Goferi, goferu dzimta (Geomyidae) ir grauzēju kārtas (Rodentia) viena no dzimtām, kas apvieno apmēram 35 mūsdienās dzīvojošas sugas. Goferi ir alās dzīvojoši grauzēji, kas sastopami Ziemeļamerikā, sākot ar Kanādu un ASV un beidzot ar Centrālameriku.[1][2]
Goferi ir vidēji lieli grauzēji. To ķermeņa garums, atkarībā no sugas, ir 15—20 cm, astes garums 25—51 mm, svars apmēram 230 g. Dažām sugām masa sasniedz 1 kg. Tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes un var būt pat divas reizes smagāki.[3] Lielākajai daļai goferu sugu ir brūns kažoks, kas parasti saskan ar dzīves vietas augsnes krāsu.
Visraksturīgākā goferu iezīme ir lieli vaigu maisi, kuros dzīvnieks pārnēsā barību. Tos arī no iekšpuses klāj matojums,[4] un vaigu maisu iekšpusi dzīvnieciņš var apgriezt uz ārpusi. Vaigu maisi sākas mutes sānos un beidzas plecu aizmugurē. Goferiem ir mazas acis un ausis. Par taustes orgānu kalpo ūsas un īsā, apmatotā aste, kura ļauj sataustīt ceļu, kad gofers pa pazemes eju kāpjas atmuguriski atpakaļ. Priekškājām ir gari nagi, kas piemēroti zemes rakšanai. Turklāt goferi, lai mutē neiekļūtu zemes, var noslēgt lūpas aiz priekšzobiem, kurus tie izmanto tuneļu rakšanai.[4]
Goferu dzīves ilgums savvaļā parasti ir 1—3 gadi, bet var sasniegt arī 5 gadus[5] vai atsevišķas sugas, īpaši no austrumu goferu (Geomys) ģints, pat 7 gadus.[6] Goferu galvenie ienaidnieki ir zebiekstes, čūskas un plēsīgie putni.[4]
Goferi dzīvo zem zemes, pašu raktās alās, samērā sarežģītās tuneļu sistēmās. Alās tie ne tikai guļ, vairojas un patveras no ienaidniekiem, bet arī izmanto, lai uzkrātu barības rezerves, kuras var būt iespaidīgi lielas.[7] Barību uz krātuvi goferi pārnes ar vaigu maisu palīdzību. Atšķirībā no zemes vāverēm goferi nedzīvo lielās komūnās un virs zemes atrodas ļoti reti. Ieeju alā var atpazīt pēc zemes kaudzītes, kas vaļīgi nosedz atvērumu, atgādinot kurmju rakumu.[7] Alas goferi parasti rok vietās, kur augsne ir mitra, mīksta un irdena, kur rakšana prasa mazāk pūles.[4] Tie var būt dārzi, lauksaimniecības tīrumi, piemājas zālāji, tādēļ cilvēki goferus visbiežāk uztver kā kaitniekus, lai gan alu sistēmām ir pozitīva ietekme uz ekoloģiju.[2]
Goferi ir visēdāji un barojas ar sliekām un citiem bezmugurkaulniekiem, augu saknēm, gumiem, zariem, sēklām, riekstiem un ogām.[7] Tiem ļoti garšo dažādas dārza saknes, piemēram, burkāni, redīsi, goferi barojas arī ar dārzeņu virszemes daļām, piemēram, salātiem, kāpostiem un citiem sulīgiem augiem. Dažas sugas ir nopietni lauksaimniecības kaitēkļi.
Goferi ārpus vairošanās sezonas ir vientuļnieki un agresīvi aizsargā savu teritoriju. Tēviņiem un mātītēm var būt kopīgas dažas ejas lielākā sistēmā, tomēr visbiežāk katram goferam ir sava individuāla alu sistēma. Lai arī goferi izbiedēti parasti bēg, tomēr var arī uzbrukt, ja nav kur slēpties. Tie var uzbrukt gan kaķim, gan cilvēkam un spēj samērā nopietni iekost ar saviem asajiem zobiem. Atkarībā no sugas vairošanās sezona ir atšķirīga. Parasti metienā ir 2—5 mazuļi, bet dažām sugām metieni ir daudz lielāki. Mazuļi piedzimst akli un nevarīgi, māte par tiem rūpējas apmēram 40 dienas.[8]
Goferi, goferu dzimta (Geomyidae) ir grauzēju kārtas (Rodentia) viena no dzimtām, kas apvieno apmēram 35 mūsdienās dzīvojošas sugas. Goferi ir alās dzīvojoši grauzēji, kas sastopami Ziemeļamerikā, sākot ar Kanādu un ASV un beidzot ar Centrālameriku.
