Vālodze (Oriolus oriolus) ir krāšņs vālodžu dzimtas (Oriolidae) dziedātājputns, kas sastopama Eirāzijā un Āfrikā. Ģeogrāfisko variāciju nav.[1]
Vālodze ir gājputns. Ligzdo plašā areālā Eiropā un Āzijas rietumos un centrālajā daļā. Eiropas areāls ziemeļos sasniedz Zviedrijas, Norvēģijas un Somijas dienvidus, ziemeļrietumos Angliju. Ārpus Eiropas ligzdo arī Ziemeļāfrikas rietumos, Turcijā, Aizkaukāzā un Irānas ziemeļos. Austrumu virzienā areāla atzars iestiepjas Rietumsibīrijas, dienvidos sasniedzot Ķīnas ziemeļrietumus.[2]
Ziemo Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras.[2] Uzturas mežainos apvidos ap ekvatoru, no Gvinejas līča līdz Etiopijas dienvidiem un vēl tālāk uz dienvidiem, līdz pat Dienvidāfrikai. Eiropas populācijas visbiežāk ziemu pavada Āfrikas rietumu krastos.
Vālodze Latvijā ir samērā parasta un izplatīta ligzdotāja.[2] Vālodze Latvijā atgriežas maija sākumā, kad kokiem jau izplaukušas lapas, tāpēc to dabā grūti ieraudzīt.[3][4] Ligzdo dažāda tipa mežos upju tuvumā, visbiežāk lapukoku (it īpaši platlapju) mežos, retāk parkos. Var sastapt arī mazos meža pudurīšos, kultūrainavā. Ligzdo apmēram 30 000—50 000 pāru.[4][5]
Vālodze ir vidēji liels dziedātājputns ar spēcīgu knābi, gariem spārniem un asti.[6] Tā ir nedaudz lielāka par strazdu.[5] Ķermeņa garums 20—30 cm, spārnu plētums 45—47 cm, svars 42—102 g.[4][6][7][8]
Vālodzei raksturīgs dzimumu dimorfisms. Tēviņš ir koši dzeltens ar melniem spārniem un asti. Knābis sarkans, starp aci un knābi melns laukums. Zemaste dzeltena. Mātītei mugurpuse olīvzaļa, virsaste dzeltenīga, vēderpuse netīri balta ar sīkiem, pelēkiem raibumiņiem. Spārni un aste brūni, laukums starp aci un knābi pelēks. Mātīte ir arī nedaudz mazāka nekā tēviņš.[3][4][6][8] Jaunie putni līdzīgi mātītei.[8]
Vālodze ir tramīgs un uzmanīgs putns, galvenokārt uzturas koku lapotnē. Zemē nolaižas tikai, lai meklētu barību. Eiropā vālodzi var ieraudzīt dažādās vidēs: mežos, parkos un lielajos augļu dārzos. Bieži putns uzturas ūdens tuvumā. Vālodze var dzīvot arī skujkoku mežā, ja tam apkārt plešas atklātas pļavas vai lapukoku meži. Putns izvairās no teritorijām, kas atrodas augstāk nekā 600 metru virs jūras līmeņa. Lielos meža masīvos parasti neligzdo.[6]
Pārlidojumu laikā šie vientuļnieki apvienojas mazos bariņos: mātītes un tēviņi pulcējas atsevišķos baros. Patīk ceļot naktīs. Ceļo arī pa vienai.[5] Dienā vālodžu bari atpūšas lapkoku mežos. Vālodzes lidojums ir viļņveidīgs, līdzīgs pelēkā strazda kustībai.
Vālodzes dziesma jeb svilpošana ir tālu dzirdama, tā ir ļoti melodiska – „fiu-luūū” ar uzsvērtu otro zilbi. Dziesma sastāv no strofām. Strofa ir noteikta garuma un noteikta ritma flautas vai stabules melodijai līdzīga skaņa. Reizēm dziesma ļoti līdzīga melno mežastrazdu un pelēko strazdu dziesmai.[5][9] Vasaras sākumā vālodzes dziedāšanu var dzirdēt apmēram divus vai divus ar pusi mēnešus.[9]
Vālodze galvenokārt barojas ar nelieliem kukaiņiem un to kāpuriem, arī ar zirnekļiem un nelielā daudzumā ar gliemjiem vai maziem mugurkaulniekiem, piemēram, pelēm, ķirzakām, citu putnu mazuļiem un olām. Iecienīti kukaiņi ir tauriņi. Labprāt ēd arī lielus kāpurus un vaboles, piemēram, maijvaboles, tos ar spēcīgo knābi saplēšot mazākos gabaliņos. Retumis barojas arī ar ziedputekšņiem un nektāru. Mazuļus baro ar kukaiņiem, no kuriem liela daļa ir kamenes. Vasaras otrajā pusē, kad nogatavojas meža augļi, vālodze barojas ar meža ķiršiem, kazenēm un citām ogām, kā arī ar sēklām. Barību parasti meklē koka lapotnē, bet ķer kukaiņus arī lidojumā un reizēm uzlasa barību no zemes. Ūdeni padzeras līdzīgi bezdelīgai, lidojot gar pašu ūdens virsmu.[4][6][7][8]
Ligzdošanas sezona atkarībā no izplatības areāla ir atšķirīga, olas dēj galvenokārt maijā un jūnijā, reizēm jūlija sākumā.[7] Dienvidos sezona sākas ātrāk nekā ziemeļos. Latvijā vālodzes atgriežas maija beigās. Tēviņi atgriežas pirmie un savu ierašanos pasludina ar skaļu dziesmu. Samērā bieži atgriežas iepriekšējā gada vietā. Ligzdošanas teritoriju nikni sargā no citiem tēviņiem.
Mātītes dzimtenē atgriežas divas, trīs dienas vēlāk pēc tēviņiem. Tas ir laiks, kad tiek veidotas jaunas vai nostiprinātas vecās attiecības. Pēc tam pāris meklē vislabāko vietu ligzdai — augstu koka zaru žāklītē, labi tālu no stumbra. Retāk ligzda nostiprināta starp diviem paralēliem zariem. Vālodzes ligzda ir kā soma, šūpulis, kuru vējš šūpo un mētā uz visām pusēm.[9][6] Vīta no zāles stiebriem, sausām lapām, audumu gabaliņiem, papīra stērbelītēm, vadiem, vilnas, sūnām, ķērpjiem, mizas un citiem līdzīgiem materiāliem. Konstrukcija nostiprināta ar zāļu stiebriem vai mizas plūksnām (20—40 cm garām) vai salipināta ar siekalām un cieši pievienota (piesieta) pie atbalstošiem koka zariem. Ligzda no iekšpusess izklāta ar smalkākiem āzlāu stiebriņiem, vilnu, spalvām dūnām, kukaiņu kūniņu pavedieniem, maziem papīra gabaliņiem u.c. materiāliem.[6][8] Tās diametrs ir 120—160 mm, augstums 60—90 mm. Tēviņš piegādā materiālu, bet mātīte būve ligzdu.[3]
Sezonā viens perējums, bet, ja pirmais agri tiek zaudēts, perējums tiek atkārtots. Dējumā 2—6 baltas olas ar sīkiem raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst 14—17 dienām, perē abi vecāki (tēviņš īsu brīdi, kamēr mātīte barojas). Par mazuļiem rūpējas abi vecāki, kas saviem pēcnācējiem nes galvenokārt olbaltumvielām bagātu barību. Jaunie putni izlido 16—20 dienu vecumā.[6][8] Vālodzes dzīves ilgums var sasniegt 10 gadus.[8]
Vālodze (Oriolus oriolus) ir krāšņs vālodžu dzimtas (Oriolidae) dziedātājputns, kas sastopama Eirāzijā un Āfrikā. Ģeogrāfisko variāciju nav.
