Pseudis paradoxa és una espècie de granota que es troba al nord de la conca del riu Amazones i a l'illa de Trinitat.[1]
És la granota més gran del gènere Pseudis. El nom científic paradoxa li ve de la paradoxal diferència entre la mida del capgròs, que pot arribar a fer uns 25 cm, i la de la granota adulta, que no passa dels 7,5 cm.[1] Aquesta contracció de les mides corporals en fer la metamorfosi, en comptes de la dilatació habitual en la gran majoria d'anurs, és típica del gènere.[1]
Els seus hàbits són totalment aquàtics.[1]
Pseudis paradoxa és una espècie de granota que es troba al nord de la conca del riu Amazones i a l'illa de Trinitat.
És la granota més gran del gènere Pseudis. El nom científic paradoxa li ve de la paradoxal diferència entre la mida del capgròs, que pot arribar a fer uns 25 cm, i la de la granota adulta, que no passa dels 7,5 cm. Aquesta contracció de les mides corporals en fer la metamorfosi, en comptes de la dilatació habitual en la gran majoria d'anurs, és típica del gènere.
Els seus hàbits són totalment aquàtics.
Rosnička podivná nebo také žabice podivná (Pseudis paradoxa) je žába z čeledi rosničkovitých, která se vyskytuje v Jižní Americe pouze ve sladké vodě. Je známá tím, že její pulci jsou o hodně delší než dospělá žába.
Dospělé žáby dorůstají 4 - 7 cm, zato pulci mohou být až 22 cm dlouzí. To je jeden z největších rozdílů mezi velikostí pulce a dospělé žáby, kdy je dospělec 4 x kratší než pulec . Záda jsou zelenohnědá, na bocích je zelená a nohy s blánami mezi prsty mají hnědou barvu a břicho je žluto bílé. Tělo je zavalité s krátkou hlavou. Kůže je hladká.
Aktivní je ve dne i v noci. Živí se hmyzem a malými žábami. Páření je spojeno s obdobím dešťů, kdy samec hlasitě volá samičku. Po páření naklade samička vajíčka obalená pěnou mezi vodní rostliny. Pulci se líhnou brzy po nakladení a rychle rostou.
Rosnička podivná se vyskytuje v celé Jižní Americe na východ od And, na sever od Argentiny. Obývá bažiny a rybníky s plovoucí vegetací.
Obrázky, zvuky či videa k tématu rosnička podivná ve Wikimedia Commons
Rosnička podivná nebo také žabice podivná (Pseudis paradoxa) je žába z čeledi rosničkovitých, která se vyskytuje v Jižní Americe pouze ve sladké vodě. Je známá tím, že její pulci jsou o hodně delší než dospělá žába.
Dospělé žáby dorůstají 4 - 7 cm, zato pulci mohou být až 22 cm dlouzí. To je jeden z největších rozdílů mezi velikostí pulce a dospělé žáby, kdy je dospělec 4 x kratší než pulec . Záda jsou zelenohnědá, na bocích je zelená a nohy s blánami mezi prsty mají hnědou barvu a břicho je žluto bílé. Tělo je zavalité s krátkou hlavou. Kůže je hladká.
Aktivní je ve dne i v noci. Živí se hmyzem a malými žábami. Páření je spojeno s obdobím dešťů, kdy samec hlasitě volá samičku. Po páření naklade samička vajíčka obalená pěnou mezi vodní rostliny. Pulci se líhnou brzy po nakladení a rychle rostou.
Rosnička podivná se vyskytuje v celé Jižní Americe na východ od And, na sever od Argentiny. Obývá bažiny a rybníky s plovoucí vegetací.
Der Große Harlekinfrosch (Pseudis paradoxa), auch Paradoxer Frosch genannt, ist ein Froschlurch aus der Familie der Laubfrösche (Hylidae). Er ist ein ungewöhnlicher Vertreter der Harlekinfrösche (Pseudis), der als Kaulquappe bis zu 25 Zentimeter lang werden kann, als erwachsenes Tier aber auf eine Länge von nur 4,5 bis 7,5 Zentimeter zusammenschrumpft.
Aus dem Hautsekret von Pseudis paradoxa konnten mehrere Substanzen mit antimikrobieller Wirkung isoliert werden, die für medizinische Anwendungen von Interesse sind.
Der Große Harlekinfrosch ähnelt im Aussehen dem Teichfrosch. Er ist grün mit dunkelgrünen bis olivgrünen Streifen. Bei den weiblichen Tieren ist die Kehlregion weißlich hell mit vereinzelten Sprenkeln. Der Kopf ist kurz und läuft vorne spitz zu, die Augen sind wulstig. Die ovalen Pupillen sind waagerecht gestellt. Die Haut ist sehr glitschig. Die mit Schwimmhäuten zwischen den Zehen ausgestatteten Hinterbeine sind kräftig und deutlich länger als die Vorderbeine. An den Vorderbeinen fällt der abgespreizte Daumen auf, die langen Finger werden zum Fangen von Beutetieren und zum Graben im Schlamm eingesetzt. Zur Verstärkung der Beine besitzt Pseudis paradoxa einen zusätzlichen Knochen zwischen den beiden äußeren Zehen.
Durch diesen Körperbau ist der Große Harlekinfrosch sehr gut an das Leben im Wasser angepasst. Er verbringt sein Leben fast ausschließlich im Wasser, meist knapp unter der Wasseroberfläche schwimmend und durch Pflanzen verborgen, kann aber leicht Trockenperioden durch das Eingraben in den Boden überstehen. Der Große Harlekinfrosch ernährt sich hauptsächlich von Insekten und kleineren Amphibien.
Der Große Harlekinfrosch zählt zu den nachtaktiven Fröschen, nur während der Paarungszeit sind die Tiere auch tagsüber aktiv. Während der Paarungszeit locken die Männchen, die meist etwas kleiner als die Weibchen sind, diese mit ihrem charakteristischen Quaken herbei. Die Weibchen legen den schaumigen Laich an Wasserpflanzen ab, die Befruchtung der Eier erfolgt außerhalb des Körpers.
Die Embryos wachsen zu grünlichen Kaulquappen mit einer äußerst ungewöhnlichen Länge heran. Während die erwachsenen Tiere nur 4,5 bis 7,5 cm lang sind, erreichen die Larven nach vier Monaten kurz vor ihrer Metamorphose eine Länge von bis zu 27 cm, das ist drei- bis fünfmal so groß wie nach der Metamorphose. Obwohl der Große Harlekinfrosch zu den kleineren Fröschen zählt, sind seine Larven die größten bekannten Kaulquappen. Es wird angenommen, dass das Wachstum der Larven durch das Hormon Prolaktin ausgelöst wird.[1]
Aufgrund seiner ungewöhnlichen Entwicklung erhielt der Frosch seinen Namen „Paradoxer Frosch“. Die ersten Berichte über diese Frösche schrieben irritiert von einer umgekehrten Entwicklung der Frösche hin zu Kaulquappen. Die Naturforscherin Maria Sibylla Merian beschrieb bei ihrer Expedition in Suriname um 1700 erstmals Pseudis paradoxa als einen Frosch, der sich „in einen Fisch verwandelt.“[2] Die wissenschaftliche Erstbeschreibung erfolgte 1758 durch Carl von Linné.
Vom Großen Harlekinfrosch sind fünf Unterarten bekannt[3]:
Der Große Harlekinfrosch ist auf der Insel Trinidad sowie auf dem südamerikanischen Kontinent östlich der Anden von Kolumbien bis in das nördliche Argentinien weit verbreitet. Der Frosch bevorzugt stehende Gewässer und wird bei tropischem und subtropischem Klima in Höhen von bis zu 1000 m vorgefunden.
Die Kaulquappen gelten in einigen Regionen Südamerikas als Delikatesse; da der Große Harlekinfrosch aber sehr scheu ist, gilt sein Bestand nicht als gefährdet. In Terrarien wird Pseudis paradoxa selten gehalten, zur Zucht dieser Frösche ist wenig bekannt.
Aus dem Hautsekret des Großen Harlekinfroschs konnten vier Peptide isoliert werden, deren antimikrobielle Wirkung in Laborversuchen nachgewiesen wurde.[4] Diese Pseudine schützen den Frosch vor Infektionen.
Mit dem im Labor synthetisierten Peptid Pseudin-2 wiesen Anfang 2008 Wissenschaftler von der University of Ulster in Nordirland und der University of the United Arab Emirates in Al-Ain nach, dass diese Substanz die Bildung von Insulin im menschlichen Körper anregen kann.[5] Damit könnte Pseudin-2 zur Behandlung von Diabetes mellitus Typ 2 eingesetzt werden.[6] Bezüglich des Wirkmechanismus zählt Pseudin-2 zu der neuen Klasse der Inkretinmimetika, deren bekanntester Vertreter, der Wirkstoff Exenatid, ebenfalls tierischen Ursprungs ist.
Der Große Harlekinfrosch (Pseudis paradoxa), auch Paradoxer Frosch genannt, ist ein Froschlurch aus der Familie der Laubfrösche (Hylidae). Er ist ein ungewöhnlicher Vertreter der Harlekinfrösche (Pseudis), der als Kaulquappe bis zu 25 Zentimeter lang werden kann, als erwachsenes Tier aber auf eine Länge von nur 4,5 bis 7,5 Zentimeter zusammenschrumpft.
Aus dem Hautsekret von Pseudis paradoxa konnten mehrere Substanzen mit antimikrobieller Wirkung isoliert werden, die für medizinische Anwendungen von Interesse sind.
முரண்பாடான தவளை (Pseudis paradoxa, ஆங்கிலம்: Paradoxical frog அல்லது shrinking frog) என்பது குளம், குட்டை, ஏரி போன்ற நீர் நிலைகளில் வாழக்கூடிய ஒரு தவளை ஆகும். பெண் தவளைகள் இடும் முட்டைகளில் இருந்து தாய்த் தவளையை விட நான்கு மடங்கு பெரிய தலைப்பிரட்டைகள் உருவாகும். பின்னர் இவை தவளையாக உருமாறியவுடன் (metamorphosis) இவற்றின் உடல் பழைய அளவில் கால் பங்காகச் சுருங்கி விடும்.
பொதுவாக மற்ற இனத் தலைப்பிரட்டைகள் சிறிதாக இருந்து வளர வளரப் பெரிதாகும். ஆனால் இத் தவளை இனத்திலோ வளர வளரச் சிறிதாகும் முரண்பாடான நிகழ்வு காணப்படுகிறது. விலங்குலத்தில் இந்த முரண்பாடு மிக அதிசயமாகக் காணப்படும் ஒன்றாகும்.
முரண்பாடான தவளை (Pseudis paradoxa, ஆங்கிலம்: Paradoxical frog அல்லது shrinking frog) என்பது குளம், குட்டை, ஏரி போன்ற நீர் நிலைகளில் வாழக்கூடிய ஒரு தவளை ஆகும். பெண் தவளைகள் இடும் முட்டைகளில் இருந்து தாய்த் தவளையை விட நான்கு மடங்கு பெரிய தலைப்பிரட்டைகள் உருவாகும். பின்னர் இவை தவளையாக உருமாறியவுடன் (metamorphosis) இவற்றின் உடல் பழைய அளவில் கால் பங்காகச் சுருங்கி விடும்.
பொதுவாக மற்ற இனத் தலைப்பிரட்டைகள் சிறிதாக இருந்து வளர வளரப் பெரிதாகும். ஆனால் இத் தவளை இனத்திலோ வளர வளரச் சிறிதாகும் முரண்பாடான நிகழ்வு காணப்படுகிறது. விலங்குலத்தில் இந்த முரண்பாடு மிக அதிசயமாகக் காணப்படும் ஒன்றாகும்.
Pseudis paradoxa, known as the paradoxical frog or shrinking frog, is a species of hylid frog from South America.[2] Its name refers to the very large—up to 27 cm (11 in) long—tadpole (the world's longest), which in turn "shrinks" during metamorphosis into an ordinary-sized frog, only about a quarter or third of its former length. Although the recordholder was a tadpole in Amapá that belonged to this species, others in the genus Pseudis also have large tadpoles and ordinary-sized adults.[3][4][5]
The species inhabits ponds, lakes, lagoons and similar waters from the Amazon and the Guianas, to Venezuela and Trinidad, with a disjunct distribution in the Magdalena River watershed in Colombia and adjacent far western Venezuela.[6][7] More southerly populations from the Pantanal region to northeastern Argentina have been recognized as a subspecies, but are now often considered a full species, P. platensis,[6] although the validity of this split is questionable.[4]
_model.jpg)
The adult frogs of P. paradoxa have a snout–to–vent length of 3.4–7.6 cm (1.3–3.0 in) and are green to brown coloured with dark green, olive or dark brownish stripes or mottling; the pattern and hue varies significantly.[4][8]
The female of P. paradoxa lay eggs among water plants; the eggs develop into tadpoles. They always reach a large size, but there are noticeable local variations in the final size of the tadpoles, with those in large temporary waters with plenty of food and few aquatic predators growing larger than those in smaller waters with less food or waters with more aquatic predators.[4]
The tadpoles feed mostly on algae. The adult frogs, which are active both day and night and always in or near water, eat insects (such as flies, beetles, true bugs, plantsuckers, butterflies, moths and dragonflies)[9] and other invertebrates (such as crabs),[9] and small frogs.[8][9] When threatened, the frog uses its strong toes with an extra joint to stir up the muddy bottom and hide. The frog also uses this mechanism to find food on the bottom of lakes and ponds.
In March 2008, scientists working from the Universities of Ulster and United Arab Emirates released findings of a study on pseudin-2, a skin compound which protects the paradoxical frog from infection.[10] This work found that a synthetic version of this compound was able to stimulate the secretion of insulin in pancreatic cells under laboratory conditions without toxicity to the cells.[11] As such, this synthetic medicine could be used in the treatment of Type 2 diabetes.
Pseudis paradoxa, known as the paradoxical frog or shrinking frog, is a species of hylid frog from South America. Its name refers to the very large—up to 27 cm (11 in) long—tadpole (the world's longest), which in turn "shrinks" during metamorphosis into an ordinary-sized frog, only about a quarter or third of its former length. Although the recordholder was a tadpole in Amapá that belonged to this species, others in the genus Pseudis also have large tadpoles and ordinary-sized adults.
La rana patito (Pseudis paradoxa) es un anfibio anuro que habita en el este de Sudamérica. En la mayoría de las especies de ranas, el renacuajo es de menor tamaño que el adulto, pero en este caso ocurre al revés. Los renacuajos de esta rana alcanzan un gran tamaño, pueden llegar hasta los 25 cm de longitud, mientras que la rana adulta a lo sumo mide 7 cm. De allí el nombre "paradoxa". Vive en lagunas, lagos, pantanos y se alimenta de invertebrados acuáticos.
La rana patito (Pseudis paradoxa) es un anfibio anuro que habita en el este de Sudamérica. En la mayoría de las especies de ranas, el renacuajo es de menor tamaño que el adulto, pero en este caso ocurre al revés. Los renacuajos de esta rana alcanzan un gran tamaño, pueden llegar hasta los 25 cm de longitud, mientras que la rana adulta a lo sumo mide 7 cm. De allí el nombre "paradoxa". Vive en lagunas, lagos, pantanos y se alimenta de invertebrados acuáticos.
Pseudis paradoxa Pseudis generoko animalia da. Anfibioen barruko Hylidae familian sailkatuta dago, Anura ordenan.
Pseudis paradoxa, la Grenouille paradoxale, est une espèce d'amphibiens de la famille des Hylidae[1].
Cette espèce se rencontre[2] :
La répartition de cette espèce est réduite depuis l'élévation au rang d'espèce de ses sous-espèces[3].
Les têtards de cette grenouille se nourrissent de petites algues.
En fin de croissance, le têtard de la grenouille paradoxale peut atteindre 25 cm de long alors que les adultes auxquels ils donnent naissance après métamorphose dépassent rarement le tiers de cette taille, ne mesurant que de 4,5 à 7,5 cm à maturité[4].
La grande taille est une caractéristique des têtards du genre Pseudis, mais l'ampleur du rétrécissement à la métamorphose est ici exceptionnel : c'est cette particularité qui lui a valu le qualificatif de « paradoxal ».
Pseudis paradoxa, la Grenouille paradoxale, est une espèce d'amphibiens de la famille des Hylidae.
La rana paradossale (Pseudis paradoxa Linnaeus, 1758) è un anfibio anuro della famiglia Hylidae.
L'insolito nome le deriva dal fatto che passa nello stadio di girino un tempo insolitamente lungo, tanto da raggiungere, con la coda, i 25 cm di lunghezza. Maturando rimpicciolisce, arrivando ai 5-7 cm dell'adulto.
Conducendo uno stile di vita prevalentemente acquatico, possiede occhi e narici rivolti verso l'alto per stare sotto il pelo dell'acqua, le dita posteriori palmate e la pelle viscida.
Come già detto, vive soprattutto in acqua, specialmente in laghi, stagni e paludi e si nutre di invertebrati acquatici. Per cacciarli, smuove con le zampe il fango, disturbandoli. La femmina depone le uova in un nido schiumoso galleggiante.
La rana paradossale è diffusa in gran parte del Sudamerica (Argentina, Bolivia, Brasile, Colombia, Paraguay, Perù e Venezuela) e nell'isola di Trinidad.
La rana paradossale (Pseudis paradoxa Linnaeus, 1758) è un anfibio anuro della famiglia Hylidae.
Paradoksālā varde (Pseudis paradoxa) ir kokvaržu dzimtas abinieks, kas mīt Dienvidamerikā. Ārēji tā līdzinās parastai vardei, taču tās kurkuļi ir gandrīz četras reizes lielāki par vecākiem. Attīstoties tie pamazām kļūst mazāki.
Sastopama no Argentīnas ziemeļiem līdz Venecuēlai un Trinidādas salai, ieskaitot Amazones baseinu. Tā mājo arī Kolumbijā, Gajānā, Gviānā, Surinamā, Bolīvijas ziemeļos un Peru dienvidaustrumos. Tā ir vienīgā ūdensvaržu ģints (Pseudis) suga, kas sastopama arī uz rietumiem no Andu kalniem.[1]
Pieaugušas vardes garums ir 4,5 - 7,5 cm.[2] Galva neliela, salīdzinot ar ķermeni, purns īss, acis lielas, izvalbītas, āda gluda gan uz muguras, gan pavēderē.[2] Pakaļkājas lielas, starp pirkstiem peldplēve. Katram pirkstam ir papildsegments, kas ļauj brīvāk kustēties. Priekškāju pirksti brīvi. Mugura zaļa, ar tumši zaļām un olīvkrāsas joslām, pavēdere gaiša ar brīniem raibumiem un līnijām.[2]
Paradoksālās vardes kurkuļi ir apmēram četras reizes lielāki nekā tā vecāki.[2] Salīdzinoši milzīgais kurkulis var sasniegt 25 cm garumu. Šādi to grāmatā "Trīs biļetes līdz Edvenčerai" apraksta Džeralds Darels:
"Lielie kurkuļi bija pelēkzaļi, punktoti. Astes malas caurspīdīgas kā apsarmojis stikls, biezlūpainā mute jocīgi piepūsta, it kā kurkuļi mums caur stiklu sūtītu gaisa skūpstus... Šie kurkuļi bija gluži parasti, bet satriecošas un neticamas likās milzum lielās ķermeņa proporcijas, kas vedināja domāt, ka redzētais ir sapnis, nevis īstenība".
Kad biologi Dienvidamerikā atklāja paradoksālo vardi, viņi domāja, ka vardes ir kurkuļu mazuļi un ar laiku tās pieaug par milzu kurkuļiem. Vēlāk biologi saprata, ka kurkuļi ir varžu mazuļi, bet nespēja izskaidrot šo dabas fenomenu.[3] Citi savukārt uzskatīja, ka paradoksālā varde un tās kurkulis ir divas dažādas sugas. Tikai audzēšana nebrīvē pierādīja, ka tās ir vienas un tās pašas sugas divas attīstības stadijas.
Izņemot pārošanās laiku, paradoksālās vardes dzīvo pa vienai. Uzturas gandrīz tikai ūdenī. Tā barojas ūdenī, tur arī vairojas un atpūšas, sauszemē izrāpjas izņemuma gadījumos. Parasti paradoksālā varde peld, bet, kad tā atpūšas, virs ūdens redzamas tikai viņas lielās acis un deguna atveres.
Dabiskā vide ir stāvoši ūdeņi, kuros ir bagātīga veģetācija. Sajutusi vismazākās briesmas, zibenīgi pazūd zem ūdens un noslēpjas ūdensaugos. Trinidādā un Amazones baseinā, grūti pieejamos purvainos apgabalos, tālu no cilvēku mītnēm šīs vardes dzīvo lielā skaitā. Aktīvas gan dienā, gan naktī.[2] Vairošanās parasti saistīta ar pēkšņām lietavām.[2]
Lielie kurkuļi barojas galvenokārt ar augiem. Pieaugušas vardes ēd arī sīkos ūdens dzīvniekus, kurus izbiedē ūdenskrātuves apakšējā slānī. Neparasti, ka iekšējie pirksti līdzinās rokas īkšķiem, varde tos arī izmanto līdzīgi. Garām peldošo upuri viņa ar priekškājām saķer kā ar rokām.
Kurkuļiem vajag krietni vairāk barības nekā pieaugušām vardēm. Tāpat kā citu kāpuru, arī viņu vienīgais uzdevums ir ēst un uzkrāt pēc iespējas vairāk enerģijas, lai pārvērstos pieaugušā vardē. Ar saviem ragvielas zobiem paradoksālās vardes kurkuļi nolasa aļģes no akmeņiem un ūdensaugiem. Viņi var sagremot katru auga šķiedru, jo ir apveltīti ar pagarinātu zarnu traktu. Pieaugušām vardēm zarnu trakts ir īsāks, jo nepieciešams mazāk pūļu, lai sagremotu sīkos dzīvniekus, kas ir viņu ēdienkartes galvenā sastāvdaļa.
Vairākums varžu sugu savus ikrus ietin īpašā recekļainā vielā. No ikriem izšķiļas mazi kāpuri, kas dzīvo ūdenī un ko sauc par kurkuļiem. Tālāk attīstoties, kurkuļiem izaug plaušas un ekstremitātes, nokrīt aste. Pamazām viņi pārvēršas par pieaugušām vardēm, kuras ir lielākas nekā kāpurs.
Paradoksālā varde attīstās tādā pašā veidā, taču sava auguma apogeju sasniedz kāpura stadijā. Kad kurkulēns izšķiļas no apaugļota ikra, tas izskatās gluži parasts — apaļš, ar garu asti, taču aug nenormāli ātri. Izaudzis līdz pat 25 centimetriem garš, tas ir gandrīz tikpat liels kā siļķe. Pārvēršanās procesā kurkulis zaudē žaunas un viņam attīstās plaušas. Vienlaikus aug arī ekstremitātes, ieapaļās formas pārveidojas vardēm tipiskā, stūrainā ķermenī ar platu galvu un izvalbītām acīm. Īsāka paliek arī aste, un kurkulis dienu no dienas nevis aug, bet kļūst arvien mazāks. Kurkulis kopumā attīstās 4 mēnešus.[3]
Nav tieši apdraudēta suga, jo dzīvo grūti pieejamos apvidos. Daudzām populācijām briesmas var sagādāt mežu iznīcināšana.
Paradoksālā varde (Pseudis paradoxa) ir kokvaržu dzimtas abinieks, kas mīt Dienvidamerikā. Ārēji tā līdzinās parastai vardei, taču tās kurkuļi ir gandrīz četras reizes lielāki par vecākiem. Attīstoties tie pamazām kļūst mazāki.
De paradoxale kikker[2] (Pseudis paradoxa) is een kikker uit de familie boomkikkers (Hylidae).[3]
Zowel de wetenschappelijke als de Nederlandse naam zijn te danken aan de bijzondere ontwikkeling van de paradoxale kikker. De soort werd voor het eerst wetenschappelijk beschreven door Carolus Linnaeus in 1758. Oorspronkelijk werd de wetenschappelijke naam Rana paradoxa gebruikt. De soort werd lange tijd gerekend tot de niet meer erkende familie Pseudidae.
Het lichaam is gedrongen, de kop is relatief klein en de ogen en neusgaten staan wat meer aan de bovenzijde. De kleur is meestal groen tot olijfbruin, de onderzijde is geel met vele zwarte vlekjes. De huid is glad en slijmerig en de tenen aan de achterpoten hebben grote zwemvliezen. Qua uiterlijk heeft de soort veel weg van de meerkikker die ook in Nederland voorkomt.
Het voedsel van deze volledig aquatische kikker bestaat uit kleine ongewervelden en ook wel andere, kleinere kikkers. De soort is zowel dag- als nachtactief. De kikker is zeer sterk aan water gebonden maar komt ook wel op het land.
De paradoxale kikker doorloopt een ontwikkeling waarbij het dier eerst heel groot groeit en daarna juist kleiner wordt. Kikkers komen ter wereld in een ei, leven enige tijd als larve of kikkervisje en metamorfoseren dan in een kleine kikker, die na enige tijd volwassen wordt. Een kikker wordt zodra hij uit het ei is gekropen in de regel alleen maar groter.
De paradoxale kikker leeft echter zeer lang als larve, het kikkervisje kan wel 25 centimeter lang worden en heeft dan een lichaam van bijna 8 cm. Logischerwijs zou daar een reusachtige kikker uit voort moeten komen, maar het tegenovergestelde is waar. De lengte van de volwassen kikker is ongeveer 4,5 tot 6,5 centimeter, drie keer kleiner dan de larvale vorm.[4] Dit is zelfs voor kikkers uitzonderlijk, hoewel er wel meer 'krimpende kikkers' zijn.
De paradoxale kikker leeft in Zuid-Amerika in het rivierensysteem ten oosten van de Andes. De landen waar de soort voorkomt zijn Argentinië, Bolivia, Brazilië, Colombia, Frans-Guyana, Guyana, Paraguay, Peru, Suriname, Trinidad en Tobago en Venezuela.[4] Ze leven in plassen, meren en moerassen. Net als kikkerbillen in Europa worden de reuzenkikkervisjes als delicatesse gezien in Zuid-Amerika.
De paradoxale kikker (Pseudis paradoxa) is een kikker uit de familie boomkikkers (Hylidae).
Multimedia w Wikimedia Commons Dziwaczka arlekin, żaba dziwaczka, żaba arlekin (Pseudis paradoxa) – gatunek płaza z rodziny rzekotkowatych, występujący na wschodzie Ameryki Południowej, na południe od Trynidadu, w dorzeczu Amazonki i na północy Argentyny.
Dziwaczka arlekin, żaba dziwaczka, żaba arlekin (Pseudis paradoxa) – gatunek płaza z rodziny rzekotkowatych, występujący na wschodzie Ameryki Południowej, na południe od Trynidadu, w dorzeczu Amazonki i na północy Argentyny.
Średnie wymiary Długość: kijanki do 25 cm, dorosłe osobniki 7,5 cm. Rozmnażanie Okres rozmnażania: w porze deszczowej. Jaja: samica składa je w kałużach. Tryb życia Zwyczaje: z wyjątkiem okresu godowego prowadzi życie samotnicze. Pożywienie: dorosłe osobniki - owady, drobne skorupiaki, kijanki - pokarm roślinny.O sapo-paradoxal ou rã-paradoxal é um anfíbio que ocorre nos estados brasileiros do Amapá, Roraima e Maranhão, e nos países vizinhos Suriname e Trindade e Tobago.[1]
Ela recebe esse nome por ter uma característica peculiar. Seu girino mede até 27 centímetros de comprimento, sendo o maior girino do mundo. Porém, ao passar pela metamorfose, o indivíduo diminui de tamanho, e o adulto mede pouco mais do que 4 cm.[2]
Pesquisas indicam que uma substância secretada por essa rã, chamada pseudin-2, pode ajudar a combater a diabetes tipo II.[3]
O sapo-paradoxal ou rã-paradoxal é um anfíbio que ocorre nos estados brasileiros do Amapá, Roraima e Maranhão, e nos países vizinhos Suriname e Trindade e Tobago.
Ela recebe esse nome por ter uma característica peculiar. Seu girino mede até 27 centímetros de comprimento, sendo o maior girino do mundo. Porém, ao passar pela metamorfose, o indivíduo diminui de tamanho, e o adulto mede pouco mais do que 4 cm.
Pesquisas indicam que uma substância secretada por essa rã, chamada pseudin-2, pode ajudar a combater a diabetes tipo II.
Paradoxgrodan (Pseudis paradoxa) är en groda från norra och centrala Sydamerika som är känd för storleken på sina grodyngel, som är mycket större än de vuxna grodorna.
Paradoxgrodan har en ryggsida som är grönaktig framtill, övergående till brunaktig mot bakkroppen, och med mörka fläckar. Buksidan är vitaktig med bruna fläckar och 3 till 4 bruna streck vid baklåren. Ögat är gult med ett brunt tvärstreck. Kroppen är liten och rund, huvudet litet med trubbig nos. Huden är slät, bakfötterna är försedda med simhud, medan framfötterna saknar sådan, och någon yttre fotrotsknöl på bakfoten saknas. Vuxna grodor är vanligtvis mellan 4,5 och 6,5 cm långa, men kan i undantagsfall nå en längd av 7,5 cm. Arten är främst känd för de mycket stora grodynglen, som är mycket större än de vuxna individerna; som mest kan grodynglet nå en längd på 22 cm.[2][3]
Paradoxgrodan finns i östra Colombia, Venezuela, Guyana, Surinam, Franska Guyana, västra Brasilien, östligaste Bolivia, Paraguay, norra Argentina samt på Trinidad.[1]
Grodan är en vattenlevande art som förekommer bland växtlighet i lugna vattensamlingar som dammar och lugnvatten i bäckar i skogsområden, savann eller ängsmark. Arten är anpassningsbar och förekommer också på våtängar och vid kanten av träskmarker, även sådana med inte alltför bräckt vatten.[1] Den är dock känslig för kraftiga temperaturväxlingar. Grodan är aktiv dygnet runt, och brukar flyta på vattenytan under den mörka delen av dygnet.[2] Den använder sina bakfötter och fingrar för att söka föda i bottenslammet i de vattensamlingar i vilka den lever.[3] En underart, P. paradoxa atensis, som återfinns i Gran Chacoprovinsen i Argentina, lever till skillnad från övriga underarter i torra områden, och överlever torrperioder genom att gräva ner sig i bottengyttjan.[4]
Leken antas ske i anslutning till regnväder. Leken kan ske i både permanenta och tillfälliga vattensamlingar, men det är endast i permanenta vatten som de riktigt stora grodynglen har tid att utvecklas; i tillfälliga vatten går larvutvecklingen mycket snabbare.[2] Under parningsomfamningen (amplexus) fattar hanen honan strax bakom frambenen. Honan lägger äggen bland vattenväxter på grunt vatten. De stora ynglen utvecklas till betydligt mindre grodor på ungerfär 4 månader.[3]
Paradoxgrodan (Pseudis paradoxa) är en groda från norra och centrala Sydamerika som är känd för storleken på sina grodyngel, som är mycket större än de vuxna grodorna.
Загальна довжина досягає 4,5—7 см. Голова трикутна. Очі великі та опуклі. Часто видніються над поверхнею води. Шкіра дуже слизька, тому легко вислизає від ворогів. Лапи великі, з плавальними перетинками між пальцями. Кожен палець має додатковий суглоб, що забезпечує свободу рухів. Забарвлення зеленого кольору з темно-зеленими до оливково-зеленими смугами. У самиць горло яскраве з хаотичними білуватими цяточками.
Дивовижна райка зустрічається в важкодоступних лісових районах, тому розповсюджена досить широко. Віддає перевагу застійним, зарослим рослинністю водоймищам, оскільки в таких місцях їй зручно ховатися. При щонайменшій небезпеці вона блискавично ховається під водою і зачаюється у водних кущах. Усе своє життя вона проводить у воді, і рідко коли вибирається на берег. Вона постійно перебуває в русі, а коли відпочиває, то на поверхні води видніються лише її великі очі і ніздрі. Звуки, що їх видають дивовижні райки, нагадують виск поросят.
Пуголовки дивовижної райки живляться різноманітним рослинним кормом. Дорослі особини поїдають дрібних водних тварин, яких вони сполохують з мулистого дна водоймища і проковтують. Пальцями передніх кінцівок викопує з донного мулу дрібних ракоподібних. Пуголовкам, які стрімко ростуть, потрібно набагато більше корму, ніж дорослим райкам. Вони постійно зайняті пошуками їжі.
Вода для цієї райки є місцем розмноження і вирощування потомства. Шлюбний період починається у сезон дощів. Самиця відкладає яйця у калюжі. Пуголовки сягають 27 см. Під час метаморфозу пуголовка втрачає зябра, у неї розвиваються легені. Водночас виростають кінцівки, а округла форма видозмінюється в коротке, незграбне тіло жаби з широкою головою і опуклими очима. Хвіст коротшає, і пуголовка щоденно зменшується у розмірах. Доросла особина виглядає, як райка середнього розміру, довжина якої складає всього 1/4 розміру пуголовки.
Мешкає у Колумбії, Венесуелі, Гаяні, Суринамі, Гвіані, Перу, Бразилії, Болівії, а також на о. Тринідад.
Удивительная лягушка[1], или гвианская водяная жаба[1] (лат. Pseudis paradoxa) — бесхвостое земноводное из семейства квакш, обитающее в Южной Америке. Название дано из-за размеров головастиков (длина тела до 25 см), превышающих размеры взрослой особи в 3―4 раза[2].
Длина взрослой особи составляет 4,5―7 см. Голова треугольная. Глаза большие, выпуклые. Кожа скользкая, что позволяет легко ускользать от врагов. Лапы большие, с плавательными перепонками между пальцами. Каждый палец имеет дополнительный сустав, что обеспечивает свободу движений. Окраска зелёная, с тёмно-зелёными либо оливковыми полосами. Самки выделяются ярким горлом с хаотично расположенными белыми пятнами.
Удивительная лягушка встречается в труднодоступных лесных районах и достаточно широко в них распространена. Предпочитает стоячие, заросшие водоёмы, в которых ей удобно прятаться. При виде даже незначительной опасности она молниеносно прячется под водой и затаивается в зарослях. Почти всю свою жизнь проводит в воде. Она постоянно находится в движении; при отдыхе на поверхности воды можно увидеть лишь её большие глаза и ноздри. Парадоксальная лягушка издаёт пронзительные, визгливые звуки.
Взрослые лягушки поедают личинок, мелких насекомых и ракообразных, выкапывая их со дна водоёмов. Головастики питаются в основном растительной пищей. Из-за их размеров им требуется намного больше пищи, чем взрослым особям, и они постоянно заняты её поисками.
Лягушки размножаются и выводят потомство в воде. Их брачный период начинается в сезон дождей. Самки откладывают яйца среди зарослей. Головастики достигают 25 см в длину. Во время метаморфоза головастик утрачивает жабры, у него развиваются лёгкие, вырастают конечности, изменяется форма тела. Хвост укорачивается, и головастик ежедневно уменьшается в размерах; в результате длина взрослой особи составляет всего 1/4 длины головастика.
Обитает в Южной Америке. Населяет пруды, озера начиная с севера Аргентины, через Пантанал, Амазонку и Гвиану, до Венесуэлы и Тринидада, с дизъюнктивным ареалом в реке Магдалена в Колумбии и соседней западной Венесуэле.
Головастики удивительной лягушки упоминаются в книге известного английского натуралиста Джеральда Даррелла «Три билета до Эдвенчер». Вот как он их описывает:
За исключением своих колоссальных размеров, они ничем не отличались от головастиков, которых можно наловить весной в любом английском пруду, вот разве что цветом они были не черные, а крапчатые, зеленовато-серые. Прозрачные края их хвостов были как заиндевелое стекло, а губастые рты смешно надуты, словно они посылали нам через стекло воздушные поцелуи. Вид таких вот громадных головастиков, которые, извиваясь, без устали крутятся в банке, вселяет чувство некоторой жути. Вообразите себе свой испуг, если, гуляя по лесу, вы столкнетесь носом к носу с муравьем величиной с терьера или со шмелем величиной с дрозда. Они вроде бы и обыкновенные, но, увеличенные до фантастических размеров, производят ошеломляющее впечатление, и вы невольно спрашиваете себя, уж не снится ли вам все это.
Американский герпетолог Арчи Карр в книге «Наветренная дорога» уделил этой лягушке целую шестую главу «Загадочная лягушка».
Удивительная лягушка, или гвианская водяная жаба (лат. Pseudis paradoxa) — бесхвостое земноводное из семейства квакш, обитающее в Южной Америке. Название дано из-за размеров головастиков (длина тела до 25 см), превышающих размеры взрослой особи в 3―4 раза.
_model.jpg)
{{Translated page}}标签。 奇异多指节蟾（学名：Pseudis paradoxa）也称奇异多指节蛙（英语：paradoxical frog）、萎缩蛙（英语：shrinking frog），是南美洲的一种两栖纲无尾目动物，因其成蛙身长7厘米，但是蝌蚪却长达25厘米，故名“奇异”。成蛙身体为绿色，带有深绿或橄榄色的条纹。有报道称其皮肤分泌物中所含成分，可以刺激人体胰岛素分泌。
这是一篇與两栖动物相關的小作品。你可以通过编辑或修订扩充其内容。 