Gallinula is 'n genus van voëls in die familie Rallidae. Die genus omvat 7 spesies.[1] Die uitgestorwe Gallinula nesiotis nesiotis word soms as 'n subspesie van Gallinula comeri beskou.
Gallinula is 'n genus van voëls in die familie Rallidae. Die genus omvat 7 spesies. Die uitgestorwe Gallinula nesiotis nesiotis word soms as 'n subspesie van Gallinula comeri beskou.
Qamışquşu (lat. Gallinula chloropus) – gallinula cinsinə aid quş növü. Bəzi bölgələrdə "Yelbə", "Qamıştoyuğu", "Qamışfərəsi" də deyirlər.
Gallinula a zo ur genad e rummatadur an evned, ennañ douryer.
a vo kavet e Wikimedia Commons.
Gallinula és un gènere d'ocells de la família dels ràl·lids (Rallidae) que habita gran part del món.
Aquest gènere està format per 7 espècies:
A partir del 2009 el IOC classifica al gènere Tribonyx dues espècies tradicionalment situades a Gallinula.
També s'han inclòs dues espècies, tradicionalment classificades a aquest gènere, au n gènere diferent: Pareudiastes Hartlaub Finsch, 1871:
Gallinula és un gènere d'ocells de la família dels ràl·lids (Rallidae) que habita gran part del món.
Gallinula (rørhøns) er en slægt af fugle i familien vandhøns, der består af syv nulevende arter. De lever på alle kontinenter på nær Antarktis. To arter er uddøde for nylig siden 1500-tallet.[1]
Arterne i slægten har et lige og spidst næb, der omtrent er af hovedets længde og ret højt og sammentrykt. Næbryggen er bred ved sin basis. Her breder hornlaget sig op over panden i et cirka 1 centimeter bredt skjold. Underhaledækfjerene når ud til styrefjerenes spidser. Overhaledækfjerene er af normal længde. Fødderne er store med tæerne meget lange. Bagtåen er cirka 3 cm lang. Tæerne har lange, kun lidt bøjede, kraftige og meget spidse kløer.[2]
Nogle af de 7 arter i slægten Gallinula:[3]
Gallinula (rørhøns) er en slægt af fugle i familien vandhøns, der består af syv nulevende arter. De lever på alle kontinenter på nær Antarktis. To arter er uddøde for nylig siden 1500-tallet.
Die Teichrallen (Gallinula) sind eine Gattung aus der Familie der Rallen. Sie sind mit neun Arten weltweit verbreitet.
Teichrallen haben meistens ein dunkles, schlichtes Gefieder, mit Ausnahme der Salomonen-Waldralle. Alle Teichrallen haben einen hellen Schnabel und ein farbiges Frontalschild auf der Stirn. Einige Arten haben eine auffällige weiße Linie auf den dunklen Flanken. Alle essentiell am Wasser lebenden Arten sowie die Tristan-Inselralle haben weiße Unterschwanzdecken.
Teichrallen kommen in sehr verschiedenen Lebensräumen vor, von Feuchtgebieten mit offenem Süßwasser und daraus wachsender Vegetation, in denen die typischen Vertreter der Teichrallen vorkommen, über Grasland mit Büschen, in dem die Tristan-Inselralle lebt, bis dichten Urwäldern, den Lebensräumen des Blaustirn-Pfuhlhuhns und des Samoapfuhlhuhns.
Die australischen und neuseeländischen Arten der Teichrallen wurden in die Gattung Tribonyx gestellt.[1][2]
In die Gattung Pareudiastes werden von den meisten Autoren folgende Pfuhlhühner gestellt:
Die Teichrallen (Gallinula) sind eine Gattung aus der Familie der Rallen. Sie sind mit neun Arten weltweit verbreitet.
Gallinula is e geslacht van veugels van de familie ralachtign (Rallidae).
Uutgestorvn:
Gallinula is e geslacht van veugels van de familie ralachtign (Rallidae).
Kukuziwa ni ndege wa jenasi mbalimbali katika familia Rallidae. Wana mnasaba na viluwiri lakini ni ndege wa maji wa kweli (tazama shaunge pia). Wanaachana na viluwiri kwa kuwa na kigao kidogo juu ya domo. Rangi yao ni nyeusi au kijivu nzitu na mabawa ya spishi nyingi yana rangi ya kahawa. Rangi ya domo na kigao ni nyeupe au nyekundu. Vidole vyao vina ndewe, siyo ngozi kama mabata, ili kusogeza mbele kwa urahisi majini. Hula mimea, wanyama wadogo na mayai. Hujenga tago kubwa kwa mimea majini au ardhini na huyataga mayai 6-12.
Kukuziwa kigao-cheupe
Kukuziwa pembe-nyekundu
Kukuziwa wa kawaida na makinda
Kukuziwa wa Kisiwa cha Gough
Ngozi ya kukuziwa wa Tristan da Cunha ambaye amekwisha sasa
Hawaiian coot
American coot
Andean coot
Red-gartered coot
Caribbean coot
Horned coot
Giant coot
White-winged coot
Red-fronted coot
Watercock
Common gallinule
Spot-flanked gallinule
Dusky moorhen
Ngozi ya Samoan wood rail ambaye amekwisha sasa
Tasmanian native hen
Black-tailed native hen
Kukuziwa ni ndege wa jenasi mbalimbali katika familia Rallidae. Wana mnasaba na viluwiri lakini ni ndege wa maji wa kweli (tazama shaunge pia). Wanaachana na viluwiri kwa kuwa na kigao kidogo juu ya domo. Rangi yao ni nyeusi au kijivu nzitu na mabawa ya spishi nyingi yana rangi ya kahawa. Rangi ya domo na kigao ni nyeupe au nyekundu. Vidole vyao vina ndewe, siyo ngozi kama mabata, ili kusogeza mbele kwa urahisi majini. Hula mimea, wanyama wadogo na mayai. Hujenga tago kubwa kwa mimea majini au ardhini na huyataga mayai 6-12.
Moorhens—sometimes called marsh hens—are medium-sized water birds that are members of the rail family (Rallidae). Most species are placed in the genus Gallinula, Latin for "little hen".[1] They are close relatives of coots. They are often referred to as (black) gallinules. Recently, one of the species of Gallinula was found to have enough differences to form a new genus Paragallinula with the only species being the lesser moorhen (Paragallinula angulata).
Two species from the Australian region, sometimes separated in Tribonyx, are called "native hens" (also native-hen or nativehen).[2][3][4][5] The native hens differ visually by shorter, thicker and stubbier toes and bills, and longer tails that lack the white signal pattern of typical moorhens.[6][7]
These rails are mostly brown and black with some white markings in plumage colour. Unlike many of the rails, they are usually easy to see because they feed in open water margins rather than hidden in reedbeds.
They have short rounded wings and are weak fliers, although usually capable of covering long distances. The common moorhen in particular migrates up to 2,000 km from some of its breeding areas in the colder parts of Siberia. Those that migrate do so at night. The Gough moorhen on the other hand is considered almost flightless; it can only flutter some metres. As is common in rails, there has been a marked tendency to evolve flightlessness in island populations.
Moorhens can walk very well on their strong legs, and have long toes that are well adapted to soft uneven surfaces.
These birds are omnivorous, consuming plant material, small rodents, amphibians and eggs. They are aggressively territorial during the breeding season, but are otherwise often found in sizeable flocks on the shallow vegetated lakes they prefer.
The genus Gallinula was introduced by the French zoologist Mathurin Jacques Brisson in 1760 with the common moorhen (Gallinula chloropus) as the type species.[8][9]
The genus Gallinula contains five extant, one recently extinct, and one possibly extinct species:[10]
Former members of the genus:
Other moorhens have been described from older remains. Apart from the 1–3 extinctions in more recent times, another 1–4 species have gone extinct as a consequence of early human settlement: Hodgen's waterhen (Gallinula hodgenorum) of New Zealand—which belongs in subgenus Tribonyx—and a species close to the Samoan moorhen from Buka, Solomon Islands, which is almost certainly distinct from the Makira moorhen, as the latter cannot fly. The undescribed Viti Levu gallinule of Fiji would either be separated in Pareudiastes if that genus is considered valid, or may be a completely new genus. Similarly, the undescribed "swamphen" of Mangaia, currently tentatively assigned to Porphyrio, may belong to Gallinula/Pareudiastes.
Still older fossils document the genus since the Late Oligocene onwards. The genus seems to have originated in the Southern Hemisphere, in the general region of Australia. By the Pliocene, it was probably distributed worldwide:
The ancient "Gallinula" disneyi (Late Oligocene—Early Miocene of Riversleigh, Australia) has been separated as genus Australlus.
Even among non-Passeriformes, this genus has a long documented existence. Consequently, some unassigned fragmentary rail fossils might also be from moorhens or native hens. For example, specimen QM F30696, a left distal tibiotarsus piece from the Oligo-Miocene boundary at Riversleigh, is similar to but than and differs in details from "G." disneyi.[6] It cannot be said if this bird—if a distinct species—was flightless. From size alone, it might have been an ancestor of G. mortierii (see also below).
In addition to paleosubspecies of Gallinula chloropus, the doubtfully distinct Late Pliocene to Pleistocene Gallinula mortierii reperta was described, referring to the population of the Tasmanian native hen that once inhabited mainland Australia and became extinct at the end of the last ice age.[14] It may be that apart from climate change it was driven to extinction by the introduction of the dingo, which as opposed to the marsupial predators hunted during the day, but this would require a survival of mainland Gallinula mortierii to as late as about 1500 BC.[15]
"G." disneyi was yet another flightless native hen, indicative of that group's rather basal position among moorhens. Its time and place of occurrence suggest it as an ancestor of G. mortierii (reperta), from which it differed mostly in its much smaller size. However, some limb bone proportions are also strikingly different, and in any case such a scenario would require a flightless bird to change but little during some 20 million years in an environment rich in predators. As the fossils of G. disneyi as well as the rich recent and subfossil material of G. mortierii shows no evidence of such a change at all, "G." disneyi more probably represents a case of parallel evolution at an earlier date,[6] as signified by its placement in Australlus.
.jpg)
_feediing_juveniles_in_Kolkata_I_IMG_3193.jpg)
_(8077606945).jpg)
{{cite web}}: |last2= has generic name (help) Moorhens—sometimes called marsh hens—are medium-sized water birds that are members of the rail family (Rallidae). Most species are placed in the genus Gallinula, Latin for "little hen". They are close relatives of coots. They are often referred to as (black) gallinules. Recently, one of the species of Gallinula was found to have enough differences to form a new genus Paragallinula with the only species being the lesser moorhen (Paragallinula angulata).
Two species from the Australian region, sometimes separated in Tribonyx, are called "native hens" (also native-hen or nativehen). The native hens differ visually by shorter, thicker and stubbier toes and bills, and longer tails that lack the white signal pattern of typical moorhens.
La galinoloj estas mezgrandaj akvobirdoj kiuj estas membroj de la familio de Raledoj. Ili kunformas la genron Gallinula. Ili estas proksimuloj de fulikoj, kaj pro ties nervozema maltrankvileco estas ie nomataj nervozaj fulikoj.
Tiuj raloj estas entute brunaj kaj nigraj kun kelkaj blankaj partoj ĉe plumaro, kaj diference de aliaj raloj ili estas facile videblaj manĝantaj en malfermaj akvobordoj plie ol inter junkaro. Ili eĉ povas resti en terkulturejoj kaj proksime de homoj, ekzemple de padoj aŭ eĉ soŝeoj.
Ili havas mallongajn, rondformajn flugilojn kaj estas malfortaj flugantoj, kvankam ili estas kapablaj flugi longajn distancojn. Ekzemple la Verdkrura galinolo migras ĝis 2,000 km el ties bredejo al pli varmaj partoj de Siberio. Tiuj kiuj migras faras ĝin dumnokte. Sed la Galinolo de insulo Gough estas konsiderata kiel "preskaŭ nefluga".
Galinoloj povas piediri lerte per siaj fortaj kruroj kaj havas longajn fingrojn kiuj estas bone adaptitaj al mildaj neregulaj surfacoj.
Tiuj birdoj estas ĉiomanĝantaj, prenante plantan materialon, etajn bestetojn kaj ovojn. Ili estas agresemaj kaj tiele defendas teritorion dum bredsezono, sed aliepoke ili estas troveblaj en grandaj aroj en umbraj lagoj kun sufiĉe da plantaro.
Fosilia specio, Gallinula kansarum, estas konata kiel vivinta en Malfrua Plioceno kaj ties restaĵoj aperis en Kansaso. Krome, 2 fosiliaj subspecioj de nuntempaj specioj estis trovataj: Gallinula chloropus brodkorbi el plejstoceno en rivero Ichetuckni, kaj la dubinda Gallinula mortierii reperta rilate la loĝantaron de Tasmania galinolo kiu iam loĝis Aŭstralion.
La galinoloj estas mezgrandaj akvobirdoj kiuj estas membroj de la familio de Raledoj. Ili kunformas la genron Gallinula. Ili estas proksimuloj de fulikoj, kaj pro ties nervozema maltrankvileco estas ie nomataj nervozaj fulikoj.
Gallinula es un género de aves gruiformes perteneciente a la familia Rallidae, conocidas comúnmente como gallinetas o pollas de agua. Son aves acuáticas ampliamente distribuidas por todo el mundo excepto en las regiones polares. Gallinula en latín es el diminutivo de la palabra gallina, es decir, «gallinita».[2]
Son aves acuáticas medianas de color pardo o negro con algunas manchas blancas en el plumaje, y son normalmente fáciles ver, mientras se alimentan en los márgenes de agua despejados entre los cañaverales.
Suelen tener las alas cortas, redondeadas y son voladores mediocres, aunque son capaces de cubrir distancias grandes cuando vuelan. La gallineta común emigra 2000 km de distancia de algunas de sus áreas de cría en las partes más frías como Siberia. Las especies que migran lo hacen por la noche.
Las gallinetas pueden caminar muy bien; tienen patas fuertes y los dedos de los pies largos que se adaptan bien a las superficies desiguales y la vegetación flotante.
Estas aves son omnívoras, se alimentan de plantas y animales pequeños y huevos. Son agresivamente territoriales durante la época de cría, pero a menudo se agrupan en bandadas numerosas en lagunas poco profundas con vegetación.
El género Gallinula incluye las siguientes especies:[3]
Anteriormente se clasificaban dentro de Gallinula las dos especies del género Tribonyx.
Gallinula es un género de aves gruiformes perteneciente a la familia Rallidae, conocidas comúnmente como gallinetas o pollas de agua. Son aves acuáticas ampliamente distribuidas por todo el mundo excepto en las regiones polares. Gallinula en latín es el diminutivo de la palabra gallina, es decir, «gallinita».
Liejukanat (Gallinula) on rantakanojen heimoon kuuluva lintusuku. Siihen kuuluu BirdLife Suomen mukaan kuusi lajia.[2] BirdLife International listaa sukuun lisäksi lajin Gallinula comeri.[3]
Liejukanoihin luokitellaan lisäksi usein kuuluvaksi myös salomoninliejukanat (Pareudiastes), jotka kuitenkin eroavat liejukanoista nokan, kallon ja nilkan rakenteelta sekä höyhenkuvioltaan,[4] ja australianliejukanat (Tribonyx), joilla on useita morfologisia eroja liejukanoihin.[5]
Liejukanat (Gallinula) on rantakanojen heimoon kuuluva lintusuku. Siihen kuuluu BirdLife Suomen mukaan kuusi lajia. BirdLife International listaa sukuun lisäksi lajin Gallinula comeri.
Liejukanoihin luokitellaan lisäksi usein kuuluvaksi myös salomoninliejukanat (Pareudiastes), jotka kuitenkin eroavat liejukanoista nokan, kallon ja nilkan rakenteelta sekä höyhenkuvioltaan, ja australianliejukanat (Tribonyx), joilla on useita morfologisia eroja liejukanoihin.
Gallinula est un genre d'oiseaux de la famille des Rallidae. Ses espèces ont pour nom normalisé « gallinule ». Elles sont souvent connues sous le nom de poules d'eau.
Selon la classification de référence du Congrès ornithologique international (version 3.1, 2012)[1] :
Espèces éteintes :
Gallinula est un genre d'oiseaux de la famille des Rallidae. Ses espèces ont pour nom normalisé « gallinule ». Elles sont souvent connues sous le nom de poules d'eau.
Gallinula Brisson, 1760 è un genere di uccelli appartenente alla famiglia dei Rallidi[1].
Comprende sette specie, due delle quali estintesi recentemente[1]:
Nendrinės vištelės (lot. Gallinula, angl. Moorhens, vok. Teichrallen) – vištelinių (Rallidae) šeimos paukščių gentis.
Lietuvoje gyvena viena rūšis – nendrinė vištelė (Gallinula chloropus).
Nendrinės vištelės (lot. Gallinula, angl. Moorhens, vok. Teichrallen) – vištelinių (Rallidae) šeimos paukščių gentis.
Lietuvoje gyvena viena rūšis – nendrinė vištelė (Gallinula chloropus).
Ūdensvistiņas (Gallinula) ir dumbrvistiņu dzimtas (Rallidae) ģints, kas apvieno 11 sugas, no kurām divas izmirušas pēdējo 100 gadu laikā, un dažu sugu izdzīvošana ir kritiski apdraudēta.[1] Šajā ģintī ir arī vairākas senākā pagātnē izmirušas ūdensvistiņu sugas, par ko liecina atrastās fosilijas.
To tuvākie radinieki ir lauči. Tā kā ūdensvistiņām ir nervoza uzvedība - tās ik pa laikam norausta asti, kaklu, nogroza muguru - tās angļu valodā mēdz saukt arī par tramīgajiem laučiem. Latīņu vārds Gallinula latviski nozīmē vistiņa.
Atkarībā no sugas ūdensvistiņām var būt ļoti plaša izplatība, piemēram, Amerikas ūdensvistiņa (Gallinula galeata), kas dzīvo gan Kanādas un ASV ziemeļu daļā, gan Dienvidamerikā, vai arī izplatība var būt ierobežota un neliela. Endēmiskas sugas sastopamas uz salām, nelielās, ierobežotās teritorijās, piemēram, Zālamana ūdensvistiņa (Gallinula silvestris), kas mājo tikai Zālamana salās. Visapdraudētākās sugas ir endēmiskās sugas.
Latvijā sastopama viena ūdensvistiņu ģints suga - ūdensvistiņa (Gallinula chloropus),[2] kas Latvijas teritorijā ir parasta ligzdotāja dīķos un aizaugušos ezeros. Tā nelielā skaitā arī pārziemo, parasti apdzīvotu vietu tuvumā vai pilsētās, kur saglabājas neaizsalstoši ūdeņi.[3]
Ūdensvistiņu sugas ir neliela vai vidēji liela auguma putni.[4] Mazākā no visām ir Āfrikā dzīvojošā mazā ūdensvistiņa (Gallinula angulata).[5] To var salīdzināt ar strazdu, tās augstums ir 24 cm, svars 150 g.[6] To apspalvojums pamatā ir tumši brūns vai melns, ar dažām gaišām pazīmēm, baltiem raibumiņiem. Ūdensvistiņas ir labas staigātājas pa sauszemi. To kājas ir spēcīgas, pirksti gari, kas piemēroti iešanai pa mīkstu, nelīdzenu virsmu. Lai arī kājām nav peldpleznu, tās ir labas peldētājas.[4]
Ūdensvistiņas lielāko daļu savas dzīves pavada uz ūdens. Atšķirībā no citām dumbrvistiņām ūdensvistiņas var diezgan viegli novērot, barojoties atklātās ūdens tilpnēs. Tām ir īsi, noapaļoti spārni, un, neskatoties uz samērā vājo lidošanas prasmi, tās spēj nolidot garas distances. Dažu ūdensvistiņu populācijas migrē līdz 2000 km, piemēram, parastā ūdensvistiņa ziemas laikā pamet Sibīrijas aukstākos ziemeļu apgabalus. Ūdensvistiņas pārlidojumus vienmēr veic naktī.
Ne visas ūdensvistiņu sugas spēj lidot, piemēram, Gofa ūdensvistiņa (Gallinula comeri) ir gandrīz lidot nespējīga. Tā spēj pārvarēt tikai dažus metrus. Prasme lidot mazinājusies sugām, kas dzīvo uz salām.
Ūdensvistiņas ir visēdājas un barojas ar dažādiem augiem, ūdens kukaiņiem, maziem grauzējiem, abiniekiem, ķirzakām un citu putnu olām. Tās krastā barojas arī ar ogām, sēklām un augļiem.[4] Ligzdošanas laikā tās agresīvi aizsargā savu teritoriju, bet ārpus ligzdošanas veido lielus, draudzīgus barus, kas kopīgi barojas seklos, augiem bagātos ezeros.[4]
Ūdensvistiņu ģints (Gallinula)
Ūdensvistiņas (Gallinula) ir dumbrvistiņu dzimtas (Rallidae) ģints, kas apvieno 11 sugas, no kurām divas izmirušas pēdējo 100 gadu laikā, un dažu sugu izdzīvošana ir kritiski apdraudēta. Šajā ģintī ir arī vairākas senākā pagātnē izmirušas ūdensvistiņu sugas, par ko liecina atrastās fosilijas.
To tuvākie radinieki ir lauči. Tā kā ūdensvistiņām ir nervoza uzvedība - tās ik pa laikam norausta asti, kaklu, nogroza muguru - tās angļu valodā mēdz saukt arī par tramīgajiem laučiem. Latīņu vārds Gallinula latviski nozīmē vistiņa.
Gallinula is een geslacht van vogels uit de familie Rallen, koeten en waterhoentjes (Rallidae). Het geslacht telt 7 soorten.[1] Het uitgestorven Tristanwaterhoen wordt soms beschouwd als een ondersoort van het Goughwaterhoen.
Gallinula is een geslacht van vogels uit de familie Rallen, koeten en waterhoentjes (Rallidae). Het geslacht telt 7 soorten. Het uitgestorven Tristanwaterhoen wordt soms beschouwd als een ondersoort van het Goughwaterhoen.
Multimedia w Wikimedia Commons Gallinula – rodzaj ptaka z rodziny chruścieli (Rallidae).
Rodzaj obejmuje gatunki występujące na całym świecie poza obszarami arktycznymi[5].
Długość ciała 25–40 cm; masa ciała 173–720 g; rozpiętość skrzydeł 50–65 cm[6].
Średniowiecznołac. gallinula – kokoszka wodna, nazwana tak dla jej podniesionego ogona i wolnego kroku < łac. gallinula – mała kura, kurczak < zdrobnienie gallina – kura < gallus – kogucik[7].
Do rodzaju należą następujące gatunki[8]:
Gallinula – rodzaj ptaka z rodziny chruścieli (Rallidae).
Gallinula é um género de aves gruiformes ralídeas onde se classificam nove espécies conhecidas como frangos-d'água ou galinhas-de-água. São aves aquáticas, que habitam zonas pantanosas, lagos e lagunas e margens de grandes rios.
As espécies do género Gallinula são aves de médio porte, com plumagem em tons de castanho e preto. Têm patas altas e dedos muito compridos, adaptados para caminhar em terrenos irregulares e lamacentos. São omnívoras, com uma alimentação à base de plantas aquáticas e suplementada com pequenos animais e ovos de outras aves. Durante a época de reprodução, os casais são muito territoriais e agressivos para com intrusos, mas fora do período de nidificação têm hábitos gregários e podem ser observadas em bandos numerosos.[carece de fontes?]
A funcionalidade das asas dos frangos-de-água é muito variável. A galinha-d'água-comum é uma espécie migratória que pode percorrer mais de dois mil km entre o habitat de inverno e as zonas de nidificação na Sibéria. Por outro lado, algumas espécies, principalmente as encontradas em ilhas do Oceano Pacífico, são total ou parcialmente incapazes de voar. A perda da capacidade de vôo resulta na maioria dos casos de evolução num ambiente isolado e livre de predadores. Com a colonização humana e a introdução de espécies invasoras, as aves não voadoras ficaram extremamente vulneráveis à extinção. O género Gallinula foi muito afectado por esta tendência e, desde 1500, desapareceram pelo menos três das suas espécies.[carece de fontes?]
Gallinula é um género de aves gruiformes ralídeas onde se classificam nove espécies conhecidas como frangos-d'água ou galinhas-de-água. São aves aquáticas, que habitam zonas pantanosas, lagos e lagunas e margens de grandes rios.
As espécies do género Gallinula são aves de médio porte, com plumagem em tons de castanho e preto. Têm patas altas e dedos muito compridos, adaptados para caminhar em terrenos irregulares e lamacentos. São omnívoras, com uma alimentação à base de plantas aquáticas e suplementada com pequenos animais e ovos de outras aves. Durante a época de reprodução, os casais são muito territoriais e agressivos para com intrusos, mas fora do período de nidificação têm hábitos gregários e podem ser observadas em bandos numerosos.[carece de fontes?]
A funcionalidade das asas dos frangos-de-água é muito variável. A galinha-d'água-comum é uma espécie migratória que pode percorrer mais de dois mil km entre o habitat de inverno e as zonas de nidificação na Sibéria. Por outro lado, algumas espécies, principalmente as encontradas em ilhas do Oceano Pacífico, são total ou parcialmente incapazes de voar. A perda da capacidade de vôo resulta na maioria dos casos de evolução num ambiente isolado e livre de predadores. Com a colonização humana e a introdução de espécies invasoras, as aves não voadoras ficaram extremamente vulneráveis à extinção. O género Gallinula foi muito afectado por esta tendência e, desde 1500, desapareceram pelo menos três das suas espécies.[carece de fontes?]
Gallinula är ett släkte rörhöns i familjen rallar inom ordningen tran- och rallfåglar som förekommer på alla kontinenter utom Antarktis.[1] Släktet omfattar nio arter:
Tidigare och i viss mån fortfarande inkluderades även följande arter i Gallinula:
Nyligen utförda DNA-studier visar dock att dessa står närmare andra släkten.[3] DNA-studierna visar också att även samoarörhöna och makirarörhöna är mer avlägset släkt, men det har ännu inte lett till några större taxononiska förändringar.
Wikimedia Commons har media som rör Gallinula.
Gallinula är ett släkte rörhöns i familjen rallar inom ordningen tran- och rallfåglar som förekommer på alla kontinenter utom Antarktis. Släktet omfattar nio arter:
Samoarörhöna (G. pacifica) – placeras ibland i släktet Pareudiastes Makirarörhöna (G. silvestris) – placeras ibland i släktet Pareudiastes Tristanrörhöna (G. nesiotis) – utdöd Goughrörhöna (G. comeri) – betraktas ibland som underart till nesiotis Rörhöna (G. chloropus) Amerikansk rörhöna (G. galeata) – betraktades tidigare som underart till chloropus Mörk rörhöna (G. tenebrosa)Tidigare och i viss mån fortfarande inkluderades även följande arter i Gallinula:
De tre arterna i Tribonyx Fläcksidig rörhöna (Porphyriops melanops) Mindre rörhöna (Paragallinula angulata)Nyligen utförda DNA-studier visar dock att dessa står närmare andra släkten. DNA-studierna visar också att även samoarörhöna och makirarörhöna är mer avlägset släkt, men det har ännu inte lett till några större taxononiska förändringar.
Gallinula là một chi chim trong họ Rallidae.[1]
.jpg)
Камышницы (лат. Gallinula) — род водоплавающих птиц семейства пастушковых. Их ближайшие родственники — лысухи (Fulica), с которыми их объединяет сходное строение нервной системы, выраженное в постоянном подёргивании частями тела (обычно головой и хвостом). Общая морфологические характеристики — бурое либо чёрное оперение с белыми отметинами, как правило короткие и закруглённые крылья, длинные и сильные ноги, адаптированные к передвижению по вязкой прибрежной почве, яркая бляшка над клювом на лбу. Летают неохотно, хотя способны преодолевать значительные расстояния — например, обыкновенная камышница во время миграции проделывает путь до 2000 км. Перелётные виды путешествуют в ночное время.
В отличие от многих других видов пастушковых, камышницы менее скрытны, и хотя предпочитают прятаться в густой траве, их иногда можно свободно увидеть кормящимися на воде у берега. Питаются как растительной, так и животной пищей. В гнездовой период сильно территориальны (придерживаются своей территории и охраняют её от других птиц), в остальное время часто сбиваются в стаи на мелководье озёр.
Наиболее ранние ископаемые находки древних камышниц относятся к позднему Плиоцену — к ним можно отнести вид Gallinula kansarum, обнаруженный в Канзасе (США) и Болгарии. В исторические времена считаются вымершими 2 вида камышниц, один из которых — Gallinula hodgenorum — обитал в Новой Зеландии. Филогенетика второго вида с островов Фиджи окончательно не определена — возможно, он относится к отдельному монотипичному роду.
Некоторые орнитологи самоанскую, чернохвостую и тасманскую камышниц выделяют в отдельный род Tribonyx [3][4].
Камышницы (лат. Gallinula) — род водоплавающих птиц семейства пастушковых. Их ближайшие родственники — лысухи (Fulica), с которыми их объединяет сходное строение нервной системы, выраженное в постоянном подёргивании частями тела (обычно головой и хвостом). Общая морфологические характеристики — бурое либо чёрное оперение с белыми отметинами, как правило короткие и закруглённые крылья, длинные и сильные ноги, адаптированные к передвижению по вязкой прибрежной почве, яркая бляшка над клювом на лбу. Летают неохотно, хотя способны преодолевать значительные расстояния — например, обыкновенная камышница во время миграции проделывает путь до 2000 км. Перелётные виды путешествуют в ночное время.
В отличие от многих других видов пастушковых, камышницы менее скрытны, и хотя предпочитают прятаться в густой траве, их иногда можно свободно увидеть кормящимися на воде у берега. Питаются как растительной, так и животной пищей. В гнездовой период сильно территориальны (придерживаются своей территории и охраняют её от других птиц), в остальное время часто сбиваются в стаи на мелководье озёр.
Наиболее ранние ископаемые находки древних камышниц относятся к позднему Плиоцену — к ним можно отнести вид Gallinula kansarum, обнаруженный в Канзасе (США) и Болгарии. В исторические времена считаются вымершими 2 вида камышниц, один из которых — Gallinula hodgenorum — обитал в Новой Зеландии. Филогенетика второго вида с островов Фиджи окончательно не определена — возможно, он относится к отдельному монотипичному роду.
.png){kind=small}
