Ūdensvistiņas (Gallinula) ir dumbrvistiņu dzimtas (Rallidae) ģints, kas apvieno 11 sugas, no kurām divas izmirušas pēdējo 100 gadu laikā, un dažu sugu izdzīvošana ir kritiski apdraudēta.[1] Šajā ģintī ir arī vairākas senākā pagātnē izmirušas ūdensvistiņu sugas, par ko liecina atrastās fosilijas.
To tuvākie radinieki ir lauči. Tā kā ūdensvistiņām ir nervoza uzvedība - tās ik pa laikam norausta asti, kaklu, nogroza muguru - tās angļu valodā mēdz saukt arī par tramīgajiem laučiem. Latīņu vārds Gallinula latviski nozīmē vistiņa.
Atkarībā no sugas ūdensvistiņām var būt ļoti plaša izplatība, piemēram, Amerikas ūdensvistiņa (Gallinula galeata), kas dzīvo gan Kanādas un ASV ziemeļu daļā, gan Dienvidamerikā, vai arī izplatība var būt ierobežota un neliela. Endēmiskas sugas sastopamas uz salām, nelielās, ierobežotās teritorijās, piemēram, Zālamana ūdensvistiņa (Gallinula silvestris), kas mājo tikai Zālamana salās. Visapdraudētākās sugas ir endēmiskās sugas.
Latvijā sastopama viena ūdensvistiņu ģints suga - ūdensvistiņa (Gallinula chloropus),[2] kas Latvijas teritorijā ir parasta ligzdotāja dīķos un aizaugušos ezeros. Tā nelielā skaitā arī pārziemo, parasti apdzīvotu vietu tuvumā vai pilsētās, kur saglabājas neaizsalstoši ūdeņi.[3]
Ūdensvistiņu sugas ir neliela vai vidēji liela auguma putni.[4] Mazākā no visām ir Āfrikā dzīvojošā mazā ūdensvistiņa (Gallinula angulata).[5] To var salīdzināt ar strazdu, tās augstums ir 24 cm, svars 150 g.[6] To apspalvojums pamatā ir tumši brūns vai melns, ar dažām gaišām pazīmēm, baltiem raibumiņiem. Ūdensvistiņas ir labas staigātājas pa sauszemi. To kājas ir spēcīgas, pirksti gari, kas piemēroti iešanai pa mīkstu, nelīdzenu virsmu. Lai arī kājām nav peldpleznu, tās ir labas peldētājas.[4]
Ūdensvistiņas lielāko daļu savas dzīves pavada uz ūdens. Atšķirībā no citām dumbrvistiņām ūdensvistiņas var diezgan viegli novērot, barojoties atklātās ūdens tilpnēs. Tām ir īsi, noapaļoti spārni, un, neskatoties uz samērā vājo lidošanas prasmi, tās spēj nolidot garas distances. Dažu ūdensvistiņu populācijas migrē līdz 2000 km, piemēram, parastā ūdensvistiņa ziemas laikā pamet Sibīrijas aukstākos ziemeļu apgabalus. Ūdensvistiņas pārlidojumus vienmēr veic naktī.
Ne visas ūdensvistiņu sugas spēj lidot, piemēram, Gofa ūdensvistiņa (Gallinula comeri) ir gandrīz lidot nespējīga. Tā spēj pārvarēt tikai dažus metrus. Prasme lidot mazinājusies sugām, kas dzīvo uz salām.
Ūdensvistiņas ir visēdājas un barojas ar dažādiem augiem, ūdens kukaiņiem, maziem grauzējiem, abiniekiem, ķirzakām un citu putnu olām. Tās krastā barojas arī ar ogām, sēklām un augļiem.[4] Ligzdošanas laikā tās agresīvi aizsargā savu teritoriju, bet ārpus ligzdošanas veido lielus, draudzīgus barus, kas kopīgi barojas seklos, augiem bagātos ezeros.[4]
Ūdensvistiņu ģints (Gallinula)
Ūdensvistiņas (Gallinula) ir dumbrvistiņu dzimtas (Rallidae) ģints, kas apvieno 11 sugas, no kurām divas izmirušas pēdējo 100 gadu laikā, un dažu sugu izdzīvošana ir kritiski apdraudēta. Šajā ģintī ir arī vairākas senākā pagātnē izmirušas ūdensvistiņu sugas, par ko liecina atrastās fosilijas.
To tuvākie radinieki ir lauči. Tā kā ūdensvistiņām ir nervoza uzvedība - tās ik pa laikam norausta asti, kaklu, nogroza muguru - tās angļu valodā mēdz saukt arī par tramīgajiem laučiem. Latīņu vārds Gallinula latviski nozīmē vistiņa.
