Rūsas sēnes (Pucciniales, agrāk Uredinales) ir bazīdijsēņu nodalījuma rinda — mikroskopiskas patogēnas sēnes, kas izraisa augu slimības — rūsu. Rūsas sēnes ir obligāti parazīti, biotrofi organismi, kas attīstās uz noteikta saimniekauga dzīvajām šūnām, izraisot tā saslimšanu un nodarot būtisku kaitējumu populācijai vai sējumiem. Sēne veido brūnas, oranžas vai dzeltenas pustulas (spilventiņi) uz lapu vai augu virsmas, kas atgādina dzelzs rūsu un kļuva par iemeslu Pucciniales kārtas nosaukumam. Pustulu krāsa, izvietojums un lielums ir atkarīgs no sēnes sugas.
Rūsas ir fenotipiski un ģenētiski plastiski organismi ar sarežģītu dzīves ciklu.[1] Attīstības ciklā secīgi mainās haploīdās un diploīdās kodola fāzes. Sēnes agresivitāte raksturojas ar liela sporu daudzuma producēšanu, kas izplatās ar vēju lielos attālumos, un ar ģenētisko mainību, jo rodas jaunas agresīvas sēņu rases, kas var inficēt rezistentās augu šķirnes.[2]
Rūsas sēnes izraisa lauksaimnieciski nozīmīgas augu slimības. Slimajiem augiem pastiprinās transpirācija un pazeminās fotosintēzes intensitāte, lapas pāragri nokalst. Vidēji stipras infekcijas gadījumā ražas zudumi var sasniegt 15-30%. Jo agrākās auga attīstības fāzēs notiek inficēšanās, jo lielāki ir ražas zudumi.[3]
Attīstības cikls rūsas sēnēm ir sarežģīts, iedalāms trīs stadijās – pavasara, vasaras un ziemas. Ir pieci dažādi sporu tipi:
Makrocikliskas rūsas sēnes veido visas piecas sporas. Mikrocikliskas neveido spermācijus, ecīdijsporas un bazīdijsporas, bet demicikliskas — neveido uredosporas. Rūsas attīstības cikla izprašanai ir svarīga nozīme slimības ierobežošanā.
Makrocikliskām un demicikliskām rūsas sēnēm var būt nepieciešami divi dažādi samniekaugi, lai pabeigtu dzīves ciklu. Piemēram svītru rūsa Puccinia graminis parazitē uz graudaugiem, bet kā starpsaimnieks ecīdiju formai tiek izmantotas bārbeles.
Rūsas sēņu producētās bezdzimumsporas izplatās ar vēju, ūdeni vai kukaiņiem. Inficēšanās notiek, uz auga nonākot bazīdijsporām, kas no sēņu bazīdijām izplatās galvenokārt ar vēju. Lai notiktu inficēšanās, sporām jānonāk uz dzīvām auga šūnām. Inficētās auga daļas vai augus ieteicams iznīcināt, jo slimība optimālos apstākļos strauji izplatās.
Graudaugu rūsas ierosina Puccinia spp. sēnes. Ierosinātāji ir obligāti parazīti ar šauru specializāciju. Patogēna izplatība un attīstība ar atkarīga no šķirnes izturības. Kviešu rūsa ir vissenāk pazīstamā augu slimība
Latvijā sastopamas sešu veidu graudaugu rūsas:
.png)
|url=; Kopā ar |accessdate= jālieto |url= Rūsas sēnes (Pucciniales, agrāk Uredinales) ir bazīdijsēņu nodalījuma rinda — mikroskopiskas patogēnas sēnes, kas izraisa augu slimības — rūsu. Rūsas sēnes ir obligāti parazīti, biotrofi organismi, kas attīstās uz noteikta saimniekauga dzīvajām šūnām, izraisot tā saslimšanu un nodarot būtisku kaitējumu populācijai vai sējumiem. Sēne veido brūnas, oranžas vai dzeltenas pustulas (spilventiņi) uz lapu vai augu virsmas, kas atgādina dzelzs rūsu un kļuva par iemeslu Pucciniales kārtas nosaukumam. Pustulu krāsa, izvietojums un lielums ir atkarīgs no sēnes sugas.
Rūsas ir fenotipiski un ģenētiski plastiski organismi ar sarežģītu dzīves ciklu. Attīstības ciklā secīgi mainās haploīdās un diploīdās kodola fāzes. Sēnes agresivitāte raksturojas ar liela sporu daudzuma producēšanu, kas izplatās ar vēju lielos attālumos, un ar ģenētisko mainību, jo rodas jaunas agresīvas sēņu rases, kas var inficēt rezistentās augu šķirnes.
Rūsas sēnes izraisa lauksaimnieciski nozīmīgas augu slimības. Slimajiem augiem pastiprinās transpirācija un pazeminās fotosintēzes intensitāte, lapas pāragri nokalst. Vidēji stipras infekcijas gadījumā ražas zudumi var sasniegt 15-30%. Jo agrākās auga attīstības fāzēs notiek inficēšanās, jo lielāki ir ražas zudumi.
