Die Blouhaaie (Carcharhinidae) is 'n kraakbeenvis-familie wat hoort tot die orde Carcharhiniformes. Daar is twaalf genera met vyftig spesies wat hoort tot dié familie en drie en twinig van die spesies kom aan die Suid-Afrikaanse kus voor.
Die familie het twee dorsale vinne en 'n anale vin. Die lengte van die onderste lob van die stert is ongeveer ⅓ tot 'n ½ van die lengte van die boonste stertlob. Die familie kan tot 7.4 m lank word. Slegs twee van die spesies wat aan die Suid-Afrikaanse kus voorkom bly slegs in die oseaan. Die ander kom ook voor in riviere, riviermondings en strandmere.
Die volgende genera en gepaardgaande spesies kom aan die Suid-Afrikaanse kus voor:
Die Blouhaaie (Carcharhinidae) is 'n kraakbeenvis-familie wat hoort tot die orde Carcharhiniformes. Daar is twaalf genera met vyftig spesies wat hoort tot dié familie en drie en twinig van die spesies kom aan die Suid-Afrikaanse kus voor.
Carcharhinidae (lat. Carcharhinidae) karxarinkimilər dəstəsinə aid heyvan fəsiləsi.
La família de peixos carcarínids (Carcharhinidae) és una de les que té més representants de l'ordre dels carcariniformes i conté espècies perilloses per als humans.
Són pelàgics d'aigües càlides i temperades però també n'hi ha espècies costaneres.
Són molt actius i grans nedadors i, per això, cada vegada es capturen amb més freqüència a la pesca esportiva.
La família de peixos carcarínids (Carcharhinidae) és una de les que té més representants de l'ordre dels carcariniformes i conté espècies perilloses per als humans.
Modrounovití (Carcharhinidae) jsou jednou z čeledí žraloků z řádu žralounů (Carcharhiniformes). Stejně jako pro ostatní zástupce tohoto řádu jsou pro ně charakteristické dvě hřbetní ploutve a pět žaber. Většina druhů je živorodá. Některé druhy z této čeledi se vyskytují ve sladkovodních vodách. Velikost druhů sahá od 69 cm do 7,5 metru a některé z druhů jsou pro člověka nebezpečné. Do této čeledi se řadí 52 druhů žraloků ve 12 rodech.[1]
Obrázky, zvuky či videa k tématu modrounovití ve Wikimedia Commons
Modrounovití (Carcharhinidae) jsou jednou z čeledí žraloků z řádu žralounů (Carcharhiniformes). Stejně jako pro ostatní zástupce tohoto řádu jsou pro ně charakteristické dvě hřbetní ploutve a pět žaber. Většina druhů je živorodá. Některé druhy z této čeledi se vyskytují ve sladkovodních vodách. Velikost druhů sahá od 69 cm do 7,5 metru a některé z druhů jsou pro člověka nebezpečné. Do této čeledi se řadí 52 druhů žraloků ve 12 rodech.
Die Requiemhaie (Carcharhinidae) bilden eine zur Ordnung der Grundhaie (Carcharhiniformes) gehörige Familie von Haien (Selachii). Manchmal werden sie auch als Menschenhaie oder Grauhaie bezeichnet, obwohl letztere Bezeichnung auch für die Familie der Kammzähnerhaie gebraucht wird, oder sie werden nach dem Namen der Ordnung Grundhaie genannt. Requiemhaie kommen weltweit in allen Meeresgewässern der tropischen und gemäßigten Breiten vor und finden sich auch im Brackwasser, zum Beispiel vor Flussmündungen, und Süßwasser. Ihr wissenschaftlicher Name leitet sich aus dem Griechischen von karcharos, „scharf“ und rhis (Genitiv rhinos), „Nase“ ab. Der jetzige deutsche Name stammt aus dem Amerikanischen, durch Volksetymologie vom französischen Wort requin für „Hai“.[1]
Die meist zwischen einem und sieben bis acht Meter langen, graubraun gefärbten Requiemhaie besitzen eine Afterflosse und zwei Rückenflossen, von denen die vordere größer ist als die hintere, und zeichnen sich zudem durch fünf Kiemenspalten, rundliche Augen mit speziellen Augenlidern und klingenartige einspitzige Zähne aus.
Requiemhaie sind starke Schwimmer und ernähren sich räuberisch von verschiedenen Fischen, darunter anderen Haien, sowie Tintenfischen, Krebstieren, Schildkröten und Meeressäugern wie Robben sowie gelegentlich von Seevögeln. Die Weibchen sind lebendgebärend.
Die engsten Verwandten der Gruppe sind vermutlich die Wieselhaie (Hemigaleidae). Aus der erdgeschichtlichen Periode des Paläozän sind mit Abdounia und Danogaleus die ersten Fossilien bekannt, unter anderem entdeckt im Ouled-Abdoun-Becken in Marokko.[2]
Man unterscheidet in der Familie insgesamt zwölf Gattungen mit fast 60 Arten, von denen die Gattung Carcharhinus mit 36 Arten die größte ist. In diese wird zum Beispiel der Schwarzspitzen-Riffhai (Carcharhinus melanopterus) gestellt.
Der bis 2021 zu den Requiemhaien gehörende Tigerhai (Galeocerdo cuvier) wird seit 2022 in eine eigenständige, monotypische Familie gestellt, die Galeocerdonidae.[9]
Die Requiemhaie (Carcharhinidae) bilden eine zur Ordnung der Grundhaie (Carcharhiniformes) gehörige Familie von Haien (Selachii). Manchmal werden sie auch als Menschenhaie oder Grauhaie bezeichnet, obwohl letztere Bezeichnung auch für die Familie der Kammzähnerhaie gebraucht wird, oder sie werden nach dem Namen der Ordnung Grundhaie genannt. Requiemhaie kommen weltweit in allen Meeresgewässern der tropischen und gemäßigten Breiten vor und finden sich auch im Brackwasser, zum Beispiel vor Flussmündungen, und Süßwasser. Ihr wissenschaftlicher Name leitet sich aus dem Griechischen von karcharos, „scharf“ und rhis (Genitiv rhinos), „Nase“ ab. Der jetzige deutsche Name stammt aus dem Amerikanischen, durch Volksetymologie vom französischen Wort requin für „Hai“.
Requiem sharks are sharks of the family Carcharhinidae in the order Carcharhiniformes. They are migratory, live-bearing sharks of warm seas (sometimes of brackish or fresh water) and include such species as the tiger shark, bull shark, lemon shark, spinner shark, blacknose shark, blacktip shark, grey reef shark, blacktip reef shark, silky shark, dusky shark, blue shark, copper shark, oceanic whitetip shark, and whitetip reef shark.
Family members have the usual carcharhiniform characteristics. Their eyes are round, and one or two gill slits fall over the pectoral fin base. Most species are viviparous, the young being born fully developed. They vary widely in size, from as small as 69 cm (2.26 ft) adult length in the Australian sharpnose shark, up to 5.5 m (18 ft) adult length in the tiger shark.[1] Scientists assume that the size and shape of their pectoral fins have the right dimensions to minimize transport cost.[2] Requiem sharks tend to live in more tropical areas, but tend to migrate. Females release a chemical in the ocean in order to let the males know they are ready to mate. Typical mating time for these sharks is around spring to autumn.[3]
Requiem sharks are among the top five species involved in shark attacks on humans;[4] however, due to the difficulty in identifying individual species, a degree of inaccuracy exists in attack records.[5]
The common name requiem shark may be related to the French word for shark, requin, which is itself of disputed etymology. One derivation of the latter is from Latin requiem ("rest"), which would thereby create a cyclic etymology (requiem-requin-requiem), but other sources derive it from the Old French verb reschignier ("to grimace while baring teeth").
The scientific name Carcharhinidae was first proposed in 1896 by D.S. Jordan and B.W. Evermann as a subfamily of Galeidae (now replaced by "Carcharhinidae").[6][7] The term is derived from Greek κάρχαρος (karcharos, sharp or jagged); and ῥί̄νη (rhinē, rasp), both elements describe the jagged, rasp-like skin.[8] Rasp-like skin is typical of shark skin in general, and is not diagnostic to Carcharhinidae.
The oldest member of the family is Archaeogaleus lengadocensis from the Early Cretaceous (Valanginian) of France.[9] Only a handful of records of the group are known from prior to the beginning of the Cenozoic.[10] Modern carcharinid sharks have extensively diversified in coral reef habitats.[11]
Requiem sharks are extraordinarily fast and effective hunters. Their elongated, torpedo-shaped bodies make them quick and agile swimmers, so they can easily attack any prey. They have a range of food sources depending on their location and species that includes bony fish, squids, octopuses, lobsters, turtles, marine mammals, seabird, other sharks and rays. They are often considered the "garbage cans" of the seas because they will eat almost anything, even non-food items like trash. They are migratory hunters that follow their food source across entire oceans. They tend to be most active at night time, where their impressive eyesight can help them sneak up on unsuspecting prey. Most requiem sharks hunt alone, however some species like the whitetip reef sharks and lemon sharks are cooperative feeders and will hunt in packs through coordinated, timed attacks against their prey.
The 60 species of requiem shark are grouped into 12 genera:[1]
.png){kind=small}
.png){kind=small}
.png){kind=small}
.png){kind=small}
.png){kind=small}
.png){kind=small}
.png){kind=small}
.png){kind=small}
.png){kind=small}
.png){kind=small}
† = extinct
Blacktip reef shark, Carcharhinus melanopterus Spinner shark, Carcharhinus brevipinna, from the Gulf of Mexico Galapagos shark, Carcharhinus galapagensis Lemon shark, Negaprion brevirostris, at Tiger Beach, Bahamas Blue shark, Prionace glauca Requiem sharks are sharks of the family Carcharhinidae in the order Carcharhiniformes. They are migratory, live-bearing sharks of warm seas (sometimes of brackish or fresh water) and include such species as the tiger shark, bull shark, lemon shark, spinner shark, blacknose shark, blacktip shark, grey reef shark, blacktip reef shark, silky shark, dusky shark, blue shark, copper shark, oceanic whitetip shark, and whitetip reef shark.
Family members have the usual carcharhiniform characteristics. Their eyes are round, and one or two gill slits fall over the pectoral fin base. Most species are viviparous, the young being born fully developed. They vary widely in size, from as small as 69 cm (2.26 ft) adult length in the Australian sharpnose shark, up to 5.5 m (18 ft) adult length in the tiger shark. Scientists assume that the size and shape of their pectoral fins have the right dimensions to minimize transport cost. Requiem sharks tend to live in more tropical areas, but tend to migrate. Females release a chemical in the ocean in order to let the males know they are ready to mate. Typical mating time for these sharks is around spring to autumn.
Requiem sharks are among the top five species involved in shark attacks on humans; however, due to the difficulty in identifying individual species, a degree of inaccuracy exists in attack records.
Los carcarrínidos (Carcharhinidae) son una familia de elasmobranquios selacimorfos del orden Carcharhiniformes, que incluye algunos de los tiburones más conocidos y comunes, como los cazones, tintoreras, tollos, etc. Tienen los ojos redondos y las aletas pectorales están situadas completamente por detrás de las cinco hendiduras de las branquias. La mayoría de las especies son vivíparas y sus crías nacen totalmente desarrolladas.
Algunos de estos tiburones alcanzan un tamaño muy considerable. El récord lo tiene el tiburón tigre, que llega a medir 7,2 m.[cita requerida]
Género Carcharhinus
Género Galeocerdo
Género Glyphis
Género Isogomphodon
Género Lamiopsis
Género Loxodon
Género Nasolamia
Género Negaprion
Género Prionace:
Género Rhizoprionodon
Género Scoliodon
Género Triaenodon
Datos: Q48191
Multimedia:
Especies: Carcharhinidae
Los carcarrínidos (Carcharhinidae) son una familia de elasmobranquios selacimorfos del orden Carcharhiniformes, que incluye algunos de los tiburones más conocidos y comunes, como los cazones, tintoreras, tollos, etc. Tienen los ojos redondos y las aletas pectorales están situadas completamente por detrás de las cinco hendiduras de las branquias. La mayoría de las especies son vivíparas y sus crías nacen totalmente desarrolladas.
Algunos de estos tiburones alcanzan un tamaño muy considerable. El récord lo tiene el tiburón tigre, que llega a medir 7,2 m.[cita requerida]
Carcharhinidae Carcharhiniformes ordenako familia bat da. Espezie batzuk nahiko handiak izan daitezke, handiena 7,2 metro ere izan ditzakeen tigre-marrazoa izanik.
Marrazoaren antzeko gorputza dute. Bi bizkar-hegal dituzte, aurrekoa tente luzea eta sabel-hegalak baino aurrerago izaten duena, eta txiki luzexka bestea. Tintoleta da familia honetako arrainik ezagunena.[2]
Artikulu hau biologiari buruzko zirriborroa da. Wikipedia lagun dezakezu edukia osatuz. Carcharhinidae Carcharhiniformes ordenako familia bat da. Espezie batzuk nahiko handiak izan daitezke, handiena 7,2 metro ere izan ditzakeen tigre-marrazoa izanik.
Marrazoaren antzeko gorputza dute. Bi bizkar-hegal dituzte, aurrekoa tente luzea eta sabel-hegalak baino aurrerago izaten duena, eta txiki luzexka bestea. Tintoleta da familia honetako arrainik ezagunena.
Tiikerihait, aikaisemmalta nimeltään ihmishait[2] (Carcharhinidae) on luomihaikalojen lahkoon kuuluva heimo. Se on yksi suurimmista haiheimoista,[3] ja sisältää 59 lajia.[4]
Suurin tiikerihailaji on tiikerihai, joka kasvaa jopa 7,5-metriseksi; pienin laji on Rhizoprionodon taylori, joka kasvaa noin 70 senttimetriä pitkäksi.[5] Tiikerihait ovat ulkomuodoltaan tyypillisiä haita.[3] Kaikilla lajeilla on viisi kidusrakoa, kaksi selkäevää ja yksi peräevä. Pyrstön kahdesta puoliskosta ylimmäinen on paljon suurempi.[2][3] Tiikerihait elävät pääasiassa trooppisissa ja lauhkeissa merissä, mutta joitakin lajeja tavataan myös suolattomissa vesissä.[2][3]
Kuten kaikki muutkin hait, tiikerihait ovat lihansyöjiä ja käyttävät ravinnokseen kalaa ja muita eläimiä. Jotkut suurimmista tiikerihailajeista saattavat olla ihmiselle vaarallisia,[3] ja ne aiheuttavat suurimman osan ihmisiin kohdistuvista haihyökkäyksistä.[5] Tiikerihait ovat joko ovovivipaarisia tai vivipaarisia, ja poikaset syntyvät kuoriuduttuaan ja kehityttyään naaraan kohdussa.[2] Aiemmin uskottiin, että tiikerihait ilmestyivät vasta paleogeenikaudella, jolloin heimo olisi ollut nuorin nykyisistä hairyhmistä.[2] Kuitenkin vuonna 2014 kuvattiin fossiilinen tiikerihaisuku Archaeogaleus, joka on peräisin varhaisliitukaudelta.[1]
Tiikerhaita on 59 lajia, jotka luokitellaan 12 sukuun:[4]
Tiikerihait, aikaisemmalta nimeltään ihmishait (Carcharhinidae) on luomihaikalojen lahkoon kuuluva heimo. Se on yksi suurimmista haiheimoista, ja sisältää 59 lajia.
Suurin tiikerihailaji on tiikerihai, joka kasvaa jopa 7,5-metriseksi; pienin laji on Rhizoprionodon taylori, joka kasvaa noin 70 senttimetriä pitkäksi. Tiikerihait ovat ulkomuodoltaan tyypillisiä haita. Kaikilla lajeilla on viisi kidusrakoa, kaksi selkäevää ja yksi peräevä. Pyrstön kahdesta puoliskosta ylimmäinen on paljon suurempi. Tiikerihait elävät pääasiassa trooppisissa ja lauhkeissa merissä, mutta joitakin lajeja tavataan myös suolattomissa vesissä.
Kuten kaikki muutkin hait, tiikerihait ovat lihansyöjiä ja käyttävät ravinnokseen kalaa ja muita eläimiä. Jotkut suurimmista tiikerihailajeista saattavat olla ihmiselle vaarallisia, ja ne aiheuttavat suurimman osan ihmisiin kohdistuvista haihyökkäyksistä. Tiikerihait ovat joko ovovivipaarisia tai vivipaarisia, ja poikaset syntyvät kuoriuduttuaan ja kehityttyään naaraan kohdussa. Aiemmin uskottiin, että tiikerihait ilmestyivät vasta paleogeenikaudella, jolloin heimo olisi ollut nuorin nykyisistä hairyhmistä. Kuitenkin vuonna 2014 kuvattiin fossiilinen tiikerihaisuku Archaeogaleus, joka on peräisin varhaisliitukaudelta.
Les Carcharhinidés (Carcharhinidae) forment une famille de requins appartenant de l'ordre des Carcharhiniformes.
Carcharhinidae vient du grec karcharos, « coupant », et du grec, rhinos, « nez »[1].
Ce sont des requins carcharhiniformes caractéristiques, avec un corps fuselé et des nageoires triangulaires incurvées vers l'arrière. Ils sont de taille très variable, avec des yeux ronds, et dépourvus de fosses nasales, de barbilles ou de spiracles. Leurs dents sont monocuspides (mais souvent denticulées), et généralement tranchantes. Ils sont caractérisés par leurs 5 ouvertures branchiales, la dernière étant située au niveau de la base des nageoires pectorales[2].
Ils sont principalement de type vivipare placentaire (ou vivipare gestant), c'est-à-dire qu'ils possèdent un placenta vitellin comme celui des mammifères évolués[2].
Cette famille apparait au cours de l'Oligocène.
Cette famille a été décrite pour la première fois en 1896 par le naturaliste américain David Starr Jordan (1851-1931) et l'ichtyologiste américain Barton Warren Evermann (1853-1932)[2].
Cette famille comprend traditionnellement une douzaine de genres distincts, mais la famille est largement dominée par son genre type, Carcharhinus, qui comptabilise 31 espèces sur les 53 que comporte ce groupe.
Selon FishBase (6 janvier 2014)[3] ITIS (6 janvier 2014)[4] et World Register of Marine Species (6 janvier 2014)[5] :
Paleobiology Database (13 mars 2019)[6] y ajoute 6 genres éteints :
Les Carcharhinidés (Carcharhinidae) forment une famille de requins appartenant de l'ordre des Carcharhiniformes.
Os carcarrínidos (Carcharhinidae) son unha familia de elasmobranquios selaquimorfos da orde dos carcarriniformes (Carcharhiniformes), que inclúe algúns dos tiburóns máis comúns e coñecidos, como os cazóns e a quenlla.
Teñen os ollos redondos e as s pectorais están situadas completamente por detrás das cinco fendeduras branquiais. A maioría das especies son vivíparas e as súas crías nacen totalmente desenvolvidas.
Algúns destes tiburóns alcanzan un tamaño moi considerábel. O récord teno o tiburón tigre (Galeocerdo cuvier), que chega a medir case 7 m.[2]
Os carcarrínidos (Carcharhinidae) son unha familia de elasmobranquios selaquimorfos da orde dos carcarriniformes (Carcharhiniformes), que inclúe algúns dos tiburóns máis comúns e coñecidos, como os cazóns e a quenlla.
Teñen os ollos redondos e as s pectorais están situadas completamente por detrás das cinco fendeduras branquiais. A maioría das especies son vivíparas e as súas crías nacen totalmente desenvolvidas.
Algúns destes tiburóns alcanzan un tamaño moi considerábel. O récord teno o tiburón tigre (Galeocerdo cuvier), que chega a medir case 7 m.
Kučci (Plavetni psi; Carcharhinidae), porodica morskih pasa iz reda kučkova Carcharhiniformes kojoj pripada 12 rodova sa 59 vrsta i jedan izumrli rod.[1],od kojih su neki izuzetno opasni, posebno pas bik (CC. leucas) koji živi i u slatkim (rijeke i jezera) i u morskim vodama.
Kučci (Plavetni psi; Carcharhinidae), porodica morskih pasa iz reda kučkova Carcharhiniformes kojoj pripada 12 rodova sa 59 vrsta i jedan izumrli rod.,od kojih su neki izuzetno opasni, posebno pas bik (CC. leucas) koji živi i u slatkim (rijeke i jezera) i u morskim vodama.
Carcharhinidae Jordan & Evermann, 1896 è una famiglia di squali dell'ordine Carcharhiniformes. Sono anche noti come squali grigi o squali del reef (nonostante alcune specie frequentino anche le acque dolci).
I tipici squali, corpo affusolato, bocca ben fornita di denti seghettati, due pinne dorsali di cui la prima anteriore alle ventrali. La pinna caudale ha un lobo inferiore più corto del superiore. Prevalentemente piscivori. Molte specie sono vivipare.
Alcune specie sono aggressive nei confronti dell'uomo, come lo squalo leuca (Carcharhinus leucas), il longimano (Carcharhinus longimanus) e lo squalo tigre (Galeocerdo cuvier).
Tra le specie più diffuse nelle barriere coralline troviamo lo squalo grigio (Carcharhinus amblyrhynchos), lo squalo pinna nera (Carcharhinus melanopterus) e lo squalo pinna bianca (Triaenodon obesus)
La famiglia Carcharhinidae presenta 12 generi. Il più numeroso, il genere Carcharhinus, presenta 31 specie, mentre altri generi, come Galeocerdo, che presentano una sola specie.
Carcharhinidae Jordan & Evermann, 1896 è una famiglia di squali dell'ordine Carcharhiniformes. Sono anche noti come squali grigi o squali del reef (nonostante alcune specie frequentino anche le acque dolci).
I tipici squali, corpo affusolato, bocca ben fornita di denti seghettati, due pinne dorsali di cui la prima anteriore alle ventrali. La pinna caudale ha un lobo inferiore più corto del superiore. Prevalentemente piscivori. Molte specie sono vivipare.
Alcune specie sono aggressive nei confronti dell'uomo, come lo squalo leuca (Carcharhinus leucas), il longimano (Carcharhinus longimanus) e lo squalo tigre (Galeocerdo cuvier).
Tra le specie più diffuse nelle barriere coralline troviamo lo squalo grigio (Carcharhinus amblyrhynchos), lo squalo pinna nera (Carcharhinus melanopterus) e lo squalo pinna bianca (Triaenodon obesus)
Carcharhinidae sunt familia Selachimorphorum (squalorum sensu lato) ordinis Carcharhiniformium, quae squalos migratorios et viviparos marium tepidorum (interdum aquarum paulum salsarum aut dulcium) comprehendit.
Genus Carcharhinus:
Genus Galercerdo:
Genus Glyphis:
Genus Isogomphodon:
Genus Lamiopsis:
Genus Loxodon:
Genus Nasolamia:
Genus Negaprion:
Genus Prionace:
Genus Rhizoprionodon:
Genus Scoliodon:
Genus Triaenodon:
Carcharhinidae sunt familia Selachimorphorum (squalorum sensu lato) ordinis Carcharhiniformium, quae squalos migratorios et viviparos marium tepidorum (interdum aquarum paulum salsarum aut dulcium) comprehendit.
Pilkieji rykliai (lot. Carcharhinidae, angl. Requiem sharks, vok. Requiemhaie) – ryklių šeima, priklausanti katryklių (Carcharhiniformes) būriui. Tai vidutinio dydžio ir stambūs rykliai, turintys akis su mirksimąja membrana. Gyvagimdžiai.
Paplitę šiltose jūrose, pasitaiko taip pat stambiose atogrąžų upėse ir net ežeruose. Šeimoje yra 12 genčių, 50 rūšių.
Madagaskarinis naktinis ryklys (Carcharhinus melanopterus)
Bukasnukis ryklys (Carcharhinus leucas)
Rifinisryklys (Triaenodon obesus)
Melsvasis ryklys (Prionace glauca)
Citrininis aštriadantis ryklys (Negaprion brevirostris)
Pilkieji rykliai (lot. Carcharhinidae, angl. Requiem sharks, vok. Requiemhaie) – ryklių šeima, priklausanti katryklių (Carcharhiniformes) būriui. Tai vidutinio dydžio ir stambūs rykliai, turintys akis su mirksimąja membrana. Gyvagimdžiai.
Paplitę šiltose jūrose, pasitaiko taip pat stambiose atogrąžų upėse ir net ežeruose. Šeimoje yra 12 genčių, 50 rūšių.
Rekviēmhaizivis, rekviēmhaizivju dzimta (Carcharhinidae) ir viena no rekviēmhaizivjveidīgo kārtas (Carcharhiniformes) dzimtām, kas apvieno apmēram 60 mūsdienās dzīvojošas sugas un kas tiek iedalītas 12 ģintīs. Šīs dzimtas sugas izplatītas siltajās vai mērenās joslas jūrās visā pasaulē, dažas sugas piemērojušās dzīvei viegli sāļos ūdeņos upju ietekās, kā arī saldūdens tilpnēs.[1] Ir sugas, kas sastopamas tikai piekrastes jūrās un ir sugas, kas mājo atklātā okeānā.
Grupā ir apmēram piecas ļoti bīstamas un agresīvas sugas, kas ir vienas no bīstamākajām haizivīm pasaulē. Šo sugu bēdīgās slavas dēļ dzimta ir ieguvusi savu nosaukumu — rekviēmhaizivis. Senāko laiku jūrnieki saviem biedriem varēja noskaitīt tikai miršanas rekviēma vārdus, ja tie nejauši iekrita jūrā un tuvumā bija šīs plēsoņas.[2] Viena no bīstamākajām sugām dzimtā ir tīģerhaizivs, kas var uzbrukt cilvēkam arī tad, ja tā nav izprovocēta uzbrukumam.[3] Tomēr lielākā daļa dzimtas sugu cenšas izvairīties no nirējiem un cilvēkiem kopumā.[4]
Rekviēmhaizivis ir gan liela, gan maza auguma haizivis ar pagarinātu purnu. Mazākā dzimtā ir Austrālijas aspurna haizivs (Rhizoprionodon taylori), kuras maksimālais ķermeņa garums ir apmēram 69 cm.[5] Lielākā dzimtā ir tīģerhaizivs (Galeocerdo cuvier), kuras ķermeņa garums var sasniegt 7,5 m.[6]
Acis ir apaļas un tām ir trešais plakstiņš, kas nepieciešamības gadījumā pasargā acis, uz galvas nav šļāktuvīšu, nāsis atrodas padziļinātās iedobēs, kuru malās var būt nelielas ūsas, zobi asmeņiem līdzīgi ar vienu izcēlumu.[4] Rekviēmhaizivīm ir pieci pāri žaunu spraugas, piektā sprauga atrodas virs krūšu spurām, uz muguras divas muguras spuras, astes spuras augšējā daļa pagarināta.[1][4] Mazuļi dzimst dzīvi, pilnībā attīstījušies mātes ķermenī.[4] Visas rekviēmhaizivis ir plēsīgas un barojas ar zivīm vai citiem jūras dzīvniekiem.[1]
Rekviēmhaizivju dzimta (Carcharhinidae)
Rekviēmhaizivis, rekviēmhaizivju dzimta (Carcharhinidae) ir viena no rekviēmhaizivjveidīgo kārtas (Carcharhiniformes) dzimtām, kas apvieno apmēram 60 mūsdienās dzīvojošas sugas un kas tiek iedalītas 12 ģintīs. Šīs dzimtas sugas izplatītas siltajās vai mērenās joslas jūrās visā pasaulē, dažas sugas piemērojušās dzīvei viegli sāļos ūdeņos upju ietekās, kā arī saldūdens tilpnēs. Ir sugas, kas sastopamas tikai piekrastes jūrās un ir sugas, kas mājo atklātā okeānā.
Carcharhinidae ialah sebuah keluarga dalam order Carcharhiniformes yang terdiri daripada ikan yu laut panas yang berpindah-randah dan melahirkan anak, misalnya ikan yu harimau, ikan yu biru, ikan yu lembu, dan ikan yu susu.
Ahli-ahli keluarga ini memiliki sifat lazim Carcharhiniformes, iaitu bermata bulat dan sirip pektoralnya berada di belakang kelima-lima liang insang sekali. Kebanyakan spesies melahirkan anak, yang mana anak ikan yu ini kembang sepenuhnya apabila lahir. Ikan yu ini terdapat dalam pelbagai besar kecilnya, dari sekecil 69 sentimeter (2.26 ka) pada ikan yu hidung tajam Australia dewasa hingga sebesar 5.5 meter (18 ka) pada ikan yu harimau dewasa.[1]
Ikan yu Carcharhindae banyak menyerang manusia, tetapi oleh sebab sukarnya mengenal pasti spesies individu, maka rekod serangan mengalami banyak ketidaktepatan.[2]
52 spesies Carcharhinidae digolongkan dalam 12 genus:[1]
Keluarga Carcharhinidae
Carcharhinidae ialah sebuah keluarga dalam order Carcharhiniformes yang terdiri daripada ikan yu laut panas yang berpindah-randah dan melahirkan anak, misalnya ikan yu harimau, ikan yu biru, ikan yu lembu, dan ikan yu susu.
Ahli-ahli keluarga ini memiliki sifat lazim Carcharhiniformes, iaitu bermata bulat dan sirip pektoralnya berada di belakang kelima-lima liang insang sekali. Kebanyakan spesies melahirkan anak, yang mana anak ikan yu ini kembang sepenuhnya apabila lahir. Ikan yu ini terdapat dalam pelbagai besar kecilnya, dari sekecil 69 sentimeter (2.26 ka) pada ikan yu hidung tajam Australia dewasa hingga sebesar 5.5 meter (18 ka) pada ikan yu harimau dewasa.
Ikan yu Carcharhindae banyak menyerang manusia, tetapi oleh sebab sukarnya mengenal pasti spesies individu, maka rekod serangan mengalami banyak ketidaktepatan.
Requiemhaaien (Carcharhinidae), ook wel menshaaien of roofhaaien genoemd, is een familie van grondhaaien (Carcharhiniformes) die bestaat uit 12 geslachten[1] en 52 soorten[1]. De term requiemhaai is vermoedelijk afgeleid van het Franse requin (haai). Zij komen voor in tropische en gematigde zeeën.
Alle leden van deze familie hebben dezelfde cacharhiniforme kenmerken: ronde ogen en de borstvinnen geheel achter de vijf kieuwspleten gelegen. De meeste soorten zijn levendbarend en kunnen een lengte van enkele meters bereiken.
Haaien uit deze groep, die vaak moeilijk als soort herkend worden, kunnen gevaarlijk zijn voor mensen. Als groep staan ze nummer vier op de lijst van het ISAF, met 39 niet uitgelokte aanvallen op mensen (tussen 1580 en 2008!), waarvan er zeven dodelijk.[2]
De familie van requiemhaaien is als volgt onderverdeeld:[1]
Requiemhaaien (Carcharhinidae), ook wel menshaaien of roofhaaien genoemd, is een familie van grondhaaien (Carcharhiniformes) die bestaat uit 12 geslachten en 52 soorten. De term requiemhaai is vermoedelijk afgeleid van het Franse requin (haai). Zij komen voor in tropische en gematigde zeeën.
Multimedia w Wikimedia Commons Żarłaczowate[2] (Carcharhinidae) – rodzina dużych, drapieżnych ryb chrzęstnoszkieletowych zaliczana do żarłaczokształtnych (Carcharhiniformes). Niektóre gatunki są niebezpieczne dla człowieka.
Ciepłe wody oceaniczne i morskie całego świata, sporadycznie wpływają do estuariów, rzek i jezior[3].
Ciało wrzecionowate. Okrągłe oczy z przesłoną migawkową. Pięć par szczelin skrzelowych, piąta zachodzi nad nasadę płetwy piersiowej. Dwie płetwy grzbietowe – pierwsza ma pofalowaną krawędź[3] i jest położona w połowie odległości między płetwami piersiowymi i brzusznymi. Płetwa ogonowa lekko uniesiona[2].
Rodzaje zaliczane do rodziny żarłaczowatych[4]:
Pozycja kladystyczna żarłacza tygrysiego nie jest pewna. Pojawiły się propozycje wydzielenia rodzaju Galeocerdo do odrębnej rodziny Galeocerdidae[6].
Żarłaczowate (Carcharhinidae) – rodzina dużych, drapieżnych ryb chrzęstnoszkieletowych zaliczana do żarłaczokształtnych (Carcharhiniformes). Niektóre gatunki są niebezpieczne dla człowieka.
Carcharhinidae é uma família de tubarões da ordem Carcharhiniformes. Esta família incluí alguns dos tubarões mais conhecidos, como o tubarão-tigre, o tubarão-azul e o tubarão-touro.
Os membros desta família possuem as características usuais dos carcariniformes. Os olhos são redondos, as barbatanas peitorais localizam-se totalmente atrás das cinco fendas brânquiais. A maioria das espécies são vivíparas, com os juvenis a nascerem com o desenvolvimento completo.
A maioria das espécies cresce até um tamanho considerável
Carcharhinidae poderá ser colocada como uma superfamília, subdividida nas seguintes famílias: Galeocerdidae, Isogomphodontidae, Rhizoprionodontidae, Scoliodontidae, Scoliodontidae, Triaenodontidae, e Carcharhinidae.
Carcharhinidae é uma família de tubarões da ordem Carcharhiniformes. Esta família incluí alguns dos tubarões mais conhecidos, como o tubarão-tigre, o tubarão-azul e o tubarão-touro.
Os membros desta família possuem as características usuais dos carcariniformes. Os olhos são redondos, as barbatanas peitorais localizam-se totalmente atrás das cinco fendas brânquiais. A maioria das espécies são vivíparas, com os juvenis a nascerem com o desenvolvimento completo.
A maioria das espécies cresce até um tamanho considerável
Carcharhinidae je čeľaď radu Carcharhiniformes.
Niekedy sa do tejto čeľade (do podčeľade Scoliodontinae) zaraďuje aj čeľaď Sphyrnidae.
Žijú v mori, príležitostne (7 druhov) v sladkej vode, v tropickom až teplom miernom pásme, najmä v Atlantiku, Indickom oceáne aj Tichom oceáne.
Maximálna dĺžka je 7,4 m. Nemajú špirálovitú riasu ani obyčajne žiabrové štrbiny. Žmurkacie viečka sú vnútorné, okraj chrbtobej plutvy je zvlnený.
Commons ponúka multimediálne súbory na tému Carcharhinidae
Wikidruhy ponúkajú informácie na tému Carcharhinidae
Carcharhinidae je čeľaď radu Carcharhiniformes.
Niekedy sa do tejto čeľade (do podčeľade Scoliodontinae) zaraďuje aj čeľaď Sphyrnidae.
Gråhajar (Carcharhinidae) är en familj hajar av ordningen gråhajartade hajar. I familjen ingår några av de mest kända och vanligaste hajarna, som tjurhaj, tigerhaj och blåhaj.
Hajarna i familjen har runda ögon och deras bröstfenor är placerade helt bakom de fem gälöppningarna. De flesta arter föder levande ungar.
Flera arter blir mycket stora, den största av dem alla är tigerhajen, som kan bli upp till 7,4 meter.
Denna hajrelaterade artikel saknar väsentlig information. Du kan hjälpa till genom att tillföra sådan.
Gråhajar (Carcharhinidae) är en familj hajar av ordningen gråhajartade hajar. I familjen ingår några av de mest kända och vanligaste hajarna, som tjurhaj, tigerhaj och blåhaj.
Hajarna i familjen har runda ögon och deras bröstfenor är placerade helt bakom de fem gälöppningarna. De flesta arter föder levande ungar.
Flera arter blir mycket stora, den största av dem alla är tigerhajen, som kan bli upp till 7,4 meter.
Сірі акули (Carcharhinidae) — родина акул порядку Кархариноподібні. Складається з мігруючих, живородящих акул, що живуть в теплих морях (деякі в солонуватих і прісних водах). Серед представників родини акула тигрова, акула блакитна (Prionace glauca), акула-бик (Carcharhinus leucas) та акула молочна (Rhizoprionodon acutus).
Сірі акули (Carcharhinidae) — родина акул порядку Кархариноподібні. Складається з мігруючих, живородящих акул, що живуть в теплих морях (деякі в солонуватих і прісних водах). Серед представників родини акула тигрова, акула блакитна (Prionace glauca), акула-бик (Carcharhinus leucas) та акула молочна (Rhizoprionodon acutus).
Carcharhinidae (Cá mập mắt trắng) là một họ cá mập trong bộ cá mập mắt trắng, như cá mập hổ, cá mập xanh, cá mập bò và cá mập sữu.
Các thành viên họ này có những đặc điểm của bộ Cá mập mắt trắng. Đôi mắt tròn, và các vây ngực hoàn toàn nằm sau năm khe mang. Phần lớn các loài là linh hoạt, con non được sinh ra phát triển đầy đủ. Chúng khác nhau về kích thước, từ ít nhất là chiều dài 69 cm (2,26 ft) của Rhizoprionodon taylori, lên đến 5,5 mét (18 ft) chiều dài của cá mập hổ.[1]
Carcharhinidae (Cá mập mắt trắng) là một họ cá mập trong bộ cá mập mắt trắng, như cá mập hổ, cá mập xanh, cá mập bò và cá mập sữu.
Các thành viên họ này có những đặc điểm của bộ Cá mập mắt trắng. Đôi mắt tròn, và các vây ngực hoàn toàn nằm sau năm khe mang. Phần lớn các loài là linh hoạt, con non được sinh ra phát triển đầy đủ. Chúng khác nhau về kích thước, từ ít nhất là chiều dài 69 cm (2,26 ft) của Rhizoprionodon taylori, lên đến 5,5 mét (18 ft) chiều dài của cá mập hổ.
Carcharhinidae (Jordan & Evermann, 1896)
Классификация
Се́рые аку́лы[1], или пилозубые акулы[1], или кархариновые[2] (лат. Carcharhinidae) — семейство акул отряда кархаринообразных (Carcharhiniformes). Одно из самых многочисленных семейств акул. К нему принадлежат такие виды, как тигровая акула, голубая акула и тупорылая акула. Все эти акулы пользуются славой людоедов не в меньшей степени, чем белая акула. При этом они ещё и гораздо многочисленней. Тигровая акула достигает длины 6,32 м. Тупорылая помельче — до четырёх метров. Но это не делает её менее опасной.
Распространены в тропических, субтропических и умеренных водах всех океанов. Семь видов обитают в пресных водах.
Все представители семейства — живородящие.
В состав семейства включают 12 родов и около 50 видов[3]
Се́рые аку́лы, или пилозубые акулы, или кархариновые (лат. Carcharhinidae) — семейство акул отряда кархаринообразных (Carcharhiniformes). Одно из самых многочисленных семейств акул. К нему принадлежат такие виды, как тигровая акула, голубая акула и тупорылая акула. Все эти акулы пользуются славой людоедов не в меньшей степени, чем белая акула. При этом они ещё и гораздо многочисленней. Тигровая акула достигает длины 6,32 м. Тупорылая помельче — до четырёх метров. Но это не делает её менее опасной.
Распространены в тропических, субтропических и умеренных водах всех океанов. Семь видов обитают в пресных водах.
Все представители семейства — живородящие.
本科鲨鱼廣泛分布於溫帶、熱帶各大洋海域。
水深1至500公尺以上。
本科魚類，體多細長，頭部平扁，向尾部逐漸側扁；尾鰭特別發達者，往往為全長之1/3，尾柄兩側有縱走稜脊。口寬廣、強度弧形彎曲；口角多少有唇溝。鰓裂中型，第四、第五鰓裂在胸鰭基底上方。鰓弧無鰓耙，亦無鰓狀構造。齒箭頭狀，僅有一尖頭，中央齒多直立，側齒多向口角側斜，邊緣光滑或有鋸齒。背鰭2枚，第一背鰭大型；第二背鰭與臀鰭小型，且互相對在。尾鰭短於全長之1/3，後端下方有缺刻。体长1至4公尺。
真鲨科下分 12 個屬，如下：
本科魚類一般生活於近海或大洋區，體積大，牙齒尖銳，攻擊性強，屬肉食性，以魚類、軟體動物等為食。
食用魚，紅燒或加工成魚漿、魚丸，或醃製成沙魚煙。各鰭可做成魚翅，大型者肝富含油質，可製成魚肝油。小型者可做成魚粉。另本科有些種類生性兇猛、攻擊力旺盛，是危險生物。
分類 界 : 動物界 Animalia 門 : 脊索動物門 Chordata 綱 : 軟骨魚綱 Chondrichthyes 目 : メジロザメ目 Carcharhiniformes 科 : メジロザメ科 Carcharhinidae 学名 Carcharhinidae Jordan & Evermann, 1896[1] 英名 Requiem shark メジロザメ科 Carcharhinidae はメジロザメ目に属するサメの科の一つ。
世界中の暖かい海に分布する。オオメジロザメやガンジスメジロザメなど7種は淡水にも適応が可能である。外洋の表層や沿岸域など比較的浅い所で普段生活し、他の魚や甲殻類、頭足類などを捕食する。沿岸域を好む種は一ヶ所に定住するが、外洋性のヨシキリザメなどは長距離を回遊する。
メジロザメ科の最大種はイタチザメで、最大で体長7.4 mに達する。しかし他の多くの種は体長1-3 m程度である。体型は流線型で、活発に泳ぎ回る種が多い。
いずれの種も肉食性が強く、活動的で体も大きいため、人にとっては危険である。特に危険なのはイタチザメとオオメジロザメで、これら2種はホホジロザメよりも人身事故の件数が多いと言われる[2]。
現生種は12属約60種[3]。
シュモクザメ科と近縁である。イタチザメは他の種と繁殖形態が異なり、メジロザメ科から除く意見もある。分子系統解析により、次のような系統樹が得られている[4]。
メジロザメ属（ハナジロメジロザメ・ヨシキリザメ・ネムリブカを含む）
흉상어과(Carcharhinidae)는 흉상어목에 속하는 상어 과의 하나이다. 뱀상어와 청새리상어, 황소상어, 펜두상어 등을 포함하고 있다.
흉상어과에 속하는 52종은 12개 속으로 분류하고 있다.[1]
흉상어과(Carcharhinidae)는 흉상어목에 속하는 상어 과의 하나이다. 뱀상어와 청새리상어, 황소상어, 펜두상어 등을 포함하고 있다.
.jpg)
.jpg)
