nimet breadcrumb-navigoinnissa
Jaunzēlandes papagaiļi, Jaunzēlandes papagaiļu dzimta (Strigopidae) ir viena no papagaiļveidīgo kārtas (Psittaciformes) dzimtām, kas ir vienīgā dzimta Jaunzēlandes papagaiļu virsdzimtā (Strigopoidea). Tā apvieno 4 sugas, kas tiek iedalītas 2 ģintīs.[1][2] Viena no dzimtas sugām — Norfolkas nestors (Nestor productus) — kopš 19. gadsimta sākuma ir izmirusi.[1][3] Dzimtā ir arī viena zināma aizvēsturiska, fosila ģints.[4]
Visas dzimtas sugas ir endēmas Jaunzēlandei un tai tuvākajām salām, un visu šo sugu izdzīvošana mūsdienās ir apdrautēta.[2] Tās apdraud cilvēku saimnieciskā darbība, iznīcinot to dzīves telpu, ievestās invazīvās dzīvnieku sugas, piemēram, cūkas un posumi, kuri uz zemes ligzdojošajiem papagaiļiem izēd to perēkļos olas un mazos putnēnus. Nestorus vietējie iedzīvotāji mēdz arī medīt gan, lai iegūtu gaļu, gan, lai atbrīvotos kā no lauksaimniecības kaitēkļiem, gan, lai iegūtu peļņu, tos pārdodot dzīvus.[2][5][6] Mūsdienās, lai aizsargātu papagaiļus, ir izveidoti rezervāti un nacionālie parki, kā arī aizsargātas teritorijas uz nelielām salām, kurās nav plēsīgo dzīvnieku. To populāciju mūsdienās var vērtēt kā stabilu vai kā tādu, kas lēnām atjaunojas, tomēr populāciju lielums ir ļoti mazskaitlīgs.[2]
Jaunzēlandes papagaiļu virsdzimta no pārējiem papagaiļiem atdalījās pirms apmēram 82 miljoniem gadu, laikā, kad Jaunzēlande atdalījās no Gondvānas. Toties dzimtas ģintis (nestori un kakapo) sadalījās apmēram pirms 60—80 miljoniem gadu.[7][8]
Jaunzēlandes ģeogrāfiskais novietojums, atrodoties samērā tālu no kontinentiem, kalpojis kā nepārvarams šķērslis dažādiem sauszemes zīdītājiem sasniegt salas. Tas atspoguļojas faktā, ka Jaunzēlandes vienīgie vietējie zīdītāji ir sikspārņi. Galvenie salu plēsēji ir plēsīgie putni: piemēram, ērgļi, piekūni un pūces. Jaunzēlandes putnu morfoloģija un veids kā tie ir attīstījušies atspoguļo salu unikālo dabu. Šis balanss tika izjaukts, kad salās ieradies polinēzieši, sev līdzi atvedot Polinēzijas žurkas un Polinēzijas suņus. Vēlākos gados, kad salās ieradās eiropieši, līdz ar viņiem ieradās jaunas, salām svešas dzīvnieku sugas, lielos zālēdājus un plēsējus ieskaitot.
Katra no trijām mūsdienās dzīvojošajām Jaunzēlandes papagaiļu sugām ieņem atšķirīgu ekoloģisko nišu. Piemēram, kakapo ir nelidojošs putns, aktīvs naktī, raibais apspalvojums to lieliski noslēpj dienas plēsīgajiem putniem, bet Jaunzēlandes pūces, kas medī naktī, ir pārāk mazas, lai uzbruktu kakapo. Kea savukārt piemērojies dzīvei kalnos. Tos bieži var novērot kalnu slēpošanas kūrortos. Tā kā augstkalnos trūkst koku, kea ligzdo zemes alās, nevis koku dobumos kā lielkā daļa papagaiļu sugu.
Jaunzēlandes papagaiļu izskats, salīdzinot ar citiem papagaiļiem, ir unkāls, atšķirīgs, arī uzvedībā ir daudzas atšķirības. Piemēram, Jaunzēlandes papagaiļi, neveido pārus uz mūžu. Kea ir poligāmi, un vienam tēviņam ir vairākas mātītes. Toties kakapo vispār neveido pārus, bet vairošanās sezonas sākumā pulcējas riestos.[2]
Visas Jaunzēlandes papagaiļu sugas ir liela auguma papagaiļi.[2] Vislielākais dzimtā ir nelidojošais kakapo, kura ķermeņa garums ir apmēram 64 cm, svars var sasniegt 3 kg.[2][9] Mazākais ir Jaunzēlandes nestors, kura ķermeņa garums ir apmēram 45 cm, svars 550 g.[10]
Jaunzēlandes papagaiļu virsdzimta (Strigopoidea)
Jaunzēlandes papagaiļi, Jaunzēlandes papagaiļu dzimta (Strigopidae) ir viena no papagaiļveidīgo kārtas (Psittaciformes) dzimtām, kas ir vienīgā dzimta Jaunzēlandes papagaiļu virsdzimtā (Strigopoidea). Tā apvieno 4 sugas, kas tiek iedalītas 2 ģintīs. Viena no dzimtas sugām — Norfolkas nestors (Nestor productus) — kopš 19. gadsimta sākuma ir izmirusi. Dzimtā ir arī viena zināma aizvēsturiska, fosila ģints.
Visas dzimtas sugas ir endēmas Jaunzēlandei un tai tuvākajām salām, un visu šo sugu izdzīvošana mūsdienās ir apdrautēta. Tās apdraud cilvēku saimnieciskā darbība, iznīcinot to dzīves telpu, ievestās invazīvās dzīvnieku sugas, piemēram, cūkas un posumi, kuri uz zemes ligzdojošajiem papagaiļiem izēd to perēkļos olas un mazos putnēnus. Nestorus vietējie iedzīvotāji mēdz arī medīt gan, lai iegūtu gaļu, gan, lai atbrīvotos kā no lauksaimniecības kaitēkļiem, gan, lai iegūtu peļņu, tos pārdodot dzīvus. Mūsdienās, lai aizsargātu papagaiļus, ir izveidoti rezervāti un nacionālie parki, kā arī aizsargātas teritorijas uz nelielām salām, kurās nav plēsīgo dzīvnieku. To populāciju mūsdienās var vērtēt kā stabilu vai kā tādu, kas lēnām atjaunojas, tomēr populāciju lielums ir ļoti mazskaitlīgs.
_-Stewart_Island-6.jpg)
_-on_ground-8.jpg)
