Alpu kalnu kaza (Capra ibex) ir dobradžu dzimtas (Bovidae) endēma Eiropas savvaļas kazu suga. Tā sastopama Alpos un citos Centrāleiropas kalnos.[1] 19. gadsimtā Alpu kalnu kaza izzuda no daudziem vēsturiskajiem izplatības reģioniem, kuros mūsdienās ir veiktas reintrodukcijas programmas. Tika izmantotas Alpu kazas no Gran Paradiso Nacionālā parka Itālijas ziemeļos un no pieguļošās Mariennes ielejas Francijā (mūsdienās daļa no Vanuāza Nacionālā parka).[2] Abi šie nacionālie parki ir savstarpēji vienoti un parku izveidošanas mērķis bija radīt pietiekami lielu platību Alpu kalnu kazas izdzīvošanai savvaļā. Sugas attēls ir izmantots arī abu parku emblēmās. Saskaņā ar Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (IUCN) datiem no izmirstošas sugas Alpu kalnu kaza ir kļuvusi par neapdraudētu sugu (angļu: least concern).[3]
Vēl nesenā pagātnē Alpu kalnu kaza bija sastopama tikai Gran Paradiso Nacionālajā parkā Itālijā un Vanuāza Nacionālajā parkā Francijā. Mūsdienās ir veiktas reintrodukcijas, atjaunojot kazu populāciju daudzos Alpu reģionos, kuros kādreiz tās ir dzīvojušas: Francijā, Vācijas dienvidos, Šveicē un Austrijā. Alpu kalnu kaza tika introducēta arī Bulgārijā un Slovēnijā.[3]
Alpu kalnu kaza vislabprātāk apmetas klinšainos, grūti pieejamos reģionos, vietās, kur beidzas meži un kur stāvās klintis robežojas ar sniegu un ledu, 1800—3300 metri virs jūras līmeņa.[4] Parasti šīs sugas kazas izvairās no mežiem,[5] lai gan retos gadījumos, pieaugot vietējam populācijas blīvumam, pieauguši tēviņi var apmesties lapegļu vai jauktā lapegļu un egļu mežā, sezonās, kad tur nav sniegs.[6]
Kopumā tēviņiem un mātītēm ir atšķirīgi ieradumi dzīves vietas izvēlē. Mātītes pamatā uzturas daudz stāvākās un nepieejamākās klintīs nekā tēviņi, kuri pavasarī pēc sniega nokušanas labprāt ganās ieleju pļavās, bet vasarā pārceļas uz augstākajām Alpu pļavām.[7] Ziemas laikā abi dzimumi apmetas stāvās klintīs, kur ir plāna sniega kārta. Iecienīts klinšu slīpums ir 30—45°. Atpūtai kalnu kazas izmanto nelielas alas un vēju aizsargātas vietas zem klinšu pārkarēm.[8] Alpu kalnu kazas dzīvo noteiktās teritorijās. Mātītēm teritorija ir mazāka nekā tēviņiem, ziemā teritorija ir mazāka nekā vasarā. Tās lielums var būt 1,8—28 km².[5]
Alpu kalnu kaza ir vidēji liels pārnadzis. Salīdzinot ar citām kazām, tās galva ir īsāka un platāka, matojums pelēcīgāks. Kažoks ir vienmērīgi pelēkbrūns, ar nedaudz gaišāku matojumu pavēderē, bet tumšāku uz zoda, pakakles, kājām un robežjoslā starp pavēderi un sāniem, kā arī uz muguras ir tumša garensvītra. Matojums mainās divas reizes gadā. Pirmo reizi laikā no aprīļa līdz maijam, otro reizi septembrī, kad īsais vasaras kažoks tiek nomainīts garāko un biezāko ziemas kažoku, kurš ir dubults ar garākiem akotmatiem un siltu pavilnu.[5]
Tēviņi ir lielāki un masīvāki nekā mātītes. Tēviņa ķermeņa garums ir 149—171 cm, augstums skaustā 90—101 cm, svars 67—117 kg. Mātītes ķermeņa garums ir 121—141 cm, augstums skaustā 73—84 cm, svars 17—32 kg.[5] Abiem dzimumiem ir ragi, tikai āžiem tie ir lieli, gari, masīvi, izliekti slaidā lokā uz aizmuguri, kazām īsāki un smalkāki. Tēviņa ragu garums ir 69—98 cm, mātītēm 18—35 cm.[5] Ragi aug visu mūžu, otrajā gadā tiem pieaugot visstraujāk. Tēviņu ragi gada laikā izaug par apmēram 8 cm, bet sasniedzot 10 gadu vecumu augšana kļūst lēnāka. Tēviņu ragiem jāaug vismaz 6 gadus, līdz tie sasniedz raksturīgo garumu un lielumu. Aste ir īsa un plakana (12-15 cm), apakšpuse neapmatota. Pie astes pamatnes atrodas smirddziedzeri. Tēviņi spēcīgi smako. Mazas ausis, slīpi novietotas nāsu atveres un tipiska kazbārdiņa. Katrai pēdai ir divi nagi. Nagi ļoti labi piemēroti kāpšanai kalnos. Kalnu kaza ļoti veikli pārvietojas pa kalniem. Ar apbrīnojamu vieglumu tā lec no klints uz klinti.
Lai arī Alpu kalnu kazas ir sabiedriskas, bars tiek veidots pēc dzimuma un vecuma pazīmēm.[7] Izšķir četru veidu barus: pieaugušu tēviņu, mātīšu un to mazuļu, jaunu īpatņu (2—3 gadus veci) un abu dzimumu pieaugušo īpatņu bari.[5][9] Pavasarī var novērot daudzus jauno kalnu kazu barus, bet līdz vasaras beigām mātītes tēviņus no bara ir padzinušas. Mātīšu un to mazuļu bari ir novērojami visu gadu. Abu dzimumu pieaugušo īpatņu barus var novērot parošanās sezonas laikā, kas sākas decembrī vai janvārī, bet laikā no aprīļa līdz maijam bars šķiras pēc dzimuma pazīmēm.[9] Tikai ļoti veci āži dzīvo vieni paši.
Starp tēviņiem valda lineāra hierarhija (pēc vecuma un fiziskā pārspēka). Nelielā barā katrs tēviņš pēc atmiņas (visi tēviņi nāk no viena dzimtā bara) zina savu vietu hierarhijā. Lielos baros, kuros saplūst kopā savstarpēji nepazīstami tēviņi, vieta hierarhijā tiek noteikta no spēka pozīcijām.[10] Starp tēviņiem bieži izceļas cīņas, badoties un noskaidrojot, kurš no pretiniekiem ir spēcīgāks.[5]
Kalnu kaza dienā ir aktīvs dzīvnieks. Tā agri dodas baroties, lēnam pārvietojoties pa kalnu nogāzēm un Alpu pļavām. Briesmu brīžos kalnu kazas veikli pazūd slēpnī starp klintīm. Tā kā viņām ir ļoti laba redze, oža un dzirde, tās ātri sajūt draudošās briesmas un laikus aizbēg. Kalnu kazas dabiskie ienaidnieki ir vilks, lācis, lūsis un lapsa.
Kalnu kaza ir zālēdājs. Tā dodas baroties agrā rītā un visu dienu ganās kalnu pļavās un zāļainos laukumiņos starp klintīm. Apmēram puse no kopējās apēstās veģetācijas aizņem dažādi zālaugi, bet Alpu kalnu kaza barojas arī ar sūnām, lakstaugiem, lapām, apgrauž koku un krūmu zarus,[5] veikli paceļoties pakaļkājās, lai aizsniegtu augstākus zarus. Visiecienītākie augi ir smilgas, savvaļas auzas, ciesas, auzenes, timotiņš, skarenes, seslērijas un zeltauzītes.[5] Alpu kazas var novērot arī laizām dažādus minerālsāļus.[11] Pusdienlaikā karstās tveices dēļ tās parasti uzturas zemākās vietās.
Kalnu kazas riesta laiks sākas decembrī vai janvāra sākumā. Tas parasti ilgst 6 nedēļas. Šaja laikā lielie tēviņu bari sadalās mazākos baros, lai meklētu mātīšu baru. Riestam izšķir 2 fāzes. Pirmajā fāzē tēviņi cenšas sadraudzēties ar mātīšu baru. Jo dominantāks tēviņš, jo lielākas izredzes tam pietuvoties mātītēm.[5] Tēviņi izrāda mātītēm savu veiklību, spēku un izmanību. Otrajā riesta fāzē viens tēviņš nodalās pilnībā no sava bara un seko vienai mātītei. Viņš tai izrāda savu nedalīto uzmanību, apsargā to un nelaiž pie mātītes vairs nevienu citu tēviņu, līdz abi sapārojas. Pēc tam tēviņš atgriežas savā barā un vienlaicīgi pirmajā riesta fāzē.[5] Tomēr īpaši dominanti, augstu hierarhijā esoši āži izvairās viens no otra, tādējādi izbēgot no nopietnām cīņām un savainojumiem.[12]
Grūsnības periods ilgst 165—170 dienas. Piedzimst viens vai divi kazlēni. Dvīņi piedzimst apmēram 20% gadījumu.[13] Mātes ļoti rūpējas par saviem mazuļiem, kurus zīda gandrīz gadu. Jau drīz pēc piedzimšanas kazlēni veikli kāpelē pa klintīm un sāk ganīties. Dzimumbriedumu Alpu kalnu kazas sasniedz 18 mēnešu vecumā, bet pieauguša īpatņa lielumu mātīte sasniedz 5—6 gadu vecumā, tēviņš 9—11 gadu vecumā. Alpu kalnu kazas dzīves ilgums savvaļā ir apmēram 19 gadi.[14]
Alpu kalnu kaza ir aizsargājams dzīvnieks un, pateicoties dažādiem aizsardzības pasākumiem, to skaits lēnām atjaunojas. Intensīvo un nekontrolēto medību dēļ (atsevišķām kalnu kazas ķermeņa daļām tika piedēvētas arī dziednieciskas īpašības) Alpu kalnu kaza 18. gadsimtā izmira Šveicē un Vācijā, 19. gadsimtā Itālijas ziemeļaustrumos un Austrijā. Vienīgā Alpu kazu populācija, kas bija izdzīvojusi līdz 1854. gadam, bija Gran Paradiso un Vanuāza masīvā. 1854. gadā Viktors Emanuels II šajā teritorijā izveidoja karalisko medību rezervātu.[13] Šāds rezervāts nozīmēja, ka Alpu kalnu kaza tika aizsargāta no malumedniekiem un to skaits 1914. gadā sasniedza 3020 īpatņu. Aizsardzības pasākumi uzlabojās un pilnveidojās, kad 1922. gadā tika izveidots Gran Paradiso Nacionālais parks. Nostiprinoties populācijai, kalnu kazu apdzīvotā teritorija lēnām izpletās, kā arī atsevišķi dzīvnieki tika izmantoti reintrodukcijai. Mūsdienās kopējā populācija ir apmēram 20 000.[13] Tomēr esošajai populācijai ir zema ģenētiskā dažādība.[15]
Alpu kalnu kaza (Capra ibex) ir dobradžu dzimtas (Bovidae) endēma Eiropas savvaļas kazu suga. Tā sastopama Alpos un citos Centrāleiropas kalnos. 19. gadsimtā Alpu kalnu kaza izzuda no daudziem vēsturiskajiem izplatības reģioniem, kuros mūsdienās ir veiktas reintrodukcijas programmas. Tika izmantotas Alpu kazas no Gran Paradiso Nacionālā parka Itālijas ziemeļos un no pieguļošās Mariennes ielejas Francijā (mūsdienās daļa no Vanuāza Nacionālā parka). Abi šie nacionālie parki ir savstarpēji vienoti un parku izveidošanas mērķis bija radīt pietiekami lielu platību Alpu kalnu kazas izdzīvošanai savvaļā. Sugas attēls ir izmantots arī abu parku emblēmās. Saskaņā ar Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (IUCN) datiem no izmirstošas sugas Alpu kalnu kaza ir kļuvusi par neapdraudētu sugu (angļu: least concern).
