern. I Guatemala förekommer den bara som övervintrande, inte som häckande. IUCN kategoriserar arten som livskraftig.
Cú mèo lửa Bắc Mỹ, tên khoa học Psiloscops flammeolus, là một loài chim trong họ Strigidae[1].
Psiloscops flammeolus Kaup, 1853
Синонимы
Западноамерика́нская со́вка или о́гненная со́вка[1] (лат. Psiloscops flammeolus) — птица из семейства совиных, обитающая в Северной и Центральной Америках. Является единственным видом в монотипическом роде Psiloscops (Coues, 1899)[2].
Небольшая ночная сова ростом около 15 см и размахом крыльев в 36 см. Ярко выражен половой диморфизм. Вес взрослой птицы составляет 50—52 г у самцов и 62—65 г у самок. Имеет пёстрое защитное оперение серовато-коричневых и ржавых тонов, с множеством контрастных тёмных и светлых пятен. Оперение лицевого диска и крыльев имеют огненно-рыжие области, в результате чего птица получила своё научное название (лат. flammeolus — огненный).
В отличие от многих других сов западноамериканская совка является перелётной птицей. Размножается летом в Британской Колумбии, Западной части США, однако в августе направляется зимовать на юг от Техаса, Калифорнии и Аризоны до Мексики, Гватемала и Сальвадора, затем возвращается в конце апреля — начале мая. Предпочитает открытые, горные хвойные или смешанные леса. Гнездится исключительно в дуплах деревьев. Самка откладывает от 2 до 4 белых яиц, после чего высиживает их, в то время как самец занят добычей еды. Инкубационный период составляет примерно 26 дней. После вылупления птенцы зависят от родителей в течение 25—32 дней. Большую часть рациона составляют различные насекомые — жуки, сверчки, гусеницы и моль, а также пауки, многоножки и скорпионы. Изредка охотится и на мелких млекопитающих[3][4]. Международным союзом охраны природы эта птица классифицируется как «вызывающая наименьшие опасения», однако их популяция в некоторых областях уменьшается[5].
Птенец
Западноамерика́нская со́вка или о́гненная со́вка (лат. Psiloscops flammeolus) — птица из семейства совиных, обитающая в Северной и Центральной Америках. Является единственным видом в монотипическом роде Psiloscops (Coues, 1899).
.jpg)
.png){kind=small}
