Salu lapsa jeb pelēkā salu lapsa (Urocyon littoralis) ir maza izmēra lapsa, kura pieder pie pelēko lapsu ģints (Urocyon).
Salu lapsu dabiskais izplatības areāls ir sešas no astoņām Čenela salām pie Kalifornijas krastiem. Attiecīgi uz katras no šīm sešām salām ir pa vienai pasugai. Šīs lapsas dažreiz vēl tiek dēvētas par krasta, īsastes vai Čenela salu lapsām[1]. Salu lapsa apdzīvo visas biomas, kādas var sastapt salās; gan biezos mežus, gan krūmājus, gan zālājus.
Salu lapsa apdzīvo Čenela salas jau 10 000 gadus[2]. Mūsdienās salu lapsas izdzīvošana ir ļoti kritiska, to apdraud slimības un zeltainais ērglis, kas medī salu lapsu. Pēdējos gados salu lapsu populācija ir samazinājusies par 80%[3].
Salu lapsa ir daudz mazāka nekā pelēkā lapsa. Tā ir apmēram mājas kaķa lielumā. Tā ir otra mazakā no visām lapsām, par to ir mazāks tikai feneks. Ķermeņa garums ir 48 - 50 cm, astes garums 11 - 29 cm, augstums skaustā 12 - 15 cm, svars 1,3 - 2,8 kg. Tēviņi ir lielāki nekā mātītes. Vislielākās pasugas salu lapsa dzīvo Santakatalinā, bet vismazākā pasuga dzīvo Santakrūzā[4].
Salu lapsas kažoks ir pelēks uz muguras un galvas, arī aste ir pelēka, ar melnu svītru augšpusē, kājas, pakakle ir ruda, vēders un pazode balta. Lapsa reizi gadā maina kažoku, tas parasti notiek laikā starp augustu un novembri. Kucēniem pirmais kažoks ir tumšs un ļoti biezs.
Salu lapsa veido monogāmus pārus. Grūsnības periods ilgst 50 - 63 dienas. Kucēni piedzimst alā laikā strap februāri un martu, parasti piedzimst 1 - 5 kucēni. Māte mazuļus zīda ar pienu 7 - 9 nedēļas. Rudens pusē vecāki pamet jauno paaudzi alas terirorijā vienus, bet sākoties ziemai, jaunās lapsas ir piemeklējušas savu teritoriju[5]. Dzimumbriedumu lapsas sasniedz 10 mēnešu vecumā, un mātītes jau gada vecumā pārojas. Salu lapsas dzīvo 4 - 6 gadus savvaļā, 8 gadus gūstā.
Salu lapsa ir visēdāja. Tā ēd augļus, kukaiņus, putnus, olas, krabjus, ķirzakas, sīkus zīdītājus, ieskaitot dažādus grauzējus. Salu lapsa parasti medī vienatnē. Tā ir nakts dzīvnieks, un visaktīvākā ir tūlīt pēc saulrieta, lai gan tā medī arī dienas laikā.
Salu lapsas pārim ir sava teritorija, kura tiek iezīmēta ar urīnu un fekālijām. Tās komunicē savā starpā gan ar ķermeņa valodu, gan vokāli. Dominējoša lapsa izmanto rūkšanu, ausu pieglaušanu un acīs skatīšanos, lai piespiestu otru lapsu atkāpties.
Salu lapsa netiek medīta, līdz ar to, lai arī sākumā tā izrāda nelielu agresiju, to var viegli noķert, un tā ātri pierod pie cilvēka.
Salu lapsai ir 6 pasugas[6], no kurām četru pasugu izdzīvošana mūsdienās ir apdraudēta[7].
Salu lapsa jeb pelēkā salu lapsa (Urocyon littoralis) ir maza izmēra lapsa, kura pieder pie pelēko lapsu ģints (Urocyon).
Salu lapsu dabiskais izplatības areāls ir sešas no astoņām Čenela salām pie Kalifornijas krastiem. Attiecīgi uz katras no šīm sešām salām ir pa vienai pasugai. Šīs lapsas dažreiz vēl tiek dēvētas par krasta, īsastes vai Čenela salu lapsām. Salu lapsa apdzīvo visas biomas, kādas var sastapt salās; gan biezos mežus, gan krūmājus, gan zālājus.
Salu lapsa apdzīvo Čenela salas jau 10 000 gadus. Mūsdienās salu lapsas izdzīvošana ir ļoti kritiska, to apdraud slimības un zeltainais ērglis, kas medī salu lapsu. Pēdējos gados salu lapsu populācija ir samazinājusies par 80%.
