Dumbrcālis (Rallus aquaticus) ir dumbrvistiņu dzimtas (Rallidae) putns, kas pieder dumbrcāļu ģintij (Rallus). Dumbrcālim ir 3 starptautiski atzītas pasugas.
Tas ir sastopams bagātīgi aizaugušu ūdenstilpju krastos visā Eiropā, izņemot Skandināvijas ziemeļos, Āzijā, Japānu un Koreju ieskaitot, un Ziemeļāfrikā.[1] Ziemeļu un austrumu areāla populācijas ir migrējošas, bet siltākos reģionos, kur ūdenstilpes neaizsalst, dumbrcālis ir nometnieks.[2]
Piemērotos biotopos - niedrēm aizaugušos ezeros un dīķos - dumbrcālis ir samērā bieži sastopams arī Latvijā. Rudeņos tas parasti aizceļo, tomēr nelielā skaitā regulāri pārziemo, vairāk Latvijas rietumu daļā pie neaizsalušiem ūdeņiem. Latvijā mājo dumbrcāļa nominālpasuga - Eiropas dumbrcālis (Rallus aquaticus aquaticus).[1]
Nominālpasugas dumbrcālis ir vidēji liels putns, kas ir nedaudz lielāks par mežastrazdu. Tā ķermeņa garums ir 23 – 28 cm, spārnu izplētums 38 – 45 cm.[1] Tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes, turklāt tā knābis ir masīvāks.[3] Tēviņš sver 114 - 164 g, mātīte 92 - 107 g.[4] Āzijā dzīvojošā pasuga ir nedaudz lielāka kā pārējās.
Kopumā tas ir slaids putns, ar garām kājām un garu knābi. Dumbrcāļa augšpuse (mugura un galvas virspuse) ir olīvbrūna ar melnām svītriņām, kas īpaši labi izceļas uz pleciem. Uz vaigiem, kakla, krūtīm un pavēderes ir vienkrāsains, tumši pelēks apspalvojums, uz pieres starp knābi un acīm ir melnu spalvu josliņa, turklāt uz krūšu gala pelēkais apspalvojums kļūst brūngans. Putna sāni ir koši svītroti - melns ar baltu, bet spalvas zem astes ir baltas, ar dažiem tumšiem lāsumiem. Šie raibumi katram putnam ir induviduāli, pēc kuriem var atšķirt īpatņus. Pieaugušiem tēviņiem raibumi parasti ir koši melni.[5] Knābis un acu zīlītes ir sarkanas, bet kājas brūnas. Apspalvojums abiem dzimumiem izskatās vienādi.
Jaunie putni nav tik koši, tiem ir melna galvas virspuse un balts zods, un pakakle, pavēdere gaiši brūna vai gandrīz balta ar tumšām svītrām, bet sāni svītroti - gaiši brūns ar tumši brūnu. Arī knābis un acu zīlītes nav tik košas kā pieaugušajiem putniem. Cālēni dumbrcālim ir klāti ar melnām dūnām, bet knābītis tiem ir balts.[3]
Dumbrcāļa dzīvesveids ir slēpts, saistīts ar mitrām slīkšņām, ūdensaugiem bagātām, seklām ūdenstilpēm, palieņu pļavām, zāļu purviem vai bebrainēm. Turklāt tā raibumainais apspalvojums dumbrcāli padara gandrīz neredzamu. Briesmu gadījumā tas sastingst un nogaida.[6] Vieglāk dabā to atpazīt pēc sivēna kviecienam līdzīgajiem saucieniem.
Ejot dumbrcālis kājas cilā augstu un prātīgi, bet bēgot tas skrien it kā pietupdamies. Ja nepieciešams, dumbrcālis arī peld. Ikdienā lidojot, tas parasti veic tikai īsas distances. Tā lidojums izskatās neveikls, bet dumbrcālis migrējot spēj pārvarēt lielus attālumus. Migrācijas lidojumi notiek naktīs.[7] Dumbrcālis ir teritoriāls putns visu gadu, ne tikai ligzdošanas laikā, bet arī ziemas laikā. Aizsargājot teritoriju, starp dumbrcāļiem var izcelties kautiņi, bet reizēm tie tikai nostājas un cenšas izslieties pēc iespējas lielāki un biedējošāki pretiniekam.[3]
Dumbrcālis ir visēdājs, lai gan labprātāk tas barojas ar dzīvnieku izcelsmes barību. Tas barojas ar dēlēm, tārpiem, gliemežiem, maziem vēžveidīgajiem, zirnekļiem un dažādiem kukaiņiem, gan sauszemes, gan ūdens, un to kāpuriem. Pie izdevības dumbrcālis nomedī kādu mazu zivtiņu, abinieku, putnu vai zīdītāju. Mugurkaulniekus dumbrcālis nogalina ar asu knābja cirtienu, pārlaužot mugurkaulu. Rudeņos un ziemās dumbrcālis pamatā barojas ar dažādiem augiem. Tie var būt pumpuri, sēklas, ziedi, dzinumi, ogas un augļi.[3] Mazuļi ypamatā barojas ar zirnekļiem un kukaiņiem. Barība, kas iegūta uz sauszemes vai dubļos, pirms apēšanas tiek nomazgāta ūdenī.[3] Pēc lietus dumbrcālis rokas pa mīkstu zemi, meklējot sliekas.[5] Dumbrcālis vienmēr atgriežas labās barošanās vietās.
Dumbrcāļi veido monogāmus pārus un ligzdošanas laikā ir ļoti teritoriāli un agresīvi. Ar barību bagātos dīķos un ezeros dumbrcāļi ligzdo 20-50 metru attālumā viens no otra. Katrs pāris vidēji aizņem 300 m² lielu platību. Vietu ligzdai izvēlas tēviņš, bet tā tiek atrādīta mātītei. Izrādot ligzdas vietu, tēviņam muguras spalvas saceļas, turklāt tiek arkveidā pār muguru pacelti arī spārni, izplesta aste un knābis noliekts taisni uz leju. Riesta laikā dumbrcāļa tēviņš izrāda mātītei lielu uzmanību, saceļ spārnus, asti, spēcīgi noliec galvu ar knābi pieskaroties savām krūtīm. Mātīte tiek arī pacienāta ar gardumiem. Perēšanas laikā toties mātīte izrāda uzmanību tēviņām - pametot ligzdu, tā riņķo ap tēviņu, maigi sauc to, berzē knābi pret tēviņu.[3] Ligzdu būvē tēviņš no dažādiem augiem, kas tuvumā pieejami. Parasti tas notiek vienas dienas laikā. Ligzda paceļas apmēram 15 cm augstumā no ūdens un tās atbalstam tiek izmantotas saknes, peldoši augi, kāds cinis vai koka zari. Ja ūdens līmenis ceļas, ligzda tiek būvēta uz augšu. Dējumā ir parasti 6-11 gaišas, smilšu krāsas vai baltas olas, ar sarkanbrūniem raibumiņiem. Olas perē abi vecāki, lai gan mātīte perē lielāko daļu.[7] Inkubācijas periods ilgst 19-22 dienas. Viens no vecākiem paliek pie cālēniem, bet otrs pienes barību. Jau pēc 5 dienām mazuļi sāk ķert kukaiņus paši, bet vecāki turpina tos barot līdz tiem izveidojas pieauguša putna apspalvojums (20 - 30 dienu vecumā[8]). Jaunie putni sāk lidot 7-9 nedēļu vecumā.[3] Ja pāris tiek iztraucēts un ligzdas vieta atklāta, mātīte visu perējumu - olas vai cālēnus vienu pēc otra pārnes uz citu vietu. Olas tiek nestas knābī, bet cālēni pabāzti zem spārniem.[9] Dzimumbriedumu dumbrcālis sasniedz apmēram gada vecumā. Vienā sezonā pāris parasti izperē 2 dējumus.
Dumbrcālim ir 3 pasugas:
Dumbrcālis (Rallus aquaticus) ir dumbrvistiņu dzimtas (Rallidae) putns, kas pieder dumbrcāļu ģintij (Rallus). Dumbrcālim ir 3 starptautiski atzītas pasugas.
Tas ir sastopams bagātīgi aizaugušu ūdenstilpju krastos visā Eiropā, izņemot Skandināvijas ziemeļos, Āzijā, Japānu un Koreju ieskaitot, un Ziemeļāfrikā. Ziemeļu un austrumu areāla populācijas ir migrējošas, bet siltākos reģionos, kur ūdenstilpes neaizsalst, dumbrcālis ir nometnieks.
.jpg)
