Zaķi (Lepus) ir zaķu dzimtas (Leporidae) ģints, kas apvieno 32 sugas. Tās ir sastopamas Āfrikā, Eirāzijā, Ziemeļamerikā un Japānas salās. Divas zaķu ģints sugas dzīvo Latvijā — pelēkais zaķis (Lepus europaeus) un baltais zaķis (Lepus timidus). Pasaulē šie dzīvnieki tiek medīti galvenokārt kā kažokzvēri.
Zaķi ir mazi un vidēji lieli zīdītāji, tiem ir raksturīgas garas ausis un pagarinātas pakaļkājas. Visgarākās ausis ģintī ir tuksnesī dzīvojošam antilopzaķim (Lepus alleni), tās ir apmēram 14—17 cm garas. Ausis antilopzaķim ne tikai kalpo kā dzirdes orgāns, bet tā lielā virsma palīdz zaķim atdzesēties karstajā tuksneša vidē.[1]Lielākā daļa informācijas avotu kā lielāko zaķu ģints dzīvnieku savvaļā min plaši izplatīto pelēko zaķi (Lepus europaeus), kura ķermeņa garums ir 52—60 cm un svars 3—5 kg.[1] Tomēr par to smagāks ir Aļaskas zaķis (Lepus othus), kura ķermeņa garums ir 50—60 cm, svars ir 3,2—6,5 kg.[1] Liels zaķis ir arī polārzaķis (Lepus arcticus), kura svars ir 4—5 kg.[1] Mazākais ģintī ir Amerikas baltais zaķis (Lepus americanus), kura ķermeņa garums ir 36—52 cm, vidējais svars 1,3 kg.[2] Visām sugām ir raksturīgs pelēkbrūns vai sarkanbrūns matojums, daļai ziemeļos dzīvojošo sugu kažoks ziemā kļūst balts.
Visi zaķi ļoti ātri skrien, dažas sugas pārsvarā pārvietojas skrienot atšķirībā no trušiem, kuri skrien tikai nepieciešamības gadījumā.[1] Zaķi garās distancēs spēj ilgstoši uzturēt ātrumu 50 km/h.[1] Piemēram, pelēkais zaķis var skriet ar ātrumu 56 km/h,[3] Amerikas tuksnešu zaķis (Lepus californicus) sasniedz ātrumu 64 km/h,[4] toties rekordists ir Kāpzemes zaķis (Lepus capensis), kurš īsā distancē spēj sasniegt ātrumu 77 km/h.[5][6] Zaķi ne tikai labi skrien, tie arī ļoti labi lec no vietas, piemēram, Amerikas tuksnešu zaķis no vietas var aizlēkt 3 metrus.[4]
Kopumā zaķi ir uzmanīgi dzīvnieki un cenšas slēpties no visiem, aktivizējoties tumsas aizsegā. Tomēr uzvedība pavasarī izmainās un zaķus var novērot arī dienas laikā, tēviņiem vienam ar otru cīkstoties un nostiprinot dominanci un tiesības pāroties.
Zaķi atšķirībā no trušiem neslēpj savus jaundzimušos alās zem zemes, bet migai tiek piemeklēta dabīga iedobe zemē, paslēpta garā zālē. Zaķēni līdz ar to piedzimst uzreiz ar biezu kažociņu un ar atvērtām acīm, un drīz pēc piedzimšanas spēj skriet. Salīdzinoši trušiem mazuļi piedzimst akli, kurli un ar plānu matojumu. Visi truši, izņemot baltastes trušus dzīvo zem zemes alu sistēmā, bet zaķi un baltastes truši slēpjas virszemes migās, kā arī šie dzīvnieki ir vienpatņi. Zaķi vidēji ir lielāki nekā truši, to ausis ir garākas un to kažoku matojums ir jaukts ar melnām spalviņām. Zaķi nekad nav bijuši domesticēti, toties no savvaļas trušiem ir selekcionēti mājas truši. Arī ģenētiski abas grupas atšķiras: zaķiem ir 48 hromosomas, trušiem 44 hromosomas. Abu dzīvnieku grupu barība ir līdzīga.
Zaķi (Lepus) ir zaķu dzimtas (Leporidae) ģints, kas apvieno 32 sugas. Tās ir sastopamas Āfrikā, Eirāzijā, Ziemeļamerikā un Japānas salās. Divas zaķu ģints sugas dzīvo Latvijā — pelēkais zaķis (Lepus europaeus) un baltais zaķis (Lepus timidus). Pasaulē šie dzīvnieki tiek medīti galvenokārt kā kažokzvēri.
