Southern flying squirrels are often the most common squirrel in hardwood woodlands and suburban areas. Because they are nocturnal and seldom seen, most people don't recognize that they live with flying squirrels.
Southern flying squirrels have very large eyes in order to see well in low light. They have keen senses of smell, touch, vision, and hearing. They probably communicate about reproductive condition through chemical cues. Vibrissae on the cheeks, chin, and ankles help them in navigating at night. They are relatively quiet but may use some vocalizations in social communication.
Communication Channels: tactile ; acoustic ; chemical
Perception Channels: visual ; tactile ; acoustic ; chemical
Some subspecies in Central America are rare and may be endangered.
US Federal List: no special status
CITES: no special status
State of Michigan List: no special status
IUCN Red List of Threatened Species: least concern
Flying squirrels are sometimes pests when they make nests in houses.
Flying squirrels play important ecosystem roles in hardwood forests. They are also sometimes kept as pets.
Positive Impacts: pet trade
Flying squirrels consume large numbers of the fruiting bodies of subterranean fungi, dispersing the spores in their feces. The mycelia of these fungi form close associations with the roots of many species of trees and are believed to be essential for tree growth and maintenance. They also disperse the seeds of hardwood trees.
Ecosystem Impact: disperses seeds
Southern flying squirrels are omnivores and eat a wide range of foods, including nuts, acorns, seeds, berries, fruit, moths, junebugs, leaf buds, bark, eggs and young birds, young mice, insects carrion, and fungus. They are especially fond of hickory nuts and acorns; one sure sign of the presence of this species is piles of gnawed hickory nuts at the base of large hickory trees. They will store food for winter use.
Animal Foods: birds; eggs; carrion ; insects
Plant Foods: leaves; wood, bark, or stems; seeds, grains, and nuts; fruit
Other Foods: fungus
Foraging Behavior: stores or caches food
Primary Diet: omnivore
Glaucomys volans is found in southeastern Canada, the eastern United States, and south as far as Mexico and Honduras.
Biogeographic Regions: nearctic (Native ); neotropical (Native )
Southern flying squirrels are found in woodlands. They seem to prefer seed-producing hardwoods, particularly maple, beech, hickory, oak, and poplar. They are also found in mixed conifer/deciduous forests.
Habitat Regions: temperate ; terrestrial
Terrestrial Biomes: forest
Southern flying squirrels in the wild can live to 5 or 6 years old. In captivity they have been known to live up to 10 years. Most flying squirrels probably die in their first year of life.
Range lifespan
Status: captivity: 10 (high) years.
Typical lifespan
Status: wild: 6 (high) years.
Average lifespan
Status: captivity: 12.0 years.
Flying squirrels are easily distinguished by the "gliding membrane", a flap of loose skin that extends from wrist to ankle. The loose skin along the side of the body is supported by cartilaginous spurs on the wrists and ankles. The soft fur on the back and tail is grey with varying amounts of grey tinge; the belly is white. The tail is dorso-ventrally flattened. The eyes are very large, probably related to the nocturnal habits and the visual requirements of gliding. Total length is 21.1 to 25.7 cm and tail length is 7.9 to 12 cm.
Range mass: 46 to 85 g.
Average mass: 65.38 g.
Range length: 21.2 to 25.7 cm.
Other Physical Features: endothermic ; heterothermic ; bilateral symmetry
Sexual Dimorphism: sexes alike
Average basal metabolic rate: 0.414 W.
Flying squirrels avoid predators by being nocturnal and by being fast and agile in the trees and during their glides. They are alert for predators constantly. The most successful predators on flying squirrels are able to fly, such as hawks and owls, or can climb well, such as domestic cats, bobcats, weasels, raccoons, and climbing snakes.
Known Predators:
Anti-predator Adaptations: cryptic
Little is known about the mating system in southern flying squirrels. Males and females do not associate much beyond breeding.
Not much is known about mating in southern flying squirrels.
Mating System: polygynous
Females are polyestrous and typically mate twice per year. Births thus have two peaks, from February to May and from July to September. There is, however, some geographic variation in the timing of births. (In Michigan, they court and breed in winter and early spring.) The gestation period is 40 days. Litters can range from one to six young, though two or three is most common. The young are weaned at 65 days (an unusually long time for an animal this small) and are independent at 120 days. Maturity is usually attained at twelve months, though ages as young as nine months have been reported.
Breeding interval: Southern flying squirrels breed twice each year.
Breeding season: Breeding occurs from January to April and from June to August.
Range number of offspring: 1 to 6.
Average number of offspring: 2-3.
Average gestation period: 40 days.
Average time to independence: 120 days.
Range age at sexual or reproductive maturity (female): 9 (low) months.
Average age at sexual or reproductive maturity (female): 12 months.
Average age at sexual or reproductive maturity (male): 12 months.
Key Reproductive Features: iteroparous ; seasonal breeding ; gonochoric/gonochoristic/dioecious (sexes separate); sexual ; fertilization (Internal ); viviparous
Average birth mass: 3.35 g.
Average gestation period: 40 days.
Average number of offspring: 4.
Young flying squirrels are born naked and helpless in their mother's nest. Their ears open at 2 to 6 days old, they develop some fur by 7 days old, and their eyes open by their 24th or 30th day of life. Females care for their young in the nest and nurse them for 65 days, which is an unusually long time for an animal of this size. The young become independent by 4 months old unless they are born later in the summer, in which case they usually overwinter as a family.
Parental Investment: altricial ; female parental care
La esguil volador del Sur (Glaucomys volans) ye una especie de royedor de la familia Sciuridae,[2] nativa d'América del Norte y América Central.[1]
La so área de distribución inclúi l'oriente de Canadá y Estaos Xuníos, Méxicu, Guatemala y Hondures.[1]
.La esguil volador del Sur (Glaucomys volans) ye una especie de royedor de la familia Sciuridae, nativa d'América del Norte y América Central.
L'esquirol volador d'Amèrica meridional (Glaucomys volans) és una espècie de rosegador de la família dels esciúrids. Viu al Canadà, els Estats Units, Mèxic, Guatemala i Hondures. Es tracta d'un animal nocturn que s'alimenta d'una varietat de matèria vegetal i animal. Els seus hàbitats naturals són els boscos caducifolis i mixtos. Es creu que no hi ha cap amenaça significativa per a la supervivència d'aquesta espècie.[1]
L'esquirol volador d'Amèrica meridional (Glaucomys volans) és una espècie de rosegador de la família dels esciúrids. Viu al Canadà, els Estats Units, Mèxic, Guatemala i Hondures. Es tracta d'un animal nocturn que s'alimenta d'una varietat de matèria vegetal i animal. Els seus hàbitats naturals són els boscos caducifolis i mixtos. Es creu que no hi ha cap amenaça significativa per a la supervivència d'aquesta espècie.
Das Südliche Gleithörnchen (Glaucomys volans) ist eine Nagetierart aus der Familie der Hörnchen (Sciuridae).
Das Tier ist 25 Zentimeter lang, wobei ca. 10 Zentimeter auf den langen buschigen Schwanz entfallen. An beiden Körperseiten, zwischen den Vorder- und Hinterbeinen, trägt es eine Patagium genannte, dehnbare Hautfalte. Der Rücken, die äußere Seite der Vorder- und Hintergliedmaßen, der obere Teil des Kopfes und des Schwanzes sind bräunlich gefärbt. Der Bauch, der untere Teil des Kopfes, die Innenseite der Ohren sind weiß gefärbt. Da das Tier nachtaktiv ist, besitzt es sehr große Augen am Kopf.
Das Artareal des Südlichen Gleithörnchens reicht von der südlichen Atlantikküste Kanadas bis zu den Great Lakes südwärts über die Osthälfte der Vereinigten Staaten bis an die Golfküste. In Mittelamerika setzt es sich zerstreut über die Kordilleren bis nach Honduras fort. Die Vorkommen folgen der Verbreitung von Mischwäldern in gemäßigten und subtemperatem Klima. Im Norden wird das Vorkommen vor allem durch die Ablösung dieser Vegetation durch den borealen Nadelwald beschränkt. Die Verbreitungsgrenze deckt sich weitgehend mit der Grenze zwischen Kanada und den USA, lediglich im südlichen Québec stößt das Südliche Gleithörnchen auf größerer Fläche nach Kanada vor. Nach Westen hin begrenzen geringe Niederschläge den gemäßigten Mischwald und begünstigen stattdessen die Great Plains, die Verbreitungsgrenze folgt hier in etwa den 40- und 50-mm-Jahresisohyeten. Zur Atlantikküste hin gibt es aufgrund der regelmäßigen Niederschläge und der weitreichenden Mischwälder keine größeren Verbreitungslücken. Im Süden begrenzt die Golfküste das Verbreitungsgebiet, hier fehlt die Art nur am Südwestzipfel Floridas.[2]
Die inselartigen mittelamerikanischen Vorkommen erstrecken sich entlang der feuchten West- und Osthänge der Kordilleren, sind aber nur schlecht erforscht. In der Sierra Madre Occidental zwischen Chihuahua und Sonora wird eine Population vermutet, die in der Unterart G. volans madrensis zusammengefasst wird. Ihr Status ist unsicher, weil sie nur anhand von zwei Exemplaren aus den 1920er Jahren belegt ist.[3] In der Sierra Madre Oriental erstreckt sich ein Vorkommen vom südlichen Tamaulipas bis nach Zentralveracruz, das in die Unterart G. v. herreranus gestellt wird. Möglicherweise reicht es über die Eichenwälder der Sierra Volcánica Transversal bis nach Michoacán, von wo eine einzelne Sichtung vorliegt.[2]
Bei drohender Gefahr springt das Tier von Ästen ab und lässt sich, dank seiner Hautfalte, wie ein Gleitschirm zu Boden fallen, damit können Entfernungen von 20 bis 50 Metern überbrückt werden. Auf dem Erdboden angekommen sucht es schnell den nächsten Baum auf um wieder in die Baumkronen zu gelangen, da es sich am Boden nur sehr unbeholfen fortbewegen kann. Den Tag verschläft es in Baumhöhlen. Bei Anbruch der Dämmerung geht es auf die Jagd nach Insekten, es verschmäht aber auch nicht Vogeleier, Nüsse, Eicheln und andere Waldfrüchte, die es findet. Zu seinen natürlichen Feinden zählen vor allem Eulen und Marder. Für den Winter legt es größere Vorräte an, welche es unter Bäumen vergräbt. Im Winter finden sich die ansonsten als Einzelgänger lebenden Tiere in kleinen Gruppen von bis zu 15 Tieren zusammen, um sich gegenseitig zu wärmen, dies senkt den Energiebedarf eines Einzeltiers um ca. 30 %, zudem senkt es das Risiko, von möglichen Fressfeinden überrascht zu werden.
Das Weibchen bringt zweimal im Jahr nach einer Tragzeit von einem Monat drei bis sechs Junge zur Welt.
Obwohl der Lebensraum der Art örtlich durch Baumfällung zerstört wird, ist sie noch relativ weit verbreitet und auch in Schutzgebieten anzutreffen. Die IUCN listet sie als nicht gefährdet (least concern).
Das Südliche Gleithörnchen (Glaucomys volans) ist eine Nagetierart aus der Familie der Hörnchen (Sciuridae).
It Amerikaanske fleanende iikhoarntsje (Latynske namme: Glaucomys volans), ek wol it Amerikaanske fleanhoarntsje neamd, is in sûchdier út it skift fan 'e kjifdieren (Rodentia), de famylje fan 'e iikhoarntsjes (Sciuridae), de tûke fan 'e fleanende iikhoarntsjes (Pteromyini) en it skaai fan 'e fleanende iikhoarntsjes fan de Nije Wrâld (Glaucomys). Dizze soarte is lânseigen yn Noard- en Midden-Amearika. Mei it Kanadeeske fleanende iikhoarntsje (Glaucomys sabrinus), is it Amerikaanske fleanende iikhoarntsje ien fan twa soarten fleanende iikhoarntsjes dy't yn Amearika foarkomme.
Amerikaanske fleanende iikhoarntsjes libje benammen yn 'e eastlike helte fan 'e Feriene Steaten. Har ferspriedingsgebiet hat as westgrins in ridlik rjochte line dy't fan 'e Rio Grande, yn súdlik Teksas, hast oan 'e Kanadeeske grins by de Mar fan de Wâlden ta rint. It Amerikaanske fleanende iikhoarntsje ûntbrekt lykwols yn it noarden fan Minnesota, Wiskonsin en Maine, al komt it wol wer foar yn it suden fan 'e Kanadeeske provinsjes Ontario en Kebek. Fierders libbet dit bist ek yn disjunkte (faninoar isolearre) gebieten yn 'e heechlannen fan noardwestlik, sintraal en súdlik Meksiko en fan Gûatemala en Hondoeras.
It Amerikaanske fleanende iikhoarntsje hat trochinoar in kop-romplingte fan 21-25¾ sm, mei in sturtlingte fan 8-12 sm en in gewicht fan rûchwei 65½ g. De pels is op 'e rêch griisbrún, mei dûnkerder fangen en in krêmkleurige bealch. De eagen binne grut en de sturt is ôfplatte. Tusken de foar- en efterpoaten sit it saneamde patagium, in behierre hûdflap dy't strak lutsen wurde kin troch de lidden út te sprieden, sadat it Amerikaanske "fleanende" iikhoarntsje sweve kin.
Amerikaanske fleanende iikhoarntsjes libje yn leafwâlden en mingde wâlden, fral as der in protte Amerikaanske nutebeammen en bûken groeie, en yn mindere mjitte eskdoarns, popelieren en iken. Soms komme Amerikaanske fleanende iikhoarntsjes ek wol foar yn swier beboske foarstedske gebieten, al binne se dêr nea withoe talryk.
De grutte fan it wengebiet fan Amerikaanske fleanende iikhoarntsjes fariëarret fan 2½ oant 16 ha, al is it by mantsjes in stik grutter (oant wol de helte grutter) as by wyfkes. De wengebieten fan ferskillende eksimplaren oerlaapje inoar yn oansjenlike mjitte. Se lizze nêsten oan yn natuerlik beamholtes of yn âlde spjochtehoalen, en teffens bouwe se wol nêsten fan twiichjes en blêden yn beamstrampels. Dy wurde lykwols inkeld brûkt yn 'e simmer en as tydlik skûlplak, wylst de nêsten yn it binnenste fan beammen foar de winter bedoeld binne. Amerikaanske fleanende iikhoarntsjes binne tige sosjale bistkes, dy't soms yn groepen "fleane" en foerazjearje. Ek brûke se gauris mienskiplike nêsten, fral as by kâlder waar.
Ut ûndersyk is nei foarren kommen dat soks yn ferhâlding ta eksimplaren dy't solitêr libje 30% enerzjy besparje kin troch it dielen fan lichemswaarmte. It hat lykwols ek bliken dien dat Amerikaanske fleanende iikhoarntsjes yn súdlike dielen fan harren areaal, lykas yn Floarida, ek mienskiplike nêsten bewenje (mei wol oant 25 eksimplaren tagelyk). Troch de hege temperatueren yn dy kontreien wurket soks dêr op it mêd fan enerzjybesparring krekt ferkeard, wat suggerearret dat enerzjybesparring wierskynlik net it iennichste foardiel is dat Amerikaanske fleanende iikhoarntsjes út it libjen yn sokke groepen helje. Oare foardielen soene wêze kinne: de oanhâldende beskikberheid fan pearingspartners, oanhâldende wachens foar rôfdieren oer en it dielen fan itensboarnen.
It Amerikaanske fleanende iikhoarntsje is in treflike klimmer en springer en kin, troch de hûdflap tusken syn foar- en efterpoaten strak te lûken, oansjenlik ôfstannen swevend ôflizze. Dêrby kin er troch syn lichemshâlding te feroarjen en syn sturt as roer te brûken hiel effisjint yn 'e loft manûvrearje om botsings mei ûnferwachtse obstakels tsjin te kearen. Se kinne sels bochten fan 90° meitsje. As se lânje sille, rjochtsje se alle fjouwer poaten nei foarren ta, sadat de hûdflappen as in soarte fan parasjute wurkje om faasje te minderjen. De lâning fynt yn 'e regel plak op it fertikale flak fan in beamstam, wêrby't de lidden de skok opfange. Nei't er delkommen is, draaft it Amerikaanske fleanende iikhoarntsje daliks nei de oare kant fan 'e stam of nei de top fan 'e beam, om mooglike efterfolgjende rôfdieren (lykas ûlen) te ûntrinnen. Hoewol't se tige fluch en linich binne yn 'e beammen, en yn 'e loft sels elegant, binne se op 'e grûn tige lôch en ûnbehelpsum. Om't se net echt fleane kinne, is it foar harren ûnmooglik om fan 'e grûn ôf op te stiigjen, wat harren dêr hiel kwetsber makket. Dêrom mije se de wâldboaiem safolle mooglik.
De peartiid ken by Amerikaanske fleanende iikhoarntsjes twa piken, ien fan febrewaris oant maaie en ien fan july oant septimber. De draachtiid berint rûchwei 40 dagen, wêrnei't it wyfke yn 'e regel twa kear jiers in nêst fan 2-7 jongen te wrâld bringt. Dy wurde blyn, dôf en keal berne. De earen geane mei 2-6 dagen iepen, en mei in wike hawwe se in pels. De eagen geane lykwols pas iepen mei 24-30 dagen. Mei 65 dagen moatte se fierhinne foar harsels soargje, en mei 120 dagen binne se folslein selsstannich. Natuerlike fijannen fan it Amerikaanske fleanende iikhoarntsje binne fral ferskate soarten slangen, ûlen, hauken en de waskbear. Ek hûskatten kinne gefaarlik wêze.
Amerikaanske fleanende iikhoarntsjes frette meast fruchten en nuten fan beammen as de iik, de Amerikaanske nutebeam en de bûk. Se slane iten op foar it winterhealjier, yn 't bysûnder ikels. Fierders frette se ek wol beamknoppen, blommen, poddestuollen en oare skimmels, ynsekten, ies, fûgelaaien en sels pykjes.
It Amerikaanske fleanende iikhoarntsje hat de IUCN-status fan "net bedrige", om't er yn syn natuerlike ferspriedingsgebiet noch rûnom foarkomt en om't syn populaasje stabyl liket te wêzen. Foar de minske kin kontakt mei Amerikaanske fleanende iikhoarntsjes gefaarlik wêze, om't se soms dragers binne fan firussen as tyfus. It soarte tyfus dat se ferspriede kinne, wurdt "sylvatyske tyfus" neamd, en it CDC, it syktebestridingsburo fan 'e Amerikaanske oerheid, hat tusken 1976 en 2001 39 gefallen dêrfan fêststeld. It eigentlike oerbringen fan 'e sykte op minsken liket trouwens fia luzen of flieën te gean.
It Amerikaanske fleanende iikhoarntsje (Latynske namme: Glaucomys volans), ek wol it Amerikaanske fleanhoarntsje neamd, is in sûchdier út it skift fan 'e kjifdieren (Rodentia), de famylje fan 'e iikhoarntsjes (Sciuridae), de tûke fan 'e fleanende iikhoarntsjes (Pteromyini) en it skaai fan 'e fleanende iikhoarntsjes fan de Nije Wrâld (Glaucomys). Dizze soarte is lânseigen yn Noard- en Midden-Amearika. Mei it Kanadeeske fleanende iikhoarntsje (Glaucomys sabrinus), is it Amerikaanske fleanende iikhoarntsje ien fan twa soarten fleanende iikhoarntsjes dy't yn Amearika foarkomme.
The southern flying squirrel or the assapan (Glaucomys volans) is one of three species of the genus Glaucomys and one of three flying squirrel species found in North America. It is found in deciduous and mixed woods in the eastern half of North America, from southeastern Canada to Florida. Disjunct populations of this species have been recorded in the highlands of Mexico, Guatemala, and Honduras.
Southern flying squirrels have grey-brown fur on top with darker flanks and are a cream color underneath. They have large dark eyes and flattened tails. They have a furry membrane called a patagium that extends between the front and rear legs and is used to glide through the air. Total length (including tail) is 21–26 cm (8.3–10.2 in). The tail can be 8–12 cm (3.1–4.7 in).
Southern flying squirrels are nocturnal. They feed on fruit and nuts from trees such as red and white oak, hickory, and beech. They store food, especially acorns, for winter consumption. They also dine on insects, buds, mushrooms, mycorrhizal fungi, carrion, bird eggs, nestlings, and flowers. Predators include snakes,[4] owls, hawks and raccoons. Domestic cats can also be potential predators.
Both in the wild and in captivity, they can produce two litters each year (with 2–7 young per litter). The gestation period is approximately 40 days. Young are born without fur or any capabilities of their own. Their ears open at 2 to 6 days old, and fur grows in by 7 days. Their eyes do not open until they are 24–30 days old. Mothers wean their young 65 days after they are born. The young then become fully independent at around 120 days of age.
Southern flying squirrels show substantial homing abilities and can return to their nests if artificially removed to distances of up to a kilometer. Their home ranges may be up to 40,000 square meters for females and double that for males, tending to be larger at the northern extreme of their range.
Exposure to southern flying squirrels has been linked to cases of epidemic typhus in humans.[5] Typhus spread by flying squirrels is known as "sylvatic typhus" and the Centers for Disease Control and Prevention has documented a total of 39 such cases in the U.S. from 1976 to 2001.[6] The squirrel acts as host to the Rickettsia prowazekii bacteria and transmission to humans is hypothesized to occur via aerosolized feces of the fleas and lice associated with G. volans.[7]
Flying squirrels do not actually fly, but rather glide using a membrane called a patagium.[8][9] From atop of trees, flying squirrels can initiate glides from a running start [9] or from a stationary position by bringing their limbs under the body, retracting their heads, and then propelling themselves off the tree.[8][9] It is believed that they use triangulation to estimate the distance of the landing area as they often lean out and pivot from side to side before jumping.[10] Once in the air, they form an "X" with their limbs by spreading their long arms forward and out and their long legs backward and out, causing their membrane to stretch into a square-like shape [10] and glide down at angles of 30 to 40 degrees.[9] They maneuver with great efficiency in the air, making 90 degree turns around obstacles if needed.[9] Just before reaching a tree, they raise their flattened tails that abruptly changes their trajectory upwards, and point all of their limbs forward to create a parachute effect with the membrane in order to reduce the shock of landing.[10] The limbs absorb the remainder of the impact, and the squirrels immediately run to the other side of the trunk or to the top of the tree in order to avoid any potential predators.[10] Although graceful in flight, they are very clumsy walkers and if they happen to be on the ground in the presence of danger, they will prefer to hide rather than attempt to escape.[8][9]
The southern flying squirrel is found in eastern deciduous forests or mixed forests of North America.[9] Large hickory[11] and beech trees[11][12] are more abundant in intensively used areas of their home ranges. Also, maple and poplar,[8][9] as well as oak trees make favorable habitat.[8] Although southern flying squirrels may be present in heavily wooded suburban regions, they never occur in large numbers in these areas.[8]
The size of the home range of southern flying squirrels varies greatly.[13] Average home range estimates are 2.45 hectares,[13] 9.0 hectares,[14] and 16.0 hectares [11] for adult males, 1.95 hectares,[13] 3.9 hectares,[14] and 7.2 hectares [11] for adult females, and 0.61 hectares for juveniles.[13] Significant overlap exists among the home ranges.[11][13][14] Near the northern limit of the southern flying squirrels distribution, home range increases in size as mast-producing trees become more dispersed.[11] This trend is also observed in fragmented forests where nesting and foraging areas become widely spaced.[15]
Home range is larger in males than females[11][13][14][15] possibly to increase the chance of encountering potential mates.[11] Although males have a larger home range, female home ranges have been shown to increase by as much as 70 percent following the departure of the offspring.[13]
Number of nesting sites does not influence the total number of flying squirrels[16] but may influence which sex will be present.[11] Male home ranges contain more food as they have been associated with a higher than expected number of large red oaks and white oaks, whereas female home ranges contained lower food resources and more abundant nesting sites possibly to avoid contact with other squirrels while raising the young.[11]
Southern flying squirrels nest in natural cavities and woodpecker holes,[12][16][17] or build nest out of leaves and twigs.[12][16] Leaf nests are used as a refuge or a resting site and are used primarily in summer, whereas cavities are used for breeding and more intensively during winter.[16] Cavities used by southern flying squirrels are found in small snags, average 23.27 cm (9.16 in) diameter at breast height, or large living trees, average 50.42 cm (19.85 in) dbh, with entrances that average 4.7 cm (1.9 in) in width by 9.4 cm (3.7 in) in height which are an average of 6.36 m (20.9 ft) above the ground.[13]
Dens tend to be on the perimeter of the home range[13][14] and situated away from clearings.[13] To cross disturbances such as plantations and logged areas, southern flying squirrels prefer to use mature forest corridors over younger ones, suggesting that they are more sensitive to forest disturbances than previously believed.[15]
Southern flying squirrels are highly social mammals and have been observed flying and foraging together in large groups.[8] Additionally, they often aggregate together in dens, especially as seasonal temperatures decline[18][19] in order to conserve energy.[20][21] Compared to individuals who nest alone in winter, squirrels in aggregates can save 30 percent more energy.[20] Although southern flying squirrels do show a preference for relatedness, they are tolerant of nonrelated but familiar individuals, possibly because in addition to providing heat energy for the aggregation, outsiders will promote outbreeding.[22] However, in the summer months they tend to forage and cahce alone in their home range.
Mull[23] stated that communal nesting may actually be detrimental during warm weather and is unnecessary in the southern parts of the species range. However, Layne and Raymond[18] observed nest boxes in Florida and discovered that the southern populations also nest in large groups (up to 25 individuals) and that, compared to northern populations, the period of elevated communal nesting extended later in the spring. In this study, nest temperatures occasionally exceeded 38°C[18] while the normal body temperature of southern flying squirrels varies between 36.3 and 38.9°C.[21] Since southern populations breed later in the spring than northern populations,[19][24] these findings suggests that communal nesting serves more than a thermoregulatory function and may actually play a role in the social organization of populations.[18] Proposed advantages of aggregation include increased likelihood of mating, increased defense against predators, or increased foraging success.[18]
Populations which nest together were found to be more highly related than expected by chance and it is believed this could be a form of kin selection since an individual's stored food may be beneficial for the survival of its relatives in the event of death.[22][25]
Winterrowd and Weigl[26] performed experiments in controlled conditions to determine whether memory, smell, random searching, or problem solving played the major role in retrieving hidden food. When burying dry nuts in dry substrate, no odors are present and spatial memory is the most effective retrieval mechanism, suggesting that there is no inclusive fitness involved in the hoarding behavior.[26] However, once placed in a wet environment, smell becomes an effective means to retrieve the food and decreases the individuals advantage over the other members of the group.[26] Experiments to determine whether a squirrel would steal from others in the group revealed that no particular pattern exists and that the hidden food is recovered according to its availability.[26]
Murrant, Bowman, J., & Wilson, P. J. (2014). A test of non-kin social foraging in the southern flying squirrel (Glaucomys volans). Biological Journal of the Linnean Society, 113(4), 1126–1135. https://doi.org/10.1111/bij.12385
The southern flying squirrel or the assapan (Glaucomys volans) is one of three species of the genus Glaucomys and one of three flying squirrel species found in North America. It is found in deciduous and mixed woods in the eastern half of North America, from southeastern Canada to Florida. Disjunct populations of this species have been recorded in the highlands of Mexico, Guatemala, and Honduras.
La ardilla voladora del Sur (Glaucomys volans) es una especie de roedor de la familia Sciuridae,[2] nativa de América del Norte y América Central.[1]
Esta especie, al igual que otras especies de ardillas voladoras, tiene el cuerpo bordeado lateralmente por un repliegue de piel cubierta de pelo, llamado patagio, situado entre los dos pares de miembros, que puede extenderse como si fuese un paracaídas.
Su área de distribución incluye el oriente de Canadá y Estados Unidos, México, Guatemala y Honduras.[1]
La ardilla voladora del Sur (Glaucomys volans) es una especie de roedor de la familia Sciuridae, nativa de América del Norte y América Central.
Glaucomys volans Glaucomys generoko animalia da. Karraskarien barruko Sciurinae azpifamilia eta Sciuridae familian sailkatuta dago.
Glaucomys volans Glaucomys generoko animalia da. Karraskarien barruko Sciurinae azpifamilia eta Sciuridae familian sailkatuta dago.
Etelänliito-orava eli assapan (Glaucomys volans) on oravien heimoon kuuluva jyrsijä ja toinen kahdesta pohjoisamerikkalaisesta liito-oravalajista.
Tylppäkuonoisen etelänliito-oravan ruumiin pituus on noin 12 senttimetriä ja massa 45–100 grammaa. Lajille tyypillinen piirre on puusta puuhun liitämisen mahdollistava takajalkoja yhdistävä ihopoimu. Oravan häntä on noin yhdeksän senttiä pitkä, ja sitä peittää tiheä karva.[4]
Laji viihtyy metsissä ja pesii puunkoloihin. Ravinnoksi kelpaavat hedelmät, siemenet ja eläinperäinen ravinto. Lisääntymiskausi alkaa helmi–maaliskuussa, ja tiineys kestää 20 vuorokautta. Naaras synnyttää kerralla 2–6 poikasta.[4]
Tieteellinen sukunimi Glaucomys tarkoitaa harmaata hiirtä ja lajinimi volans lentävää.[5]
Nisäkäsnimistötoimikunta on ehdottanut, että etelänliito-oravan suomenkieliseksi nimeksi vaihdettaisiin ”amerikanliito-orava”.[6] Tätä nimeä on perinteisesti käytetty Glaucomys sabrinus -lajista, jolle taas toimikunta ehdottaa uutta nimeä ”kanadanliito-orava”.[7]
Etelänliito-orava eli assapan (Glaucomys volans) on oravien heimoon kuuluva jyrsijä ja toinen kahdesta pohjoisamerikkalaisesta liito-oravalajista.
Glaucomys volans
Le petit polatouche (Glaucomys volans) est l'une des deux espèces d'écureuils volants (l'autre est le grand polatouche) que l'on peut trouver en Amérique du Nord. Il est aussi connu sous le nom d'assapan ou d' « écureuil volant » et les anglophones le nomment « southern flying squirrel » (écureuil volant du sud). On le retrouve dans les forêts de conifères et les forêts mixtes.
Il mange des cônes de pins et des graines de tournesol. Il visite régulièrement la mangeoire durant la nuit, il s'y régale de graines de tournesol destinées aux mésanges.
Les petits polatouches ne volent pas en battant des ailes comme les oiseaux mais ils planent grâce à une membrane que l'on appelle le patagium qui s'étend des chevilles aux poignets. Ils utilisent la queue pour se diriger et atterrir plus doucement. Ils peuvent effectuer de grands virages en plein vol et, en ligne droite, font montre d'une finesse maximale de 3[2].
Les petits polatouches sortent plutôt la nuit. Leurs grands yeux noirs leur donnent une bonne vision nocturne. Ils n'hibernent pas mais durant l'hiver, ils se mettent à plusieurs dans un nid, pour se tenir chaud. Ils vivent en région forestière.
Glaucomys volans
Le petit polatouche (Glaucomys volans) est l'une des deux espèces d'écureuils volants (l'autre est le grand polatouche) que l'on peut trouver en Amérique du Nord. Il est aussi connu sous le nom d'assapan ou d' « écureuil volant » et les anglophones le nomment « southern flying squirrel » (écureuil volant du sud). On le retrouve dans les forêts de conifères et les forêts mixtes.
Il glaucomio del sud (Glaucomys volans Linnaeus, 1758), noto anche come assapan, è una delle due specie del genere Glaucomys, gli unici scoiattoli volanti originari del Nordamerica (l'altra è il più grande glaucomio del nord, G. sabrinus).
Attualmente, gli studiosi riconoscono 11 sottospecie di glaucomio del sud[1]:
Il glaucomio del sud possiede una pelliccia di colore grigio-marrone sul dorso, più scura sui fianchi e color crema ventralmente. Ha grandi occhi scuri e una coda appiattita. Una membrana ricoperta di pelo, detta patagio, si estende tra gli arti anteriori e quelli posteriori e consente all'animale di planare nell'aria.
Il glaucomio del sud è diffuso nei boschi di latifoglie e in quelli misti della regione orientale del Nordamerica, dal Canada sud-orientale alla Florida (USA). Popolazioni disgiunte si incontrano anche sugli altopiani di Messico, Guatemala e Honduras.
Il glaucomio del sud si nutre di frutta e noci di vari alberi, come querce rosse e bianche, hickory e faggi. Immagazzina riserve alimentari, costituite per lo più da ghiande, per l'inverno. Mangia anche insetti, gemme, funghi, micorrize, carogne, uova e piccoli di uccello, e fiori. A sua volta è preda di serpenti[4], Strigiformi, Accipitridi e procioni. Anche i gatti domestici costituiscono una minaccia per questo animale. Sebbene sia molto agile in volo, al suolo è particolarmente vulnerabile.
Sia in natura che in cattività le femmine partoriscono due nidiate all'anno (di 2-7 piccoli l'una). Il periodo di gestazione è di circa 40 giorni. I piccoli nascono privi di pelo e del tutto inetti. Le orecchie si aprono a 2-6 giorni di vita, mentre la pelliccia inizia a svilupparsi a partire dal settimo giorno. Gli occhi, però, non si aprono fino all'età di 24-30 giorni. I genitori iniziano a lasciarli da soli 65 giorni dopo la nascita, ma divengono del tutto indipendenti attorno ai 120 giorni.
Il glaucomio del sud è dotato di un'ottima capacità di orientamento ed è in grado di trovare il proprio nido perfino se quest'ultimo è stato trasferito artificialmente anche a un chilometro di distanza dalla posizione originaria. L'estensione del territorio varia da 40.000 m² nelle femmine a circa il doppio nei maschi, e tende ad essere maggiore nelle regioni settentrionali dell'areale.
Nell'uomo l'esposizione ad esemplari di glaucomio del sud è correlata a casi di tifo esantematico[5]. Il tifo trasmesso dagli scoiattoli volanti è noto come «tifo selvatico» e i Centri per la prevenzione e il controllo delle malattie, negli USA, ne hanno documentato in tutto 39 casi tra il 1976 e il 2001[6]. Lo scoiattolo funge da ospite per i batteri di Rickettsia prowazekii e si ipotizza che la trasmissione all'uomo avvenga attraverso pidocchi o pulci.
Seppur minacciato in alcune zone dalla deforestazione, il glaucomio del sud è ancora molto diffuso e la IUCN lo inserisce tra le specie a rischio minimo.
Il glaucomio del sud (Glaucomys volans Linnaeus, 1758), noto anche come assapan, è una delle due specie del genere Glaucomys, gli unici scoiattoli volanti originari del Nordamerica (l'altra è il più grande glaucomio del nord, G. sabrinus).
Pietinė voverė skraiduolė (Glaucomys volans) – viena iš 2 rūšių, priklausančių amerikinių voverių skraiduolių (Glaucomys) genčiai. Ilgis – 14 cm, uodegos ilgis – 9-11 cm. Svoris – iki 190 g. Vasarą gyvena pavieniui, žiemą – nedideliais būriais. Aktyvios naktį. Visaėdis gyvūnas. Maistas – riešutai, įv. sėklos, vaisiai, vabzdžiai, paukščių kiaušiniai, grybai, kerpės ir t. t. Puikiai mato tamsoje. Odos raukšlės dėka gali sklandyti, suktis ore, nesulėtėjus apsisukti. Priešai – ereliai, vanagai, pelėdos.
Mėgsta aukštus medžius, kur gali laisvai sklandyti nuo medžio prie medžio. Dažniausiai įsikuria apleistame paukščio uokse ar pragraužtame kokoso riešute. Randamos Š. Amerikoje. Vikiteka
Pietinė voverė skraiduolė (Glaucomys volans) – viena iš 2 rūšių, priklausančių amerikinių voverių skraiduolių (Glaucomys) genčiai. Ilgis – 14 cm, uodegos ilgis – 9-11 cm. Svoris – iki 190 g. Vasarą gyvena pavieniui, žiemą – nedideliais būriais. Aktyvios naktį. Visaėdis gyvūnas. Maistas – riešutai, įv. sėklos, vaisiai, vabzdžiai, paukščių kiaušiniai, grybai, kerpės ir t. t. Puikiai mato tamsoje. Odos raukšlės dėka gali sklandyti, suktis ore, nesulėtėjus apsisukti. Priešai – ereliai, vanagai, pelėdos.
Mėgsta aukštus medžius, kur gali laisvai sklandyti nuo medžio prie medžio. Dažniausiai įsikuria apleistame paukščio uokse ar pragraužtame kokoso riešute. Randamos Š. Amerikoje. Vikiteka
Dienvidlidvāvere (Glaucomys volans) ir viena no divām Amerikas lidvāveru ģints (Glaucomys) sugām, kas pieder vāveru dzimtai (Sciuridae). Tā apdzīvo teritorijas, kur ir lapu koku, skujkoku un jaukto koku meži ar augstiem kokiem.[1] Otra suga ziemeļlidvāvere (Glaucomys sabrinus) apdzīvo Ziemeļamerikas ziemeļteritorijas.
Dienvidlidvāvere sastopama Ziemeļamerikas austrumu krastā; no Kanādas līdz Floridai (ASV), kā arī atsevišķos kalnu rajonos Meksikā, Gvatemalā un Hondurasā.[2]
Dienvidlidvāveri var viegli atpazīt pēc ādas krokas abās ķermeņa pusēs, kas savieno priekškāju ar pakaļkāju. Kažoks mīksts, zīdains, pelēkbrūnā krāsā, pavēdere balta. Aste kupla, saplacinātas formas, kas atbalsta vāveri planējumā.[2] Ķermeņa garums 20—24 cm, astes garums 8—12 cm, svars 45—98 g.[3] Dzīves ilgums līdz 10 gadiem.
Dienvidlidvāverei, kā jau lielākajai daļai nakts dzīvnieku, ir lielas acis, tādēļ tā labi redz tumsā. Vēl tai ir lieliska dzirde un jutīgas ūsas, ko tā izmanto, lai meklētu barību. Kā visiem grauzējiem, lidvāverei ir kaltveidīgi zobi, kuri noder, lai pārkostu riekstu un graudu cieto čaulu.
Dienvidlidvāvere ēd gandrīz visu, ko atrod mežā. Bez riekstiem un sēklām tā ēd arī pumpurus, augu dzinumus, mīkstus augļus un sēnes. Dienvidlidvāvere medī arī dažādus kukaiņus un zirnekļus, dažreiz no ligzdas izzog putnēnus. Lielāko daļu savas barības tā apēd uz vietas, tikai dažus riekstus un graudus noglabā slēptuvē, veidojot krājumus ziemai. Krājumus lidvāvere izmanto, kad laiku pa laikam ziemā pamostas.
Ziemeļamerikā dienvidlidvāvere dzīvo augstu koku galotnēs, kur vislabāk var izmantot savu prasmi; "pārlidot" no viena koka uz otru. Pateicoties šai prasmei, lidvāvere ir pasargāta no ienaidniekiem, kas dzīvo uz zemes, taču tā kļūst par vieglu medījumu plēsīgiem putniem — galvenokārt ērgļiem un vanagiem. Tādēļ dienā lidvāvere visbiežāk guļ, bet barību meklē naktī, kad vienīgā bīstamā ienaidniece ir lielā pūce. Pūce ir ātra un veikla, tā viegli var noķer planējošu lidvāveri. No rīta lidvāvere atgriežas savā midzenī, kas parasti ir dobums kokā, ko izkalis dzenis vai arī tas ir veidojies dabīgi. Tur tā noguļ lielāko dienas daļu.
Vasarā dienvidlidvāveres dzīvo vienas, bet ziemā tās dzīvo baros līdz pat 24 indivīdiem, lai kopīgi sildītos. Ja ir ļoti auksts laiks, tad dienvidlidvāvere ieslīgst ziemas miegā — laiku pa laikam tā pamostas, lai ieēstu rudenī savāktos krājumus.
Dienvidlidvāvere nemāk lidot, taču tā māk planēt. To ļauj ādas kroka, kas ir izplesta starp visām četrām kājām. Planējot no viena koka uz otru, tā spēj veikt arī dažādus akrobātiskus trikus: pagriezties, planēt pa apli vai spirāli un nolaisties tajā pašā vietā, no kuras startējusi. Lidvāvere spēj planēt pat 50 metru tālu. Kad lidvāvere neplanē, ādas kroka ir savilkta, tādējādi tā netraucē tai kāpelēt pa kokiem. Tās izdveš dažādas skaņas: čivina vai briesmu gadījumā pīkst.
Dzimumbriedumu lidvāveres sasniedz viena gada vecumā. Tās pārojas divas reizes gadā; laikā no februāra līdz martam un no jūnija līdz jūlijam. Grūsnības periods ilgst apmēram 40 dienas pēc pārošanās. Mātīte koka dobumā laiž pasaulē 2—6 mazuļus, kas sākumā ir pilnīgi neaizsargāti. Tie ir kaili un akli, bet ar izteikti attīstītu ādas kroku. Kad mazuļi sasnieguši divu nedēļu vecumu, tiem pienācis laiks pirmajiem "lidošanas" treniņiem, kas notiek mātes uzraudzībā. Ja mazulis nokrīt māte to atnes atpakaļ un ierāda kā jāatsperas, jāplanē un jānolaižas. Kad mazuļi ir izauguši, tie pavada māti barības meklējumos. Ģimene paliek kopā līdz nākamajam pavasarim.
Dienvidlidvāvere (Glaucomys volans) ir viena no divām Amerikas lidvāveru ģints (Glaucomys) sugām, kas pieder vāveru dzimtai (Sciuridae). Tā apdzīvo teritorijas, kur ir lapu koku, skujkoku un jaukto koku meži ar augstiem kokiem. Otra suga ziemeļlidvāvere (Glaucomys sabrinus) apdzīvo Ziemeļamerikas ziemeļteritorijas.
Dienvidlidvāvere sastopama Ziemeļamerikas austrumu krastā; no Kanādas līdz Floridai (ASV), kā arī atsevišķos kalnu rajonos Meksikā, Gvatemalā un Hondurasā.
De Noord-Amerikaanse vliegende eekhoorn (Glaucomys volans) is een zoogdier uit de familie van de eekhoorns (Sciuridae). De wetenschappelijke naam van de soort werd als Mus volans in 1758 gepubliceerd door Carl Linnaeus.[2]
Bronnen, noten en/of referenties
Assapan południowy[4], dawniej także: assapan[5] (Glaucomys volans) – gryzoń z rodziny wiewiórkowatych[6], często mylony jest z polatuchą północną, która również żyje w Ameryce Północnej.
W polskiej literaturze zoologicznej dla oznaczenia gatunku używana była nazwa zwyczajowa „assapan”[5]. Ostatecznie w wydanej w 2015 roku przez Muzeum i Instytut Zoologii Polskiej Akademii Nauk publikacji „Polskie nazewnictwo ssaków świata” gatunkowi przypisano assapan południowy, rezerwując nazwę assapan dla rodzaju Glaucomys[4].
Lasy liściaste, mieszane i iglaste wschodniej Ameryki Północnej, od Kanady po Meksyk. Zamieszkuje dziuple lub gniazda, które często zakłada w pobliżu osad ludzkich. Obszar w którym występuje i zaspokaja swoje potrzeby obejmuje w przybliżeniu 2,45 ha dla samców, 1,95 ha dla samic[7].
Długie, gęste, miękkie futro na grzbiecie jest ciemne, na brzuchu zaś białe. Fałdy skórne po bokach ciała umożliwiają assapanowi lot ślizgowy. Assapan południowy posiada wielkie oczy i długie wibryssy, co jest cechą charakterystyczną zwierząt nocnych.
Wydaje melodyjny świergot, a w razie niebezpieczeństwa głośno piszczy.
Aktywny nocą, do schronienia powraca zazwyczaj o świcie i tam przesypia dzień. Latem zwierzęta te preferują samotność, lecz zimą tworzą stada (do 24 osobników), aby chronić się przed zimnem.
Okres godowy assapanów południowych przypada na okres wiosenny. Ciąża trwa około 40 dni. Na świat przychodzi 2-6 młodych, które, mimo iż w pierwszych tygodniach są gołe i ślepe, mają wyraźnie rozwinięty fałd skórny.
Żywi się prawie wszystkim, co znajdzie. Należą do tego nasiona, pąki, pędy, miękkie owoce, porosty, grzyby, orzechy. Poluje też na drobne zwierzęta, takie jak owady, pająki, pisklęta. Większość pożywienia zjada na miejscu, lecz robi też zapasy na zimę.
W USA udokumentowano sporadyczne przypadki wpływu assapana południowego na zarażenia tyfusem, występowały one w centralnej i wschodniej części Stanów Zjednoczonych. Przenoszenie na ludzi tyfusu występującego u assapana, odbywa się za pośrednictwem pcheł oraz wszy na nim pasożytujących[8].
Assapan południowy, dawniej także: assapan (Glaucomys volans) – gryzoń z rodziny wiewiórkowatych, często mylony jest z polatuchą północną, która również żyje w Ameryce Północnej.
Poletuška asapan (lat. Glaucomys volans) je hlodavec patriaci do čeľade vevericovité. Keď sedí na strome vyzerá ako obyčajný hlodavec, no keď z neho skočí vzlietne ako naozajstný vták. Poletuška asapan nelieta v pravom slova zmysle, pretože nemôže vzlietnuť do výšky. Vo vzduchu však dokáže vynikajúco manévrovať, zatáčať, opisovať kruhy a špirály, dokonca pristáť na tom istom mieste, z ktorého vzlietla.
Poletuška je všežravec. Okrem orieškov a semien, ktoré si nosí do svojho príbytku na prezimovanie, sa živí aj púčikmi kvetov, mladými plodmi, lišajníkmi alebo hubami. Živí sa aj lovom rôzneho hmyzu, pavúkov a niekedy plieni vtáčie hniezda. Tak ako väčšina nočných živočíchov má vynikajúci zrak (dokonca aj v tme, pretože má obrovské oči), sluch a citlivé hmatové fúziky. Tieto zmysly jej pomáhajú pri hľadaní potravy.
Pohlavnú dospelosť dosahujú poletušky okolo prvého roku života. Mláďatá mávajú raz za jeden rok. Po štyridsiatich dňoch po párení porodí poletuška dve až šesť mláďat. Prichádzajú na svet úplne bezmocné v dutine stromu, hniezde. Keď dosiahnu vek dvoch mesiacov, samica ich vynesie vysoko do koruny stromu a predvádza im ako sa majú odraziť, plachtiť aj pristáť, a potom ich čakajú prvé „skúšobné lety“. Rodina zostáva pohromade až do nasledujúcej jari. Dovtedy mláďatá matku sprevádzajú na nočných výpravách za potravou.
Severoamerické poletušky žijú hlboko v korune stromov. Tu využijú svoje letové schopnosti, najlepšie pri preskakovaní z jedného stromu na druhý. Tu im nehrozí žiadne nebezpečenstvo od nepriateľov zo zeme, ale stávajú sa ľahkou korisťou pre orlov alebo jastrabov. Aj preto sú poletušky nočnými živočíchmi.
Ich úkryty sú diery od ďatľov alebo iných vtákov. V lete žijú samotársky a vyhľadávajú pokoj. Zimujú v zoskupení asi dvadsiatich jedincov, aby sa mohli navzájom zohrievať. Keď je však extrémna zima upadajú do stavu strnulosti, z ktorého sa preberajú len raz za čas, aby sa mohli najesť.
Poletuška riadi smer letu s dokonalou presnosťou. Na začiatku, ešte pred štartom, odhadne smer a vzdialenosť. Potom zoskočí, roztiahne končatiny, teda aj kožný lem medzi nimi a „vzlietne“. Pomocou lakťových ostrôh mení tvar a ovplyvňuje smer letu. Pred pristátím vztýči chvost, čím telo dostane do takmer zvislej polohy. Potom pristáva na všetky štyri nohy naraz. Na kostre poletušky je vidieť ako sa jej kožný lem upína na kosti v štyroch a na chrupkové lakťové ostrohy na dvoch miestach.
Poletušky asapan sa vyskytujú na východe Severnej Ameriky od Kanady až po Mexiko, všade tam, kde sú ihličnaté, zmiešané alebo listnaté lesy s dostatočne vysokými stromami. Poletuškám zatiaľ nehrozí nebezpečenstvo, ich stavy závisia od veľkosti lesných plôch. Prispôsobili sa, a v súčasnosti ich nájdeme aj v blízkosti ľudských obydlí.
Poletuška asapan
Poletuška asapan
Poletuška asapan – let
Commons ponúka multimediálne súbory na tému Poletuška asapan
Poletuška asapan (lat. Glaucomys volans) je hlodavec patriaci do čeľade vevericovité. Keď sedí na strome vyzerá ako obyčajný hlodavec, no keď z neho skočí vzlietne ako naozajstný vták. Poletuška asapan nelieta v pravom slova zmysle, pretože nemôže vzlietnuť do výšky. Vo vzduchu však dokáže vynikajúco manévrovať, zatáčať, opisovať kruhy a špirály, dokonca pristáť na tom istom mieste, z ktorého vzlietla.
Leteča veverica (znanstveno ime Glaucomys volans) je ena od dveh vrst rodu Glaucomys. Druga je nekoliko večja vrsta Glaucomys sabrinus. Leteča veverica ne leti v pravem pomenu besede, ampak lahko prejadra velike razdalije od drevesa do drevesa s pomočjo letalne kožice.
Živi visoko v drevesih, da lahko jadra z enega drevesa na drugo in se s tem izogne različnim sovražnikom na tleh, a je vseeno lahek plen za ptiče plenilce. Verjetno je prav to razlog za nočno življenje letečih veveric, čeprav so še vedno poslastica za velike sove. Živijo v drevesnih duplinah, ki so jih prej izdolbli detli ali druge vrste ptičev. Poleti živi bolj samotarsko, pozimi pa se združijo v skupino 20 živali, da se medsebojno grejejo. Pri zelo nizkih temperaturah pa padejo celo v zimski spanec in se zbudijo le takrat, ko so lačne ter pojejo del hrane, ki so si jo jeseni prihranile. Življenjska doba traja okoli 10 let.
Parijo se po enem letu zgodaj spomladi ali zgodaj poleti. Brejost pri njih šteje približno 40 dni. Po tem roku samička skoti od 2 do 6 nemočnih, nebogljenih, golih in slepih mladičev. Po dveh mesecih se skupaj z materjo učijo letati. Mati jih nadzoruje in, če slučajno padejo, jih prinese nazaj v gnezdo. Sprva jih nauči, kako naj startajo, jadrajo in varno pristanejo. Ko so že malo starejši, jih vzame na nočne pohode, kjer ji pomagajo iskati hrano. Mati skrbi zanje do naslednje pomladi.
Leteče veverice pri hrani niso preveč izbirčne in jejo praktično vse: orehe, semena, sadje, lišaje, gobe, mlade poganjke, insekte, pajke, jajca in mlade ptiče. Imajo velike oči in s tem oster vid. Imajo tudi natančen sluh in občutljive brke, s katerimi lahko otipajo hrano. Hrano pojejo na licu mesta, le orehe in semena si prihranijo za zimo.
Živi v vzhodnem delu severne Amerike od Kanade do Mehike, vsepovsod kjer so prisotna visoka drevesa.
Pred startom se usmeri proti cilju in oceni razdalijo in smer. Nato odskoči z raztegnjenimi udi in letalsko kožico ter zajadra med vejami. Tik pred pristankom dvigne rep pokonci, da se telo postavi skoraj navpično in pristane z vsemi štirimi tacami na deblu drevesa. Leteča veverica lahko spreminja napetost in obliko letalske kožice, da lahko natančno določi smer letenja.
Leteča veverica (znanstveno ime Glaucomys volans) je ena od dveh vrst rodu Glaucomys. Druga je nekoliko večja vrsta Glaucomys sabrinus. Leteča veverica ne leti v pravem pomenu besede, ampak lahko prejadra velike razdalije od drevesa do drevesa s pomočjo letalne kožice.
Assapan eller mindre nordamerikansk flygekorre (Glaucomys volans) är en av två arter av släktet Glaucomys som är de enda flygekorrar som finns i Nordamerika.
Catalogue of Life listar 11 underarter:[3]
Assapanen har gråbrun päls med vitaktig buksida, stora mörka ögon och tillplattad svans. Den har pälstäckta hudflikar som sträcker sig mellan fram- och bakben, och som kan användas för att glida fram genom luften. Kroppslängden är 21 till 26 cm, och vikten 46 till 85 g.[4]
Den finns i löv- och blandskog i östra delen av Nordamerika, från Sydöstra Kanada till Florida. Avskilda populationer har även noterats i högländerna i Mexiko, Guatemala och Honduras.[1]
Arten är en nattaktiv ekorre, som använder sin flyghud för att glidflyga från hög höjd, upp till 80 m. Från 18 m höjd kan den glidflyga i upp till 50 m. Den är en skicklig navigatör som lätt undviker hinder. Artmedlemmarna inrättar sina bon i ihåliga träd, i övergivna hackspettbon, i fågelholkar och byggnader. Bona konstrueras av mjuka material som barkbitar, vissna löv, mossa, fjädrar och pälshår. De används ofta av ett par, och arten är sällskaplig: Under vintern kan man finna 10 till 20 individer tillsammans i stora bon i ihåliga träd.[4]
Arten sover ingen egentlig vintersömn, men kan stanna, inaktiv, i boet under kalla perioder.[4]
Arten är en allätare som livnär sig på frukt, frön, bark, knoppar och nötter från träd som ek och hickory. De äter också insekter, svamp, kadaver, fågelägg och -ungar. Den lagrar mat i förråd inför vintern.[4]
Assapanens predatorer är främst flygande eller klättrande djur som ugglor, hökar, tvättbjörnar, rödlo, vesslor, klättrande ormar och tamkatter.[4]
Honorna får vanligen två kullar per år, en under februari till maj, och en under juli till september. Tiderna är dock geografiskt beroende:[4] I norra delarna av utbredningsområdet inträffar den tidigare perioden under april till maj, och den senare under sensommaren.[1] Ungarna, som föds efter 40 dagars dräktighet, är 1 till 6 till antalet, vanligen 2 till 3, och är hårlösa och outvecklade. Ungarna dias i över två månader, och är självständiga vid 4 månader. De är vanligen könsmogna vid ett års ålder, även om en så låg ålder som 9 månader har konstaterats.[4]
Assapan eller mindre nordamerikansk flygekorre (Glaucomys volans) är en av två arter av släktet Glaucomys som är de enda flygekorrar som finns i Nordamerika.
Країни поширення: Канада (Онтаріо, Квебек), Гватемала, Гондурас, Мексика, США (Алабама, Арканзас, Коннектикут, Делавер, Округ Колумбія, Флорида, Джорджія, Іллінойс, Індіана, Айова, Канзас, Кентуккі, Луїзіана, Мен, Меріленд, Массачусетс, Мічиган, Міннесота, Міссісіпі, Міссурі, Небраска, Нью-Гемпшир, Нью-Джерсі, Нью-Йорк, Північна Кароліна, Північна Дакота, Огайо, Оклахома, Пенсильванія, Род-Айленд, Південна Кароліна, Теннессі, Техас, Вермонт, Вірджинія, Західна Вірджинія, Вісконсин). Віддає перевагу листяним та змішаним лісам, особливо буково-кленовим, дубово-горіховим і тополевим. Також зустрічається в старих садах.
Використовує занедбані отвори дятла, також використовує гнізда, кинуті птицею і гнізда вивірок. Ці тварини дуже товариські, особливо в зимовий час, коли утворюються комунальні гнізда. Раціон включає в себе рослинні і тваринні продукти. Харчується комахами навесні, горіхами, насінням, фруктами до кінця року. Може їсти птахів (особливо яйця і молодь) і падло. Робить запаси на зиму. Вид активний уночі протягом усього року, за винятком украй холодних зим, коли тварина входить у стан заціпеніння. Хижаки: змії, сови, яструби, єноти, хатні коти.
Період вагітності становить близько 40 днів. Пік народжень у квітні-травні і в кінці літа на півночі, в кінці лютого-березні та вересні-жовтні на півдні. Молодь стає повністю незалежною близько 120-денного віку. Приплід звичайно складається 2-3 на півдні, 3-4 дитинчат на півночі. Самиці дають два приплоди на рік.
Хутро зверху сіро-коричневе, з боків — темніше, знизу — кремового кольору. Має великі темні очі і плаский хвіст. Є пухнасті мембрани, які проходять між передніми і задніми ногами й використовуються щоб ковзати по повітрю. Довжина тіла 12-14 см, довжина хвоста 9-11 см, вага до 190 г.
Glaucomys volans là một loài động vật có vú trong họ Sóc, bộ Gặm nhấm. Loài này được Linnaeus mô tả năm 1758.[3]
Glaucomys volans là một loài động vật có vú trong họ Sóc, bộ Gặm nhấm. Loài này được Linnaeus mô tả năm 1758.
Glaucomys volans (Linnaeus, 1758)
Ареал
Южная летяга[1] (лат. Glaucomys volans) — небольшой грызун семейства беличьих.
Окраска меха сверху серо-коричневого цвета, темнее по бокам и кремового цвета снизу. Глаза большие, тёмные, хвост плоский. Пушистые мембраны проходят между передними и задними ногами и используются для планирования по воздуху. Длина тела 12-14 см, длина хвоста 9-11 см, вес до 190 г.
Вид распространён в Северной Америке на территории Канады (Онтарио, Квебек), Гватемалы, Гондураса, Мексики, США. Предпочитает лиственные и смешанные леса, особенно буково-клёновые, дубово-ореховые и тополёвые. Также встречается в старых садах.
Использует заброшенные дупла дятлов, а также брошенные гнёзда птиц и белок. Этот вид очень общительный, особенно в зимнее время, когда образуются коммунальные гнёзда. Рацион включает в себя растительные и животные продукты. Питается насекомыми весной, орехами, семенами, фруктами до конца года. Может есть птиц (особенно яйца и птенцов) и падаль. Делает запасы на зиму. Вид активен ночью в течение всего года, за исключением крайне холодных зим, когда животное входит в состояние оцепенения. Естественные хищники: змеи, совы, ястребы, еноты, домашние кошки.
Период беременности длится около 40 дней. Пик рождений в апреле—мае и в конце лета на севере, в конце февраля—марте и сентябре—октябре на юге. Детёныши становятся самостоятельными в возрасте около 120 дней. Приплод обычно состоит на юге из 2—3 детёнышей, на севере — из 3—4. Самки дают два приплода в год.
Южная летяга (лат. Glaucomys volans) — небольшой грызун семейства беличьих.
Окраска меха сверху серо-коричневого цвета, темнее по бокам и кремового цвета снизу. Глаза большие, тёмные, хвост плоский. Пушистые мембраны проходят между передними и задними ногами и используются для планирования по воздуху. Длина тела 12-14 см, длина хвоста 9-11 см, вес до 190 г.
Вид распространён в Северной Америке на территории Канады (Онтарио, Квебек), Гватемалы, Гондураса, Мексики, США. Предпочитает лиственные и смешанные леса, особенно буково-клёновые, дубово-ореховые и тополёвые. Также встречается в старых садах.
Использует заброшенные дупла дятлов, а также брошенные гнёзда птиц и белок. Этот вид очень общительный, особенно в зимнее время, когда образуются коммунальные гнёзда. Рацион включает в себя растительные и животные продукты. Питается насекомыми весной, орехами, семенами, фруктами до конца года. Может есть птиц (особенно яйца и птенцов) и падаль. Делает запасы на зиму. Вид активен ночью в течение всего года, за исключением крайне холодных зим, когда животное входит в состояние оцепенения. Естественные хищники: змеи, совы, ястребы, еноты, домашние кошки.
Период беременности длится около 40 дней. Пик рождений в апреле—мае и в конце лета на севере, в конце февраля—марте и сентябре—октябре на юге. Детёныши становятся самостоятельными в возрасте около 120 дней. Приплод обычно состоит на юге из 2—3 детёнышей, на севере — из 3—4. Самки дают два приплода в год.
남부하늘다람쥐(Glaucomys volans)는 다람쥐과에 속하는 설치류의 일종이다.[4] 북아메리카에서 발견되는 하늘다람쥐이다. 북아메리카 동쪽 절반 지역의 캐나다 남동부 지역부터 미국 플로리다주까지 지역의 탈락성 숲과 혼합림에서 발견된다. 멕시코와 과테말라, 온두라스의 고산 지대에서 격리 분포를 보인다. 현재 대한민국에서 애완동물로 사육되는 하늘다람쥐는 대부분 이 종으로, Pteromys속 토종인 대한민국의 천연기념물 하늘다람쥐와 외모가 유사한 이유로 미국에서 수입해 유통되었다.
