Die Binsenschmuckzikade oder Grüne Zwergzikade (Cicadella viridis, Syn.: Tettigella viridis) ist eine Rundkopfzikade aus der Familie der Zwergzikaden (Cicadellidae) innerhalb der Ordnung der Schnabelkerfe (Hemiptera). Die lebhaft grünen bis blaugrünen Insekten sind besonders an warmen Tagen vor allem in den Monaten Juni und Juli sehr bewegungsaktiv und in Feuchtwiesen und anderen nassen Lebensräumen mit einem hohen Anteil an Binsen (Juncus) meist in hoher Zahl anzutreffen.
Die Binsenschmuckzikade weist eine paläarktische Verbreitung auf, sie kommt von Europa bis Sibirien, im Süden bis nach Nordafrika vor. Sie lebt in verschiedenen Feuchtbiotopen wie Feuchtwiesen, Sümpfen, Zwischenmooren, Hochmoorrändern und Waldsäumen. Zuweilen besiedelt sie auch trockenere Habitate.
Die Geschlechter der Binsenschmuckzikaden sind verschieden gefärbt (Sexualdimorphismus). Während die Weibchen immer einfarbig blaugrün sind, sind die Vorderflügel der Männchen überwiegend heidelbeerblau, zuweilen auch blauschwarz getönt. Die Tiere sind mittelgroß und erreichen Körperlängen zwischen 5,7 und 9 Millimeter, wobei die Weibchen deutlich größer werden als die Männchen. Der Körperumriss ist länglich gedrungen. Kennzeichnend ist ein blasig vorgewölbter Kopf und ein fein schwarz-gelb quergestreiftes Gesicht. Auffällig sind zudem zwei große, vieleckige und schwarze Flecken auf dem gelbgrünen Scheitel zwischen den Komplexaugen. Die Fühler sind kurz und bestehen aus zwei kräftigen Grundgliedern und einer hauchdünnen Geißel. Die Larven sind gelblich und tragen braune Längsstreifen vom Kopf bis zum Hinterleibsende.
Die sehr ähnliche Sumpfschmuckzikade (Cicadella lasiocarpae) ist seltener und im Körperbau deutlich schlanker. Es bestehen bei dieser Art keine Farbunterschiede zwischen den Geschlechtern. Die Grünfärbung ist kräftiger und gelblicher als bei der Binsenschmuckzikade und die zentralen Scheitelflecken sind meist kleiner und rundlicher.
Die Tiere ernähren sich von Pflanzensäften, die sie mit ihren speziell gebauten, stechend-saugenden Mundwerkzeugen aufnehmen. Sie sind polyphag, das heißt, sie nutzen eine Vielzahl verschiedener Pflanzenarten als Nahrung. Sie nutzen den in der Pflanze aufsteigenden Xylem-Saft vorwiegend von Binsen (Juncaceae), Seggen (Cyperaceae) und Süßgräsern (Poaceae).
Die Binsenschmuckzikaden sind hemimetabol, das heißt, dass die Entwicklung der Larven direkt verläuft. Sie und die erwachsenen Tiere besitzen prinzipiell dieselbe Körperstruktur. Mit zunehmendem Alter bilden und vergrößern sich die Anlagen für die Flügel und Genitalarmatur. Die Tiere durchlaufen fünf Larvenstadien. Sie bilden in Zentraleuropa ein bis zwei Generationen, im Süden ihres Verbreitungsgebietes auch drei und mehr Generationen im Jahr. Sie überwintern im Eistadium. Erwachsene Tiere erscheinen in wärmeren Regionen ab Anfang Mai, in kälteren Gebieten ab Anfang Juli. Sie sind bis etwa Mitte Oktober zu finden.
Die Informationen stammen aus folgender Literatur:
Die Binsenschmuckzikade oder Grüne Zwergzikade (Cicadella viridis, Syn.: Tettigella viridis) ist eine Rundkopfzikade aus der Familie der Zwergzikaden (Cicadellidae) innerhalb der Ordnung der Schnabelkerfe (Hemiptera). Die lebhaft grünen bis blaugrünen Insekten sind besonders an warmen Tagen vor allem in den Monaten Juni und Juli sehr bewegungsaktiv und in Feuchtwiesen und anderen nassen Lebensräumen mit einem hohen Anteil an Binsen (Juncus) meist in hoher Zahl anzutreffen.
Cicadella viridis, the green leafhopper, is a species belonging to the subfamily Cicadellinae of the family Cicadellidae.
This species is present in most of Europe, in eastern Palearctic realm, in the Near East, in the Nearctic realm, and in the Indomalayan realm.[1]
These leafhoppers inhabit rough grassy areas, peat bogs and mires, wet meadows, near marshes or in swampy habitats, but sometimes live also in drier areas.[2][3]
The adult males of Cicadella viridis can reach a length of 5.7–7 millimetres (0.22–0.28 in), but the females are quite larger than the males, reaching 7.5–9 millimetres (0.30–0.35 in).[2][3]
Their pronotum and scutellum are green and yellow.[3] The front head is pale yellow, with two black spots near the compound eyes. The forewings are turquoise green in the females, blue or dark bluish in males (sexual dimorphism).[3] The abdomen is bluish-black.
The larvae are yellowish and have two brownish stripes running from head to the end of the abdomen.
Adult leafhoppers can mostly be encountered from July through October.[2][3]
These leafhoppers are polyphagous, feeding on the sap of various species of herbaceous plants, mainly Juncus effusus (Juncaceae sp.), Carex[4] and Scirpus sylvaticus (Cyperaceae sp.), Holcus mollis (Poaceae sp.), Galium palustre (Rubiaceae) and Fabaceae species.[2]
Cicadella viridis may have one or more generations per year. In the colder parts of Europe, there is one generation per year, in the warmer parts two, and in some regions even three generations. In the temperate climate of Europe, females lay eggs in late August - early November. This species overwinters in the egg stage. Nymphs appear in the spring. The transformation of nymphs into adults occurs in June or in July.
The 'Green Leafhoppers' are mainly preyed by spiders (Parasteatoda tepidariorum, Dolomedes fimbriatus, Tetragnatha extensa).[2] Possible parasites are several Dryinidae species.[2] Moreover several parasitoids of the family Mymaridae (Anagrus species) lay their eggs in eggs of these leafhoppers.[5][6]
Nymph of Cicadella viridis
Male
C. viridis preyed by a spider (Parasteatoda tepidariorum)
Video clip
Cicadella viridis, the green leafhopper, is a species belonging to the subfamily Cicadellinae of the family Cicadellidae.
Roheline tirt (Cicadella viridis) on lehetirtlaste sugukonda kuuluv nokaline.
Täiskasvanud isased on 5,7–7 mm pikad, kuid emased on suuremad – 7,5–9 mm.
Roheline tirt (Cicadella viridis) on lehetirtlaste sugukonda kuuluv nokaline.
Täiskasvanud isased on 5,7–7 mm pikad, kuid emased on suuremad – 7,5–9 mm.
Ruohokaskas (Cicadella viridis) on Suomessa esiintyvä vihreä vajaan senttimetrin mittainen kaskaslaji. Sillä on vaillinainen muodonvaihdos kuten kaskailla yleensäkin eli sen poikaset muistuttavat aikuisia ja niillä on raajatkin.
Ruohokaskaat elävät mieluusti kosteissa heinikoissa, niityillä ja pakettipelloilla. Niillä on munanasetin, jolla ne voivat aiheuttaa vaurioita ohutkuoristen koivun- ja lepäntaimien pintaan. Itse kaskas ei tapa taimia, mutta niiden aiheuttamista haavoista voi mennä taimeen tuhoisa sieni: ainakin on mainittu Fusarium avenacium sekä Alternaria alternata. Havupuissa ruohokaskastuhoja ei Suomessa tunneta.
Kookkaampiin taimiin ei kaskaan aiheuttama vaurio yllä. Onpa mainittu ympäröivän heinikon myrkytyskin torjuntakeinona.
Ruohokaskas (Cicadella viridis) on Suomessa esiintyvä vihreä vajaan senttimetrin mittainen kaskaslaji. Sillä on vaillinainen muodonvaihdos kuten kaskailla yleensäkin eli sen poikaset muistuttavat aikuisia ja niillä on raajatkin.
Ruohokaskaat elävät mieluusti kosteissa heinikoissa, niityillä ja pakettipelloilla. Niillä on munanasetin, jolla ne voivat aiheuttaa vaurioita ohutkuoristen koivun- ja lepäntaimien pintaan. Itse kaskas ei tapa taimia, mutta niiden aiheuttamista haavoista voi mennä taimeen tuhoisa sieni: ainakin on mainittu Fusarium avenacium sekä Alternaria alternata. Havupuissa ruohokaskastuhoja ei Suomessa tunneta.
Kookkaampiin taimiin ei kaskaan aiheuttama vaurio yllä. Onpa mainittu ympäröivän heinikon myrkytyskin torjuntakeinona.
Cicadella viridis, la cicadelle verte[1], est une espèce d'insectes hémiptères de la famille des Cicadellidae. Comme les autres cicadelles, grâce à son rostre, elle se nourrit de la sève de végétaux.
Longueur du corps : 7 à 9 mm. Les hémiélytres de la femelle sont généralement verts, mais ceux du mâle sont de couleurs variables : bleus, brun noirâtre à purpurins. Le bord antérieur de la tête est arrondi, bicolore. Le pronotum est jaune vers l'avant, vert en arrière.
Cicadella viridis a été nommée par Carl von Linné en 1758.
Le nom vernaculaire « cicadelle verte » qualifie plus objectivement les femelles.
Cicadella viridis, espèce commune en Europe et en Asie, vit sur les plantes herbacées des milieux humides, tourbeux ou marécageux et sur les arbustes, où elle peut créer des dommages en pondant ses œufs dans les jeunes rameaux. Les adultes sont visibles en Europe de juillet à octobre.
Cicadella viridis, la cicadelle verte, est une espèce d'insectes hémiptères de la famille des Cicadellidae. Comme les autres cicadelles, grâce à son rostre, elle se nourrit de la sève de végétaux.
La cicalina verde (Cicadella viridis (Linnaeus, 1758)) è un insetto rincote appartenente alla sottofamiglia Cicadellinae della famiglia Cicadellidae.
I maschi adulti di Cicadella viridis possono raggiungere una lunghezza di 5,7-7 millimetri, ma le femmine sono molto più grandi, raggiungendo i 7,5-9 millimetri. Il loro pronoto e scutello sono verdi e gialli. La parte anteriore della testa è giallo pallido, con due macchie nere vicino agli occhi composti. Le ali anteriori sono di colore verde turchese nelle femmine, blu o bluastro scuro nei maschi (dimorfismo sessuale).[1][2] L'addome è nero-bluastro. Le larve sono giallastre e hanno due strisce brune che vanno dalla testa all'estremità dell'addome.
Questa specie è presente nella maggior parte dell'Europa, nell'ecozona paleartica orientale, nel Vicino Oriente, nell'ecozona neartica e nell'ecozona indomalese. Queste cicaline abitano aree erbose, torbiere e paludi, prati umidi, vicino a paludi o in ambienti paludosi, ma talvolta vivono anche in zone più aride.[1][2]
Le cicaline adulte si possono incontrare principalmente da luglio a ottobre. Questi insetti sono polifagi, si nutrono infatti della linfa di varie specie di piante erbacee, principalmente Juncus effusus (Juncaceae), Carex e Scirpus sylvaticus (Cyperaceae), Holcus mollis (Poaceae), Galium palustre (Rubiaceae) e varie specie di Fabaceae.[3] Cicadella viridis può avere una o più generazioni all'anno. Nelle parti più fredde d'Europa c'è una generazione all'anno, nelle parti più calde due e in alcune regioni anche tre generazioni. Nel clima temperato dell'Europa, le femmine depongono le uova a fine agosto - inizio novembre. Questa specie sverna allo stadio di uovo, e le ninfe compaiono in primavera. La trasformazione delle ninfe in adulti avviene a giugno o a luglio. Le cicaline verdi sono predate principalmente dai ragni (come Parasteatoda tepidariorum, Dolomedes fimbriatus, Tetragnatha extensa). Possibili parassiti sono diverse specie della famiglia Dryinidae. Inoltre diversi parassitoidi della famiglia Mymaridae (specie Anagrus) depongono le uova nelle uova di queste cicaline.[4]
La cicalina verde (Cicadella viridis (Linnaeus, 1758)) è un insetto rincote appartenente alla sottofamiglia Cicadellinae della famiglia Cicadellidae.
Zaļā cikādīte (latīņu: Cicadella viridis) ir cikādīšu suga, no Cicadellinae apakšdzimtas.
Sastopas visā netropu Eirāzijā un Dienvidāfrikā.[1] 2010. gadā atklāta kā jauna suga Azoru salās.[2]
Ir 6–9 mm garas cikādītes. Mātītēm virsspārni ir gaiši zaļi ar gaišāku vai pelēku kostālo malu un apikālu šūnu; tēviņiem virsspārni ir tumši zili ar zilganu kostālo malu un apikālu šūnu. Seja dzeltena, ar gaiši brūnām šķērslīnijām uz klipeusa frontālas daļas un melniem punktiņiem uz ūsiņām. Starp acīm ir pāris melno punktiņu. Pronotums ir dzeltenīgs no priekšas un zaļgans no muguras. Skutellums ir dzeltens vai zaļgandzeltens.[1]
Zaļās cikādītes proprioceptīvie orgāni sastāv no grupētiem matiņiem un zvanveida sensillam. Šie orgāni atrodas apkārt vai tieši ķermeņa daļu savienojumā vai kutikulu rajonā, kas ietilpst kustīgajās daļās. Ir 2 zvanveida sensillu tipi: sensillas ar paceltu augšu (I tips) un ar plakanu augšu (II tips). Tās atrodas uz kājām, krūšu kurvja un spārniem.[3]
8 līdz 75 μm gara mataina sensilla atrodas uz matu plātnēm vai matu rievām. Sensillas uztver kustību starp ķermeņa daļām. Šāda veida proprioceptīvie receptori lokalizējas tuvumā no savienojuma vietām, atrodas uz kājām un uz vēdera.[3]
Matainas sensillas atrodas arī uz trešā kāju pāra, uz krūtīm, virsspārniem un vēdera.[3]
Apdzīvo meža un pļavas biotopus: mitinās garā zālē mežos un pļavās, mitrās pļavās, meža klājumos, retinātos mežos.[1] Šī suga ir polifāga, kura barojas ar dažādu augu sugu zaļajām daļām (lapām, jauniem stumbriem), uz tādiem augiem kā, piemēram, donis, Phragmites, Arundo.[2]
Eirāzijas aukstākos reģionos gadalaikā attīstās 1 paaudze, siltākos līdz 2-3 paaudzēm. Eiropas mērenā klimata zonā mātītes dēj olas kaudzītēs apmēram pa 10 oliņām uz zālveidīgiem augiem (piemēram, ložņu vārpata, Kanādas jānītis, donis, parastā niedre, ezera meldrs), dažreiz arī uz kokiem un krūmiem. Ziemo olas stadijā, koku zaru un stumbru mizā.[1] Nimfas parādās pavasarī. Pieaugušie īpatņi no nimfām attīstās jūnijā-jūlijā.
Zaļā cikādīte, ka arī daži citi cikādīšu dzimtas pārstāvji (piemēram, Carneocephala fulgida, Draeculacephala minerva, Graphocephala atropunctata), ir atzīmēta ka Xylella fastidiosa baktēriju izplatītāja. Xylella fastidiosa baktērija izraisa dažādas augu slimības, piemēram, vīnogām (tā izraisa Pīrsa slimūbu), olīvu kokam, citrusiem, oleandriem un citiem.[4]
Zaļo cikādīšu olas bojā Gonatocerus longicornis un dažas Anagrus ģints (piemēram, Anagrus breviphragma, Anagrus atomus, Anargus mutans, Anargus silwoodensis) pundurlapsenes, kuras ir dažādu cikādīšu dzimtu un citu Fulgoroidea sugu kaitēkļi.[5][6][7][8]
Zaļā cikādīte (latīņu: Cicadella viridis) ir cikādīšu suga, no Cicadellinae apakšdzimtas.
De groene rietcicade (Cicadella viridis) is een insect uit de familie dwergcicaden (Cicadellidae).
Deze cicade is in grote delen van Europa zeer algemeen, en wordt in sommige streken zelfs als plaag beschouwd vanwege de schade aan gewassen. In België en Nederland veroorzaakt deze soort echter weinig problemen. De cicade is te zien van april tot november en het voedsel bestaat uit plantensappen die worden opgezogen uit meerdere planten, echter vooral grassen. De groene cicade is dan ook het algemeenst in grassige gebieden maar komt ook wel in tuinen, bossen en moerassen voor.
Het lichaam wordt 6 tot 9 millimeter lang en heeft een glanzende groene kleur en is sterk zijwaarts afgeplat, de dekschilden zijn over elkaar gevouwen en de vleugels zitten eronder. De ogen zitten aan de zijkant van de kop en de achterste poten zijn sterk gestekeld. Vooraan de kop is een gelige uitstulping te zien waaronder de monddelen zitten. Het is een van de weinige insecten waarbij de mannetjes en vrouwtjes een andere kleur hebben; vrouwtjes hebben grasgroene dekvleugels, die van mannetjes zijn blauwgroen tot blauwzwart. De voorzijde van de kop, de poten en de buik hebben een gele kleur. De groene cicade kan goed springen en ook ver wegvliegen na een sprong.
De ouderdieren sterven korte tijd nadat de eitjes in stengels en onder planten zijn gelegd. Deze eitjes overwinteren en in het voorjaar komt de nimf tevoorschijn die de bast van liefst jonge bomen aanvreet. De nimf is vleugelloos, wit en in de lengte donker gestreept, en heeft rondom de kop rijen zwarte puntjes. Na een aantal vervellingen is de nimf volwassen, krijgt vleugels en kan zich voortplanten.
Kaarten met waarnemingen op waarneming.nl:
De groene rietcicade (Cicadella viridis) is een insect uit de familie dwergcicaden (Cicadellidae).
Cicadella viridis, é uma espécie de cigarrinha da família Cicadellidae subfamília Cicadellinae.[1]
Está presente em maior parte da Europa, no Paleártico, Neártico e Sudeste Asiático. [2]
Os machos adultos de Cicadella viridis podem atingir os 5,7-7 milímetros e as fêmeas podem ter 7,5-9 milímetros. [3] A cabeça é amarela com dois pontos pretos perto dos olhos compostos. As fêmeas apresentam asas verde-azuladas enquanto que os machos possuem asas azuis ou azuis escuras (dimorfismo sexual).[4] As larvas são amareladas com duas listras escuras que vão desde a cabeça ao fim do abdómen.
São espécies polífagas, alimentando-se da seiva de várias plantas herbáceas, principalmente de Juncaceae, Poaceae e Cyperaceae.[3]
Cicadella viridis, é uma espécie de cigarrinha da família Cicadellidae subfamília Cicadellinae.
Dvopikčasti škržatek (znanstveno ime Cicadella viridis) je vrsta malih škržatkov, razširjena po predelih Azije in Evrope (Palearktika) z zmernim podnebjem.[1]
Odrasli zrastejo med 5,5 in 9 mm v dolžino, pri čemer so samci nekoliko manjši od samic. Obarvanost je raznolika. Samice so turkizno zelene, z rumenkastim sprednjim delom oprsja in ščitka. Samci imajo običajno sprednji par kril modrikast ali temnomoder, lahko pa je tudi zelen. Med očmi je par črnih pik.[2]
Običajno se zadržujejo v vlažnih travnatih ali močvirnatih predelih, kjer samice ležejo jajčeca v zeleno tkivo trav, ločkov, šašev ipd., lahko pa tudi na debla grmičevja. Prvi odrasli se običajno pojavijo konec junija in se pričnejo razmnoževati; v ugodnih pogojih se lahko razvijejo tri generacije v sezoni, sicer pa dve. Poznojesenska jajčeca prezimijo in iz njih se nimfe izležejo spomladi. Prehranjujejo se s sesanjem rastlinskih sokov na zelenih delih različnih vrst gostiteljskih rastlin, kot so plazeča pirnica, navadni loček, navadni trst ipd. Kadar ležejo jajčeca v vinsko trto ali mlado sadno drevje, lahko povzročijo deformacije na steblih, poleg tega pa s sesanjem prenašajo patogeno bakterijo vrste Xyllela fastidiosa.[2] Ta povzroča nevarno Pierceovo bolezen vinske trte,[3] zato dvopikčastega škržatka obravnavamo kot manj pomembnega škodljivca.[2]
Dvopikčasti škržatek (znanstveno ime Cicadella viridis) je vrsta malih škržatkov, razširjena po predelih Azije in Evrope (Palearktika) z zmernim podnebjem.
Odrasli zrastejo med 5,5 in 9 mm v dolžino, pri čemer so samci nekoliko manjši od samic. Obarvanost je raznolika. Samice so turkizno zelene, z rumenkastim sprednjim delom oprsja in ščitka. Samci imajo običajno sprednji par kril modrikast ali temnomoder, lahko pa je tudi zelen. Med očmi je par črnih pik.
Običajno se zadržujejo v vlažnih travnatih ali močvirnatih predelih, kjer samice ležejo jajčeca v zeleno tkivo trav, ločkov, šašev ipd., lahko pa tudi na debla grmičevja. Prvi odrasli se običajno pojavijo konec junija in se pričnejo razmnoževati; v ugodnih pogojih se lahko razvijejo tri generacije v sezoni, sicer pa dve. Poznojesenska jajčeca prezimijo in iz njih se nimfe izležejo spomladi. Prehranjujejo se s sesanjem rastlinskih sokov na zelenih delih različnih vrst gostiteljskih rastlin, kot so plazeča pirnica, navadni loček, navadni trst ipd. Kadar ležejo jajčeca v vinsko trto ali mlado sadno drevje, lahko povzročijo deformacije na steblih, poleg tega pa s sesanjem prenašajo patogeno bakterijo vrste Xyllela fastidiosa. Ta povzroča nevarno Pierceovo bolezen vinske trte, zato dvopikčastega škržatka obravnavamo kot manj pomembnega škodljivca.
Cicadella viridis
(Linnaeus, 1758)
Зелёная цикадка[4], или зелёная цикадочка[4] (лат. Cicadella viridis) — палеарктический[5] вид полужесткокрылых из семейства цикадок (Cicadellidae) в подотряде Auchenorrhyncha. Длина тела насекомых 5,5—9 мм[5][6]. Питаются соками травянистых и древесных растений, высасывая их из листьев и стеблей[2][7]. Во времена массового размножения они могут наносить вред культурным растениям, таким как фруктовые деревья, кустарники и культурные зерновые[3].
Тело самки рыжеватое. Передние крылья бирюзовые с белой каймой; жилки на передних крыльях окаймлены тонкой чёрной полоской. Голова коричневатая или желтовата, с парой чёрных точек между глазами. Переднеспинка и щиток желтовато-зелёные. Брюшко синевато-чёрное[5]. Самцы похожи на самок, но немного меньше их по размерам. Цвет передних крыльев тоже отличается от их цвета у самок, то есть у самцов передние крылья обычно тёмно-сине-зелёные иногда с пурпурным оттенком, тёмно-сине-зелёные или даже чёрные, редко зелёные[5][8].
В умеренном климате Европы самки откладывают яйца в конце августа — начале ноября. Откладываются яйца в кучки по ~10 штук на такие растения как, например, пырей ползучий, мелколепестник канадский, ситник, тростник обыкновенный и камыш озёрный, а иногда даже и в стебли кустарниковых и древесных растений. Нимфы из яиц появляются весной. Превращение нимф в имаго происходит в июне или в июле. В более холодных частях Европы в год выводится одно поколение, в более тёплых — два, а некоторых отдельных регионах даже три поколения[8].
Зелёная цикадка встречается преимущественно возле болот, в болотистой местности и на сырых лугах[8]. Цикадки — полифаги, питающиеся на моховидных рода сфагнум и на различных травяных растениях: бухарник мягкий, ситник, арундо, осока, тростник, просо, сыть, таволга, манник, рис посевной, щавель, а также некоторые виды бобовых[8] и виноград[5]. Помимо моховидных и травянистой растительности они могут питаться на молодых деревьях, таких как яблоня, груша, вишня, ольха чёрная, персик, слива и шелковица[3][5].
Откладывание яиц внутрь побегов или стеблей винограда и молодых фруктовых деревьев в дальнейшем развитии растений может вызвать рак коры. Насекомые ещё являются переносчиками бактерий вида Xylella fastidiosa, которые развиваются в ксилеме растений; эти бактерии также являются смертоносными для винограда[5].
Цикадки могут стать добычей некоторых видов пауков, которые встречаются в местах обитания зелёной цикадки, например, охотник каёмчатый и Tetragnatha extensa[9].
Перепончатокрылые видов Anagrus breviphragma, Anagrus atomus, Anargus mutans и Anargus silwoodensis (паразитоиды; из семейства Mymaridae) откладывают свои яйца в яйца зелёной цикадки[3][10][11].
Зелёная цикадка, или зелёная цикадочка (лат. Cicadella viridis) — палеарктический вид полужесткокрылых из семейства цикадок (Cicadellidae) в подотряде Auchenorrhyncha. Длина тела насекомых 5,5—9 мм. Питаются соками травянистых и древесных растений, высасывая их из листьев и стеблей. Во времена массового размножения они могут наносить вред культурным растениям, таким как фруктовые деревья, кустарники и культурные зерновые.
