Melnais gulbis (Cygnus atratus) ir liels gulbju ģints (Cygnus) ūdensputns, kas galvenokārt ligzdo Austrālijas dienvidrietumu un dienvidaustrumu reģionos. Jaunzēlandē vietējās pasugas melnais gulbis intensīvu un neierobežotu medību dēļ tika iznīcināts pilnībā. Tādēļ 1864. gadā no Austrālijas tika ievesti melnie gulbji un no jauna reintroducēti šajās salās.[1] Melno gulbju pasaules populācija savvaļā ir apmēram 500 000 putnu.[2]
Pasaulē melnais gulbis ir populārs zoodārzu un pilsētu parku iemītnieks. Viens no tādiem ir Cēsu parks, kurā jau vairākus gadu desmitus mājo melnie gulbji.[3] Reizēm tie izbēg no zoodārziem un parkiem, un ir novēroti pat ligzdojam savvaļā. Arī Latvijā melnais gulbis ir bijis novērots savvaļā.[4]
Melnais gulbis ir liela auguma ūdensputns. Tas ir gandrīz viscauri melns, izņēmums - spārnu lidspalvas, kuras ir baltas. Tomēr baltās lidspalvas var redzēt, tikai putnam lidojot. Tam ir koši sarkans knābis ar gaiši rozīgu knābja galu, bet kājas tumši pelēkas. Melnajam gulbim ir visgarākais kakls no gulbjiem, lidojošam putnam krietni pārsniedzot pusi no putna kopējā garuma.[5] Tēviņi ir nedaudz lielāki par mātītēm, un tiem ir garāki, taisnāki knābji. Mazuļi ir gaiši pelēkbrūni.
Pieaudzis melnais gulbis ir 110—142 cm garš un sver 3,7—9 kg. Tā spārnu plētums ir 1,6—2 m. Kad melnais gulbis peld, tā kakls ir izliekts arkas vai "s" burta formā. Spārni peldot bieži viegli sacelti, radot agresīvu iespaidu. Lidojumā garais kakls ir izstiepts taisni.
Melnie gulbji dzīvo dažādās ūdenstilpnēs: saldūdens, sālsūdens un viegli sāļajos piekrastes ezeros, purvos un upēs. Iecienītākās apmešanās vietas ir ūdenstilpnes, kuru ūdens līmenis nav atkarīgs no sezonas, lai gan melnie gulbji mājo arī reģionos, kuros regulāri veidojas plūdi. Reizēm tos var novērot atklātas jūras krastā pie salām vai jūras līčos.[6]
Vēl nesenā pagātnē valdīja uzskats, ka melnie gulbji ir saistīti ar konkrētu teritoriju, tomēr pēdējo gadu pētījumi pierādījuši, ka šīs sugas gulbji ir ļoti aktīvi klejotāji - nomadi. Atšķirībā no citiem gulbjiem tiem nav noteikti migrācijas ceļi un galapunkti, bet to dzīves vietai ir raksturīgs nejaušības princips - pārvietoties liek spēcīgi lieti, plūdi vai sausums. Ļoti slapjos gados melnie gulbji pamet Austrālijas piekrastes reģionus un pārvietojas uz kontinenta iekšieni. Pretēji notiek ļoti sausos gados. Ja spēcīgu lietavu gadā gulbji sauso apgabalu ezeru krastos ir sākuši ligzdot, bet pēkšņi uznāk liels karstums un sausums, tie pamet olas un mazuļus, atgriežoties piemērotākos apstākļos.[7]
Kā visi ūdensputni melnie gulbji reizi gadā uzreiz pēc ligzdošanas nomet visas lidspalvas, un apmēram mēnesi tie nespēj lidot. Šajā periodā tie parasti apmetas lielās, atklātās ūdenstilpnēs, lai būtu pasargāti no ienaidniekiem.[7]
Melnais gulbis barojas tikai ar augiem. Lai arī atkarībā no sezonas un izplatības areāla ir iespējamas nelielas variācijas, tomēr pamatā tie ir ūdensaugi un mitrāju augi. Piemēram, Jaundienvidvelsas mitrājos melnie gulbji pamatā barojas ar vilkvālītēm (Typha), nākamie iecienītākie augi ir aļģes un tādi ūdensaugi kā valisnērijas (Vallisneria). Toties Kvīnslendā visiecienītākā barība ir dažādi ūdensaugi, piemēram, glīvenes (Potamogeton), mieturaļģes (Characeae) un aļģes. Augu izvēle ir atkarīga arī no ūdenstilpnes dziļuma. Plūdu laikā, kamēr gulbju iecienītākie augi nav aizsniedzami, lielie putni iznāk krastos un ganās pļavās līdzīgi kā zosis.[8]
Melnais gulbis barojas līdzīgi pārējiem gulbjiem, tas pabāž galvu, kaklu un pusrumpi zem ūdens un cenšas aizsniegt augus. Seklos ūdeņos tas pabāž zem ūdens tikai kaklu un galvu, bet ķermenis palikt horizontālā stāvoklī. Trešais paņēmiens, ko izmanto melnie gulbji, ir ūdens filtrēšana caur knābi, saņemot ūdeni uz pašas ūdens virsmas.[8]
Kā citas gulbju sugas arī melnais gulbis pamatā ir monogāms un ar dažiem izņēmumiem (~6%) veido pāri uz mūžu. Pēdējo gadu pētījumos noskaidrojies, ka apmēram ⅓ melno gulbju sapārojas papildus vēl bez sava pāra partnera.[9] Apmēram ¼ pāru ir homoseksuāli, visbiežāk tie ir tēviņi. Šie pāri mēdz zagt ligzdas ar visām olām vai izveidot īslaicīgas attiecības ar trešo gulbi - mātīti. Kad olas ir izdētas, tēviņi mātīti padzen.[10]
Savvaļā melnie gulbji ligzdo ziemas laikā, no februāra līdz septembrim, retos gadījumos tiek veidotas lielākas kolonijas. Ligzdas vieta tiek piemeklēta seklā ūdens jomā vai uz salas, ko ietver ūdens, un iekārtota uz lielas niedru, zāļu vai citu ūdensaugu kaudzes. Tās diametrs ir 1 - 1,5 m, augstums līdz 1 metram.[6] Ligzda tiek izmantota atkārtoti, to pielabojot vai pārbūvējot, ja nepieciešams. Dējumā ir 4 - 8 gaiši zaļas olas. Inkubācijas periods ilgst 36 - 40 dienas.[11] Perēšana uzsākas pēc pēdējās olas izdēšanas, lai mazuļi izšķiltos apmēram vienā laikā. Pirms uzsākas perēšana vecāki sēž uz olām tās patiesībā nesildot. Olas perē abi vecāki, un mātīte vienmēr naktī. Perēšanas laikā, kad pāris ligzdā mainās vietām, tiek izpildītas noteiktas, rituālas darbības.[8] Ja ola nejauši izripo no ligzdas, abi vecāki, izmantojot knābi, to cenšas atgriezt atpakaļ ligzdā (dažām sugām to dara tikai mātītes).[8]
Kā visi gulbji arī melnie gulbji agresīvi aizsargā ligzdas vietu, uzbrūkot ienaidniekam ar spārniem un knābi. Pēc izšķilšanās vecāki par mazuļiem rūpējas apmēram 9 mēnešus līdz jaunie putni sāk lidot.[6] Garāku pārceļojumu laikā mazuļi salien uz savu vecāku mugurām, bet šo ieradumiem melnajiem gulbjiem var novērot retāk nekā melnkakla gulbjiem vai paugurknābja gulbjiem.[8]
Līdz Austrālijas atklāšanai Vecās pasaules cilvēki bija dzīvojuši pārliecībā, ka gulbji vienmēr ir baltā krāsā. Melnā gulbja atklāšana bijis pārsteigums ornitologiem, un tas kļuva par apvērsumu ļaužu priekšstatos. Šo līdzību kā viens vienīgs vērojums pārvilka svītru pāri daudzus tūkstošus gadu vecai aksiomai izmantojis finansists un domātājs Nasims Nikolass, kurš sarkastījis neparedzamības teorijas grāmatu "Melnais gulbis".[12] Mūsdienās šī līdzība ir bieži sastopama ekonomistu valodā.[13]
Melnais gulbis (Cygnus atratus) ir liels gulbju ģints (Cygnus) ūdensputns, kas galvenokārt ligzdo Austrālijas dienvidrietumu un dienvidaustrumu reģionos. Jaunzēlandē vietējās pasugas melnais gulbis intensīvu un neierobežotu medību dēļ tika iznīcināts pilnībā. Tādēļ 1864. gadā no Austrālijas tika ievesti melnie gulbji un no jauna reintroducēti šajās salās. Melno gulbju pasaules populācija savvaļā ir apmēram 500 000 putnu.
Pasaulē melnais gulbis ir populārs zoodārzu un pilsētu parku iemītnieks. Viens no tādiem ir Cēsu parks, kurā jau vairākus gadu desmitus mājo melnie gulbji. Reizēm tie izbēg no zoodārziem un parkiem, un ir novēroti pat ligzdojam savvaļā. Arī Latvijā melnais gulbis ir bijis novērots savvaļā.
_-_Flickr_-_Lip_Kee.jpg)
.jpg)
