Meža zīlīte (Periparus ater) ir neliela auguma zīlīšu dzimtas (Paridae) dziedātājputns, kas sastopams Eirāzijā un Ziemeļāfrikā, mērenajā un subtropu joslās.[1] Izdala 21 pasugu.[2]
Nesenā pagātnē meža zīlīte tika sistematizēta zīlīšu ģintī (Parus), tomēr pēdējo gadu DNS pētījumi zīlīšu dzimtas sistemātikā ir ieviesuši izmaiņas.[3]
Meža zīlīte izplatīta ļoti plašā areālā: gandrīz visā Eiropā, izņemot Islandi un galējos ziemeļos; ārpus Eiropas plašā zonā uz austrumiem pāri Sibīrijai līdz Sahalīnai, Kuriļu salām un Japānai; uz dienvidiem Ziemeļāfrikas rietumos, Turcijā, Kiprā un Kaukāzā, kā arī lokalizētas populācijas sastopamas Irānas ziemeļos, Turkmenistānā, Kazahstānā, Himalajos, Mjanmā, Ķīnas dienvidaustrumos un Taivānā.[1][4]
Ziemo ligzdošanas areālā, taču atsevišķos gados jaunie putni veic masveidīgas migrācijas areāla robežās.[4]
Meža zīlīte Latvijā ir samērā parasta ligzdotāja un nometniece, tomēr mazākā skaitā nekā citas zīlītes. Uzturas jauktos un skujkoku mežos, visbiežāk egļu mežos vai jauktos mežos ar egļu piejaukumu.[4][5] Reti sastopama ārpus veciem skujkoku mežiem.[6]
Daļa putnu rudenī klejo uz dienvidiem. Rudens ceļošanas laikā skaits gadu no gada ievērojami svārstās saistībā ar periodiskām invāzijām, kas izraisās gan gados ar labām ligzdošanas sekmēm, gan gados ar barības bāzes deficītu vasaras otrajā pusē — rudenī.[4][5] Latvijā ligzdo un caurceļo nominālpasuga P. a. ater.[4]
Meža zīlīte ir maza auguma zīlīte ar smalku, slaidu knābi un salīdzinoši īsu asti.[7][8] Tā ir vismazākā Latvijā sastopamā zīlīte.[5] Ķermeņa garums 10—12 cm, spārnu plētums 17—21 cm, svars 7,2—12 g.[7][9]
Nominālpasugai mugura un aste zilganpelēka, vēderpuse gaiši bēša. Galva ogļu melna ar baltiem laukumiem uz vaigiem un pakauša. Pazode melna. Uz spārniem divas baltu raibumiņu joslas, jo spārnu segspalvas ar baltiem galiem. Kopumā izskatās tumši pelēcīga. Kājas zilganpelēkas, knābis melns, acis tumši brūnas. Abi dzimumi izskatās līdzīgi, lai gan mātītei pazodes melnais laukums salīdzinoši šaurāks. Jaunie putni kopumā blāvāki, to pavēderes ar dzeltenīgāku nokrāsu.[5][8][10]
Pasugas savstarpēji atšķiras lielumā un ar apspalvojumu. Piemēram, Lielbritānijas meža zīlītei mugura ir viegli olīvzaļa, salīdzinot ar nominālpasugas pelēkbrūno muguru, bet Ziemeļāfrikas pasugai vaigi ir gaiši dzelteni, nevis balti. Toties Afganistānā un Pakistānā dzīvojošajai pasugai ir melns, smails cekuliņš, kā arī pavēdere ir tumši pelēka. Atšķirīgā izskata dēļ nesenā pagātnē tā tika klasificēta kā atsevišķa suga.
Āzijā ziemeļos dzīvojošās meža zīlītes ir lielākas nekā dienvidos, bet Eiropā Vidusjūras reģionā dzīvojošās ir lielākas nekā ziemeļu zīlītes. Astes garuma proporcija ar ķermeni dažādām pasugām arī ir atšķirīga. Jo pasuga dzīvo tālāk virzienā no dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem, jo aste kļūst garāka. [11]
Meža zīlīte ir nometnieks vai salīdzinoši īsu distanču gājputns. Ziemeļos dzīvojošās populācijas veic garākus pārlidojumus. Mājo skujkoku un jauktu koku mežos. Iemīļoti egļu meži, jaukti ar bērziem, un priežu meži, jaukti ar lapeglēm. Sastopama arī pilsētās un citu apdzīvoto vietu tuvumā, kur aug skujkoku stādījumi. Ārpus vairošanās sezonas daudz biežāk sastopama arī lapu koku mežos, parkos un dārzos.[1]
Ļoti kustīga, veikla un akrobātiska, bieži var novērot karājamies zarā ar kājām gaisā. Arī ātra un izveicīga lidotāja. Spēj lidot uz vietas, kamēr apskata lapu no apakšas un noņem kukaini no tās.[5][10] Ziemas periodā uzturas nelielos baros ar citu sugu zīlītēm, jo tām visām ir līdzīgi barošanās ieradumi.[12]
Barojas ar bezmugurkaulniekiem, skujkoku sēklām un augu sulu. Ziemā apmeklē putnu barotavas. Meža zīlīte apdzīvotās vietās māk pārdurt piena pakas, lai pamielotos ar krējumu.[1] Barību meklē galvenokārt skujkoku galotnēs un zaros vainaga ārpusē.[5] Smalkais knābis tai ļauj piekļūt pie sēklām zem čiekura zvīņām un pie kukaiņiem starp skujām.[10] Vasaras periodā veido barības uzkrājumus ziemai.[6] Ziemas periodā pārmeklē koku mizas spraugas, kurās ziemo kukaiņi. Labprāt apmeklē putnu barotavas. Īpašs gardums ziemā ir saulespuķu sēklas, zemesrieksti un speķis.[12][10]
Ligzdošanas sezona ilgst no marta beigām līdz jūlija beigām. Ligzdai kausveida forma, veidota gandrīz tikai no sūnām, reizēm izmantoti daži dzīvnieku mati un spalvas. Parasti atrodas koka dobumā vai spraugā (gan dabīgos, gan dzeņu kaltos koku dobumos), bet reizēm arī klints vai ēku konstrukciju spraugās un iedobēs, uz zemes zem akmeņu krāvumiem, kā arī putnu būrīšos.[1][5][12][10]
Sezonā 1—2 perējumi. Dējumā 3—13 baltas olas ar sarkanbrūniem raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst 14—16 dienas, perē tikai mātīte. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Jaunie putni izlido 16—20 dienu vecumā.[1][5][8][10]
Meža zīlīte ir 21 pasuga:[2]
Meža zīlīte (Periparus ater) ir neliela auguma zīlīšu dzimtas (Paridae) dziedātājputns, kas sastopams Eirāzijā un Ziemeļāfrikā, mērenajā un subtropu joslās. Izdala 21 pasugu.
Nesenā pagātnē meža zīlīte tika sistematizēta zīlīšu ģintī (Parus), tomēr pēdējo gadu DNS pētījumi zīlīšu dzimtas sistemātikā ir ieviesuši izmaiņas.