Parastā lazda (Corylus avellana) ir bērzu dzimtas (agrāk lazdu dzimtas) koks. To augstums ir no 1,5 līdz 7 metriem.[1] Aug pa vairākām kopā, veidojot krūmu pudurus. Lazdu dabiskais izplatības areāls ir Eiropa un Mazāzija. Plaši izplatīts Centrāleiropā un Austrumeiropā. Parastā lazda ir vienīgā lazdu ģints suga, kas aug Latvijā. Lazdu riekstus cilvēki lieto uzturā, lai gan lielāko daļu no tirdzniecībā esošajiem riekstiem iegūst no dižaugļu lazdas (Corylus maxima). Parastā lazda aug pamežā, krūmājos, gar ūdenskrātuvēm; lapkoku un jauktajos mežos. Parastās lazdas zinātniskais nosaukums ir radies no itāļu pilsētas Avellas nosaukuma, jo šīs pilsētas apkaime antīkajā pasaulē bija izslavēts lazdu riekstu audzēšanas reģions.
Vasarzaļš, 1 — 7 metrus augsts koks. Jaunie zari ir pelēki, kaili, vai tāpat, kā lapu kāti — ar dziedzermatiņiem. Vecākie dzinumi dzelteni brūni, ar matiņiem, zvīņām un dziedzermatiņiem. Pumpuri apaļi, vai olveida, no sāniemmazliet sapacināti, zvīņas ieapaļas, gar malu ar matiņiem. Lapas pie tievajie zariem akārtotas divās rindās, pie resnakajiem — visapkārt. Tās ir augšpusē tumšākas, bet apakšpusē gaši zaļas,6 — 12 cm garas, 5 — 9 cm platas. Lapu plātnes ieapaļas, vai ovālas, kailas, vai ar izklaidus matiņiem, pamats asimetriski sirdsveidīgs, gals nosmailots, mala nevienādi divkārtaini zobaina. Dzīslojums ir plūksnains, dzīslas ar matiņiem. Pielapes olveida, strupas, diez gan agri nobirst. Vīrišķo ziedu spurdzes līdz 5 cm garas, parasti 2 — 4 kopā. Vīrišķie ziedi bez apziedņa, pa vienam olveida seglapu žāklēs, kas biezi segtas ar matiņiem. Pieziedlapas ir divas saaugušas ar seglapu. Putekšņlapas ir 4, šķeltas, tādēļ izskatās, ka 8. Putekšnīcām galā ir matiņu pušķis. Sievišķās ziedkopas sēdošas, nelielas, apmēram, 0,5 cm garas, parasti ar 2 — 5 ziediem, neizplaukušas līdzīgas lapu pumpuriem. Apziednis ir neuzkrītošs, saaudzis pie pamata ar sēklotni, mala brīva. Ziedi atrodas nobirstošu, ar matiņiem klātu seglapu žāklēs. Ir divas drīksnas, pavedienveida, purpursarkanas. Augļa vīkals zvanveida, augšdaļā vaļējs, nekārtni šķelts, tikpat garš, vai garāks, nekā auglis. Auglis — rieksts, gandrīz apaļš vai iegareni ovāls, brūni dzeltens, 1,5 — 2 cm garš. Zied martā, aprīlī, pirms lapu plaukšanas. Rieksti nogatavojas septembrī.[2]
Rieksti ir ēdami, satur ap 60% riekstu eļļas, kas pieder pie labākajām augu eļļām. Riekstu eļļu lieto arī parfimērijā. Balto, vieglo, labi plīstošo koksni izmanto galdniecībā. No zariem iegūst labu materiālu groziem. Tiek kultivētas ap 20 lazdu šķirnēm. Agro ziedu dēļ augs ir izmantojams biškopībā. Lazdas ir ļoti labi pavairojamas, it sevišķi ar celmu atvasēm un sakņu pumpuriem. Tās var pavairot ar noliekteņiem, spraudeņiem un sēklām.
Parastā lazda (Corylus avellana) ir bērzu dzimtas (agrāk lazdu dzimtas) koks. To augstums ir no 1,5 līdz 7 metriem. Aug pa vairākām kopā, veidojot krūmu pudurus. Lazdu dabiskais izplatības areāls ir Eiropa un Mazāzija. Plaši izplatīts Centrāleiropā un Austrumeiropā. Parastā lazda ir vienīgā lazdu ģints suga, kas aug Latvijā. Lazdu riekstus cilvēki lieto uzturā, lai gan lielāko daļu no tirdzniecībā esošajiem riekstiem iegūst no dižaugļu lazdas (Corylus maxima). Parastā lazda aug pamežā, krūmājos, gar ūdenskrātuvēm; lapkoku un jauktajos mežos. Parastās lazdas zinātniskais nosaukums ir radies no itāļu pilsētas Avellas nosaukuma, jo šīs pilsētas apkaime antīkajā pasaulē bija izslavēts lazdu riekstu audzēšanas reģions.
