Wenninger et al. (2009) investigated olfactory and visual orientation cues used by unmated and mated male and female Diaphorina citri to locate four different host plants.
Wenninger and Hall (2007, 2008) investigated several aspects of reproduction in Diaphorina citri.
Halbert and Manjunath (2004) reviewed the literature on huanglongbing, or citrus greening disease, and the Asian Citrus Psyllid (Diaphorina citri), one of the two known vectors of this serious citrus disease.
Diaphorina citri is an important vector transmitting Candidatus Liberibacter asiaticus (Las), the phloem-limited bacterium that causes huanglongbing (HLB) disease in citrus. Experiments by Mann et al. (2012) suggest that Las influences host selection behavior by D. citri by modifying the release of specific volatiles and plant nutritional contents, facilitating the spread of Las. While increased preference of insect vectors for virus-infected versus non-infected host plants has been demonstrated for both persistently and non-persistently transmitted viruses, little is known about similar interactions involving pathogenic bacteria.
TheAsian citrus psyllid,Diaphorina citri, is a sap-sucking,hemipteranbug in the family,Psyllidae. It is an important pest ofcitrusbeing one of only two knownvectorsof the serious citrus disease,Huanglongbingor greening disease. It is widely distributed in southern Asia, where it originated, and has spread to other citrus growing regionin parts of the Middle East, South and Central America, Mexico and the Caribbean. In the United States, this psyllid was first detected in Florida in 1998 and is now also found in Louisiana, Georgia, South Carolina, and California.The adultpsyllidis about four millimetres long with a fawn and brown mottled body and a light brown head. It is covered with a whitish, waxy secretion which makes it look dusty. The forewings are broadest at the back and have a dark edging around the edge with a pale gap near the top. Theantennaeare pale brown with black tips. It typically adopts a head down, tail up posture as it sucks sap.
Adapted from Wikipedia.
Diaphorina citri, the Asian citrus psyllid, is a sap-sucking, hemipteran bug in the family Psyllidae. It is one of two confirmed vectors of citrus greening disease.[1][2] It has a wide distribution in southern Asia and has spread to other citrus growing regions.
The Asian citrus psyllid originated in Asia but it is now also found in parts of the Middle East, South and Central America, Mexico, and the Caribbean. In the United States, the psyllid was first detected in Florida in 1998 and is now also found in Louisiana, Georgia, Arizona, South Carolina, Texas, and since 2003 in California.[1] In Southern California, the San Joaquin Valley, and Central Coast counties, such as San Luis Obispo, an eradication program has been instituted in an attempt to prevent it from becoming established.[3][4] In the whole of the United States and its territories, areas where this psyllid are found are under quarantine restrictions.[5]
The adult psyllid is about four millimetres long with a fawn and brown mottled body and a light brown head. It is covered with a whitish, waxy secretion which makes it look dusty. The forewings are broadest at the back and have a dark edging around the periphery with a pale gap near the apex. The antennae are pale brown with black tips. These features distinguish it from the superficially similar African citrus psyllid. It typically adopts a head down, tail up posture as it sucks sap. Aphids are often also present on citrus and psyllids can be distinguished from them by being more active, jumping insects, whereas aphids are sedentary. In addition, the antennae of a psyllid has ten segments whereas those of aphids usually have four or six segments. Most aphids have cornicles on the abdomen and psyllids lack these.[1]
The psyllid nymph moults five times. It is a yellowish-orange color and has no abdominal spots. The wing pads are prominent, especially in the later instars.[1]
The eggs are approximately 0.3 millimeters long, almond-shaped, thicker at the base and tapering toward the top. They are at first a pale color but turn yellow and later orange before they hatch. The long axis is placed vertical to the surface of the leaf.[1]
The psyllid has a bacteriome organ specialized for carrying two of its bacterial symbioants. Candidatus Carsonella ruddii, which provides nutrition, lives inside uninuclear bacteriocytes around the organ. Ca. Profftella armatura, which provides nutrition, defense toxins, and carotenoids, lives inside the syncytial cytoplasm of the organ.[6][7] Polyketide synthesis by the Profftella symbioant is increased when the insect is carrying the huanglongbing pathogen Liberibacter.[8]
Another insect of the same genus, Diaphorina cf. continua (open nomenclature term describing an unnamed species similar to Diaphorina continua), shares bacteriome symbioants.[7]
The insect can be infected by Wolbachia, which is then transmitted vertically via the egg. Wolbachia and Liberibacter can reside either within the U-shaped bacteriome, or mingle with gut cells as part of the gut microbiome.[6] Wolbachia is able to help Liberibacter survive bacteriophages by inhibiting cell lysis.[9]
Eggs are laid on the tips of growing shoots, between and near the unfolding leaves. A female may lay up to 800 eggs during her lifetime which may be several months. The whole development cycle takes from two to seven weeks depending on the temperature and the time of year.[10]
The wasps Brachygastra mellifica and Tamarixia radiata are a common parasitoids of D. citri.[11] Lady beetles are also important predators.
Psyllid nymphs are found on new shoots of citrus trees. As they feed, they produce a toxin that causes the plant tips to die back or become contorted, preventing the leaves from expanding normally.[3] However, direct damage from feeding by the psyllid is considered minor compared with the role the psyllid plays as the only known nonhuman vector of citrus greening disease.
Feeding can vector bacteria that causes one of the most devastating of citrus diseases, citrus greening disease. Affected trees bear small, asymmetrical fruit which are partially green and which are unsellable because of their poor size and quality.[3] There is laboratory evidence indicating it can also transmit another serious citrus disease caused by the Tristeza virus.[12]
The Asian citrus psyllid has a number of natural enemies including hoverflies, lacewings, several species of ladybird and a number of species of parasitic wasp.[13] One of these wasps, Tamarixia radiata, has proved very effective at controlling the pest and has been successfully released and become established in a number of citrus growing areas including Florida.[14][15] Both adults and nymphs of the psyllid can be controlled by the use of a wide range of insecticides.[16] Citrus greening disease is best controlled through an integrated strategy involving the use of healthy planting material, the control of vectors, and the prompt removal of infected trees and branches.[17]
Recent efforts have focussed on understanding the various sensory cues that the psyllid uses to locate its host plant. Insight into the insect's behavior may lead to better methods for its control. One study demonstrated that perception of reflected ultraviolet wavelengths enhanced attraction to a yellow trap.[18] Attempts to demonstrate attraction of the psyllid to volatile (air-borne) odors have failed to produce an effective attractant.[19] It appears that this tiny insect is attracted by color (yellow and UV wavelengths) and decides to stay and feed on a particular plant only after alighting on a leaf and tasting it by probing with its mouthparts (stylets). Small molecules such as formic acid and acetic acid stimulate probing activity.[20] These may be used in new, innovative traps or other devices.
Recent effort has illustrated that the spatial distribution of eggs and nymphs is a result of the movement patterns of gravid females in response to the oviposition sites. The dispersion indices were used to confirm the aggregated or contagious distribution pattern of D. citri population on the flushes within the tree and could be expressed by the negative binomial distribution. Measurable tests showed that distributions of eggs and nymphs in naturally occurring psyllid populations were highly aggregated, following initially aggregated migrations of adults and a contagious dispersion of adults on the flushes within trees as population densities increased.[21] Increased population density in the field resulted in greater dispersion of population was the consequence of females' dispersal and their selection of oviposition sites. Because the exponential increase in dispersion can be predicted by means of the population density of immature stages, a sampling plan was developed from the relationship between the dispersion behaviour and population density rather than the relationship between economic damage and population density.[22]
Diaphorina citri, the Asian citrus psyllid, is a sap-sucking, hemipteran bug in the family Psyllidae. It is one of two confirmed vectors of citrus greening disease. It has a wide distribution in southern Asia and has spread to other citrus growing regions.
Diaphorina citri, cuyo nombre común es psílido asiático o psílido asiático de los cítricos, es un hemíptero de la familia Liviidae,[1] cuya mayor importancia radica en ser transmisor de bacterias del género Candidatus, causantes del Huanglongbing de los cítricos.[1] Es imprescindible el control del vector para evitar la enfermedad.[2]
El período embrionario de este insecto dura entre 9,7 días a 15 ºC hasta 3,5 días a 28 ºC.[3] El adulto ubica los huevos en el extremo de los brotes tiernos, sobre y entre hojas desplegadas. A menudo se detecta un gran número de huevos en la misma ramita. Es condición para la oviposición la presencia de brotes tiernos. La hembra ovipone hasta 800 huevos durante su vida.[3] Las ninfas son sedentarias y se establecen sobre las ramitas tiernas y pecíolos, formando colonias de número variable de individuos. Los adultos tienen poca capacidad para sostener vuelos prolongados, pero pueden ser transportados a grandes distancias por el aire.[3]
La duración del ciclo biológico (huevo-adulto) varía de 14,1 a 49,3 días, a 28 ºC y 15 ºC, respectivamente. Las temperaturas entre 25 y 28 ºC son las más adecuadas para el desarrollo. El psílido no desarrolla a temperaturas superiores a 33 ºC o inferiores a 10 ºC.[3] El ciclo biológico también depende de la especie hospedante y de su variedad.[1]
Se distribuye ampliamente en el sur de Asia y se extendió a otras regiones productoras de cítricos en el continente americano.[1][3]
El control del insecto y el manejo de la enfermedad requieren un programa de manejo integrado de plagas. Si están presentes el vector y la enfermedad es necesario el control. Se considera que una población es elevada cuando se observan tres ninfas y cinco adultos por rama. Para realizar el monitoreo es conveniente observar el incremento de ninfas en los tallos o muestrear los adultos grávidos después del período invernal.[4] El abdomen de los adultos grávidos se vuelve anaranjado antes de la oviposición. Durante los períodos de infestaciones elevadas se debe hacer una pulverización cada 20 días para evitar una nueva infestación.[5]
En países afectados por huanglongbing, el manejo depende fuertemente del control cultural. Los árboles infectados deberían eliminarse cuando aparecen los síntomas de la enfermedad. Dado que el patógeno se mueve lentamente después de la infección, podría ser beneficiosa una poda severa. En general, se recomienda eliminar los árboles infectados de menos de 5 años. Si los árboles tienen entre 6 y 10 años, deberían eliminarse aquellos con niveles de infección del 75 %. De lo contrario, se podrían podar las ramas enfermas. Si las plantas tienen más de 10 años, se recomienda eliminar las ramas afectadas, hasta 40 % del árbol. No deberían plantarse nuevos árboles en huertos afectados por huanglongbing.
En ejemplares de cítricos adultos, los insecticidas sistémicos como imidacloprid, son eficientes para controlar esta plaga, mediante pulverizaciones en el tronco. Conviene realizar la aplicación antes de la brotación de primavera. Se pueden emplear inhibidores de la quitina para controlar los primeros estadios ninfales.[5]
D. citri es afectado por los patógenos Cladosporium sp. nr. oxysporum Berk. y M.A. Curtis y Capnodium citri Mont, que producen hasta 70 % de mortalidad cuando la humedad relativa diaria excede el 87 %.[5] Dentro de los parasitoides, Tamarixia (=Tetrasticus) radiata (Waterston) y Diaphorencyrtus aligarhensis, provocan hasta 60 % de mortalidad.[6] También hay predadores de distintos géneros y especies: Pseudodorus clavatus y Allograpta (Syrphidae); y Scymnus, Cycloneda sanguinea, Olla v-nigrum y Eriopis connexa (Coleoptera: Coccinellidae).[7]
Diaphorina citri, cuyo nombre común es psílido asiático o psílido asiático de los cítricos, es un hemíptero de la familia Liviidae, cuya mayor importancia radica en ser transmisor de bacterias del género Candidatus, causantes del Huanglongbing de los cítricos. Es imprescindible el control del vector para evitar la enfermedad.
Diaphorina citri on mahlaa imevä hyönteinen.
Diaphorina citri on itsessään merkittävä sitrusviljelmien tuholainen, mutta erityisesti sen levittämien bakteerien aiheuttama sitrusten vihertymistauti huanglongbing on pahimpia sitrustauteja. Taudin aiheuttaa Liberibacter asiaticus bakteeri. Eteläisestä Aasiasta peräisin oleva laji on levinnyt myös muihin sitrusten kasvatusalueille.
Diaphorina citri on mahlaa imevä hyönteinen.
Diaphorina citri on itsessään merkittävä sitrusviljelmien tuholainen, mutta erityisesti sen levittämien bakteerien aiheuttama sitrusten vihertymistauti huanglongbing on pahimpia sitrustauteja. Taudin aiheuttaa Liberibacter asiaticus bakteeri. Eteläisestä Aasiasta peräisin oleva laji on levinnyt myös muihin sitrusten kasvatusalueille.
Le psylle asiatique des agrumes (Diaphorina citri) est une espèce d'insectes hémiptères de la famille des Psyllidae.
Cet insecte suceur de sève est considéré comme un ravageur important des cultures d'agrumes. C'est en effet avec Trioza erytreae (psylle africain des agrumes), l'un des deux seuls cas confirmés de vecteurs d'une bactérie, Candidatus Liberibacter africanus, agent d'une grave maladie des agrumes, la maladie du dragon jaune ou Huanglongbing[1].
Le psylle asiatique des agrumes est largement répandu en Asie méridionale et s'est diffusé dans d'autres régions agrumicoles.
Le psylle asiatique des agrumes (Diaphorina citri) est une espèce d'insectes hémiptères de la famille des Psyllidae.
Cet insecte suceur de sève est considéré comme un ravageur important des cultures d'agrumes. C'est en effet avec Trioza erytreae (psylle africain des agrumes), l'un des deux seuls cas confirmés de vecteurs d'une bactérie, Candidatus Liberibacter africanus, agent d'une grave maladie des agrumes, la maladie du dragon jaune ou Huanglongbing.
Le psylle asiatique des agrumes est largement répandu en Asie méridionale et s'est diffusé dans d'autres régions agrumicoles.
Diaphorina citri ir lapblusiņu suga, kas tiek uzskatīta par vienu no lielākajiem citrusaugu kaitēkļiem, jo tā izplata citrusaugu zaļēšanas slimību, kuru izraisa baktērijas Candidatus Liberibacter.[1] Šo slimību uzskata par visnopietnāko citrusaugu slimību pasaulē.[2] Diaphorina citri ir aprakstīta Taivānā.[3] Sākotnēji izplatīta Āzijā un Tālajos Austrumos, taču netīšām mākslīgi introducēta Dienvidamerikā, Centrālamerikā un Ziemeļamerikā, kur šī lapblusiņas invāzija norisinās arvien jaunās teritorijās. Citrusaugu zaļēšanas slimības izplatīšanās dēļ ir nepieciešams samazināt lapblusiņas populāciju un pilnīgi iznīcināt to jaunajās teritorijās, lai novērstu slimības izplatīšanos. Šim nolūkam ir izveidotas dažādas ķīmiskās un bioloģiskās kontroles programmas.[2][3]
Diaphorina citri lapblusiņa ir izplatīta no Arābijas pussalas (Saūda Arābijas un Jemenas) un Afganistānas uz austrumiem caur Indijas subkontinentu, Dienvidaustrumāziju, Rjūkjū arhipelāgu, Japānas salu Kjusju, Taivānu, Honkongu, Ķīnas piejūras provincēm Guansji, Guandunu, Fudzjaņu un Džedzjanu, Filipīnām, caur Indonēzijas arhipelāgu Papua-Jaungvinejas dienvidaustrumiem. Klusā okeāna salās tā reģistrēta Havajās un Guamā.[2][4] Citrusaugu zaļēšanas slimība ir izplatīta lielākajā šī reģiona daļā.[2]
Amerikā Diaphorina citri pirmo reizi atklāta 1942. gadā Brazīlijā (Sanpaulu un Paranas štatos), taču citrusaugu zaļēšanas slimība Brazīlijā pirmo reizi reģistrēta 2004. gadā. 1990. gados šo sugu atklāja Jaunajā pasaulē Karībos, Vestindijā, Ziemeļamerikā un Centrālamerikā (tajā skaitā Meksikā un ASV). Floridas štata dienvidos un Gvadelupā lapblusiņa atklāta 1998. gadā. Jaunajā pasaulē citrusaugu zaļēšanas slimība ir reģistrēta tikai ASV Floridas štatā 2005. gadā. Pēc atklāšanas šī slimība ātri izplatījās pa visu Floridu. Daži spekulē, ka slimība parādījusies šeit vēl pirms lapblusiņas invāzijas. 1999. gadā lapblusiņa atzīmēta Abako salās un Granbahama salā (Bahamās);[3] 2001. gadā — Dominikānā, Kubā, Puertoriko un Teksasā. Pēc tam, kā liecina Halbert un Núñez 2004. gada dati, jaunas šī kaitēkļa populācijas konstatētas Meksikā, Venecuēlā un Argentīnā (1998. gadā), kā arī Kostarikā, Belizā un Hondurasā, kā liecina neapstiprināti dati.[2] 2008. gadā maija beigās lapblusiņas novēroja Džefersonā un Orleāna draudzē Luiziānas štatā; 2008. gada 2. septembrī — San Diego apgabalā Kalifornijas štatā; 2009. gada 7. oktobrī — Jūmas apgabalā Arizonas štatā; 2010. gada 21. aprīlī — Virgīnijas salās. 2011. gadā ASV šīs lapblusiņas jau bija sastopamas Alabamas, Arizonas, Kalifornijas, Floridas, Džordžijas, Havaju, Luiziānas, Misisipi, Puertoriko, Dienvidkarolīnas un Teksasas štatos, Guamas teritorijā un Virdžinijas salās.[5]
Diaphorina citri ir mazas lapblusiņas, kuru ķermeņa garums ir 2,7—3,3 mm. Galva ir gaiši brūna. Priekšējie spārni ir plašāki distālas daļas tuvu galotnei; lāsaini brūni, ar plašu blāvi brūnu svītru spārna centru.[2][6] Ūsas ir ar melnu virsotni ar diviem maziem, gaiši brūniem punktiem pa vidu. Dzīvie īpatņi aplikti ar baltu, vaska sekrētu, kas dot it kā putekļainu raksturu.[7] Pieaugušajiem īpatņiem ir diezgan raksturīga vēdera trīs krāsu kombinācija (pelēks/brūns, zils/zaļš un oranžs/dzeltens), kuras nozīme nav zināma.[8]
Mātītes un tēviņi atšķiras ar vēdera formu. Tēviņiem vēders ir izliekts uz augšu, bet mātītēm vēders ir taisns un garš ar punktainu galu.[7]
Ola ir 0,31 mm gara un 0,14 mm plaša, iestiepta un ovālā formā. Tikko dēta ola ir gaiši dzeltena, vēlāk tā kļūst gaiši oranža ar diviem sarkaniem punktiem.[2]
Nimfas ir zaļas vai blāvi oranžas. Tās iziet 5 attīstības stadijas. Pirmās stadijas nimfa ir 0,3 mm gara un 0,17 mm plata; tās ķermenis ir gaiši rozā krāsā ar divām sarkanām saliktajām acīm. Otrās stadijas nimfa ir 0,45 mm gara un 0,25 mm plata; tai redzami rudimentāri spārnu aizmetņi uz dorsuma (muguras). Trešās stadijas nimfa ir 0,74 mm gara un 0,43 mm plata, ar labi attīstītiem spārnu aizmetņiem un attīstītiem ūsu segmentiem; uz katras ūsas ir pa vienai skujiņai. Ceturtās stadijas nimfa ir 1,01 mm gara un 0,7 mm plata, ar mezotorokāliem spārnu aizmetņiem, kas sasniedz saliktās acs pirmo trešdaļu, metatorakāli spārnu aizmetņi sasniedz (abdominālo) vēdera trešo segmentu; uz katras ūsiņas ir pa divām skujiņām. Piektās stadijas nimfa ir 1,6 mm gara un 1 mm plaša; daži īpatņi kļūst zilgani zaļi, bet citi — blāvi oranži.[2]
Piektās stadijas nimfām ir šadas raksturīpašības:[2]
Vienā populācijā ir aptuveni vienāds mātīšu un tēviņu sastāvs.[9] Tās var atrast uz barības augiem jeb saimniekaugiem ar pie lapas virsmas piekļautu galvu un 30°—45° leņķī no lapas virsmas paceltu ķermeni.[2][10] Lapblusiņas piekļaujas ar galvu pie lapas virsmas, jo tās ar mutes orgāniem iekožas lapas audos, kur barojas ar floēmu.[4] Pieaugušas lapblusiņas barojas uz dažāda vecuma lapām, uz jauniem zariem un pumpuriem.[2][11] Lielāka lapblusiņu aktivitāte novērojama uz jauniem citrusaugiem.[10]
Lablusiņa savās pieauguša īpatņa un nimfu stadijās izraisa jauno lapu deformāciju, kas notiek dēļ lapblusiņu ietīšanās lapās, barojoties uz tām un toksisko siekalu nokļūšanas uz lapām dēļ.[11] Lapblusiņu darbības rezultātā augi inficējas ar Candidatus Liberibacter baktērijām, galvenokārt ar Liberobacter asiaticum, kas attīsta auga hlorozi cinka zuduma dēļ, tās rezultātā atmirst augu zari, samazinās un reducējas augļu lielums un kvalitāte.[10]
Pieaugušās mātītes producē baltu ekskretoru substanci, bet tēviņi izdala lipīgus pilienus. Lapblusiņām ir duroši un sūcoši mutes orgāni, kurus lapblusiņas iedur citrusaugu lapā un barojas ar floēmas audiem.[9]
Diaphorina citri lapblusiņai ir diezgan plašs saimniekaugu spektrs. Lieākoties lapblusiņas barojas ar rūtu dzimtas sugām galvenokārt no Aurantioideae apakšdzimtas, ka arī dažām sugām no Rutoideae un Toddalioideae apakšdzimtām.[10][12][11] Turklāt ir atzīmēts, ka lapblusiņas barojas arī uz citu dzimtu augiem, piemēram, uz zīdkoku un tauriņziežu dzimtu augiem.[3][13] Taču vairojas tās uz daudz mazāka saimniekaugu sugu skaita, gandrīz vienmēr tie ir no rūtu dzimtas, reti tās vairojas uz vīģeskoka (no zīdkoku dzimtas).[9]
Saimniekaugu saraksts:[9]
Bumbieru citrona grupas šķirna Citrus limetta 'Millsweet'
Pomerance
Saldais apelsīnkoks
Mandarīni
Greipfrūts
Persiešu laims
Murraya paniculata
Karijlapu koks
Pieaugušās lapblusiņas ir aktīvas. Iztraucētas tās spēj lēkt un lidot. Lido nelielās distancēs.[2] Lidojuma distance ir neliela, tāpēc ka lapblusiņu muskuļi, kas kustina spārnus, ir vāji attīstīti. Ilgākais reģistrētais laiks, ko lapblusiņas pavadījušas lidojot, ir 47 minūtes tēviņiem un 49 minūtes mātītēm. Lielākā reģistrētā lidojuma distance bija 978 metri mātītēm un 1241 metrs tēviņiem. Lidošanas ilgums var sasniegt 25 minūtes, ātrums bezvēja laikā var sasniegt 1,4 km stundā.[9]
Garas lidošanas distances, iespējams, sastāv no vairākām īsām distancēm. Garas distances Jorondzimas un Rjūkjū salās un starp tām teorētiski ir iespējamas, bet atkarīgas no vēja. Teorētiski iespējams, ka lapblusiņa var driftēt vējā 0,5—1 kilometru, tas ir atkarīgs vēja ātruma un pašas blusiņas lidošanas.[9]
Starp dabiskiem ienaidniekiem ir plēsēji un dažāda veida parazīti, piemēram, endoparazitoīdi un ektoparazitoīdi. Plēsēji mēdi visas Diaphorina citri stadija, bet parazīti galvenokārt vai vienīgi nimfas.[9][16]
Starp plēsējiem galvenokārt ir atzīmētas vaboļu kārtas pārstāvji. Visbiežāk no vabolēm Diaphorina citri lapblusiņām uzbrūk mārīšu dzimtas pārstāvji, dažreiz arī no skrejvaboļu un strupvaboļu dzimtām. Citi svarīgi plēsēji dažādos reģionos ir zirnekļi. Citi kukaiņi, kas ir atzīmēti kā Diaphorina citri plēsēji, ir plēvspārņi no skudru un lapseņu dzimtām, ērcītes no Anystidae un Phytoseiidae dzimtām, blaktis no koku laupītājblakšu, laupītājblakšu un Geocoridae dzimtām, divspārņi no ziedmušu dzumtas, tīklspārņi no zeltactiņu un Hemerobiidae dzimtām, spāres no upjuspāru dzimtas un dievlūdzēji.[16]
Parazīti ir atzīmēti tikai no plēvspārņu kārtas no Aphelinidae, Encyrtidae un Eulophidae dzimtām. No visiem zināmiem plēvspārņu parazītiem par galveniem un nopietniem Diaphorina citri parazītiem tiek uzskatīti Diaphorencyrtus aligarhensis un Tamarixia radiata un tāpēc tos izmantoja tās lapblusiņas populācijas samazināšanai jaunajās zemēs, kur labplusiņa bija introducēta.[16]
Dažas entomopatogēno sēnīšu sugas var inficēt Diaphorina citri lapblusiņas. Pie šādām sēnītēm pieder Isaria fumosorosea, Hirsutella citriformis, Cephalosphorium lecanii, Beauveria bassiana, Cladosporium oxysporum, Capnodium citri, kas ir sastopamas visā pasaulē; atsevišķi Ķīnā ir zināmas šādas sēnītes — Acrostalagmus aphidum, Paecilomyces javanicus, Verticillium lecanii un Beauveria bassiana.[17] Šīs sēnītes var būt izmantojami lapblusiņas bioloģiskajā kontrolē.[9]
Reinjonā Cladosporium oxysporum un Capnodium citri sēnītes ir lapblusiņas galvenie nāvējošie faktori. Tās var iznīcināt līdz pat 70% nimfu populācijā.[9][17]
Halls un līdzautori 2012. gadā atklājuši, ka Hirsutella citriformis sēnītes iznīcināja lielu daļu pieaugušo lapblusiņu Floridā rudens un ziemas mēnešos. Mumificēto īpatņu skaits vienām sasniedza 75% no vispārēja imago skait novērojamo uz saimniekaugu vecākām lapām. Toties, īsts mumificēto lapblusiņu procentu skaits var būt tikai 3—4%, pamatojoties uz to, ka uz jaunām lapām pieaugušo lapblusiņu ir 6 reizes vairāk nekā uz vecākām lapām.[9][17]
Isaria fumosorosea izolēta sēnīte var būt nāvējoša 95% indivīdu populācijā laboratoriskajos biotestēšanos.[9][17]
Pieaugušie īpatņi atrod pāri, izmantojot vienu no seismiskas vibrācijas signalizācijas veidiem. Turklāt mātītes izdala dzimuma feramonus, bet tos vēl neidentificēja. Tēviņi un mātītes pārojas vairākas reizes ar dažādiem partneriem. Pārošanās, olu dēšana un citas darbības notiek dienas laikā.[9]
Pieaugušie īpatņi var dzīvot no diviem mēnešiem līdz pusgadam.[11] Diaphorina citri lapblusiņām nenovēro dipauzes, taču ziemā (sausajā sezonā) populācija mazinās. Pa vienu gadu attīstās 9 — 10 lapblusiņu paaudzes, bet lauku siltumnīcās novēro līdz 16 paaudzēm pa vienu gadu.[5] Mātītes dēl olas uz augošu dzinumu galotnēm, uz vai starp uzplaukamām lapām, lapu pumpuros vai lapu padusēs.[6] Pa visu savu dzīvi (2 mēnešu periodā) mātīte var izdēt no 300 līdz 800 olu, maksimāli (ja mātītes dzīves ilgums ir lielāks par 2 mēnešiem) līdz pat 900 olu. Zemāka temperatūra pie kādas mātīte vel var dēt olu ir 16 °C, bet augstākā ir 41,6 °C, respektīvi vislabākā vides temperatūra olu atlikšanai ir 29,6 °C. Gaisa mitrums arī ietekmē olu dēšanu; ar gaisa mitrumu zemāk par 40% mātītes dēj maz olu.[9][7]
Olas attīstās 2—10 dienas pirms rodas nimfas.[11] Nimfas iziet piecas attīstīšanas stadijas. Visu piecu stadiju vesels dzīves cikls variē no 15 līdz 47 dienām, attiecībā no sezona.[5]
Diaphorina citri barojoties izraisa tiešu auga bojājumu. Pieaugušie īpatņi radā mazāku auga bojājumu nekā nimfas, jo iespējams tieši nimfu siekalas ir toksiskas.[6] Patogēnas baktērijas no Candidatus Liberibacter ģints (Liberibacter asiaticus, Liberibacter africanus, Liberibacter americanus), kas izplata parasti pieaugušās lapblusiņas un IV. un V. stadijas nimfas izraisa citrusaugu zaļēšanas slimību. Šī slimība ietekmē pasaules citrusaugu augļu produkciju un koncernu. Citrusaugu zaļēšanas slimība turpina izplatīties un tas liedz pētīt patogēna izplatītāja saimniekagu spektru, mijiedarbību ar parazitoīdiem un saimnieks-izplatītājs-patogēns mijiedarbību.[4][5]
Lielāku kaitējumu citrusaugiem lapblusiņas rada Ķīnā, ASV Florida štatā un Brazīlijā.[18] Citrusaugu audzētāji Brazīlija un Floridā pieņēmuši aizsardzības programmu pret citrusaugu zaļēšanas slimības, kas sastāv no trim punktiem: lapblusiņu ķīmiskā kontrole, agresīva slimo koku iznīcināšana un jauno veselo koku paaudzes stādināšana jaunajās vietās.[2]
Pieaugušās lapblusiņas bieži pārvietojas birzī. Maz ir zināms par telpisku lapblusiņu pārvietošanos starp kokiem birzī un starp birzu ainavas līmenī. Šīs izlaistas vietas aizpilde var palīdzēt efektīvai kontroles programmu izveidošanai. Vairāk nekā gaidīts inficēšanās skaits ir koku stādījumu birzes malās.[18][19]
Lapblusiņu bioloģiskai kontrolei izmanto to dabisku ienaidniekus, kas spēj iznīcināt lapblusiņas.[20] Šādam nolūkam jau tika izmantoti Tamarixia radiata un Diaphorencyrtus aligarhensis plēvspārņi, ar Āzijas izcelsmi. Tamarixia radiata ir idiobionts ektoparazitoīds, bet Diaphorencyrtus aligarhensis ir endoparazitoīds.[21] Šīs sugas bija introducētas (ievestas) dažos reģionos, tajā skaitā Maurīcijā, Reinjonā un ASV. Lapblusiņu nimfām biežāk uzbrūk Tamarixia radiata nekā Diaphorencyrtus aligarhensis Reinjonā. Tamarixia radiata tika atbrīvotas arī Taivānā un Gvadelupā, ka arī netīšam ievesti dažās citās vietās: Puertoriko, Venecuēlā, Brazīlijā un Ķīnā. Indijā un citās vietās Āzijā Tamarixia radiata plēvspārņiem uzbrūk dažādi hiperparazitoīdi.[9]
Maz ir zināms par to, kādi ienaidnieki spēj samazināt lapblusiņu invāziju, tomēr daži tiek uzskatīti par svarīgiem ienaidniekiem lapblusiņas bioloģiskajā kontrolē. Tai skaitā ir mārīšu dzimtas pārstāvji, kas ir visvārīgākie aģenti bioloģiskajā cīņā pret lapblusiņu Floridā. Atklāts, ka zirnekļi arī ir dabiski lapblusiņu ienaidnieki. Toties Saūda Arābijā zirnekļi sastāda 34% no visiem dabiskajiem lapblusiņas ienaidniekiem šajā reģionā. Citi svarīgi lapblusiņas ienaidnieki Saūda Arābijā ir Saprinus chalcites strupvaboles un Egapola crenulata skrejvaboles.[9]
Ķīmiskas vielas lapblusiņu kontrolei intensīvi izmantoja dažās ģeogrāfiskās vietās, tajā skaitā Floridā un Brazīlijā. Lapblusiņu un citrusaugu zaļēšanas slimības kontrolei izmantoja plaša spektra insekticīdus (tajā skaitā, imidakloprīdu, fenpropatrīnu, hlorpirifosu, dimetoatu), kas, protams, slikti ietekmēja arī dabīgos ienaidniekus, bet, no citas puses, ķimikālijas ietekmē ne tikai šīs lapblusiņas, bet arī citus citrusaugu kaitēkļus.[9][22] Daudzi, kas ir ieinteresēti lapblusiņu populācijas mazināšanā un iznīcināšanā, tic, ka šī stratēģija nav racionāla, jo lapblusiņām sāk attīstīties rezistence (pretestība) pret insekticīdiem.[22]
Diaphorina citri ir lapblusiņu suga, kas tiek uzskatīta par vienu no lielākajiem citrusaugu kaitēkļiem, jo tā izplata citrusaugu zaļēšanas slimību, kuru izraisa baktērijas Candidatus Liberibacter. Šo slimību uzskata par visnopietnāko citrusaugu slimību pasaulē. Diaphorina citri ir aprakstīta Taivānā. Sākotnēji izplatīta Āzijā un Tālajos Austrumos, taču netīšām mākslīgi introducēta Dienvidamerikā, Centrālamerikā un Ziemeļamerikā, kur šī lapblusiņas invāzija norisinās arvien jaunās teritorijās. Citrusaugu zaļēšanas slimības izplatīšanās dēļ ir nepieciešams samazināt lapblusiņas populāciju un pilnīgi iznīcināt to jaunajās teritorijās, lai novērstu slimības izplatīšanos. Šim nolūkam ir izveidotas dažādas ķīmiskās un bioloģiskās kontroles programmas.
Rầy chổng cánh (Danh pháp khoa học: Diaphorina citri) là một loài rầy thuộc họ rầy Psyllidae, chúng là một loài côn trùng có hại đối với các cây ăn quả có múi mà điển hình là cam, quýt, chanh, chúng là tác nhân chính của bệnh vàng lá gân xanh hay bệnh vàng lá cam (Greening) ở cây có múi. Đây được xem là đối tượng côn trùng gây hại nguy hiểm nhất trên cây có múi nói chung và cây cam sành nói riêng[1].
Rầy chổng cánh sinh trưởng và phát triển trong nhiều điều kiện nhiệt độ khác nhau, rầy trưởng thành có thể tồn tại được ở nhiệt độ lạnh – 4 độ C và cả vùng khí hậu nóng và khô. Thân hình chúng rất nhỏ, thành trùng dài từ 2-3mm, ít bay nhảy, có cánh dài, màu xám đen với vệt trắng lớn chạy từ đầu đến cuối cánh, lúc đậu cánh và bụng nhô cao hơn khỏi đầu tạo thành một đường xiên 30-45 độ C[2]. Khi đậu, cả cơ thể và cánh chổng ngược lên trời tạo thành góc 40-45 độ so với bề mặt lá (đây là đặc điểm nhận diện dễ nhất, vì hầu như chỉ có loài rầy này có cách đậu như vậy)[3][4].
Vòng đời của rầy chổng cánh từ 28-32 ngày, có thể có từ 12-14 thế hệ/năm. Chúng trưởng thành sau vũ hóa 4-5 ngày sẽ bắt cặp. Con cái đẻ khoảng 200-800 trứng vào ban ngày, thời gian ủ trứng từ 3-7 ngày, ấu trùng có 5 tuổi, phát triển trong thời gian từ 18-25 ngày[1]. Giai đoạn sâu non của rầy chổng cánh có 5 tuổi. Vòng đời rầy tương đối ngắn từ 19,6- 30,3 ngày tuỳ theo điều kiện nhiệt độ và ẩm độ của các tháng trong năm. Ở điều kiện miền Bắc hàng năm có 9- 10 lứa. Các đợt phát sinh với mật độ quần thể cao trong năm trùng với các thời điểm ra lộc của cây như lộc xuân vào tháng 3, 4 và lộc thu vào tháng 8, 9[5]
Vào mùa mưa, khi các họ cây có múi (cam, quýt, bưởi...) bắt đầu ra đọt non hoặc trổ bông, là lúc rầy chổng cánh xuất hiện và gây hại, đây được xem là đối tượng côn trùng gây hại nguy hiểm nhất trên cây có múi nói chung[2]. Rầy chổng cánh xuất hiện trên cây trồng khi có chồi non, nếu ký chủ chính như cam, quýt, bưởi... không có chồi non thì rầy di chuyển sang các ký chủ phụ như nguyệt quế, cằng thăng để duy trì mật số. Nếu cây bị bệnh trái thường nhỏ, không có giá trị thương phẩm[1][3].
Rầy chổng cánh (Danh pháp khoa học: Diaphorina citri) là một loài rầy thuộc họ rầy Psyllidae, chúng là một loài côn trùng có hại đối với các cây ăn quả có múi mà điển hình là cam, quýt, chanh, chúng là tác nhân chính của bệnh vàng lá gân xanh hay bệnh vàng lá cam (Greening) ở cây có múi. Đây được xem là đối tượng côn trùng gây hại nguy hiểm nhất trên cây có múi nói chung và cây cam sành nói riêng.
ミカンキジラミ（Diaphorina citri）とは、カメムシ目（半翅目）のキジラミ科に属する昆虫である。
幼虫、成虫とも柑橘類やゲッキツで樹液を吸って繁殖する。特にゲッキツを好む[1]。卵は黄色で、幼虫は体長1ミリから2ミリ。成虫は体長約3ミリで、体色は赤褐色ないし黒褐色、前翅には特徴的なまだら模様があり、2か月以上生存する。また、成虫は樹木上で吸汁する際、頭を下にして腹部を持ち上げ、翅を斜め上に突き出す姿勢をとるといった特徴がある。ミカンキジラミの増殖は新梢の発生と関連しており[2]、新梢発生時期には多く発生する[3]。
なお、ミカンキジラミの幼虫に寄生するハチとして、ミカンキジラミトビコバチとミカンキジラミヒメコバチがある[4]。また、豊橋技術科学大学の中鉢淳らの研究によれば、毒を作る細菌を体内の器官に共生させることによって、天敵から身を守っている[5][6]。
ミカンキジラミ自体が植物に与える被害としては、吸汁によって部分的な枯死を発生させる程度である。しかしながら、柑橘類に致命的な被害を与えるカンキツグリーニング病（黄龍病、HLB）を媒介するため、重大な害虫として知られている。カンキツグリーニング病菌にはアジア型、アフリカ型、アメリカ型があり、アジア型 (Candidatus Liberibacter asiaticus) はミカンキジラミが媒介昆虫となる[7]。罹病した木の樹液を吸うことで、病原体である細菌を保毒し、次に吸汁した木に伝染させる。日本においてはカンキツグリーニング病とともに特殊病害虫に指定されており、分布地域からの移動が制限されている[1]。
ミカンキジラミは農薬に対しては高い感受性を示す。カンキツグリーニング病には効果的な薬剤がないため、予防にはミカンキジラミの駆除が重要である[1]。また、ゲッキツはカンキツグリーニング病にかからないとされているが[8]、ミカンキジラミはゲッキツでよく繁殖するため、柑橘類への感染を防ぐためには周囲のゲッキツに寄生する個体の駆除も重要である[3]。
主に東南アジア、南西アジアや中近東などに生息する。アメリカ合衆国にはもともと生息していなかったが、1998 年にフロリダ州で、2001 年にはテキサス州で存在が確認された[9]。
日本においては、もともと奄美大島以南の南西諸島にしか生息していなかったが[10]、2002年には屋久島に北上したことが明らかになった[11]。さらに、2006年には鹿児島県指宿市で発見され、本土上陸が確認されている[12]。沖縄県、鹿児島県などの関係市町村及び植物防疫所などが駆除をすすめているが、根絶には至っていない。
.jpg)
