Melnkakla gulbis (Cygnus melancoryphus) ir liela auguma zosu apakšdzimtas (Anserinae) ūdensputns, kas pieder gulbju ģintij (Cygnus). Tas ir lielākais Dienvidamerikas ūdensputns,[1] bet mazākais gulbju ģintī.[2] Tomēr tas nav vismazākais gulbis, jo par melnkakla gulbi mazāks ir pundurgulbis (Coscoroba coscoroba) no pundurgulbju ģints.[1]
Melnkakla gulbis mājo saldūdens ezeros, sālsūdens lagūnās un piekrastes ezeros Dienvidamerikas dienvidu daļā. Tas ligzdo Čīles dienvidos, Patagonijā, Ugunszemē un Folklenda Salās.[2] Retu reizi to var novērot Antarktīdā.[3] Ziemas periodā melnkakla gulbis migrē ziemeļu virzienā uz Paragvaju un Brazīlijas dienvidiem.[2] Lielākā populācija līdz 2005. gadam mājoja Lielās Čīles zemestrīces izveidotajos mitrājos Krusesas upes krastos Valdivijas apkārtnē. Pēc Valdivijas elektrostacijas avārijas 2005. gadā, kad upē ieplūda milzīgs dzelzs un smago metālu piesārņojums, no 5000 lielās populācijas palika tikai 4 putni. Liela daļa nomira vai aizlidoja.[4]
Pieaudzis melnkakla gulbis ir 102-140 cm garš,[1] spārnu plētums 135 – 177 cm,[5] svars 3,5-6,7 kg.[1] Tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes. Gulbis ir balts ar melnu kaklu un galvu. Tam ir melns vai tumši pelēks knābis ar sarkanu pauguru un aiz acīm balta svītra, kas kontrastē ar melno galvu. Kājas - gaiši rozā. Abu dzimumu ārējais izskats, neņemot vērā auguma atšķirības, ir vienāds. Arī knābja paugurs tēviņiem ir lielāks nekā mātītēm, īpaši riesta laikā.[1] Mazuļi ir gaiši pelēki ar melniem knābjiem un kājām.
Neskatoties uz relatīvi īsajiem spārniem, melnkakla gulbis ir samērā ātrs un spēcīgs lidotājs, kas migrācijas laikā spēj veikt garas distances un sasniegt ātrumu 80 km/h.[1] Tomēr uz sauszemes tie nav sevišķi izveicīgi, jo to pakaļkājas anatomiski novietotas izteikti uz aizmuguri.
Pēc ligzdošanas pieaugušajiem putniem mainās apspalvojums un tie zaudē visas lidspalvas, kļūstot nespējīgi lidot apmēram vienu mēnesi. Īsi pirms ūdenstilpes sāk aizsalt un pārklāties ar ledu, melnkakla gulbji uzsāk migrāciju uz ziemošanas vietām. Ģimenes (pāris un tā pieaugušie mazuļi) paliek kopā visu ziemu un kopā atgriežas ligzdošanas teritorijā, bet vecāki jaunos putnus padzen no ligzdas teritorijas. Jaunie gulbji veido kopīgus barus, lai barotos, līdz izveido savu ģimeni. Melnkakla gulbjiem ir ļoti spēcīgas ģimeņu saites. Reizēm jaunie putni pēc ligzdošanas sezonas atgriežas pie saviem vecākiem, lai kopā atkal migrētu uz ziemeļiem.[1]
Melnkakla gulbji pamatā barojas ar aļģēm un dažādiem ūdensaugiem, bet tie barojas arī ar zāli, graudiem un retu reizi ar kukaiņiem, zivju mazuļiem un ikriem, kā arī nelieliem bezmugurkaulniekiem, kurus noķer ūdenī. Tikai mazuļi intensīvi barojas ar ūdens kukaiņiem un vēžveidīgajiem, jo, lai strauji izaugtu un nobriestu, tiem ir nepieciešama olbalumvielām bagāta barība.
Parasti melnkakla gulbji seklos ūdeņos ar savām spēcīgajām kājām ierokas gultnes dūņās, izraustot augus un izbiedējot kukaiņus, kurus uzlasa mazuļi. Pieaugušie putni uzlasa uzpeldējušos augus, vai pabāž galvu ar kaklu zem ūdens un izrauj augus no gultnes. Tie barojas, arī peldot cieši gar krasta līniju un plūkājot zāli vai uzlasot sēklas. Melnkakla gulbjiem bieži seko citi ūdensputni, kas tāpat kā to mazuļi medī iztraucētos bezmugurkaulniekus.
Melnkakla gulbji ligzdo saldūdens ezeru vai lēni plūstošu upju krastos, vietās, kur bagātīgi aug gulbju iecienītie augi. Lai arī dzimumbriedumu tie sasniedz 2 gadu vecumā un daži sāk ligzdot jau divgadīgi, tomēr parasti melnkakla gulbji ligzdot sāk 3 - 7 gadu vecumā.[1] Līdzīgi kā citi gulbji, arī melnkakla gulbis veido pāri uz mūžu. Pāris tiek nomainīts gadījumos, ja viens no pāra iet bojā. Tomēr reizēm pāris "šķiras", ja izjūk perēšana.[1]
Ligzdošana parasti notiek periodā no jūlija līdz novembrim. Ligzdas vieta tiek piemeklēta seklā ūdens jomā, ko bagātīgi ieskauj un noslēpj augi. Melnkakla gulbji ligzdo samērā izklaidus, bieži tas notiek mātītes dzimtās ligzdas tuvumā. Vietu izvēlas mātīte, bet tēviņš teritoriju apsargā. Pāris atgriežas savā ligzdā atkārtoti, īpaši, ja mazuļi izaudzēti pirms tam sekmīgi.[1] Ligzdu parasti ieskauj ūdens, un tā bieži tiek būvēta uz bebru vai ondatru uzkalniņiem un dambjiem, vai uz peldošu augu sanesumiem, vai nelielām salām. Jaunu ligzdu pāris būvē kopīgi apmēram 2 nedēļas - tēviņš pienes materiālus, bet mātīte tos sakrauj kaudzē un ar ķermeni pēc tam noplacina. Ligzdas iekšpuse tiek izklāta ar dūnām un spalviņām. Pabeigta ligzda ir 1 - 3,5 m diametrā, ko parasti ieskauj 6 - 9 metrus plats ūdens joms.[1]
Dējumā ir 4 - 7 krēmbaltas olas. Ja mātītei tas ir pirmais dējums, olu ir mazāk. Perēšana sākas tikai tad, kad dēšana ir pabeigta. Inkubācijas periods ilgst apmēram 36 dienas. Perē tikai mātīte, bet tēviņš atrodas tās tuvumā, rūpīgi aizsargājot ligzdas vietu. Ļoti retos gadījumos tēviņš nomaina mātīti perēšanā. Lai barotos, mātīte pamet ligzdu uz ļoti īsu brīdi un barojas ligzdas tuvumā. Pametot ligzdu, tā olas apsedz ar ligzdas materiālu, bet tēviņš agresīvi turpina sargāt ligzdu.[1]
Mazie gulbēni izšķiļoties ir segti ar pelēkām dūnām. Jau pēc 24 stundām mazuļi spēj pamest ligzdu, bet vēl pēc dienas tie peld un nirst un veikli slēpjas no ienaidniekiem. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Pirmās nedēļas un aukstos klimatiskajos apstākļos vecāki silda mazuļus. Tie bieži pārvietojas uz vecāku mugurām ne tikai, lai sasildītos, bet arī, lai drošāk pārvarētu garākus attālumus līdz barošanās vietām. Sasniedzot 2 nedēļu vecumu, mazuļi paši spēj baroties, medījot kukaiņus un vēžveidīgos - krabjus, omārus, vēžus, garneles un krilus.[1] Sasniedzot 4--6 nedēļu vecumu, gulbēni lēnām sāk kļūt par veģetāriešiem, bet 2 - 3 mēnešu vecumā tie barojas līdzīgi pieaugušajiem putniem. Lidot tie sāk 13 - 17 nedēļu vecumā.[1]
Melnkakla gulbis (Cygnus melancoryphus) ir liela auguma zosu apakšdzimtas (Anserinae) ūdensputns, kas pieder gulbju ģintij (Cygnus). Tas ir lielākais Dienvidamerikas ūdensputns, bet mazākais gulbju ģintī. Tomēr tas nav vismazākais gulbis, jo par melnkakla gulbi mazāks ir pundurgulbis (Coscoroba coscoroba) no pundurgulbju ģints.
.jpg)
