Eirāzijas brūnais lācis (Ursus arctos arctos) ir lāču dzimtas (Ursidae) viena no brūno lāču (Ursus arctos) pasugām. Eirāzijas brūno lāci mēdz saukt arī par parasto brūno lāci.
Tas dzīvo visā Eirāzijas ziemeļu daļā.[1] Arī Latvijā dzīvo tieši Eirāzijas brūnais lācis. Tie uzturas Latvijas mežainākajos apvidos, visbiežāk tie ir novēroti gar Igaunijas, Krievijas un Baltkrievijas robežu, arī Madonas un Gulbenes rajonā. Lācis ir manīts arī Kurzemē — Dundagas un Ances apkārtnē.[2] Gadījumu skaits, ka cilvēki Latvijā sastop lāci, pieaug. Speciālisti iesaka, ja mežā sastop lāci, tad lācim nedrīkst pagriezt muguru, bet, atmuguriski atkāpjoties, nevajadzētu nokrist, lai zvērs to neuztvertu kā cilvēka vājuma pazīmi. Nedrīkst arī izrādīt paniku, kliegt un vicināties ar rokām.[3]
Jaunākās DNS zinātniskās izpētes iespējas ļauj secināt, ka brūnais lācis ir radies apmēram pirms 5 miljoniem gadu, bet Eirāzijas brūnais lācis ir atdalījies no pārējiem brūnajiem lāčiem pirms 850 000 gadiem. Eirāzijas brūnajam lācim ir divas grupas: Rietumeiropas brūnie lāči un Austrumeiropas, Krievijas un Āzijas grupa. DNS pētījumi liecina, ka Rietumeiropas grupa ir sadalīta vēl divās lielākās apakšgrupās: Ibērijas pussalas lāči un Balkānu lāči.
Pētot Skandināvijas dienvidteritoriju brūnos lāčus, zinātnieki ir secinājuši, ka pēdējā ledus laikmeta laikā tie ir ieradušies no Pirenejiem. Toties Skandināvijas ziemeļteritoriju lāči ir radniecīgi Austrumeiropas lāčiem. To priekšteči ledus laikmetā visticamāk ir apdzīvojuši neaizsalušās teritorijas Urālu kalnu rietumu nogāzēs. No šejienes tie ir izplatījušies uz rietumiem.
Lielbritānijā brūnie lāči dzīvoja līdz apmēram 500. gadam mūsu ērā, tad tie tika izmedīti. Eirāzijas brūnos lāčus izmantoja Senās Romas asiņainajās izklaižu atrakcijās arēnā. Spēcīgākie lāči esot bijuši no Dalmācijas un Kaledonijas (seno romiešu Skotijas nosaukums).
Senajos laikos Eirāzijas brūnie lāči bija daudz plēsīgāki nekā mūsdienu lāči. To barības 80% bija dzīvnieku gaļa. Izzūdot lāču populācijai, mainījās arī to ēšanas ieradumi, viduslaikos gaļa lāču ikdienā sastādīja 40% no visas barības, toties mūsdienās tie ir tikai 10—15%.[4]
Eirāzijas brūnie lāči ir daudz mazāk agresīvi kā, piemēram, Amerikas brūnie lāči. Amerikā vidēji katru gadu brūnie lāči nogalina divus cilvēkus, Eiropā pēdējā gadsimta laikā ir datēti tikai 3 lāču uzbrukumu nāves gadījumi.[5]
Lai arī Eirāzijas brūnais lācis ir viens no mazākajiem brūnajiem lāčiem, tas ir lielākais no Latvijā sastopamajiem plēsīgajiem zvēriem. Tā svars ir atkarīgs no vecuma, dzimuma, kā arī gadalaika.[6] Rudenī tie ir smagāki, bet pavasarī pēc ziemas miega vieglāki. Tā svars parasti ir 100—200 kg. Lai gan ir datētas mātītes, kuras svēra 90 kg, un smagākais Eirāzijas brūnais lācis svēra 481 kg.[7] Ķermeņa garums 170—280 cm, ķermenis ir masīvs ar īsu, resnu kaklu. Galva plata, apaļa ar samērā īsu purnu un spēcīgiem žokļiem. Lācim ir 42 zobi. Ausis un aste ir īsas, acis salīdzinoši mazas. Kājas masīvas, ar platām piecpirkstainām pēdām un gariem nagiem, kas sasniedz 10 cm garumu. Kažoka matojums ir garš, sasniedzot 10 cm garumu, biezs un raupjš, parasti vienkrāsains. Krāsa variē no brūngandzeltenīgas līdz tumši brūnai vai pat pilnīgi melnai.[6] Eirāzijas brūnie lāči, kas dzīvo uz austrumiem no Urāliem, parasti ir gaišāki, un brūnais tonis ir sarkanāks, kā arī Āzijas pusē dzīvojošie lāči ir agresīvāki par tiem, kas dzīvo Eiropā.
Lācis zemē atstāj ļoti raksturīgus pēdu nospiedumus: priekškājām tie ir tikpat plati (9–19 cm), cik gari vai nedaudz platāki un ar labi saskatāmiem pirkstu un nagu iespiedumiem. Pakaļkāju pēdu nospiedumi pēc formas atgādina cilvēka kailas pēdas nospiedumus, tikai ir nedaudz platāki, ar sašaurinātu papēža daļu. Brūnā lāča pēdu nospiedumi Latvijā 2009. gadā ir novēroti Staicelē.[8]
Vietās, kur dzīvo lāči, var atrast saplosītus, satrupējušus celmus un guļošu koku stumbrus, apvērstu velēnu un izrakstus skudru pūžņus. Ar priekškāju nagiem maksimāli aizsniedzamā augstumā lācis iezīmē augošu koku stumbrus.[6]
Eirāzijas brūnais lācis (Ursus arctos arctos) ir lāču dzimtas (Ursidae) viena no brūno lāču (Ursus arctos) pasugām. Eirāzijas brūno lāci mēdz saukt arī par parasto brūno lāci.
Tas dzīvo visā Eirāzijas ziemeļu daļā. Arī Latvijā dzīvo tieši Eirāzijas brūnais lācis. Tie uzturas Latvijas mežainākajos apvidos, visbiežāk tie ir novēroti gar Igaunijas, Krievijas un Baltkrievijas robežu, arī Madonas un Gulbenes rajonā. Lācis ir manīts arī Kurzemē — Dundagas un Ances apkārtnē. Gadījumu skaits, ka cilvēki Latvijā sastop lāci, pieaug. Speciālisti iesaka, ja mežā sastop lāci, tad lācim nedrīkst pagriezt muguru, bet, atmuguriski atkāpjoties, nevajadzētu nokrist, lai zvērs to neuztvertu kā cilvēka vājuma pazīmi. Nedrīkst arī izrādīt paniku, kliegt un vicināties ar rokām.
