Sahāras gepards (Acinonyx jubatus hecki) ir viena no gepardu (Acinonyx jubatus) pasugām. To sauc arī par Ziemeļrietumāfrikas gepardu.
Saharās gepards ir reta un apdraudēta pasuga, pastāv uzskats, ka mūsdienās Sahāras gepardu populācija nepārsniedz 250 īpatņus.[1] Tas ir sastopams Ziemeļāfrikas teritorijās: Alžīrijā, Togo, Nigērā, Mali, Beninā un Burkinafaso.[2] Visvairāk Sahāras gepardu dzīvo Alžīrijā Ahagara kalnos, lai gan šis pieņēmums balstās uz 2009. gada 4 gepardu novērojumiem.
Sahāras gepards ir vientuļnieks un daļējs nomadnieks. Ļoti reti tēviņi izveido gepardu sugai raksturīgās koalīcijas. Mātītes parasti ieņem teritorijas, kurās ir visbagātākie barības resursi, bet tēviņi seko mātītēm.
Lai arī Sahāras gepards ir Āfrikas gepards, tas ārēji ir ļoti atšķirīgs. To kažoki ir ar īsāku apspalvojumu. Krāsa gaiša, gandrīz balta. Melnie pleķīši bieži virzienā no muguras pa sāniem uz leju kļūst arvien gaišāki, rūsgani brūni, līdz uz kājiem tie kļūst pavisam izbalējuši. Gepardiem ierastās melnās svītras no acu iekšējā kaktiņa līdz mutes kaktiņam bieži nav vispār. Seja var būt ar dažiem melnajiem pleķīšiem vai bez tiem.[3] Augumā Sahāras gepardi ir sīkāki un kaulaināki. To ķermeņa garums ir 1,70 m, svars 40 - 45 kg.[4] Tā kā Sahāras gepardi dzīvo tuksnesī, tie spēj iztikt ilgstoši bez ūdens, padzeroties no upuru asinīm.[3] Dienas laikā Sahāras gepardi slēpjas ēnā, un saviem mazuļiem mātītes iekārto slēptuves alās vai zem klinšu pārkarēm.[4]
Sahāras geparda galvenais medījums ir Sahāras zobenragantilopes, Dorkas gaceles un Dama geceles. Gepards neatteiksies arī no mazāka medījuma kā, piemēram, zaķa.
Sahāras gepards (Acinonyx jubatus hecki) ir viena no gepardu (Acinonyx jubatus) pasugām. To sauc arī par Ziemeļrietumāfrikas gepardu.
Saharās gepards ir reta un apdraudēta pasuga, pastāv uzskats, ka mūsdienās Sahāras gepardu populācija nepārsniedz 250 īpatņus. Tas ir sastopams Ziemeļāfrikas teritorijās: Alžīrijā, Togo, Nigērā, Mali, Beninā un Burkinafaso. Visvairāk Sahāras gepardu dzīvo Alžīrijā Ahagara kalnos, lai gan šis pieņēmums balstās uz 2009. gada 4 gepardu novērojumiem.
