Amūras ezis (Erinaceus amurensis) ir ežu dzimtas (Erinaceidae) suga, kas pieder pie Eirāzijas ežu ģints. Tas mājo Tālajos Austrumos: Amūras apgabalā un Piejūras novadā Krievijā, Mandžūrijā Ķīnā un Korejas pussalā.[1] Ārēji tas līdzinās brūnkrūtainajam ezim (Erinaceus europaeus), tikai ir par to gaišāks. Vēl nesenā pagātnē Amūras ezis tika uzskatīts par brūnkrūtainā eža pasugu.[1]
Amūras ezis ir neliels zīdītājs ar kompaktu, apaļīgu ķermeni. Pieauguša dzīvnieka garums ir apmēram 18—26 cm,[2][3] bet svars atkarīgs no sezonas. Rudenī pirms ziemas miega ezim ir uzkrātas tauku rezerves. Pavasarī pēc ziemas miega Amūras ezis sver apmēram 235 g, rudenī pirms hibernācijas apmēram 1100 g.[2][4] Tēviņi vidēji ir lielāki nekā mātītes. Galva salīdzinoši neliela, ķīļveidīga, ar noapaļotām, labi attīstītām, bet īsām ausīm, ar apaļām, melnām acīm un nelielu, izstieptu, smailu, ļoti kustīgu, allaž mitru purniņu.[5] Kājas īsas, turklāt pakaļkājas nedaudz garākas par priekškājām, ķepām pieci pirksti. Trīs vidējie pirksti labi attīstīti un samērā gari, bet abi malējie ķepas abās malās īsāki un vājāki. Nagi gari. Aste ļoti īsa, apmēram 16—28 mm.[2]
Kā visi eži Amūras ezis no virspuses (muguras un sāniem) segts ar gludām, spīdīgām, apmēram 30 mm garām adatām.[4] Dzīvnieks ir gaišā, pelēkbrūnā krāsā. Apmēram trešdaļai adatu nav pigmentācijas.[4] Kad dzīvnieks ir mierīgs, adatas guļ slīpi, novietojušās cita pār citu kā jumta dakstiņi, bet briesmu gadījumā ezis saritinās kamolā, izslejot adatas stāvus. Turklāt tās novietojas tā, ka smailes vērstas krusteniski dažādos virzienos.[5] Starp adatām aug daži ļoti tievi, gari mati. Adatas pakāpeniski izkrīt un to vietā aug jaunas. Apmatojuma krāsa ķermeņa apakšpusē pelēka ar dažādām nokrāsām, no gaiši pelēkas līdz tumši brūnai. Jo vecāks ezis, jo dzeltenīgāks kļūst matojums.[4]
Amūras ezis sastopams dažādos biotopos, tas vienīgi izvairās no augstiem kalniem un lieliem purviem. Vislabprātāk Amūras ezis apmetas upju ielejās un kalnu zemākajās nogāzēs, kas segtas ar lapu koku vai jauktu koku mežiem, bagātīgu pamežu un bieziem zālājiem. To visbiežāk var novērot pļavās, mežmalās, izcirtumos, krūmājos un sīkmežos.[4] Amūras ezis kā visi eži ir vientuļnieks un aktīvs nakts laikā. Diennakts gaišajā laikā tas parasti noguļ savā migā, bet vēsās, lietainās dienās ezis barību meklē arī pa dienu. Galvenokārt tas barojas ar kukaiņiem, tārpiem (īpaši iecienītas ir sliekas) un citiem nelieliem bezmugurkaulniekiem, retāk ar sīkiem grauzējiem, bet vēl retāk ar augļiem un ogām.[2] Oktobrī, iestājoties vēsam laikam, Amūras ezis kā visi Eirāzijas eži dodas ziemas miegā. Ziemošanas miga tiek ierīkota zem biezas lapu kaudzes, iztrupējušos celmos un zem kritušiem kokiem.[4]
Vairošanās sezona sākas martā vai aprīļa sākumā. Sezonā viens metiens, kurā ir 3—8 mazuļi un par kuriem rūpējas tikai māte. Pārojas otrajā dzīves gadā.[2]
Amūras ezis (Erinaceus amurensis) ir ežu dzimtas (Erinaceidae) suga, kas pieder pie Eirāzijas ežu ģints. Tas mājo Tālajos Austrumos: Amūras apgabalā un Piejūras novadā Krievijā, Mandžūrijā Ķīnā un Korejas pussalā. Ārēji tas līdzinās brūnkrūtainajam ezim (Erinaceus europaeus), tikai ir par to gaišāks. Vēl nesenā pagātnē Amūras ezis tika uzskatīts par brūnkrūtainā eža pasugu.
